Žurnāla rubrika: Kultūra

Kā mūžam neizdibināms tēls

Posted on novembris 30, 2011 by anon - Recenzija

Rēzijas Kalniņas atveidotajā Marlēnā mēs ieraugām leģendāro Dītrihu kā sievieti, vampu, dīvu, orhideju. Arī kā humānisti un brīvu cilvēku

Mūzikls Marlēna Dailes teātrī ir atnācis kā ilgi gaidīts notikums, un arī tā pirmizrāde pagājušajā nedēļā bija tik atbilstoši pieskaņota izdevniecības Žurnāls Santa 20 gadu jubilejai, ka šķiet – citādi nemaz nevarētu būt.

Raimonda Paula, Leona Brieža, Evitas Mamajas un režisores Ineses Mičules veidotais mūzikls ir stāsts par Marlēnu Dītrihu, viņas talantu un vīriešiem… vai arī – stāsts par Rēziju Kalniņu, viņas talantu un, jā, viņas vīriešiem – Žanu Gabēnu, Ērihu Mariju Remarku, Ernestu Hemingveju, Raimondu Paulu. Tie tikai daži, jo Marlēnas mīlošā sirds bija daudz plašāka. Nu, labi, mēs zinām, ka bija arī sievietes. Skan divdomīgi? Aizejiet uz izrādi!

Un tomēr runāt tikai par Marlēnu Dītrihu un viņas vīriešiem (vai sievietēm) būtu tas pats, kas par viņas radīto, nu jau ikonisko Zilo eņģeli, bālo sfinksu un sievieti vampu ar slavenajiem iekritušajiem vaigiem, nepateikt neko. Ir jārunā par sievieti kā mūžam neizdibināmu tēlu, ko ģeniāli, jā, es nebīstos šā vārda, mums Dailes teātra izrādē atklāj aktrise Rēzija Kalniņa. Ir patiešām apbrīnojama spēja vienas izrādes laikā tik meistarīgi pārvarēt gadus un nepazaudēt mūžīgo mīklu. Viņa sāk kā novecojusi, miegazāļu, alkohola un kāju slimību nomocīta, taču nebūt ne pielūdzēju aizmirsta būtne. Tad – draiskā, jaunā Lola Lola. Tad Zilais eņģelis uz Paula klavierēm. Un tā līdz galam – līdz skaisto balsi, stalto stāju, jaunību un lomas, taču ne sievišķību un seksapīlu zaudējušai dīvai.

Mūziklā redzēsit īsu ainu, kas atspoguļo pašas Dītrihas dzīvē milzīgu nozīmi nesošu jēgu. Caur viņas attiecībām ar vācu kinorežisori, nacistu režīma granddāmu Leniju Rīfenštāli mēs ieraugām Marlēnas Dītrihas politisko pārliecību. Ieraugām viņu nevis kā sievieti, vampu, dīvu vai orhideju, bet kā humānisti un brīvu cilvēku. Šī aina, kurā tiek izspēlēta Dītrihas nelokāmā nostāja pret vadonismu, pret totalitārismu, pret Hitleru, man joprojām neiziet no prāta. Tajā sajaucies viss – gan Marlēnas Dītrihas dzīve, gan Rēzijas Kalniņas meistarība.

Pati Dītriha par saviem iekritušajiem vaigiem ir bijusi pateicīga savam atklājējam, kinorežisoram Džozefam fon Šternbergam un viņa gaismām, bet izrādē par šo noslēpumaino izteiksmi pateicību pelnījuši gan Dailes teātra grimētāji, gan gaismotāji. Mani apbūra Ilzes Vītoliņas radītie tērpi. Tie bija gan precīzi «autobiogrāfiski», gan tādi, lai teiktu – šī ir izrāde sievietēm par sievieti. Mūziklam nepieciešamo noslēpumainības auru meistarīgi piešķīra gan veiksmīgi izmantotais melnbaltais video skatuves dziļumā, gan scenogrāfija – es kārtējo reizi pārliecinājos par Kristapa Skultes smalko notikuma un gaisotnes izjūtu.

Iesaku aiziet uz Dailes teātri un noskatīties mūziklu Marlēna – tur ir gan izcila aktierspēle, gan skaista mūzika un pats Maestro pie klavierēm, gan liela sievietes mistērija. Katrs tur atradīs kaut ko sev.

Marlēna. Nākamās izrādes 6., 7. un 8.decembrī.
Visas biļetes pārdotas!

Parazitologs rektors

Posted on novembris 30, 2011 by Pauls Bankovskis - Intervija

Augstāko izglītību reformē ne jau tikai postpadomju telpā, pārmaiņas notiek visā pasaulē. «Pierodiet pie tā!» saka Tartu Universitātes rektors Alars Kariss. Viņa vadītā augstskola ir vienīgā Baltijā, kas iekļuvusi pasaules labāko skaitā

Kad ar fotogrāfu ieradāmies Latvijas Universitātē, trīs Baltijas augstskolu rektori jau bija priekšā – saimnieks Mārcis Auziņš, Viļņas Universitātes rektors Benedikts Jodka un Tartu Universitātes galva Alars Kariss (53). Varēja noprast, ka viņu sarunas ilgst jau labu brīdi, un tās turpinājās arī fotografēšanas laikā. Apspriesti tika arī Latvijā diezgan plaši izziņotie Igaunijas plāni no nākamā gada atcelt studiju maksu visiem studentiem, kas valsts augstskolās studēs programmās igauņu valodā.

Viskritiskāk pret šo ieceri noskaņots šķita tieši Kariss. Un ne tikai tāpēc, ka šādas sistēmas ieviešana jau no nākamā gada nozīmētu tūlītēju augstskolu ienākumu samazināšanos. «Protams, vēl pēc kāda laika mēs to naudu varbūt atkal saņemtu kādā citā ceļā, taču tas būtu atkarīgs no politiķiem, un tur nekad neko nevar zināt.» Jautājums par to, vai šāda kārtība atbilst ES valdošajai nostājai pret dažādu veidu diskrimināciju, arī nav īsti skaidrs. «To man būs iespēja pavaicāt politiķiem, kad atgriezīšos,» saka Kariss.

Tartu Universitāte ir vienīgā Baltijas augstskola, kas prestižajā Times Higher Education veidotajā pasaules universitāšu reitingu tabulā, dalot 351.-400.vietu ar virkni citu mācību iestāžu, ir iekļuvusi starp augstāk novērtētajām Eiropas augstskolām.

30 procentus no rezultātiem šajos reitingos nosaka mācību vides un kvalitātes vērtējums, tikpat nozīmīgs ir pētnieciskā darba novērtējums un zinātnisko darbu citējamība, taču vērā tiek ņemts arī industrijām nozīmīgu inovāciju pienesums un starptautiskā atpazīstamība.

Būšu ziņkārīgs – ko jūs, visi trīs rektori, šeit kopā darāt?
Ideju regulāri satikties ierosināju es, un pagājušajā gadā Tartu mēs pirmoreiz arī satikāmies. Runa ir ne tikai par to, lai padiskutētu vai sadarbotos, bet arī par to, ka mēs varētu iespaidot mūsu valdību lēmumus, kas saistīti ar augstāko izglītību un zinātnisko pētniecību. Ja mums ir vienoti uzskati un mēs vienlaikus varam darīt savas idejas zināmas mūsu ministriem, tam būs daudz lielāks iespaids, nekā darot to katrs savā valstī atsevišķi.

Ja nerunājam par atšķirīgu vēsturi vai gados izsakāmu darbības ilgumu, kas, jūsuprāt, ir galvenās atšķirības starp Tartu Universitāti un Viļņas un Latvijas universitātēm?
Vairāk tomēr ir kopējā. Taču, ja vēlamies atrast ES finansējumu pētniecībai, būtu prātīgi noskaidrot, kas katrai no augstskolām ir stiprākās jomas, un necensties lietas dublēt, kā tas ir bijis līdz šim. Esam arī apsprieduši, kas kopīgi būtu darāms skolotāju un pasniedzēju izglītošanas jomā, jo tā ir nozare, kas vismaz pie mums kļūst ārkārtīgi nozīmīga.

Runājot par ES finansējumu, sadarbība ir svarīga, jo mūsu trīs valstis ir mazas, taču pastāv aizdomas, ka jau tuvākajā laikā viens no nosacījumiem pētniecības finansējuma saņemšanai būs piedāvāto projektu lielums. Tāpēc ir vērts vienoties, kura no universitātēm būs vadošā kurā no jomām, un projektus veidot sadarbojoties. Cita lieta – vismaz mana pieredze liecina – jo lielāks attālums starp partneriem, jo vieglāk ir sadarboties. (Smejas.) Ja tas notiek vienā valstī vai pat vienā universitātē, savstarpējā konkurence ir krietni vien spēcīgāka.

