Divus, ne simt kurpju pārus • IR.lv

Divus, ne simt kurpju pārus

2
Foto — Rūta Kalmuka, F64
Anda Burve-Rozīte

Kinorežisors Aiks Karapetjans (27) Latvijas Nacionālajā operā iestudē Džoakīno Rosīni operu Seviljas bārddzinis. Neilgi pirms pirmizrādes viņš dalās pārdomās par kino, latviešiem un laimi, kuru, kā uzskata Aiks, cilvēks var atrast

Atklāts un tiešs. Skaļu balsi, emocionāliem, plašiem žestiem. Armēņu mākslinieka ģimenē Latvijā uzaugušais režisors Aiks Karapetjans kļuva pazīstams, kad viņa īsfilmu Riebums 2007.gadā atzina par labāko studentu filmu Nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps. Četru gadu laikā Aiks uzņēmis trīs filmas, mācījies Parīzes kinoskolā ÉSEC, izbraukājis studentu filmu festivālus Eiropā. Patlaban jaunais režisors strādā pie pilnmetrāžas sociālās drāmas Cilvēki tur un vēl kādas šausmenes. 

Nejaušu notikumu ķēde pirms vairākiem mēnešiem Aiku aizveda līdz Rīgas Operai. Tika meklēts režisors izrādei Seviljas bārddzinis. «Ja divu mēnešu laikā sagatavosi koncepciju un mums tā patiks, varēsi strādāt,» Aikam teicis Operas direktors Andrejs Žagars. Viņš sagatavoja, un 5.martā gaidāma pirmizrāde. 

Lai arī Aiks pagaidām nevar lepoties ar skaļu vārdu mākslā, viņa skatījums aizrauj. Varbūt tieši tāpēc, ka «viņš vēl nekas nav». Citējot Aiku pašu, jaunībā tev nav ko zaudēt – ne vārds, ne reputācija. Ir brīvība, bet – ko tā nozīmē? 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu