Kā ir jāmainās skolām, lai tās sagādātu drošu nākotni bērniem? Zanei Oliņai no Iespējamās misijas ir atbilde
Pozējot portretam, direktore Zane Oliņa sēž uz galda Iespējamās misijas birojā un aizrautīgi stāsta par Mumbajas graustu skolām – bērniem deg acis, un vecāki atlicina mācībām naudu no dienā nopelnītā viena dolāra, jo izglītība būs lifts ārā no posta. Indija, tāpat kā Latvija, ir starp 18 pasaules valstīm, kurās izglītības sistēmā jaunu dzīvību cenšas iepūst Teach for All tīkla dalīborganizācijas. Iespējamā misija to dara, jau ceturto gadu atlasot un sūtot uz skolām dažādu studiju programmu beidzējus, kuri vēlas mācīt bērnus un paši divus gadus mācīties par mūsdienīgiem skolotājiem. Indijas ļaudīs jūtams cīnītāju gars, un arī Latvijā tas vajadzīgs – savs stāsts par to, kā kļūt veiksmīgiem. Zanei ir plāns. Deviņus gadus studējot un mācot studentus ASV, viņa sēdēja uz koferiem, jo zināja, ka atgriezīsies Latvijā un ķersies vērsim pie ragiem.
Par skolotāju piedzimst vai izmācās?
Es teikšu – izmācās. Viedoklis, ka par skolotāju piedzimst, ir tik ilgi iesakņojies, ka jāsāk svērt pendeli uz otru pusi. Skolotāja darbā ir daudz prasmju, kas jāiemācās. Visi esam skolotāji. Teiksim, ja organizācijas vadītājs nav labs skolotājs, ja neredz priekšā cilvēku, kas attīstās, neprot atbalstīt, nedod iespēju kļūdīties… Skolotājs īstenībā ir vadītājs klasē.
Vai mācīšanas metodēs ir notikusi kāda globāla paradigmas maiņa, līdzīgi kā reiz nomainījās uzskats par zemes plakanumu?
Jautājums ir par pieeju – uzmanības centrā ir skolotājs vai skolēns? Pašlaik arvien lielāka izpratne ir par to, cik liela nozīme izglītībā ir iepriekšējai pieredzei, jo visu laiku bija uzskats, ka cilvēks ir balta lapa un krāmējam visu ko iekšā. Īstenībā mums ātri izveidojas izpratne par pasauli, un ir daudz nepareizu priekšstatu, kas ikdienā «strādā», un tos mainīt cilvēkam nav motivācijas. Jau [psihologam Žanam] Piažē bija tēze, ka mācīšanās notiek tikai tad, kad mēs nonākam nelīdzsvara stāvoklī – mums ir dabiska vajadzība visu laiku būt līdzsvarā, izskaidrot. Skolotāja triks ir zināt, kas ir šie nepareizie priekšstati un iemest āķi lūpā, pierunāt izkāpt ārā no līdzsvara.
Lasīju, ka jau 18 gadu vecumā esi stāvējusi skolotāju auditorijas priekšā, pasniedzot tālākizglītības programmas. Kā skolas Latvijā mainījušās 20 gados?
Esam ceļā uz demokrātiskāku skolu. Bet, gandrīz 10 gadus bijusi prom no Latvijas, esmu pārsteigta, cik maz ir mainījies.
Kāpēc? Nav ideju vai cilvēku, kas spēj īstenot?
Ļoti būtisks ir politiskais iemesls. Kopš neatkarības atjaunošanas nav bijusi neviena valdība, kam izglītība bijusi reāla, nevis deklarēta prioritāte. Katrreiz ap izglītības ministra portfeli notiek liela stīvēšanās – nevis tāpēc, ka daudzi to gribētu, bet tāpēc, ka pat preses konferencē politiskais spēks paziņo, ka tādu atbildību negrib uzņemties.
Arī ieviešanas mehānisms valsts līmenī ir ļoti vājš. Reformas ir bijušas. Bet nav deleģēšanas, skolas un direktori nav mācīti uzņemties atbildību. Ministrija faktiski vada skolotājus kā indivīdus, tas ir ačgārns modelis.