Palūkojoties uz to, kā tiek dalīts ES finansējums, nav grūti samanīt, ka Berlīnes mūris ir atpakaļ savā vietā. Lielākā daļa naudas aizplūst uz Rietumu pusē esošajām augstskolām un institūtiem. Mums ir jāapvieno spēki un – es varbūt nelietotu vārdu «jākaro», bet gan – jācīnās pret šādu ideoloģiju.

Tātad jums Igaunijā vajadzētu būt vieglāk sadarboties ar kolēģiem no Lietuvas, nevis no Latvijas?
Es to negribētu apgalvot. (Smejas.) Lai gan patiesībā tā varētu būt. Varbūt man ir vieglāka sadarbība ar kolēģi no Viļņas Universitātes, jo viņa sieva ir igauniete. Bet, atgriežoties pie ES un finansējuma sadalījuma, – tas ir pārsteidzoši, ja paskatās uz valstu sadalījumu lielajās un mazajās. No 27 dalībvalstīm septiņas ir uzskatāmas par mazām valstīm. Ja vēl pievienotos Islande, būtu astoņas. Savā ziņā tas ir liels spēks, ko vajadzētu izmantot.

Viens no veidiem, kā augstskolas mēdz salīdzināt, ir starptautiskie reitingi. Arī politiķi piesauc šos reitingus. Piemēram, Tartu Universitāte ir augstāk novērtētā augstskola ne vien Igaunijā, bet arī visā Baltijā. Cik liela ir šādu novērtējumu nozīme?
Vispirms ir jāsaprot, ka šiem reitingiem pārsvarā nav nekādas saistības ar augstākās izglītības kvalitāti. Pārsvarā tos veido pētnieciskās aktivitātes un augstskolu reputācija. Protams, ir jauki tur atrasties. Teiksim, mūsu universitāte ir viena no četrām Austrumeiropas augstskolām, kas nonākušas Times Higher Education veidotajā topā. Taču tas nenozīmē neko daudz. Ja valsts nonāk apsēstībā ar šiem reitingiem, ir nepatikšanas. Dažās, ja tā var teikt, jaunattīstības valstīs tas ir noticis. Viņi ieguldīja visu naudu vienā lielā augstskolā, apvienoja visu, kas viņiem bija, taču nekādos reitingos tā arī neiekļuva. Protams, reitingi ir, taču šie vērtējumi nedrīkst mūs nodarbināt, darot savu ikdienas darbu.

Jūs vaicājāt par atšķirībām mūsu valstīs. Starp citu, Igaunijā tie nav politiķi, kas runā par reitingiem. Par reitingiem pārsvarā rak-sta žurnālisti. Varbūt tas nozīmē vienīgi to, ka Latvija nav īsti uzskatāma par mazu valsti, bet Igaunija ir ļoti maza. Mums nav oficiāla universitāšu reitinga, jo mums ir tikai sešas augstskolas. No svara ir tikai reputācija, jo ikviena augstskola vēlas, lai pie viņiem studētu paši labākie vidusskolas beidzēji. Taču lielās valstīs, it īpaši spilgti tas redzams Āzijā, visi šie reitingi var kļūt ārkārtīgi svarīgi. Pat izraugoties zinātniskās pētniecības sadarbības partnerus, viņi pievērsīs uzmanību jūsu reitingiem, jo sadarboties vēlas tikai ar pašiem labākajiem. Un, protams, neviens ar tiem reitingiem nav apmierināts. Pat tie, kas atrodas otrajā vietā, ar savu otro vietu nav mierā.

Vairākums reitingu balstās pētniecības sasniegumu izvērtējumā. Tā kā Tartu Universitāte ir ievērojami uzlabojusi šos rezultātus, mūsu pozīcijas kāpj. Starptautiskā sadarbība un pozitīvas partneru atsauksmes ir būtisks labas reputācijas priekšnoteikums. Tartu Universitāte savā darbībā balstās atvērtībā un konkurences garā, īpaši izceļot savstarpējās sadarbības nozīmi. Izcili zinātniskie pētījumi var tikt veikti, sadarbojoties ar spēcīgiem starptautiskiem partneriem, un mūsu akadēmiskais personāls to labi apzinās.

Augstākās izglītības reformas Latvijā un droši vien arī ikvienā citā pēcpadomju valstī turpinās jau gadus divdesmit. Kas ir igauņu nozīmīgākie sasniegumi šajā laikā?
Svarīgi ir saprast to, ka reformas notiek ne tikai pēcpadomju valstīs. Tā tas ir visur. Pierodiet pie tā! Tās pat nevajadzētu saukt par reformām, bet par nebeidzamām un nepārtrauktām pārmaiņām. Palūkojoties, kādas pārmaiņas augstākajā izglītībā visā pasaulē ir notikušas pēdējo 20 gadu laikā, ir skaidrs, ka veco izglītības sistēmu vienkārši nevar turpināt. Ir jārada kaut kas jauns. Un runa ir ne tikai par izmaiņām, ko nesušas tehnoloģijas, bet arī par studiju vidi. Teiksim, Fīniksas Universitātē ir 400 000 studentu, taču visas studijas notiek tiešsaistes režīmā internetā. Mums ir jāpielāgojas tam, kas notiek pasaulē, un tāpēc ik pa laikam kaut kas jāmaina.

Igaunijas augstākās izglītības sistēmas veiksmes pamatā ir vel 90.gados pieņemtais lēmums specializētos pētniecības institūtus apvienot ar universitātēm – sadarbība ļāva labāk izmantot jaunās zināšanas un stiprināt mācībspēku kvalitāti. Turklāt Igaunijas zinātne pārgāja uz dotāciju veida finansējumu, kas nozīmē – visa plānošanas, finansēšanas un sasniegumu novērtēšanas sistēma tika piesaistīta zinātnisko grantu piešķiršanas sistēmai, tādējādi mudinot zinātniekus nepārtraukti analizēt un pamatot savu veikumu un nākotnes ieceres. Šī kārtība kopā ar starptautisku izvērtēšanas sistēmu garantē lieliskus pētniecības sistēmas rezultātus.

Pēdējās desmitgadēs visā pasaulē dramatiski pieaudzis studējošo skaits. Faktiski studijas augstskolā ir kļuvušas gandrīz vai par pienākumu, normu. Latvijā 76% vidusskolu beidzēju dodas studēt. Vai tā tam būtu jābūt?
Tas ir interesants jautājums. Taču jāsaprot – ja jūs zobu pastu esat izspieduši no tūbiņas, būs ārkārtīgi grūti to atkal iedabūt atpakaļ. Mums nav nekādu iespēju augstāko izglītību atkal padarīt par elitāru. Tā ir visaptveroša tendence – cilvēki grib izglītoties un uzskata, ka labākais veids, kā pie izglītības nonākt, ir studijas augstskolā. Kas, protams, nebūt nav tiesa, ir arī citas izglītības formas.

Veids, kā universitātes var atšķirties cita no citas, ir nošķīrums starp pētnieciskajām universitātēm un parastajām. Šajā gadījumā runa nav par elitārismu jeb to, ka vienas būtu pieejamas tikai sabiedrības elitei, bet pārējās – visiem. Tām ir atšķirīgi mērķi un atšķirīgi piedāvājumi jaunajiem cilvēkiem.

Es saskatu problēmu pašu augstskolu centienos pielīdzināties cita citai. Visticamāk, tā iemesls ir pavisam vienkāršs. Vienīgais veids, kā tikt pie kāda papildu finansējuma, ir nauda, kas tiek piešķirta pētniecības darbiem. Visas grib kļūt par pētnieciskajām universitātēm tikai tāpēc, lai tiktu pie papildu naudas. Es vienmēr cenšos Igaunijā atgādināt, ka augstāka izglītība nebūt nenozīmē tikai studijas universitātē. Un studijas universitātē nav tikai studijas Tartu. Ir arī citas iespējas. Varam paskatīties, kā tas notiek, piemēram, Kalifornijā. Tur ir ļoti skaidri definēta sistēma. Ir Kalifornijas Universitāte, kurā nonāk labākie 10% no vidusskolas beidzējiem. Ir Kalifornijas štata universitāte, kurā nokļūst nākamie 20-30%, un visbeidzot ir reģionālās koledžas. Trīs dažādas sistēmas, un tās darbojas tīri labi. Turklāt nav nekādu strupceļu. Ja koledžā tu izrādīsies ļoti labs students, tu vari pēcāk nonākt arī universitātē.

