Māksliniece Katrīna Neiburga izveidojusi Latvijas Nacionālās operas jaunā iestudējuma Jevgeņijs Oņegins scenogrāfiju. Pēc intensīvā darba – īss atpūtas periods, un viņa ķersies klāt jauniem projektiem
Naktis izsmalcinātā small boutique viesnīcā Antverpenē man atmiņā atsauca Katrīnas Neiburgas scenogrāfija operai Jevgeņijs Oņegins, kas pirmizrādi piedzīvoja decembra sākumā. Vai mākslas darba salīdzinājums ar ikdienišķu privāto pieredzi ir banāls? Kā ikdienišķais, izteikts mākslas valodā, pārvēršas? Kāda ir atklātuma vērtība mākslas darbā un dzīvē?
Tincināt par to mākslinieci Katrīnu Neiburgu (32) ir interesanti, jo viņas darbos personīgā pieredze vienmēr bijusi ļoti svarīga. Video vai foto kameru plecā, Katrīna pētījusi cilvēkus. Un arī sevi pašu. Viņas slavenāko darbu – videoinstalāciju Solitude, kas ļoti personīgi runā par vientulību, mīlestību, bailēm no nāves, 2007.gadā iegādājās respektablais Somijas modernās mākslas muzejs Kiasma. Savukārt, pirms gada Katrīna kļuva par pirmo Purvīša balvas ieguvēju. Šo balvu Latvijā pasniedz reizi divos gados, 2011.gada balvai tikko nosaukti jaunie kandidāti.
Pa šo laiku Katrīnas dzīve mainījusies. Viņa nesen apprecējusies ar gleznotāju Andri Eglīti, kura izstāde Dzīves apstākļi vēl dažas dienas skatāma Galerijā 21. Laimīga, viņa atzīstas. Iesnausties laimes sajūtā Katrīna gan negrasās. «Nāve mani vienalga interesē.» Viņas mājās Antonijas ielā smaržo pēc meža zemenītēm vai varbūt sandala, meditatīvi skan pareizticīgo dziedājumi. Viņa pati – mazā, melnā kleitiņā, zeltainās zīda zeķēs. Ap kaklu vizuļo mazs rubīnsarkans kristāls – kā koncentrēšanās punkts, kā simboliska iespēja tikt Katrīnas dvēseles dzīlēs vai vismaz mazliet pietuvoties tām.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.