Vienīgais glābiņš ir autonoma skola. Mums vajag tīģera lēcienu, bet pie tā netiksim, kamēr skola nebūs atbildīga par rezultātu. Metafora ir mans sešgadīgais puika, kurš no rīta prasa: mammu, kur ir manas drēbes? Cik ilgi es tās viņam nesīšu? Tieši tāpat centrālā māja uzvedas ar skolām – skolas prasa vadlīnijas, un tā turpina dot, jo viņi prasa.
Pa šiem gadiem stundās būtu notikušas lielākas izmaiņas, ja nebūtu interešu izglītības, jo tā faktiski darbojas kā kompensācijas [mehānisms]. Ir trīs lietas, ko skolai ir grūti nodrošināt. Pirmā – attīstīt interesi un vispār ideju par to, cik tā ir liela vērtība, domājot par mūžizglītību. Otra lieta – iemācīt bērniem pašregulāciju, sevišķi sportā ir uzskatāmi redzams, kā trenēšanās pakāpeniski uzlabo prasmes. Trešā lieta, kas būtu jādara, bet ir jautājums, vai Latvijā mēs to darām, – radošums. Deju skatēs skolotājas ar putām uz lūpām kliedz uz bērniem, jo viņiem nav taisni nostieptas kājiņas – cik daudz radošuma ir tajā nostieptajā pirkstgalā?
Saprotu, ka paceļu roku pret Latvijā svētu lietu, bet tā ir nodokļu maksātāju nauda. Mums ir fantastiska tradīcija, dziedātāju tauta, bet mums kritiski jāapskatās, kāds no tā ir izglītības ieguvums un kuram par to jāmaksā. Rietumu sistēmās nav pašvaldību finansētas interešu izglītības, tā ir luksusa prece Latvijā, un mums ir ierobežoti resursi. Un skolā mēs pašlaik zaudējam puikas. Ir milzīgas šķēres starp puiku un meiteņu lasītprasmi, puikām ir daudz lielāka datoratkarība. Vai to atrisināsim ar dziedāšanu un dancošanu? Vai bez sporta ir vēl cita alternatīva? Nu, tad mācīsim viņus ar to datoru programmēt, būs programmētāju tauta, taisām nākamo Skype!
Iedomājies, ka tev ir iespēja pilnu Saeimas termiņu būt izglītības ministrei. Ko tu izmainītu jau rīt un ko izdarītu četros gados?
Skolas gaida skaidri definētu pasūtījumu. Tas ir valdības un sabiedrības jautājums. Ir absurdi, ka izglītības politiku Latvija raksta ierēdņi un mums liekas, ka tam tā jābūt. Piecos teikumos ir skaidri jāpasaka, kas ir vajadzīgs Latvijā izglītības politikā. Ko mēs saprotam ar drošu nākotni bērniem? Vajag kopēju izpratni ar tālejošu skatu. Es daudz diskutētu un komunicētu visos līmeņos, lai visiem ir skaidrs, uz ko mēs ejam.
Tad – ar kādiem instrumentiem var palīdzēt darītājam saprast, cik tālu viņš no tās bildes ir. Vajag nevis skolu sarindošanu tabulās, bet 3-5 vienkāršus veidus, kā skola var noteikt, cik tālu ir tikusi. Ja gribam, lai bērniem ir mācīšanās prasmes un viņi lieto zināšanas, tad tas arī jāmēra. Vēl es uz pāris gadiem aiztaisītu izglītības inspekciju. Skolās strādā fantastiski cilvēki, bet ilgu laiku dzīvojuši represīvā sistēmā, pašlaik faktiski viņus sit – katra mazākā sūdzība, un skolā ir inspekcija. Mēs nevaram dabūt izglītības rezultātu ar cilvēkiem, kas ir nobijušies, iedzīti zemē un kuriem vēl maksā tik maz. Ir vajadzīgs profesionālis ar taisnu muguru, un to var panākt, dodot viņam autonomiju.
Pētījumi citās valstīs rāda, ka tieši skolotājs ir izglītības kvalitātes izšķirošais faktors. Mūsu rezultāti, starptautiski vērtējot, ir viduvēji. Vai izcilām personībām, kas varētu veicināt skolēnu izcilību, nav intereses par skolu, vai arī skolai nav intereses par izcilniekiem?
Abējādi. Taisnība, uz skolu vienmēr neaiziet tie labākie augstskolu beidzēji, tā ir ienākumu, prestiža un arī izaugsmes iespēju problēma. Skolās ir daudz izcilu cilvēku, taču viņi ir apstājušies izaugsmē, nav sistēmas, kas viņus urbina.