Tomēr arī ASV sistēma nav ideāla. Liela tiesa studējušo, jo īpaši ekonomikas krīzes laikā, nav spējuši tikt pie pienācīga darba un nespēj atmaksāt studiju kredītus. Kaut kādā ziņā līdzīgi notiek arī Latvijā – gandrīz katru gadu, kad notiek pieteikšanās studijām, parādās kāda jauna «modes nozare», kurā studēt vēlas nesamērīgi daudz studentu. Vienubrīd tā bija psiholoģija, citubrīd politoloģija vai socioloģija. Vai Igaunijā ir līdzīgi?
Manuprāt, tā notiek visur. Taču, palūkojoties statistikā – vismaz Igaunijā tev būs lielākas iespējas dabūt darbu, ja būsi beidzis augstskolu. Taču tas nenozīmē, ka obligāti strādāsi savā profesijā. Problēma būs tā, ka tu šādi atņemsi darbu kādam citam, kurš, visticamāk, nespēs atrast sev darbu kādā citā jomā. Teiksim, lielveikala vadībai ir ļoti noderīgi darbinieki ar filologa vai semiotiķa izglītību, jo māk runāt svešvalodā un ne tikai prot sarunāties ar cilvēkiem, bet varbūt arī spēj dot padomu. Protams, cilvēkam ar šādu izglītību tas varbūt nebūs augstākais karjeras punkts, bet ikvienā valstī būs cilvēki, kuriem darbs lielveikalā tieši varētu būt lielākais sasniegums, taču viņa vieta jau būs aizņemta. Igaunijā problēma nav ar nespēju atmaksāt studiju kredītus, taču tā ir nopietna lieta. Jā, ASV īpaši nelabvēlīgā situācijā recesijas laikā ir nonākuši visi tie, kas optimisma pilni bija studējuši juridiskajās augstskolās. Ņēma lielus kredītus, jo pastāvēja izredzes pēc studijām tikt ļoti labi apmaksātās darbavietās. Taču tagad tās netiek piedāvātas. Bankrots.

Ja nemaldos, ES ir noteikts mērķis, ka augstāko izglītību vajadzētu gūt 40% iedzīvotāju. Igaunijā tagad, šķiet, šis skaitlis ir 36-38%. Palūkojoties, kas slēpjas aiz šiem skaitļiem – tos pārsvarā veido cilvēki mūsu gados. Tas nozīmē, ka jaunākā paaudze nemaz nav tik kāra uz studēšanu. Tā ir liela problēma, jo studenti vai nu tiek atskaitīti no augstskolām, vai arī ātri atrod darbu un neturpina studijas, vai arī viņiem nav naudas studijām. Līdz ar to sasniegt šo 40% mērķi nebūt nav tik viegli.

Savā ziņā risinājums varētu būt labāka profesionālā izglītība, taču arī te ir kāds paradokss. Parasti noteiktās jomās, piemēram, celtniecībā, strādājošie mēdz sūdzēties, ka trūkst darbinieku, ka izglītības sistēma negādā jaunus speciālistus. Taču, kad viņiem vaicā, kur mācās viņu dēls vai meita, atbilde ir šāda: es viņu aizsūtīju studēt uz Oksfordu vai Kembridžu. Ja nemudini pats savus bērnus apgūt noteiktas profesijas, tad kāpēc sūksties, ka citi to nedara?

Vēl gribēju piebilst par studentu pārprodukciju noteiktās jomās, piemēram, sociālajās zinātnēs, tieslietās. Tieslietas pie mums studē paši labākie vidusskolas beidzēji, un šādu studiju programmas izvēli vēl arvien nosaka pieprasījums tirgū. Un, visticamāk, juristus mums vajadzēs vēl un vēl – dzīve kļūst arvien sarežģītāka, vai ne? Taču, no otras puses, tam izskaidrojums ir arī skolotāju kvalitāte. Vidusskolās nav nemaz tik daudz labu matemātikas skolotāju. Matemātika mūsu valstī nav obligāts priekšmets. Ja neesi izvēlējies matemātiku kā priekšmetu, kurā kārtosi eksāmenu, tad var gadīties, ka pēc pāris mēnešiem no augstskolas inženierzinātņu studijām izkritīsi, jo netiksi galā ar augstāko matemātiku.

Vai pastāv kaut kādi mehānismi, kas ļautu veicināt studijas nevis populārākajās, bet pieprasītākajās profesijās? Pirms kāda laika arī Latvijā politiķi sprieda, ka tas būtu nepieciešams, tika noteiktas prioritārās nozares u.tml.
Politiķiem patīk runāt, bet nepatīk uzņemties atbildību. Pārsvarā mums te ir liberāla politika, un tas nozīmē, ka universitātes ir autonomas un viss ir mūsu pašu ziņā. Taču mehānisms ir ļoti vienkāršs. Ja gribi kādas nozares attīstību, vairāk studentu kādā programmā, tad ieguldi tur vairāk naudas. Ja vajag vairāk inženieru, palielini stipendijas.

Kā komentējat ideju ieviest Igaunijā sistēmu, kas atbrīvo no studiju maksas studentus, kuri studē igauņu mācībvalodas programmās?
Šī sistēma ir dīvaina, lai neteiktu krāpnieciska. Būtu krietni vien godīgāk uzreiz pateikt studentam – tev par studijām ir jāmaksā tik un tik, turklāt tūliņ. Saskaņā ar šo ieceri no maksas tiec atbrīvots tikai brīdī, kad sāc studijas igauņu mācībvalodas programmās, taču pastāv noteikti kritēriji, lai saņemtu diplomam nepieciešamos punktus, un tur ir jāizvēlas arī programmas, par kurām tev būs jāmaksā. Faktiski šāda kārtība nozīmēs, ka tai naudai, kas drīz vien būs jāmaksā, studentam ir jābūt sagatavotai jau septembrī, kad viņš vēl var neko nemaksāt.

Pieņemsim, ka students nemaz nav īsti drošs, vai spēs tikt galā ar studijām augstskolā. Tas nozīmē, ka pēc šādas kārtības ieviešanas studentam drošāki varēs šķist citi varianti, piemēram, pamēģināt studēt Somijā, kur pagaidām nekādas maksas nav. Starp citu, Kanādā Ontario Universitātē veiktā pētījumā reiz noskaidrots, ka 40% vidusskolas beidzēju nemaz nav spējīgi studēt augstskolā, un līdz ar to būtu maldīgi iedomāties, ka viņi, pat ja iestāsies augstskolā, studijas turpinās un arī pabeigs. Es nedomāju, ka mēs no kanādiešiem esam ģenētiski ļoti atšķirīgi.

Alars Kariss
Dzimis 1958.gada 26.martā Tartu
1981. Beidzis Igaunijas Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārijas fakultāti
1987. Aizstāvēja doktora disertāciju parazitoloģijā Igaunijas Dabaszinātņu universitātē
Studējis un strādājis vairākās universitātēs Vācijā, Lielbritānijā un Nīderlandē
No 1999.g. – attīstības bioloģijas profesors Tartu Universitātē
No 2007.g. – Tartu Universitātes rektors
Pētniecības jomas: attīstības bioloģija, molekulārā ģenētika, transgēnu tehnoloģija
Publicējis rakstus tādos izdevumos kā Nature, Nature Genetics, Science, Cell, Development un citos

Jaunākās filmas

Posted on novembris 23, 2011 by anon - Kino

ooo Naudas spēle / Moneyball. Filma par sportu, kas patīkami pārsteidz – par sava veida revolūciju beisbolā: spēlētāju izvēli, balstoties uz statistikas datiem. Šis risinājums bija ļoti būtisks komandām ar nelielu budžetu, jo ļāva izvēlēties labākos tām pieejamos spēlētājus. Filma pratīs uzrunāt arī publiku, kam šis sporta veids ir vienaldzīgs, jo fokusējas uz tā ekonomiskajām aizkulisēm. Uzmanības centrā, protams, liegi novecojušais Breds Pits ārkārtīgi piezemētā un neierasti «normālā» lomā. No 25.novembra.

oo Jautrās pleznas 2 / Happy Feet 2. Pirms pieciem gadiem šīs dziedošo un dejojošo pingvīnu filmas priekštece ne tikai saviļņoja publiku, bet arī tika pie Oskara. Taču turpinājumam, kurā iepriekšējās filmas mazulis nu jau audzina savu pingvīnēnu, trūkst satura un dzirksts. Nelidojošie putni savas dziesmas un dejas gan nav atmetuši, taču tās šoreiz izskatās kā no TV talantu šova. Neskādētu vairāk asprātības. No 25.novembra.

Īpašas nozīmes vienība / Special forces. Asa sižeta filma par Afganistānā nolaupītu žurnālisti, kuru dodas glābt specvienība. Atgriešanās mājās gan vienībai, gan sievietei kļūs par milzu izaicinājumu. Neesmu redzējusi. No 25.novembra.

