Pagājušajā nedēļā gadījās būt divās jaunās vietās. Par laimi, tā nebija ne jauna galerija, ne vīna bārs un pat ne radošā telpa vai teātris
Negaidīti paviesojos divos dzīvokļos, kas atrodas aptuveni vienā laikā celtos īres namos pāris staigājamu kvartālu attālumā viens no otra. Vienā dzīvo cilvēki, otrā plānots birojs. Uz pirmo ved dzelteni izremontēta, renovēta kāpņu telpa ar baltiem, neveramiem logiem. Otrs atrodas vienā no tām fascinējošajām Rīgas mājām, kurā ir apaļa, ovāla vai pat nieres veida kāpņu telpa. Sienām te bija nolupusi krāsa, trepes – nobružātas, faktiski neko daudz un konkrēti neatceros, jo prātā palikusi tikai sajūta. Šis bija tas gadījums, kad varēju atkal teikt – o, te izskatās kā Vīnē! Vai Ņujorkā. Varbūt arī Berlīnē. Nu, katrā ziņā ne tā kā Rīgā.
Vēlāk, sēžot siltumā un izbaudot sava auguma proporciju pret griestu augstumu, logu un durvju parametriem, apkārtējo māju jumtu līnijām, prātoju, kāpēc šis simtgadu un vēlāko laiku nekontrolētais nolupums, neparastā mēroga un konfigurācijas logi, griestu augstums un vienkārši fīlings man asociējas ar lielu, bagātu, mazliet izlutinātu, taču ļoti skaistu un kulturālu pilsētu, bet dzeltenās trepes un tikpat dzeltenais otrs dzīvoklis ar dzelteni zeltainām tapetēm, dzeltenīgi bronzīgām sienas lampām, dzeltenīgi balti marmorētām flīzēm un dzeltenīgām priedes un lakota bambusa mēbelēm formulējas īsā, bezkomentāru rezumējumā – kā pie latviešiem! Tam taču vajadzētu būt ļoti proporcionāli, smalki un dabiski baudāmam – kā pie latviešiem. Taču no tā nekas nav palicis pāri, jo pie latviešiem tagad ir pavisam citādi. Pie latviešiem iestādēs un ministrijās ir stikla galdiņi ar metāla kājām, plazmiņa, aizkariņi un ziemassvētku lampiņu trīsstūrīši. Pie latviešiem ir garie mēteļi, kādus nekur citur redzēt nevar, un ar organzas strēmelēm piesegtas noēdušās rociņas. Latviešiem vairs nepatīk klona melni pelēkais, vadmalas pelēkais, zemes brūni pelēkais, tīrais un baltais. Latvieši grib saulīti, apelsīnu krāsas siltumiņu un strūklaciņu.
Latvieši šogad atkal svin Ziemassvētkus, un, par nelaimi, man beidzot ir daži brīvi, pēc lieliem darbiem slinki vakari, kad televizorā paskatīties, kas jauns pie mums, latviešiem. Neparastā izbrīnā atklāju, ka šogad, tāpat kā citugad, pa vienai vien latvieši dedzina resnas sveces adventes vainagos, kas nolikti televīzijas ziņu un citos plašai auditorijai domātos raidījumos. Kas tieši ir adventes vainags, man gribas jautāt. Jauno latviešu svētku sezonas dekors vai kāds īpašs vēstījums, ko kanāls vai raidījuma veidotāji vēlas pateikt? Ko par to domā mans ebreju draudziņš un mana pareizticīgā vecmāmiņa? Un, galu galā, kas tas par skuju pižiku ir neticīgajam? Piedodiet, bet es to atsakos saprast, jo svētki ir tīrība, bet mēs esam netīri stila sivēni. Noķēpājušies ar dzeltenu krāsu, zelta kājiņām un grieķu kolonnām. Neprotam ne tīri un tievi paēst, ne tīri apģērbties, ne tīri runāt.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.