Novembrī iznāca McKinsey pētījums par izglītības sistēmām 20 valstīs, kuras uzlabojušas savus rezultātus pēc starptautiski salīdzinošu pētījumu rezultātiem. Latvija ir tikusi no viduvējas uz labu sistēmu. Tas ir labs sasniegums, pamatā izrāviens noticis uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas. Bet tās valstis, kuras tikušas no labas uz izcilu sistēmu, piemēram, Somija, Ontario province Kanādā, to sasniegušas, lielu uzsvaru liekot uz skolu autonomiju. Bet pie mums augstskolas netic, ka var konkursā atlasīt studentus uz skolotāju programmām. Nu, kā mēs vispār varam ņemt cilvēkus, par kuriem domājam, ka viņi nebūs labi skolotāji? Tas taču ir noziegums!
Kāpēc šīs mācības vispār turpinās? Uzgāju datus, ka 90% no pedagoga izglītību ieguvušajiem nemaz nenonāk skolā. Varbūt jāslēdz programma un plašāk jāpielieto Iespējamās misijas pieeja?
Būtu pareizi atlasīt topošos skolotājus, pirms viņi stājas sagatavošanas programmā, sevišķi ņemot vērā darba tirgus situāciju un to, ka bērnu skaits samazinās. Mēs varam atļauties atlasīt skolotājus! Kāpēc ir veseli novadi, kur pamatskolās neviens nevar nolikt centralizēto eksāmenu? Ko skolotāji tur dara, it sevišķi ar tādu bērnu skaitu klasēs – mums nav 60, ir seši, astoņi, divpadsmit.
Vairāk nekā pusē skolu ir mazāk par 250 skolēniem. Ja gadā piedzimst ap 20 tūkstošiem bērnu, cik skolotāju Latvijā vajag?
Ne tik daudz, cik ir tagad. Skolu tīkls jāmaina. Visiem tas it kā ir skaidrs, bet nav politiskās gribas to izdarīt. Ja mūs interesētu izglītības kvalitāte, jautājums būtu par finansēšanas mehānismu. Naudai jāseko skolēnam. Pašlaik nauda seko skolēnam līdz novadam, nevis līdz skolai, un tā ir milzīga atšķirība. Kamēr nauda nesekos līdzi skolēnam, pastāvēs lielais skolu skaits, kas ir dārgs un neļauj maksāt lielākas algas skolotājiem. Mēs maksājam, lai kurina vecās pilis, bet tam nav sakara ar izglītības kvalitāti un bērnu nākotni.
Nav ar varu jāslēdz neviena skola. Ja skola un vecāki gatavi teikt, ka mums ir idejas un varam ar to naudu [kas pienākas pēc skolēnu skaita] noturēt skolu atvērtu, tad vajag to atļaut. Bet nevar skolu uzturēt pie dzīvības mākslīgi uz lielo skolu rēķina.
Man sāp tas, kas notiek Latvijas laukos, taču cilvēkiem ir vajadzīgs darbs, tad būs arī skola – nevar būt otrādi. Statistiski mums vissliktākie bērnu rezultāti ir lauku pamatskolā. Ja bērnus turpinām turēt šajā vidē, mēs kā sabiedrība apzināti esam pakļāvuši viņus nolemtībai.
Mēs būsim bagātāki, ja būs izvēles, nevis mēģināsim visas skolas padarīt vienādas. Latvijā ir ļoti maz privātskolu, mums ir tikai dažas alternatīvās skolas. Valstij aktīvi jāsekmē, ka tādas skolas var rasties. Visai naudai, gan pašvaldības, gan valsts, ir jāseko skolēnam neatkarīgi no tā, pie kāda skolas dibinātāja viņš iet. Un mums vajag caurskatāmu un vienkāršu veidu, kādā izvērtēt skolu kvalitāti, lai vecāki var saprast, uz kurieni iet.
Tas ir jautājums par skolas jēgu – pēc kā 21.gadsimtā bērnus vispār sūta skolā?
Skolu vienmēr rausta pretrunas. Ir konservatīvā funkcija – bērni skolā uzsūc mantojumu, ko sabiedrība uzkrājusi. Bet skolai ir arī nākotnes funkcija. Svarīgākā lieta drošai nākotnei ir prasme mācīties. Pilnīgi vienalga, kādā skolā bērns iet, galvenais, lai viņš saprot, ka viņam visu mūžu būs jāmācās, un apgūst prasmi to darīt.