LGBT kinodienas. No 1. līdz 4.decembrim KSuns skatāma LGBT (lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu) filmu programma. Īpašu uzmanību vērts pievērst Raža un Austrumu bloka mīlestība, kurā tiek aplūkota arī situācija Latvijā.

Īstās garšvielas kultūras zupai

Posted on novembris 23, 2011 by Ieva Puķe - Afiša

Divas pieredzējušas režisores jau trešo gadu kopj dokumetālo videofilmu žanru, kas LTV krāšņi uzplaukst katros svētkos

Atbildes uz šābrīža jautājumiem cilvēki meklē mūžīgās vērtībās – saka režisore Virdžīnija Lejiņa. Dokumentālās videofilmas par izcilām kultūvēsturiskām personām – seši 52 minūtes gari portretējumi ik gadu – LTV parādās ar acīmredzamu regularitāti. 19.novembrī klajā nāca Lejiņas Latvija toreiz… Marisa Vētras acīm – filma par slaveno pirmskara operdziedātāju. Uz Ziemassvētkiem dienasgaismu ieraudzīs dzejnieka Jāņa Poruka dzīvesstāsts Lejiņas interpretācijā. Savukārt viņas kolēģe Mārīte Balode nesen tautās laidusi filmu par Vizmu Belševicu Es aiziet nevaru, jau strādā pie Oļģerta Krodera mūža dokumentācijas.

Ziemassvētkos – par Poruku
«Var stāstīt sausu muti, bet jaunam cilvēkam ir grūti iztēlē radīt pasauli, ko viņš nekad nav redzējis,» Virdžīnija Lejiņa, arī Nārbuļu dzimtas sāgas Likteņa līdumnieki un populārā bērnu raidījuma Kas te – es te režisore, raksturo savu motivāciju. Rokoties arhīvos un bibliotēkās, tiekoties ar senu notikumu aculieciniekiem, viņa kustīgās bildēs milimetru pa milimetram atdzīvina aizgājušā laika fenomenus un dokumentē cilvēkus, kuru dzīves pieredze ir vēsturiska relikvija.

«Īstenībā balts plankums ir viss, kas ir noticis pirms 20.gadsimta. Augstprātīgi mēdz domāt, ka latvieši sēdēja kokos un ēda sēnes,» viņa saka, pieminot, ka ar vīru, rakstnieku Jāni Lejiņu tālab sapņo ekranizēt viņa romānu Zīmogs sarkanā vaskā – vēsturisku romānu par 13.gadsimta notikumiem Latvijas teritorijā. «Aizejiet uz muzeju un apskatieties – kādi tur ir tērpi, kādas karaliskas rotas!»

Šīs mirdzošās važiņas, dzintara krelles un sudraba gredzeni – tikai metaforiskā nozīmē – iedzirkstās arī Virdžīnijas Lejiņas filmās par Latvijas kultūras inteliģenci. Jānis Lūsēns, Emilis Melngailis, Kārlis Skalbe, Jānis Rainis, Marģers Zariņš, Anda Līce un tikko arī Mariss Vētra – cilvēki, kas filmas iznākšanas gadā svinējuši apaļas jubilejas, – portretēti uz nesenākas vai senākas vēstures fona, teju ķermeniski ienāk daudzās Latvijas mājās.

«Vīrs vienmēr saka: tu tā kā uz dzīvību un nāvi cīnies par katru,» pasmaida Virdžīnija, stāstot, kā top biogrāfiskās filmas. Kino rullīšu raitais plūdums patiesībā ir smalki strukturēts mehānisms. Filmu par Marisu Vētru viņa balstījusi dziedātāja piecu autobiogrāfisko grāmatu tekstos. Vētra, vērīgs stāstnieks un sleju autors pirmskara presē, vēlāk ar emigrācijas distanci precīzi un tēlaini raksturo sevi un brīdi, kad spoži iedegās un skumji dzisa brīvās Latvijas ideja.

Filma par Jāni Poruku, kam klajā jānāk 26.decembrī, taps citā tonalitātē. Režisore, ņemot vērā Ziemassvētku specifiku, grib runāt par to, cik patiesībā stipra ir tāda cilvēka dvēsele, kas spēj dziļi just. Cik svarīga ir ieklausīšanās niansēs.

Jānis Poruks mira 1911.gadā, vizuālu liecību par viņu ir vēl krietni mazāk nekā par Marisu Vētru. «Ja jums nekā nav mājās un atnāk ciemiņi – kas ir jādara? Nevajag ikrus, nevajag lašus, paņemam tos pašus burkānus un bietes un uztaisām kaut ko garšīgu,» atsmej Virdžīnija Lejiņa. Viņa lūdz rakstā noteikti pieminēt savu komandu: asistenti Lauru Hiršu, videoinženieri Ģirtu Ģērmani, mūzikas redaktori Indru Ceļadomu un producenti Ilzi Šadursku, kā arī brīnišķīgo sadarbību ar Rakstniecības un mūzikas muzeju.

Ap Jaungadu – Kroders
Paradoksāli, ka sabiedriskajai televīzijai jāmaksā barga nauda par katru Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva materiālu, stāstot par dokumentālo videofilmu tapšanu, tāpat kā Virdžīnija Lejiņa, atzīmē Mārīte Balode.

Viņa, nedaudz jaunāka par Virdžīniju, televīzijā strādā jau gandrīz 40 gadus, tātad tikpat labi zina, kur atrast «produktus», ja nekā daudz nav ledusskapī. «No slotas kāta var zupu uzvārīt,» arī Balode lieto gastronomisku salīdzinājumu. Latvijas teātru vēstures raidījuma cikla, Spēlmaņu cilts un Skatuves autore pati gan jau laikus ir salikusi «burciņās» mērces, marinējumus un esences, kas tagad atrodamas LTV videotēkā.

«Piemēram, ko jaunu var pateikt par Oļģertu Kroderu? 20 gadus vecu materiālu tomēr daudzi nebūs redzējuši. Bet es zināju, ka man tas būs vajadzīgs,» viņa stāsta par filmu, kas tiks rādīta Jaungada brīvdienās. «Tas viss nes līdzi lielu privāto pieredzi. Nevairos no vārda «misija».»

Virdžīnijas stiprā puse ir darbs ar aktieriem, bet Mārīte sevi vairāk uzskata par žurnālisti, kura ir realizējusi mūža sapni par dokumentālo režiju.

Venecuēlas latvietis, uzņēmējs un mecenāts Vilis Vītols, Jānis Stradiņš, Zigmunds Skujiņš, Ārija Elksne, Edgars Liepiņš, Vizma Belševica, Velta Līne – teātra darbinieku vārdi viņas veidoto videofilmu kolekcijā mijas ar citu nozaru pārstāvjiem. Un atkal tie ir stāsti ne tikai par šīm personībām, bet arī par laikmetu. «Vai zinājāt, ka Zigmunds Skujiņš, kurš nebija komunistiskās partijas biedrs, pēc Viļa Lāča bija otrais visvairāk tulkotais latviešu padomju rakstnieks? Toties Belševica, kas nāca ar totālu protestu režīmam, vispār tikpat kā nav filmēta?»

Ja dzejnieces vīrs Zigurds Elsbergs neizstāstītu, ka savulaik Nobela prēmijai nominēto Belševicu 1970.gadā, talanta briedumā, filmā par kultūras disidentiem PSRS ir dokumentējis zviedru režisors Lars Helanders, Mārītes Balodes rīcībā būtu tikai mazs 1949.gada kinofragmentiņš ar Belševicu jaunībā un dzejnieces seja Mika Zvirbuļa 1961.gada diplomdarba filmas masu skatos. «Kamēr valsts arhīvā par līdzīgiem materiāliem darbam, ko darām tautas un valsts labā, maksājam absurdas summas, Helanders uzdāvināja man šo video, un tas ir unikāls gadījums,» priecājas režisore. «Es viņam aizsūtīju filmas disku: jūsu darbs ir ieguvis jaunu dzīvi!»

Savukārt, ja nebūtu Mārītes Balodes un Virdžīnijas Lejiņas atklājumu, par populāru, bet, kā izrādās, neizpētītu personību likteņa peripetijām neuzzinātu mēs. «Cilvēku dzīvesstāsti, godprātīgi iedziļinoties, atklājas tik brīnišķīgi, pilni ar īstu dramaturģiju. Dokumentāldrāmas ir topā arī pasaulē. Acīmredzot, tās dod cilvēkiem spēku,» saka Balode.

