Elsberga, Belševicas un Skujenieka draudzība ar šāgada Nobela prēmijas laureātu literatūrā aizsākās padomju Latvijā
Kādā 1970.gada aprīļa dienā pie Vizmas Belševicas un viņas vīra Zigurda Elsberga dzīvokļa durvīm ceturtajā stāvā garas padomjlaiku ķieģeļu mājas Valdemāra (tolaik Gorkija) un Zirņu ielas stūrī atskanēja zvans. Aiz durvīm, neviena nepavadīts un iepriekš nevienu nebrīdinājis, stāvēja zviedru dzejnieks Tomass Transtrēmers: 39 gadus vecs, slaiks vīrs ar līksmām, zilām acīm. «Bridējputns uz tievām kājām stiprā straumē,» – tā kolēģi ar viņa paša uzvārda sastāvdaļām (tran – dzērve un ström – straume) raksturo cits zviedru dzejnieks Pērs Vestbergs.
Mūsdienās šāds notikumu pavērsiens būtu parasta lieta – ārzemju viesis, kas grib kādu pārsteigt. Taču padomju laiku zenītā rietumnieki Rīgas ielās bija retums. Un vēl bez vietējo valodu zināšanām, bez attiecīgās «iestādēs» apstiprināta plāna!
Tajā dienā sākās Belševicas, Elsberga un viņu kolēģa Knuta Skujenieka mūža draudzība ar Tomasu Transtrēmeru – vienu no talantīgākajiem Eiropas dzejniekiem, kurš 41 gadu vēlāk saņems Nobela prēmiju literatūrā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.