Vai nav efektīvākas metodes zināšanu nodošanai nekā simtgadīgās? Rītos tūkstošiem cilvēku Draugiem.lv rušinās Fermā – varbūt vajag tālmācības aplikāciju Skola, bet kontaktstundās skolotājs ar bērniem var darīt tiešām radošas lietas?
Skaidrs, ka ir prasmes, sevišķi sākumskolā, kuras jāvingrina – ir lietas, kur vajadzīga skolotāja palīdzība, un ir lietas, ko dators var izdarīt labāk. Tas saistīts ar produktivitāti.
Latvijā bija diskusija par darba burtnīcām, dažas cienījamas zinātnieces teica, ka ir ļoti svarīgi, lai katrs bērns savu atbildi pats uzraksta uz baltas lapas – ja rociņa uzrakstījusi, tad labāk zinu. Tā nav! Pašam rakstīt ir svarīgi, kad mācās rakstīt, nevis mācoties saturu. Ir lietas, kas ir vajadzīgas – reizrēķins palīdz, bet, kamēr muļļāsimies un liksim visiem galvā rēķināt, tikmēr netiksim pie augstāka līmeņa lietām.
It sevišķi, ja vasarā ir trīs mēnešu brīvlaiks. Kāpēc tas vajadzīgs?
Jo ir ērts skolotājiem. Garais vasaras brīvlaiks ir lauksaimniecības sabiedrības palieka, tam nav nekāda sakara ar izglītību.
Vispār mums ir ļoti jādomā, kāpēc darām to, ko darām. Bieži saka – skolā mācās sociālās prasmes. Ja 30 skolēni sēž solos, skolotājs priekšā stāsta, pēc tam individuāli pilda uzdevumus – vai tādā veidā apgūst sociālās prasmes? Tās bērni apgūst par spīti tam, kas notiek stundā, jo ir tradīcija aktīvai pašpārvaldei, demokrātiskas attiecības ar skolotājiem ārpus stundas. Kad Amerikā strādāju augstskolā, ķīniešu doktoranti bija tādi savas izglītības sistēmas produkti, no kuriem grūti dabūt kādu oriģinālu ideju, nevis vienkārši pārrakstīt grāmatas. Pēc tā, kas mums Latvijā notiek stundās, ir brīnums, ka izglītības sistēmas produkts nav tāds pats kā Ķīnā.
Tiešām nav? Tikko dzirdēju gadījumu no augstskolas 1.kursa – 40% studentu atzinās plaģiātismā, vairākums pat nesaprata problēmu, jo vienkārši turpinājuši skolā ierasto. Kopētāju paaudze.
Pirmie darbi, ko skolās saņem mūsu skolotāji, 80% gadījumu ir pārrakstīti. Ministrija to nevar pateikt, jo viņus apēdīs, bet es varu – sabiedrībai īsti nav tiesību vainot skolu, ka tā ražo kopētāju paaudzi, jo mēs dabūjam to, ko esam pasūtījuši. Ja nepasūtīsim ko citu, tad arī nedabūsim.
Kā to mainīt, ja skola atražo pakļāvīgo sabiedrību?
Tāpēc valsts līmenī ir svarīgi pateikt mērķus. Tad aktīvākie cilvēki, visi vecāki prasīs skolai rezultātu, nevis lielākā problēma vecāku sapulcēs izrādās puikas, kas pīpē aiz stūra.
Vecākiem arī jāsāk saprast, ko vajag bērnu drošai nākotnei. Valoda ir viens no jautājumiem. Latvijā nav citas iespējas, kā perfekti runāt visiem vismaz angliski, lai būtu jelkāda konkurētspēja. Nav runa par to, ka palielināsim stundu skaitu angļu valodā. Es teiktu – mums vesela kaudze priekšmetu jāmāca angliski. Milzīgs solis iespējams televīzijā – kurā brīdī mēs beigsim tulkot pāris angļu valodas filmas?
Ko vecāki var darīt mājās vai nākamajā skolas sapulcē?
Svarīgi, kā mēs ar bērniem runājam par skolu. Pajautā viņam nevis, kādu atzīmi saņēmi, bet – ko tu šodien iemācījies. Vecāki var prasīt skolotājam par katru cipariņu – par ko tas ir? Nevis ar agresivitāti – kāpēc tik zemu, bet es gribu saprast, ko bērns vēl nezina, lai viņu mājās atbalstītu. Tad skolotājs sāks bērniem savus kritērijus skaidrot, jo pašlaik bērni nezina, par ko viņiem tiek liktas atzīmes.