Kalendārs

Posted on novembris 23, 2011 by anon - Radars

Kultūras un izklaides notikumi

26.NOVEMBRIS. MŪZIKLS MARLĒNA DAILES TEĀTRĪ. Rakstnieki Remarks un Hemingvejs, aktieri Grēta Garbo, Žans Gabēns un Čārlijs Čaplins, arī Koko Šanele un vēl daudzi citi pazīstami ļaudis būs redzami jaunajā Dailes teātra mūziklā, ko veidojuši Raimonds Pauls, Leons Briedis un Evita Mamaja, bet iestudējusi Inese Mičule. Stāsts būs par dievišķo Marlēnu Dītrihu – visspožāko no kinozvaigznēm. Viņu, protams, atveidos Dailes teātra zvaigzne Rēzija Kalniņa. Biļetes cena no Ls 4 līdz Ls 20. Bilesuparadize.lv, Dailesteatris.lv

NO 24.NOVEMBRA. RITUMA IVANOVA IZSTĀDE RĪGAS GALERIJĀ. Arī savā jaunākajā izstādē Ivanovs turpina pētīt šovbiznesa zvaigznes un viņu radītos tēlus masu medijos. Šoreiz savās lielformāta gleznās viņš izvēlējies portretēt tik atšķirīgas personības kā Eimija Vainhausa, Keita Mosa un Lēdija Gaga. Riga-gallery.com, Ritumsivanovs.com

30.NOVEMBRIS. TOKIJAS STĪGU KVARTETS LIELAJĀ ĢILDĒ. Vienā koncertā Rīgā uzstājas pasaulslaveni mūziķi – Tokijas stīgu kvartets, kas tiek uzskatīts par vienu no pasaules augstākās klases kamermūzikas ansambļiem. Mūziķi spēlē Stradivāri darinātus izcilus instrumentus, kas piederējuši slavenajam vijolniekam Nikolo Paganīni. Programmā skanēs Haidna, Bēthovena un Hindemita mūzika. Biļetes cena no Ls 5 līdz Ls 30. Bilesuserviss.lv, Hbf.lv

26.NOVEMBRIS. INSTRUMENTI VIDZEMES OLIMPISKAJĀ CENTRĀ. Grupa Instrumenti sāk koncertturneju Latvijā, kas 10.decembrī noslēgsies ar lielu koncertu Arēnā Rīga. Savu uzstāšanos Valmierā abi grupas dalībnieki Shipsi un Reynsi sola pārsteigumiem bagātu. Koncertu iesildīs electro-pop grupa The WoW, kas ir viena no pašlaik atraktīvākajām jaunajām grupām. Par publikas labsajūtu rūpēsies arī dīdžejs Toms Grēviņš. Biļetes cena no Ls 6 līdz Ls 15. Bilesuparadize.lv, Instrumenti.in

Pieburt ziemu

Posted on novembris 23, 2011 by anon - Albums

Kate Bush – 50 Words for Snow

Tālā pagātnē ir laiki, kad rūpīgi skolotajam Londonas meitēnam par ierakstu līgumu bija jācīnās kopā ar ģimenes draugu Pink Floyd ģitāristu Deividu Gilmoru. Gan toreiz, gan arī tagad Keita Buša iet pa eksperimentālās mūzikas taku un nav salīdzināma ar mūsdienu angļu popmūzikas dīvām Adeli vai Florenci Velšu. 50 Words for Snow ir dziedātājas otrais oriģinālais albums pēdējo 18 gadu laikā. To vērtīgu padara arī Bušas minimālā klavierspēle, viņas dēla Alberta dziedājumi un slavenā ierakstu sesiju bundzinieka Stīva Gada perkusiju pieskārieni. Īsts ziemas albums.

Auto kalendārs

Posted on novembris 23, 2011 by Pauls Bankovskis - Grāmata

Inese Zandere

Es atceros, bērnībā bija tāda parādība kā pasaku kalendāri. Katra mēneša lapas otrā pusē bija kāda tautas pasaka. Arī Inese Zandere to laikam nav aizmirsusi, un tā radies dzejoļu kalendārs. Nākamā gada kalendārs saucas Izdomā sev auto, un tajā braukā un darbojas 12 gadalaiku ritmam atbilstošos notikumos iesaistīti auto. Ar dzejoļu autori un pašiem auto dzejoļiem varēs tikties Kalnciema ielas tirdziņā sestdien plkst.14, bet pirms tam jau plkst.11 sāksies dažādu auto zīmēšana un veidošana.

Vāgners, Meisters un Kairišs

Posted on novembris 23, 2011 by anon - Recenzija

Operā Dievu mijkrēslis režisora ironiskais stāsts dažbrīd aizēno lielisko mūziku

Nacionālā opera ar pēdējo tetraloģijas darbu Dievu mijkrēslis noslēdza četru Riharda Vāgnera Nībelungu gredzena operu ciklu. Tas bija izcils izaicinājums un ambiciozs projekts ne tikai mūsu kultūrai, bet, iedrošinos apgalvot, visai valstij. Pasaules mūzikas kartē Rīga ir Vāgnera pilsēta, un pirms tetraloģijas cikla sākuma daudziem bija šaubas, vai projekts izdosies. Nu var teikt «bravo» operas kolektīvam par drosmi, uzņēmību un spēju pārvarēt grūtības.

Mūsu Baltais nams operas apmeklētājus jau gadiem pieradina pie mūsdienu Vācijas operu uzvedumu estētikas, kurā izteikti dominē neglītais, dzīves brutalitāte un negācijas. Ja operas cienītāji vēlas redzēt klasiskus uzvedumus, tad jāmeklē tie opernami, kuri ievēro vidusšķiras gaumi un vēlmi redzēt operu kā mākslu templi, kurā dzīves realitāte neiekļūst. Arī pats Vāgners savā daiļradē vairījās iztapt skatītāju gaumei un operu kā žanru tiecās tuvināt grieķu traģēdijai ar mākslas pārdzīvojumu – katarsi. Veids, kā to sa-sniegt, šodien ir režisora ziņā. Mēs dzīvojam režisoru laikmetā, viņu rokās ir stāsta vizuālais pavediens, un, patīk mums tas vai ne, viņu varā ir izstāstīt savu redzējumu.

Režisors Viesturs Kairišs un scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ieva Jurjāne Dievu mijkrēslī ir vizualizējuši savu konceptu par 20.gadsimtu, kuru prologa mijkrēslī fascinējoši izdzied trīs Reinas meitas – nornas. 19.gadsimtā bija biedējoši atzīt, ka Dievs ir miris, taču – vai tagad, 21.gadsimtā, ar pieredzi, sakņotu 20.gadsimtā, mums būtu mazāk rūpju un satraukumu? Kairiša režijā no Vāgnera operas libreta tiek izlobīta nemainīga kultūras stāstu struktūra par attieksmi un attiecībām starp cilvēkiem – mīlestību, naidu, nodevību, viltu. Tie paši «shēmotāji» sastopami senajos ģermāņu un skandināvu mītos un arī mūsdienu Latvijā.

Ģermāņu-skandināvu stāstam Dievu mijkrēslī ir kāda dziļāka līdzība ar latviešu eposa varoni. Ar Zigfrīdu, līdzīgi kā ar Lāčplēsi, var manipulēt un nogalināt, viņi abi pārāk paļaujas uz savu fizisko spēku un nav stratēģi. Režisora Kairiša lasījumā Zigfrīds ir hipijs, flower-power ticības nesējs – pietiek būt labam, gan jau tad visi būs labi. Tāda jauka, naiva ticība, kas aizrauj, liek justies ērti. Aizkustinoši ir iestudējumā izmantotie citāti: par 20.gadsimta 60.gadiem, kad Brinhilde uz palaga uzraksta «Make love, not war» un zem dienasgaismas lampām audzētās cannabis ir kā citāts par aktualitātēm mīļajā Latvijā. Kad viņas māsa Valtraute ierodas ar trauksmaino ziņu par dievu nāvi, jo Brinhildei ir iespējams tos glābt, nāk prātā sena analoģija – glābjot citus, mēs vispirms glābjam sevi.

Gandrīz vai kā no dzeltenās preses izrādē iznirst Reinas pavēlnieku Gībihungu mītne – sarkanā gulta un puskaili Gunters, Hāgens un Gutrune liek nodrebināties, jau atkal… Nu, negribas operas namā to redzēt! Pašai sev jāatgādina, ka opera ir sociāla māksla, it īpaši Vāgneram. Kāds laikmets, tāds vēstnesis – stāstnieks. Dievu mijkrēslis ir 19.gadsimtā tapis darbs ar virsuzdevumu – ticību skaistajam un cēlajam, tā mūzikas skaistums ir maģisks.

