Jaunais komponists Ēriks Ešenvalds (34) dodas papildināt zināšanas Kembridžas Universitātē, jo «profesori pamana daudzsološus māksliniekus daudzviet pasaulē»
Latviešiem došanās uz Angliju pēdējā laikā asociējas ar krīzes laika emigrāciju, taču komponistam Ērikam Ešenvaldam došanās turp ir pakāpiens uz augšu – viņam ir piešķirta stipendija Kembridžas Universitātē, prestižajā Trīsvienības koledžā, kur divus turpmākos gadus viņš būs tā dēvētais rezidējošais mākslinieks. Cik Ešenvaldam pašam zināms, viņš ir pirmais latviešu mākslinieks, kas tādu saņēmis.
Uz interviju komponists ierodas ar smokingu, tiesa, padusē, jo tas viņam jāatdod savai līdzšinējai darbavietai – Valsts akadēmiskajam korim Latvija, ar kuru viņš pagājušajā nedēļā piedalījās Gustava Mālera 8.simfonijas atskaņojumā Minhenē diriģenta Marisa Jansona vadībā. Savukārt ceturtdien, 20.oktobrī, komponista Ešenvalda jaundarbs tiks atskaņots Jaunās mūzikas festivāla Arēna koncertā Sv.Pētera baznīcā.
Kad jūs dosities uz Kembridžu?
Es jau tur biju nedēļu, bet nevienu noti neuzkomponēju – skraidīju no viena biroja uz otru. Tagad gan viss ir nokārtots, un atliek vienkārši gaidīt. Man vienam pašam ir piešķirts divistabu dzīvoklis vēsturiskajā Kembridžas korpusā – kā tādā Harija Potera ēkā, tikai mazākā mērogā. Man ir ēdināšana trīsreiz dienā un piešķirts savs apmetnis, jo vakariņās ir jāierodas ar šlipsi, žaketi un apmetni.
Ar apmetni jāierodas katrās vakariņās?
Jā, septiņas reizes nedēļā. Tos protokolus jau esmu «atkodis». Tādu vēsturiskā mantojuma universitāšu kā Kembridža ar savām tradīcijām nav daudz.
Kā šos protokolus vērtējat?
Savāda vieta. It kā nereāla. Tās tradīcijas ir atrautas no ikdienas – nokļūsti it kā citā mājvietā, varbūt pasakā. Sākot ar to, ka sēdi pie galda, kur visi ir profesori, pasniedzēji, vieszinātnieki, un visus sauc fellows, tajā skaitā mani. Varbūt latviski to varētu dēvēt «mākslinieks rezidencē», Amerikā, iespējams, sauktu par goda vai viesprofesoru. Šie fellows sēž pie sava galda katrās pusdienās un vakariņās. Un galds ir no 14.gadsimta. Tas ir labi kopts, un pie sienām ir senas gleznas. Daudzi trauki ir sudraba, un ēdieni uz vakariņu galda nav vienkārši – tā ir brieža gaļa, meža pīle, zivis. Pretim man sēž Nobela prēmijas laureāts.
Vai šie protokoli neuzliek slodzi?
Baidos, ka man kā radošam cilvēkam vienīgā slodze varētu būt, kad uznāk reāla iedvesma strādāt, atcerēties, ka ir vakariņu laiks. Gribu, protams, paēst, bet vēlētos uzmest apmetni, aizskriet un būt galā 10 minūtēs.
Bet vakariņas ilgst aptuveni stundu, un vienmēr ir sarunas. Citreiz pie galda ir kādi 40 cilvēki, nedēļas nogalē varbūt 10, bet vienmēr ir jārunā ar blakussēdētājiem. Tā stunda paiet ātri, apkalpošana ir raita, un ēdieni nāk cits pēc cita.
Ģimene brauc līdzi?
Mana ģimene paliek Latvijā, mēs sazināmies skaipā, un nav jau tā, ka tagad oktobrī aizbraukšu un atgriezīšos tikai 2013.gadā.
Jūs nevarēsit saglabāt vietu korī Latvija, jo jaunā rezidence prasa pārāk daudz?
Man bija grūti jau pēdējos divus gadus. Pēc Mūzikas akadēmijas absolvēšanas koris bija kā turpināšanās, kā izglītība, skatījos ar komponista acīm uz partitūrām, ko izdziedam. Valsts korim ir liela slodze – bieži jābrauc komandējumos. Dziedot jau desmito reizi vienu un to pašu skaņdarbu, man kā komponistam tas vairs neko jaunu nespēj iedot. Es kļūstu par ierindas dziedātāju, un tāpēc pēdējos divus gadus man bieži bija sajūta, ka gribas komponēt, bet jāiet uz darbu dziedāt Šūmani. Aicinājums pieteikties uz komponista pozīcijas konkursu bija tieši laikā.