Vecāki ir modeļi, kas rāda vērtības. Ceru, ka lasa bērniem priekšā. Man bija fantastiska kolēģe Amerikā, viņa mājās ieviesa katru dienu pusstundu lasīšanas laika, visa ģimene viesistabā sēdēja, katrs lasīja, ko gribēja. Vecāku sapulcēs vajag uzdot jautājumus par saturu. Ko viņi šajā gadā mācās bioloģijā, varbūt mēs varam mājās kaut ko audzēt?
Es veicu dinozauru eksperimentu. Atvedām no Vācijas olu – ja to ieliek šķidrumā, izaug plastmasas dinozauriņš. Aiznesu vienu dinozauru uz dārziņu, tur audzinātāja uzreiz paņēma, katru dienu divdesmit sīču bija dinozauram riņķī. Otrs bērns ar dinozauru aizgāja uz skolu, un skolotāja bija teikusi – izaudzē mājās un tad atnes, mēs jau dabaszinībās tagad mācāmies par augiem. Labāku metaforu nevar atrast, tā rāda pieeju – vai es mācu bērnus, vai es mācu par augiem.
Bet skolotājs var atļauties to dinozauru paņemt? Viņu nesodīs, ka sajaucis augus ar dzīvniekiem?
Nē. Mācību programmas nav obligātas Latvijā kopš 90.gadu vidus.
Skolotāju doma, ka visiem, sevišķi vecākajās klasēs, perfekti ir jāiemāca bioloģija vai kas cits, ir profesionālā perfekcionisma pazīme.
Cilvēki ir dažādi, skolai jādod iespēju atrast savas stiprās puses un tās attīstīt, par to saņemot formālu vai emocionālu sertifikātu – par to, ko es varu, nevis par to, ko es nevaru. Latviešiem patīk citam citu dzīt zemē, to mēs pašlaik darām ar izglītības sistēmu.
Kā izvairīties no otras galējības, ka bērni izvēlas vieglāko – ķīmija interesē, bet grūta, labāk pamācīšos dzejoļus.
Izvēles sistēmā ir svarīgi, ka cilvēki pieņem informētus lēmumus, zina sekas. Bērni nav dumji, un vecāki nav dumji. Skaidrs, būs reizes, kad būs jāmotivē – klau, šogad uzticies man, es redzu, ka tu varētu pacelt šo līmeni. Jādod arī iespēju pagaršot. ASV astotajā klasē ir izvēle – drāma, orķestris, deja, bet pusi semestra pamēģina visu un tikai tad izvēlas.
Iespējamajai misijai ir trīs gadu pieredze, 26 skolās pašlaik darbojas 29 skolotāji. Kā paši vērtējat programmas sekmes?
Bērni jaunos skolotājus pieņem, arī kolēģi. Esam sapratuši, kur ir mūsu pievienotā vērtība. Mūsu skolotāji semestra sākumā izvirza trīs veidu mērķus bērniem – kādi ir panākumi, pieeja un pārliecība, pēc tam nāk pie mums ar datiem atpakaļ. Ar panākumiem saprotam stabilas, labas akadēmiskās zināšanas priekšmetā, izpratni, lietošanu. Bet lielāko vērtību varam dot pieejā un pārliecībā. Daudz strādājam, lai skolotāji bērniem māca mācīšanās prasmes. Katrā stundā ir pilnīgi skaidrs mācību mērķis. Vienīgais veids, kā mācīties patstāvīgi, ir padarīt caurskatāmu to sistēmu, kas ir skolotāja galvā, – lai skolēns zina, ko viņš vēl nezina.
Pārliecības lieta – radīt interesi par priekšmetu. Arvien vairāk bērnu izvēlas likt eksāmenu tajā priekšmetā, ko mūsu skolotājs māca.
Cik no jūsējiem paliek skolā?
Divu gadu programmu ir beigusi viena grupa, 11 cilvēki. Trešā daļa paliek skolā, trešo daļu nodarbinām paši kā atbalstu nākamajiem, un viena daļa vēl turpinās mācīties – visi ir jauni, sākot programmu, ir vidēji 23 gadi.