Arī šodien varam teikt tāpat kā 19.gs. beigās: «Drīz nāks jauns laikmets.» Tāpēc viens no veidiem, kā atvadīties un atbrīvoties no 20.gadsimta pieredzes, ir ironija – par sevi, sabiedrību, egoismu, varaskāri un alkatību. Ja kādam skatītājam šajā Dievu mijkrēšļa iestudējumā bija grūti pievienoties ironijas estētikai, tad atlika pievērt acis un klausīties.

Trešā cēliena darbība risinās pirtī, un brīdī, kad izgaismojas stikla durvis, aiz kurām izvietojusies puskailu vīru kora grupa, ir jāsāk homēriski smieties, jo šķiet, te sasniegta ironijas robeža. Reinas meitu skatuvisko tēlu ir pagrūti savienot ar brīnišķīgo mūziku. Vokālās partijas ir tik skaistas, ka režisors brīžiem savus atjautīgos skatuves konceptus nesamērīgi pretstata mūzikai. Augstu vērtēju Kairiša talantu un ironiju uzskatu par kultūras virsotni, taču šajā darbā tās ir par daudz. Šķiet, ka Vāgnera mūzikai bija par šauru līdzās Kairiša skatuves valodai, kura mizanscēnās starp ainām bija pārāk simboliska – gribas saprast, ko izsaka salīkušais vecītis ar «burvju spoguli» rokās un abi pusaudži.

Riharda Vāgnera mūzika pirmizrādes vakarā 19.novembrī bija drošās rokās, diriģenta Korneliusa Meistera vadībā operas un LNSO darīja brīnumu, koris bija izcils dziedājumā un mizanscēnās. Solisti – pieaicinātie un pašu – ar labām balsīm un aktieru spēles dotībām, kuras vadījusi atjautīga režisora roka, lai arī viņa «stāsts» dažbrīd aizēnoja lielisko mūziku. Nav šaubu, ka Viesturs Kairišs ir dieva Hermeja zīmē, jo dievu vēstījumu skaidrojis ar smaidu. Nopietnība dzīvē ir tāpat.

Dievu mijkrēslis
Nākamās izrādes 27.novembrī, 29.aprīlī un 17.jūnijā

Naudas totalitārisms

Posted on novembris 23, 2011 by Anda Burve-Rozīte - Intervija

Leģendārais Jaunatnes teātra režisors Ādolfs Šapiro, kurš pēc teātra slēgšanas 1992.gadā pārcēlās dzīvot uz Maskavu, novembra beigās ieradās Rīgā, lai saņemtu Triju Zvaigžņu ordeni un Spēlmaņu nakts balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā

Atkal man gadījās izdarīt nepareizi – nu, redzat, – saka režisors Ādolfs Šapiro un nospiež cigareti pelnutraukā. Mājīgā Rīgas centra krodziņā pārsimt metru attālumā no kādreizējā Jaunatnes teātra Lāčplēša ielā, kur viņš reiz strādājis, Šapiro nevilšus uzsmēķēja. Uzlīme rādīja, ka šeit nedrīkst. «Pirmā un pēdējā reize, atvainojiet,» režisors dievojās bārmenei. Viņa pārmetoši uzlūkoja kalsno vīru ar šarmantā nevērībā ap kaklu aptītu tumšsarkanu šalli un plaši atvēra logu. Vēlāk gados jaunā sieviete painteresējas, kas ir šis kungs. Ādolfa Šapiro un Jaunatnes teātra vārds viņai neko neizteica.

Šapiro ieradās Rīgā 17.novembra vakarā, lai nākamajā dienā, valsts svētkos, no prezidenta rokām saņemtu Triju Zvaigžņu ordeni. Pirmo reizi 20 gados, kopš viņš dzīvo Maskavā, leģendārais režisors uzturējās Latvijā ilgāk nekā vienu dienu (pat turpat nedēļu!), 23.novembrī viņam pasniedza arī Spēlmaņu nakts balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā.

Šapiro ar Rīgu saista ne tikai darbs 30 gadu garumā Jaunatnes teātrī, kur viņš kopš 1964.gada bija galvenais režisors, ar latviešu un arī krievu trupu padomju laikā iestudēja tādas leģendāras izrādes par indivīda un varas attiecībām kā Bertolda Brehta Trešās impērijas bailes un posts par hitlerisko Vāciju, Gunāra Priedes Sniegotie kalni par Mao Dzeduna režīmu Ķīnā, Borisa Vasiļjeva Rīt bija karš par Staļina laiku.

Padomju stagnācijas laikā Šapiro izvēlējās uzvest Raiņa, Ibsena, Čehova, Gorkija, Ostrovska un Arbuzova lugas. Teātrī strādāja izcilie scenogrāfi Andris Freibergs, Ilmārs Blumbergs. Tapa spēcīgas, neparastas izrādes. To intelektuālā jauda un prestižs sabiedrībā 70.-80.gados līdzinās Alvja Hermaņa un Jaunā Rīgas teātra ietekmei mūsdienās.

Ar Rīgu Šapiro spēcīgo, pretrunīgo personību saista arī 90.gadu sākumā notikusī drāma teātra aprindās, kas beidzās ar Jaunatnes teātra slēgšanu. Bija Atmoda, pārmaiņu laiks. Pieredzējušie Jaunatnes teātra aktieri režisoram pārmeta, ka viņš daudz iestudē ārzemēs un teātris pēdējos gadus nīkuļo. Savukārt jaunie aktieri iestājās par savu skolotāju, kuru dievināja, par spīti dzelžainajām, dažbrīd pat nežēlīgajām darba metodēm. Konfliktu krustugunīs teātri slēdza, Šapiro to ilgi nevarēja piedot toreizējam kultūras ministram Raimondam Paulam.

Maskavā dzīvojot, režisors uzrakstīja grāmatu – subjektīvu vēstījumu par notikušo. Grāmata izdota Krievijā, Lietuvā, Igaunijā, bet latviski nav tulkota. Saņemot Triju Zvaigžņu ordeni, Šapiro teica, ka to uztver kā apbalvojumu visam Jaunatnes teātrim, tā paveiktajam. Šonedēļ Latvijā iznākusi arī Silvijas Geikinas monogrāfija Jaunatnes teātris.

Maskavā Šapiro mīt jau 20 gadu, intensīvi strādā gan Krievijā, gan arī citur pasaulē. Šogad iestudējis Dānijā, Zviedrijā, Brazīlijā, Ķīnā, Grieķijā. Ilgojas pēc Latvijas, taču apgalvo – ir iemesli, kādēļ strādāt Rīgā viņš nevar.

Vai sirdsapziņas cena dažādos laikmetos atšķiras?
Nē, tā visos laikmetos ir ļoti augsta. Es domāju, ka grūtos laikos sliktie cilvēki kļūst vēl sliktāki, bet labie – vēl labāki. Grūtos laikos cilvēki parāda savu dabu.

Stāsta, ka Atmodas laikā 80.gadu beigās jūs esot aizliedzis teātrī izlīmēt gan Tautas frontes, gan Interfrontes aģitācijas materiālus. Kāpēc tā rīkojāties?
Teātris var runāt par politiskiem procesiem mākslas valodā, bet tam nav jābūt aģitācijas daļai.

Ir versija, ka, neraugoties uz eiforiju sabiedrībā, jūs esot izslējies pret ārišķīgiem, emocionāliem apliecinājumiem neatkarības idejai, jo nav bijusi pārliecība, ka klāt nestāv čeka.
Es biju vienīgais teātra galvenais režisors Latvijā, kurš nekad nav bijis komunistiskās partijas biedrs. Negribētu, lai tas tagad izklausās pēc varonības, tagad ļoti daudzi cenšas ar atpakaļejošu datumu sevi uzdot par varoņiem. Taču, kad man teica – jāstājas partijā vai arī zaudēsit teātri, jo jaunie cilvēki teātra vidē jūsu dēļ nestājas partijā -, es tomēr pacentos izvairīties. Netīrības sajūta. Es to nevarētu panest – sēdēt sapulcēs kopā ar citiem un balsot «par» laikā, kad tanki iebrauc Čehoslovākijā. Padomju laikos nevarēju darīt neko «pret» nelietību, bet es negribēju arī celt roku «par» to.

Vienmēr ar aizdomām esmu skatījies uz ārišķīgām aktivitātēm, kas vērstas uz kādas idejas aizstāvēšanu. Kad sākās Atmoda, redzēju daudz spekulāciju. Idejas līmenī Tautas fronte man bija sirdij tuva, taču zināju, ka jebkurai politiskai kustībai ir tendence pārveidoties.

Otrkārt, redzēju, ka tajā darbojas daudzi cilvēki, kuri vēl nesen karsa par pretēju ideoloģiju. Tas radīja neērtības sajūtu. Es ne pārāk ticu cilvēkiem, kuri strauji mainās, maina savu pasaules skatījumu, idejas. Pārmaiņu laikos daudzi cilvēki, kuri vēl nesen klanījās vieniem dieviem, sāka to darīt citiem.