Kā nāca piedāvājums uz Kembridžu?
Saņēmu vēstuli no Trīsvienības koledžas.
Vai uzaicinājums bija pārsteigums?
Jā, bet es domāju, ka koledžas profesori pamana daudzsološus māksliniekus daudzviet pasaulē.
Jūs pats zinājāt par Trīsvienības koledžu?
Jā, jo tās koris ir dziedājis manus skaņdarbus. Viņu diriģents Stīvens Leitons ar savu profesionālo kori Polyphony pirms trīs gadiem ierakstīja manu albumu, ko tagad izdod izdevniecība Hyperion.
Uzturēšanās rezidentūrā Trīsvienības koledžā droši vien palīdzēs veidot karjeru?
Jau pirmajā nedēļā mani uzaicināja ierasties Londonā, apskatīt Roundhouse multimediju performanču zāli, kur arī mūsu Radio koris bija vasarā dziedājis. Man tika izteikts piedāvājums rakstīt 2013.gada noslēguma skaņdarbu – lielu un nopietnu opusu, kurā piedalītos profesionāls koris un orķestris, kāda britu popzvaigzne un vairāki skolu kori. Turpat Kembridžā vēl bija tikšanās par iespējamu pasūtījumu ar Čeltenhemas pilsētas mūzikas festivāla, kas ir vecākais Lielbritānijā. Savukārt šodien man jāzvana [prestižā kamerorķestra] Britten Sinfonia diriģentam, kas izdomājis man kaut ko pasūtināt.
Vai būtu pareizi teikt, ka komponēšanā jūs interesē garīgās un laikmetīgās mūzikas apvienojums?
Man patīk, kā kādā recenzijā mani nosauca par komponistu hameleonu. Tā tas ir. Jo man patīk variēt. Man patīk, ka ir dažādi pasūtījumi – bērnu koris, tautasdziesmas aranžējums, stīgu kvartets. Man arī gribas iemēģināt roku minimālisma tehnikā, uz ritmu cilpu repetitīvo salikumu. Gan jau noķeršu brīdi, kur kas tāds iederētos kādā festivālā. Man nepatīk uzrakstīt, teiksim, Kristus ciešanu un augšāmcelšanās oratoriju un tad turpināt ar Ziemassvētku oratoriju, tas ir, par Kristus dzimšanu un tad varbūt vēl par apustuli Pēteri… Tad ir vāks! Man dažādība ir nepieciešama, lai stilistiski norobežotos no vienas tematikas un tad atkal «iebrauktu» citā lauciņā. Es neesmu staigājošā enciklopēdija un katram skaņdarbam vācu daudz informācijas – vienalga, vai tā ir bibliotēkā, vai internetā pasmelta, vai grāmatā izlasīta. Kad skaņdarbs ir tapis, es savu rakstāmgaldu nomēžu. Nākamajam vācu atkal.
Manuprāt, pasaulē ir trīs veidu komponisti – pilna laika komponisti, komponisti muzikologi, kas pusi sava laika velta recenzijām, pētniecībai, izglītošanai, un vēl tādi, kas lielākoties darbojas teorijā un uzraksta varbūt tikai 1-2 skaņdarbiņus gadā. Man pēdējos desmit gadus gribas būt simtprocentīgam komponistam.
Diemžēl šāda dalīšanās divos vai vairāk darbos pašreiz ir ļoti raksturīga Latvijas iedzīvotājiem.
Jā, un man par to ir jādomā, jo divi gadi Kembridžā paies ātri. Pašlaik esmu nodrošināts, jo bez dzīvošanas un ēdināšanas man tur maksā arī mēnešalgu. Es varu izmantot bibliotēkas un tikties ar interesantiem cilvēkiem. Piemēram, man bija interesanta saruna ar amerikāņu zinātnieku, kurš atbrauca uz Kembridžu turpināt savu pētījumu par Antarktikas ledājiem. Viens no maniem sapņiem ir doties līdzi zinātniskā ekspedīcijā uz ziemeļiem. Pēdējos piecus gadus mani ļoti iedvesmo ziemeļu gaismas spēles un ledi.
Pēdējos pārdesmit gadus, ja tā var teikt, klimatiskā un ainaviskā ass mūzikā ir pavirzījusies uz ziemeļiem, sevišķi Islandi. Varbūt tās ainavas tīrība un tukšums ir pretstats mūsdienu mentālajam jūklim?
Jā, šī distancētība no Rietumu pasaules.
Arī Latvija, lai arī ne dramatiska, taču, ja pameklē, var būt gana vientulīga un iedvesmojoša ainavas ziņā.
Ir, ir! Ja tik noķer to mirkli un uzkavējies tajā. Man arī tādi brīži ir bijuši ar kādu trīs sekunžu laimes sajūtu.