Ja mums ir 30 tūkstoši skolotāju un virzāmies Iespējamās misijas tempā ar 200 jauniem skolotājiem 10 gados, cik mūžu paies? Vai jums nav lielākas ambīcijas?
Mēs noteikti augsim, šogad reiz divi, nākamgad – paplašināsimies vēl. Bet misijas ideja ir tā, ka sistēma jāietekmē no visām pusēm, un progress ir eksponenciāls. Vairākums skolotāju skolās ir labi un nav jāaizvieto.
Viena mūsu absolvente ir koordinatore skolotāju sagatavošanas programmai universitātē, pateicoties viņas neatlaidībai, pirmo reizi ir relatīvi nopietna atlase. Tas nozīmē ietekmi uz gandrīz 300 jaunajiem skolotājiem tuvāko pāris gadu laikā. Mums ir puiši, kas veidos digitālus mācību materiālus matemātikā un dabaszinībās. Citi ies mācīties doktorantūrā par fizikas vai matemātikas metodiķiem. Ir viens, kam ir ambīcija kļūt par izglītības ministru, viņš ar tādu domu iesaistījās programmā.
Kad jaunais ministrs gaidāms?
Viņš šogad beigs programmu. Anglijā pirmie skolu direktori bija četrus, piecus gadus pēc programmas beigšanas, tāda aptuveni ir trajektorija. No Anglijas programmas ir jaunākais skolas direktors visā valstī, viņam ir 28 gadi. Mūsējam tagad ir 25.
Daži Zanes Oliņas ieteikumi par mācīšanos
1. Atrodi jau zināmo. Lai jaunas zināšanas paliktu atmiņā, tās jasaista ar kaut ko jau zināmu. Par nepazīstamo jautā sev – ko es par to jau zinu? Vai esmu ko līdzīgu darījis? Un tev būs āķi, kur «uzkārt» jauno informāciju. Kas kopējs individuālai sarunai ar klientu un prezentācijai lielas auditorijas priekšā?
2. Kārto savus plauktus pats. Vienīgi aktīvi apstrādājot un organizējot jauno informāciju, varam to saglabāt atmiņā. Veido savas shēmas, zīmējumus, lai saistītu kopā jēdzienus un izprastu kopsakarības. Izdomā jaunus nosaukumus, asociācijas un tev saprotamus piemērus. Špikeru gatavošana, iespējams, ir drošākais veids, kā pārbaudes brīdī iztikt bez šādas papildu palīdzības.
3. Dalies ar citiem. Rādot apgūto citiem, tev ir iespēja vēlreiz lietot jaunās prasmes un saņemt atgriezenisko saiti, lai uzlabotu savu sniegumu. Vingrināšanās attīsta attiecīgo prasmi vienīgi tad, ja tu darbini vajadzīgo muskuli vai dziedi pareizajā toņkārtā.
4. Esi pacietīgs. Mācīšanās ir kā pārmaiņu vadība – vispirms nāk jauninājumu bedre, kad darbi sākumā padodas sliktāk. Ja gribi uzlabot slēpošanas tehniku uz slaloma kalna, tev vajadzēs vairākus mēģinājumus, un slēpošana pirmajā brīdī vairs neies tik veikli kā agrāk. Esi pacietīgs un atvēli mācībām laiku.
5. Svini mazās uzvaras. Motivācija mācībām ir kā degviela, kas dod enerģiju iedziļināties un turpināt vingrināties, līdz izdodas. Priecājies par katru uzveiktu pakāpienu, katru jaunapgūtu prasmi, tādējādi nostiprinot pārliecību par saviem spēkiem un gūstot sparu jauniem izaicinājumiem.
Zane Oliņa
Dzimusi 1972.gadā
Izglītības programmas Iespējamā misija direktore kopš programmas izveides 2007.gadā
Doktora grāds mācīšanās un mācību tehnoloģijās, Arizonas Valsts universitāte
Pēc studijām vairākus gadus nostrādājusi Floridas Valsts universitātē, pasniedzot kursus mācību teorijās, mācību programmu un materiālu izstrādē, izglītības programmu izvērtēšanā
90.gados veidojusi tālākizglītības kursus skolotājiem, vadījusi nevalstisku organizāciju Bērnu vides skola, strādājusi Sorosa fonda-Latvija programmā Pārmaiņas izglītībā
Precējusies, meita iet 2.klasē un dēls bērnudārzā