Vai esat domājis, kas tā par īpatnību cilvēkā – noticēt dažādām, bieži vien pretējām ideoloģijām, identificēties?
Individualitātes trūkums. Ļoti liela atkarība no kolektīvā gara, laika vējiem.

Vai dzīvot grūtāk ir tiem, kuri spēj locīties līdzi vai tiem, kuri ne?
Droši vien tiem, kuri dažādiem vējiem pakļauti, dzīvot grūtāk. Jo tie otrie paturējuši galveno – iespēju palikt cilvēkiem. Tas nozīmē spēju pacelties pāri sīkām intrigām, sirdsapziņas kompromisiem. Es gan negribu izklausīties varonīgs, jo pats esmu bijis spiests, strādājot par galveno režisoru, kompromisus pieļaut. Tomēr ne tādus, par ko man tagad būtu kauns.

Vai tas ir svarīgi – lai atskatoties nebūtu kauns?
Tas ir pats galvenais, es domāju. Kad 1991.gadā Rīgā bija barikādes, mūsu teātris bija atvērts, tur smērēja maizītes barikāžu dalībniekiem. Es būtu arī atvēris teātra durvis, ja cilvēkiem vajadzētu pārnakšņot. Tā ir reāla iesaistīšanās, rīcība.

Par jums arī ir sacīts, ka vienmēr esat spējis būt «pret», bet ne «par». Tāds iekšējs disidentisms. Vai piekrītat?
Nē, es vienmēr esmu bijis «par». «Par» cilvēku. Taču zināma taisnība jūsu teiktajā ir. Pretošanās enerģija ir spēcīga. Kad zūd nepieciešamība pēc tās, ir nopietns izaicinājums – ko tālāk? Taču arī šodien esmu «pret» ļoti daudz ko – tieši tāpēc, ka esmu «par». «Par» cilvēka izvēles brīvību, neatkarību no varas, arī no pūļa varas. Iespējams, tāpēc esmu tiecies strādāt mākslā, jo mākslas un varas pamatā ir konflikts. Varas uzdevums ir vilkt robežas, kurās cilvēkiem jādzīvo, bet mākslas uzdevums – robežas pārkāpt.

Tāds metafizisks konflikts.
Tieši tā. Konflikts pašos pamatos, tāpat kā konflikts un reizē pievilkšanās starp vīrieti un sievieti, vecākiem un bērniem. Pretišķības, kas izsaka dzīves būtību.

Kad jūs 80.gadu vidū, vēl pirms lielajām pārmaiņām, ar Jaunatnes teātra abām trupām uzvedāt triloģiju par varas un indivīda attiecībām totalitāru režīmu kontekstā, kas jūs urdīja? Kāpēc bija svarīgi par to domāt, taisīt izrādes?
Tāpēc, ka man bija svarīgi izprast 20.gadsimta lielāko traģēdiju: sabiedrības iekrišanu tirānu rokās, kuri pēc sava prāta dalīja cilvēku likteņus.

Jūs pats esot bijis tik despotisks mēģinājumos, ka aktieri no jums baidījušies, jūs esot varējis pat ar skatienu nogalināt.
(Iesmejas.) Tā runā, ka aktieri baidījušies. Man nav omulīga sajūta, kad to dzirdu. Ziniet, teātrī demokrātija neiederas. Teātrī iederas, es teiktu, apgaismots absolūtisms. Bet ne diktatūra. Kaut arī Napoleons reiz teicis, ka diktatūra nepieciešama divās jomās: armijā un Comédie Française. Domāju, ka pie viņa šī teātra aktieri regulāri nāca žēloties cits par citu un par to, ka teātra vadība nepareizi strādā. Tāpēc viņš tā uzskatīja. Par mani pašu runājot, acīmredzot, brīžos, kad teātrī sludināju absolūtismu bez apgaismības, no manis baidījās. Kad bija arī apgaismība, tad cienīja un novērtēja.

Kā jūs vērtējat dzīves intensitāti šajā laikā – it kā iespējas cilvēkiem daudzveidīgas un krāšņas, bet vai kaut kā trūkst?
Ziniet, naudas vara pār cilvēku ir stiprāka nekā totalitāro režīmu vara. Valdzinājums, atkarība no naudas. Grūtāk turēties pretī. Paradoksāli, bet, pretojoties totalitāru režīmu varai, cilvēki apvienojās. Tagad, naudas totalitārisma apstākļos, attālinās. Nopietnākā 21.gadsimta problēma indivīdiem un sabiedrībām ir vēlēšanās un gatavība iemainīt brīvību pret drošību. Tas kļuva skaidrs pēc 11.septembra Amerikā. Kurš līdz tam būtu bijis gatavs noticēt, ka amerikāņi pieļaus, lai noklausās viņu telefonsarunas, lai kameras seko viņu privātajai dzīvei?

Nav nepieciešams totalitārisms, lai cilvēki teiktu «jā» kontrolei pār viņu dzīvi?
Romantisms, visa 19.gadsimta morāle balstījās uz brīvību, kas cilvēkam svarīgāka par drošību. Vīrieši izaicināja uz dueli viens otru, jo brīvību un pašcieņu turēja augstāk par drošību. Tagad ir otrādi. Cilvēki, veselas tautas gatavas iemainīt brīvību pret drošību. Pie kā tas novedīs, ar laiku redzēsim.

Vai mūsdienu teātrī nepieciešams režisors filozofs?
Uzskatu, ka mūsdienās teātrī, tāpat kā antīkajos laikos, ir trīs galvenās tēmas: nāve, ticība un mīlestība. Nekā svarīgāka nav.

Ko jūs pats no tā iestudējat?
Ir teorija, ka rakstnieks visu mūžu rak-sta vienu grāmatu, vai ne? Tā arī režisors zināmā mērā visu dzīvi iestudē vienu izrādi. Tikai ar dažādiem sižetiem. Tēmu ziņā es uzvedu ļoti dažādas izrādes, pirms diviem gadiem pat operu iestudēju: Gaetāno Doniceti Lučija di Lammermūra Staņislavska un Ņemiroviča-Dančenko Maskavas Muzikālajā teātrī. (Scenogrāfs bija Andris Freibergs, izrādi atzina par gada labāko operas iestudējumu Krievijā – red.)

Vai iestudējot pašam gribas atrast atbildes, vai drīzāk lai skatītājs meklē un atrod?
Es par skatītājiem maz domāju strādājot. Turos pie pārliecības: ja man kaut kas ir svarīgs un interesants, atradīsies domubiedri. Tie, kurus neuzrunā tavs darbs, vienkārši paiet garām, un nevajag par to apvainoties. Es neiestudēju komercgabalus. Nekad. Taču man vienmēr ir skatītāji.

Kā raugāties uz komerciālo mākslu?
Arī komerciālā māksla var būt augstā līmenī. Tikai svarīgi, lai režisors izlemj, ar ko viņš nodarbosies. Un ir godīgs. Ja nodarbojies ar masām domātu mākslu, netēlo, ka tevi interesē augsta līmeņa idejas, garīgi jautājumi. Nevajag melot sev un citiem. Vajag novilkt skaidras robežas vispirms sev pašam.

Arī man visu laiku piedāvā iestudēt komercgabalus. Ir ļoti grūti noturēties pretī kārdinājumam. Reiz piezvanīja no lielas Maskavas bankas un teica: uztaisiet mums jubilejas pasākumu! Par vienu vakaru man samaksātu neprātīgu naudu, kā par trīs izrāžu iestudēšanu. Kārdinājums. Tikai vienu reizīti, neviens ārpusē taču to neredzēs… Turklāt tā vienā rāvienā atrisini daudzas savas sadzīves problēmas. Atteicos. Saprotu, ka daudzi režisori un aktieri neatsakās, neiztur šo pārbaudījumu. Nenosodu it nemaz.

Taču atteikties ir pareizi, jo tad sevi neizārdi. Naudas varai nav gala, tas atkārtosies un atkārtosies. Ja neatteiksies vienu reizi, neatteiksies nekad. Tāda, lūk, arhetipiska velnišķā un dievišķā cīņa cilvēkā. Tā nekad nebeidzas. Man arī vairākkārtīgi piedāvāts dibināt teātri Maskavā, vēl nesen valsts kultūras pārvalde piedāvāja. Ļoti kārdinošs piedāvājums. Velnišķīgi kārdinošs – pašam savs teātris, liela nauda, personiskais auto! Liela labklājība. Atkal atteicos, apzinoties visas tās problēmas, kas man rastos. Tās nav tā vērtas.