Vai ainava bija iedvesma arī darbam Sāremā?
Sāremā man ļoti patika, jo tas bija mūsu pirmais brauciens ar sievu. Es pēc tam kavējos atmiņās, skatoties bildes, un sakomponēju skaņdarbu, balstoties uz bildēm.
Publikas uztverē, šķiet, ieķērusies jūsu mūzikas garīgā ievirze, bet, jūs sakāt, ka tas ir tikai viens aspekts.
Jā, protams, ir komponisti, kas raksta tikai sakrālo mūziku, bet es jūtu, ka man rūp arī patriotisms. Man ļoti patīk izmantot latviešu muzikālo mantojumu, apdares, Dainu bagātību, piemēram, dziesmā Aizej, lietiņ. Tas man nāk no omītes.
Tas jums droši vien arī atvieglo ceļu pie publikas. Jūs acīmredzot nebaidāties no savām vēlmēm un emocijām.
Man liekas, ka es tik daudz lidoju mākoņos… (Iesmejas.) Un domas atraujas no realitātes un paceļas, kad esmu kustībā – vienalga, vai mašīnā, vilcienā, tramvajā vai pastaigā. Tad sieva bieži ir tā, kas norauj uz zemes un palīdz reāli skatīties uz dzīvi.
Vai jūsu dzīvesbiedre ir mūziķe?
Paldies Dievam, ne. (Iesmejas.) Divi mūziķi kopā? Man liekas, to izturēt ir grūti.
Neraugoties uz pacilājošajām un emocionāli aizraujošajām tēmām, jūsu mūzikai ir laikmetīgajai jaunradei raksturīga kompleksitāte. Atceros, ka pats par jums pirmo reizi dzirdēju kā par elektroniskās mūzikas autoru.
Apzināti izvēlos, kādā stilā rakstīšu skaņdarbu. Ja zinu, ka esmu aicināts uz, teiksim, laikmetīgās mūzikas festivālu, tad būs jāraksta, izmantojot modernās tehnikas. Tas līdz šim ir diezgan labi padevies. Mūzikas akadēmijā arī to raženi pasniedz Rolands Kronlaks un Selga Mence. Viņa ļoti seko līdzi tam, kas notiek pasaulē, un uz katru stundu nāk kolosāli sagatavojusies ar ierakstiem un partitūrām. Piedaloties meistarklasēs, esmu izbraukājis Eiropu un, tām piesakoties, vienmēr sūtīju savus modernākos ierakstu paraugus. Ja būtu iesniedzis kora darbus, teiksim, kādu apdari, tad es, visticamāk, nebūtu pieņemts.
Šķiet, ka jums ir bijīga attieksme pret dzīvi, arī pret skolotājiem un vēsturi, un pieļauju, ka tas arī palīdz daiļradē.
Kembridžā, manuprāt, mākslinieku ir mazāk nekā pētnieku, fiziķu, matemātiķu, ķīmiķu, gēnu inženieru. Vienās vakariņās kāds profesors, mēģinot mani nedaudz provocēt, vaicāja, kurš tad ir mans mīļākais komponists.
Ziniet, nav man mīļāko komponistu, man ir tikai mīļākie viņu darbi, es atbildēju. Klātesošie bija pārsteigti, un profesors sacīja: uzskatīsim, ka Ēriks eksāmenu ir nolicis. Nav ko slēpt, diez vai par mani kāds teiktu «mīļākais komponists», bet drīzāk – mīļākie Ešenvalda skaņdarbi.
Pie kuriem skaņdarbiem tad labprāt atgriežaties, un kuri neapnīk?
Viens no pirmajiem, kas man iepatikās, sākot muzicēt, – kā tāds etalons stīgu orķestrim – bija Pētera Vaska 1.simfonija. Tas bija jaunatklājums, jo ienācu Mūzikas akadēmijā būtībā kā baltais zvirbulis, man nav vidējās muzikālās izglītības, esmu beidzis tikai bērnu mūzikas skolu. Grūtajos 80.gados ar mammu nolēmām, ka mūziķim ir smaga dzīve, un izdomājām, ka man jāapgūst fizika, padziļinātā matemātika, informātika, un tāpēc aizgāju uz Liepājas 1.vidusskolu mācīties šos eksaktos priekšmetus. Un bija ļoti labi rezultāti.
Neraugoties uz vājajām priekšzināšanām, dzirdot jūsu mūziku, šķiet, ka esat daudz klausījies citu komponistu darbus.
Tā ir. Jo negribu otrreiz izgudrot velosipēdu.
Ir komponisti, kuri vairs neklausās citu kolēģu mūziku.
Ir arī tādi, kas vienkārši apvainojas, ja viņu klātbūtnē sāk runāt par citiem. Man gribas sekot visam līdzi, jo, iespējams, kad pēc diviem gadiem atgriezīšos, man radīsies iespēja mācīt vienu vai divus studentus Mūzikas akadēmijā. To es labprāt darītu, un man gribētos nodot savu zināšanu bagāžu tālāk.
Vai varat nosaukt vēl kādu komponistu vai darbu, kas ir īpaši tuvs?
Maikla Finisija skaņdarbs Sarkanā zeme, kas sacerēts, iedvesmojoties no pārlidojuma pār Austrāliju. Viņš ir pavisam cita ceļa gājējs nekā Vasks, tā dēvētās jaunās kompleksitātes aizsācējs. Sofijas Gubaiduļinas skaņdarbi un Gļeba Auerbaha Krievu rekviēms. Arī [islandiešu grupa] Sigur Ros mani fascinē, tā ir mūzika, kurā sajaucas tik dažādi stili, bet tajā ir vēstījums. Piekrītu diriģenta Imanta Rešņa reiz teiktajam, ka skaņdarbam vajag grodumu, iegrimi kā kuģim.
Kāpēc, jūsuprāt, latviešiem ir tāds uzrāviens akadēmiskajā mūzikā, bet popmūzikā esam province?
Man prātā divas lietas. Pirmkārt, vidējās muzikālās izglītības sistēma Latvijā ir laba, vismaz iepriekšējos gadu desmitus bija. Otrkārt, mums ir laba koru kultūra. Atrodamies krustcelēs – esam piederējuši Zviedrijai, Krievijai un Vācijai, un katrai šai zemei ir spēcīga muzikālā kultūra. Pēc manas gaumes Latvijas kori – koris Latvija, Radio koris un Kamēr… – ir pasaules labākā toņa īpašnieki. Jo mums ir skandināviskais vieglums augšā, mums ir kooptēts krievu ortodoksālais basu skanējums un no Vācijas dziesmusvētkiem mantota tradīcija. Esam paņēmuši no viņiem to skaistāko un iedzīvinājuši savā vokālajā tradīcijā.
Kādēļ latviešu mūzikā bieži ir bijusi tieksme uz liriku?
Es pieķēru sevi, ka ir tik viegli rakstīt liriski, un mani tas sāka baidīt. Tāpēc bišķīt piebremzēju, no dažiem pasūtījumiem atteicos un nolēmu uz Angliju aizbraukt «tukšā», jo gan jau tie atkal parādīsies. Londona taču atrodas netālu no Kembridžas, tās ir pasaules krustceles, nolēmu ļauties jauniem iespaidiem, lai veidojas cits rokraksts. Un tas jau notiek.
Domāju, ka arī pēdējo gadu krīze liek festivālu organizatoriem domāt par to, kā piepildīt koncertzāles. Viņi sāk izsvērt, ko pasūtināt, lai nāktu cilvēki, savukārt komponistam jādomā, ko darīt, lai viņam pasūtinātu skaņdarbus. Tas ir krīzes smagums. Mākslas virsvērtība ir tam pāri. Nedrīksti rakstīt mūziku, lai vienkārši piepildītu zāles.
Kādas ir jūsu aizraušanās ārpus mūzikas?
Kā man patīk ūdens! Es to tveru ar visu ķermeni. Īpašas sajūtas pārņem, peldoties saulrietā. Neesmu ziemas peldētājs. Parādoties pirmajām rudens vēsmām, no vasaras atvados ezerā vai jūrā. Tie brīži man ir skumji, jo vasara iedvesmo – tad man apstājas laiks, bet rudens dzen uz priekšu kā tāds laiktikšķis. Aukstajos mēnešos – peldbaseina pakalpojumi.
5 lietas ceļasomā
Ko labprāt paņemtu līdzi no Latvijas uz Kembridžu?
Ābolus no omas dārza
Mammas taisītos tomātus želejā
Sievasmātes adītās vilnas zeķes
Ar bērniem jūrmalā salasītos koka sprungulīšus (no tiem veidojam buriniekus)
Latviešu dzeju
Ēriks Ešenvalds
Dzimis 1977.gada 26.janvārī un mācījies Priekules bērnu mūzikas skolā
Studējis Latvijas Baptistu draudžu savienības teoloģijas seminārā
Latvijas Mūzikas akadēmijā ieguvis bakalaura grādu (2002) un maģistra grādu (2004) kompozīcijā pie Selgas Mences
Deviņus gadus tenors Valsts akadēmiskajā korī Latvija
Ar skaņdarbu Leģenda par iemūrēto sievu ieguvis pirmo vietu 2006.gada International Rostrum For Composers jauno komponistu kategorijā
British Composer Awards nominācija (2010)
2010.gada jaunatklājums komponists ASV avīzes Philadelphia Inquirer skatījumā