Krievijas radošā sabiedrība, jūs konkrēti, saspringtajā politiskajā gaisotnē jūtat kādus netīkamus signālus, kas varētu ietekmēt darbu?
Mani ļoti uztrauc un neiepriecina tas, kas notiek Krievijā, bet mākslā tas pagaidām nav jūtams. Pagaidām, es uzsveru.

Vai nav dīvaini?
Domāju, vara ir sapratusi, ka visietekmīgākais masu instruments ir televīzija. Teātris vēršas pie neliela skaita vēlētāju, es gribēju teikt, skatītāju. Tas neietekmē masu pārliecību. Parēķiniet, es uzvedu izrādi, piemēram, Toma Stoparda Rokenrolu* – kad iestudēju, viņš apmeklēja mēģinājumus Maskavā -, zālē man ir 800 vietu. Desmitajā reizē izrādi būs noskatījušies astoņi tūkstoši skatītāju. Bet televīziju ik minūti skatās miljoni.

Televīzija kā tāds milzīga zvēra ķermenis «noguļas priekšā» un pasargā no varas kaprīzēm teātri šaubīgos laikos?
Tieši tā, un vara novērš savu interesi. Agrāk teātris bija vidutājs starp varu un sabiedrību. Vara uzrunāja sabiedrību caur teātri, iebaroja savas idejas, vismaz centās. Tagad tas nav vajadzīgs, televīzijā vara sabiedrību var uzrunāt tieši. Uz teātri nāk elite. Tas ir elitārs masu produkts, tā varētu teikt.

Atnāk 800 ietekmīgu intelektuāļu uz jūsu Rokenrolu un pēc tam kļūst par mediju idejas «aiznešanai» līdz miljoniem citu cilvēku – vai tā nav monētas otra puse?
Redziet, padomju laikos teātris tika būvēts kā supermārkets, tur vajadzēja būt visam: delikatešu nodaļai, konfekšu nodaļai, suņu un kaķu nodaļai. Daži teātri arī tagad tā strādā. Taču principā vajadzētu būt tā, un tā arī daudzviet notiek, ka ir nišas teātri, un skatītājs zina, ko viņš dabūs. Ja viņš grib delikatesi, tad zina, ka suņiem un kaķiem tur nekā nebūs.

Ko jūs savā boutique piedāvājat? Minējāt vienu no jaunākajām Stoparda lugām par disidentismu, kādas tēmas vēl jums svarīgas?
Es par to daudz nedomāju. Reiz Josifam Brodskim prasīts, kāds ir dzejnieka uzdevums. Viņš atbildējis – labi rakstīt dzeju. (Iesmejas.) Tā arī man – svarīgi, lai ir laba māksla. Tas, no kā es izvairos, ir tiešas asociācijas. Lai māksla nepārvērstos par feļetonu, pamfletu, aģitāciju, tai jāstāv pāri vienkāršām, tiešām asociācijām.

Dzīve Maskavā, tās ārprātīgie kontrasti jums patīk?
Maskava nav pilsēta dzīvošanai, bet biznesam, darīšanām. Milzīgs, enerģētisks centrs. Tā piemērota arī teātrim. Kultūras dzīve neiedomājami intensīva, Eiropā tādas pilsētas varu nosaukt tikai trīs – Londona, Parīze un Maskava. Kad skatos televīzijā kultūras notikumu apskatu, vienmēr pamanu kaut ko ļoti interesantu, ko nepaspēšu redzēt. Cilvēkam vajadzētu daudzas dzīves, lai Maskavas kultūras intensitāti pilnībā izbaudītu. Tātad kultūras baudīšanai šī pilsēta labi der. Ar dzīvošanu ir citādi. Man patiktu dzīvot ar skatu uz Gauju, ūdenī skatīties.

Kā ir strādāt ar Krievijas teātra zvaigznēm?
Es ar tām strādāju gluži tāpat kā ar studentiem. Attieksme tā pati, metodes, prasības. Ir patiesas zvaigznes un iedomātas zvaigznes. Ar iedomātajām zvaigznēm cenšos nestrādāt. Čehova Ķiršu dārzu iestudējot, strādāju ar Renātu Ļitvinovu – viņa spēlēja Raņevskas lomu. Liela zvaigzne, bet brīnišķīgi strādāja, ļoti nopietni, bez mazākajām kaprīzēm.

Vai Latvijā atkal kādreiz iestudēsit? Jums bieži izteikti piedāvājumi, bet vienmēr – ne un ne.
Man nav nekādu konfliktu Latvijā, iestudēt piedāvājuši visi teātri, pat Opera. Bet man ir skumjas atmiņas, tās gulstas uz pleciem, un nevaru Rīgā iestudēt. Jāteic, ka Alvis Hermanis ir ne tikai ārkārtīgi talantīgs, bet arī dvēselē smalks cilvēks: kad viņš pārņēma Jauno Rīgas teātri [bijušā Jaunatnes teātra telpās], speciāli atbrauca pie manis uz Tallinu, kur tobrīd strādāju, lai aicinātu iestudēt savā teātrī. Toreiz atteicos, un tagad arī esmu domīgs – nē, laikam to nekad nevarēšu. Galvenais, par ko domāju, atceroties 30 Rīgā nostrādātos gadus, – ka neizdarīju visu, ko varēju, brīžiem kļūdījos, brīžiem noslinkoju. Tas mani moka – ka es būtu varējis izdarīt vairāk.

* Luga stāsta par kādu rokgrupu, kas darbojas Čehoslovākijas notikumu laikā 1969.gadā. Luga sākas ar padomju tanku iebrukumu Prāgā un beidzas ar notikumiem 90.gadu sākumā.

Ādolfs Šapiro
Dzimis 1938.gadā Harkovā
Absolvējis Teātra institūtu Harkovā
Par Jaunatnes teātra galveno režisoru kļūst 25 gadu vecumā 1964.gadā
Tiek plaši pamanīts 1967.gadā pēc Gorkija lugas Pēdējie iestudējuma festivālā Baltijas teātru pavasaris
Jaunatnes teātra galvenais režisors līdz 1992.gadam, kad teātri likvidēja
Kopš 1992.gada dzīvo un strādā Maskavā
Doniceti operas Lučija di Lammermūra iestudējums 2009.gadā tika nominēts Krievijas teātra balvai Zelta maska kā gada labākais operas iestudējums
Pagājušajā sezonā īpašu kritikas uzmanību izpelnījies Ivana Gončarova Krauja iestudējums Maskavas Dailes teātrī
Jaunākais darbs – Toma Stoparda lugas Rokenrols iestudējums
Saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni un Spēlmaņu nakts balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā

Jaunākās filmas

Posted on novembris 16, 2011 by anon - Kino

ooo Nemirstīgie / Immortals. Varoņa Tēseja piedzīvojumi režisora Tarema Singa vizuāli krāšņajā pasaulē. Citādi, kā jau episkai grieķu leģendai pieklājas, – asiņu šķīstoņas pavadīta, nemitīga vardarbība muskuļotu un zandaļotu vīriešu izpildījumā. Tiesa, «supervaronim» Tēsejam cilvēces glābšanas misijā neskādētu vairāk azarta. Kino no 18. novembra.

oo Rītausma / Breaking Dawn: Part 1. Tīņu auditorijai mērķētās vampīrsāgas fenomenu ir grūti izprast -kā gan apšaubāmas kvalitātes kino var turēt savu publiku satracinātu teju pusdekādes garumā? Filmas fani noteikti sagaidīs ilgi gaidītos kulminācijas brīžus – blāvā vampīrzēna un mirstīgās meitenes kāzas, kā arī viņu ģimenes pieaugumu. Līdzās absolūtai pliekanībai arī asiņains bojeviks. Kino 18.novembra

oo Kā aplaupīt debesskrāpi /Tower Heist. Filma auditoriju pievilinās ar populāriem aktieriem Benu Stilleru un Ediju Mērfiju, taču būs aizmirsusies drīz pēc tās noskatīšanās. Ideja apzagt bagātnieku, lai atgūtu savus materiālos labumus, ir holivudiskā izpildījumā izteikta piebilde par pašlaik tik aktuālo Volstrītas tēmu. Alegorija par mūsdienu Robinu Hudu komplektā ar pašvakiem jokiem. Kino no 18.novembra.

Latviešu kino Splendid Palace
18.novembrī par godu valsts svētkiem kinoteātrī Splendid Palace visas dienas garumā tiks demonstrētas vienīgi latviešu filmas. Repertuārā gan jaunumi dokumentālajā kino – filma Čikāgas piecīši -, gan arī jau par hitiem kļuvušās Baiga vasara un Rūdolfa mantojums.