Vai nākotne ir Eiropas Savienoto Valstu izveide pēc tāda paša principa kā ASV? Eiro krīze ir pierādījusi, ka pašreizējais pārvaldības modelis klibo, tāpēc gan politiķi, gan domātāji jau izsaka idejas, kā 27 vai pat vēl plašākai valstu apvienībai attīstīties tālāk
Slapjdraņķis un migla nav nobiedējusi skrējēju. Bijušais Vācijas ārlietu ministrs un Zaļās partijas goda biedrs Joška Fišers (63) ir devies ikdienas krosiņā pa Berlīnes kluso Grīnvaldes rajonu. Skriešana palīdzot domāt. «Vienreiz tieši skrienot man nāca atjausma, kā atrisināt Eiropas problēmas.»
Lai stabilizētu krīzes plosīto kontinentu, Fišers, kas pats sevi uzskata par kaismīgu eiropieti, vēlas redzēt jaunu un aktīvu politisko institūciju, kuru veido eirozonas valstu līderi. Mandātu darboties un reālu varu viņiem piešķirtu nacionālie parlamenti. Viņaprāt, tas būtu pareizākais Eiropas glābšanas plāns. Nevis laiku pa laikam glābt bankas vai Itāliju, vai vienoto valūtu, bet visu kontinentu kopumā. Viņš uzskata, ka šāda «ugunsdzēsēju brigāde» ar ES valdību pārstāvjiem būtu īsts «Eiropas Savienoto Valstu avangards.»
Citiem vārdiem sakot, jābeidz gausties. Eiropu var izglābt, tikai to pārveidojot. Un piedzīvotā krīze ir lūzuma punkts kontinenta apvienošanās vēsturē.
Vecā Eiropas Savienība principā ir mirusi. 27 dalībvalstu bloks savu pilsoņu vidū šobrīd piedzīvo vislielāko nepopularitātes vilni. (Šogad septembrī izplatītajā sabiedriskās domas aptaujā tikai 40% eiropiešu atzina, ka uzticas Eiropas Komisijai, bet tikai 36% uzticas Eiropas Padomei – red.) Cilvēki esot sapratuši, ka milzīgajai Briseles birokrātijai patiesībā trūkst reālas varas, lai tiktu galā ar krīzi, kas plosās vienotās valūtas zonā. Pilsoņi redz, ka tieši nacionālās valdības ir tās, kas ķērušās pie vēsturiskā Eiropas vienotības projekta pārveidošanas. Vai tad cilvēki uzskata, ka krīzi atrisinās Eiropas Padome? Vai Eiropas Komisija? Varbūt Eiropas Parlaments? Nē, to, visticamāk, izdarīs Angela Merkele.
Vecās Eiropas nāve
Vācijas kanclere Merkele un Francijas prezidents Nikolā Sarkozī vairāk vai mazāk divatā ir izlēmuši, kā tiks glābta Grieķija, gāzuši tās valdību un piespieduši problēmās iestigušo Itāliju piekrist starptautiskai pārraudzībai. Kad novembra sākumā uz kārtējo sanāksmi pulcējās G – 20 valstu klubs, uz plakātiem bija lasāms sauklis Kannās tiek veidota vēsture. Eiropas Savienība, kuru simbolizē pompozas ēkas Briselē un spārnotas idejas par mieru, brīvību un labklājību, patiesībā ir pārvērtusies par Bābeles torni, kas katru dienu izspļauj tonnām dokumentu 23 valodās, un kas cenšas iejaukties ikvienā jomā – ar knupīti barojot visus Eiropas pilsoņus. Problēma ir tā, ka šī «vecā« Eiropa principā vairs nepastāv.
Joška Fišers nav vienīgais, kuram ir ambicioza vīzija par Eiropas nākotni. Ir vēl daudz citu domātāju, kas kaļ plānus par jaunu Eiropas māju – vēl labāku, vēl demokrātisku, vēl vienotāku un krietni izturīgāku pret ekonomiskiem satricinājumiem, kādus piedzīvojam patlaban.
Tieši tagad ir radusies izdevība kaut ko mainīt. Kāpēc, piemēram, eiropieši nevarētu sanākt kopā, kā to 1787.gadā izdarīja 13 Amerikas štati, kad tie piekrita veidot spēcīgu federālo valdību? Arī tolaik katrs štats cīnījās par ietekmi un naudu. Tomēr pēc ilgas rīvēšanās tie spēja vienoties zem kopējas devīzes Mēs, tauta, lai radītu spēcīgu, demokrātisku un federālu valsti, kas dzīvo joprojām. Varbūt arī Eiropa var vienoties par tādu federālu valsti, kuras pamatos tiek ierakstīti «mēs, tauta» līdzīgi vārdi – «mēs, eiropieši».
«Ir vērts padomāt»
To, ka šī vēsturiskā ideja jau klauvē pie durvīm, labi nodemonstrēja vācu filozofs Hermans Lībe, nesen avīzē Frankfurter Allgemeine Zeitung ļoti kaismīgi iebilstot, ka vīzija par Eiropas Savienotajām Valstīm nav dzīvotspējīga. Ja pēc vienotās valūtas tagad kāds censtos nodibināt «vienotu valsti», iznākums būtu «īsta katastrofa», uzskata Lībe. Viņaprāt, nav nekādu cerību, ka «Somija un Grieķija, Slovēnija un Portugāle, Austrija un Francija» spētu panākt vienprātību visos jautājumos.
Lībes un līdzīgu pesimistu dēļ tikai retais politiķis pašlaik ir gatavs publiski paust savu vīziju par Eiropas nākotni. Piemēram, ietekmīgs konservatīvais politiķis un svarīgs Merkeles sabiedrotais Vācijas parlamentā Pīters Altmaijers atzīst, ka amerikāņu stila federālisms «nav mūsu tuvākā nākotne», tomēr viņš piebilst, ka «ir vērts par to padomāt.»
Nav šaubu, ka Eiropas federālā valsts sniegtos pāri pašreizējā Lisabonas līguma robežām. Briseles tehnokrātus tad būtu jānomaina ar politiskām institūcijām, kurām tiek dotas pilnvaras pieņemt svarīgus lēmumus par ekonomisko un sociālo politiku.
Vai tas vispār ir iespējams? Vai Eiropas zemes un pilsoņi spēs sadarboties?
Pragmatiķis Joška Fišers uzskata, ka fundamentāla Lisabonas līguma labošana un ratificēšana katrā parlamentā nav reāla. «27 dalībvalstis uz to nav spējīgas. Tāpēc viņš atbalsta «faktisko nacionālās politikas sapludināšanu» Eiropas līmenī – tā vietā, lai ieslīgtu garās līguma labošanas diskusijās, līderiem ir vienkārši jāsanāk kopā un jāsāk saskaņot savu politiku. Tiesa, 27 valstīm to diez vai izdosies, savukārt 17 eirozonas valstīm tas būtu pa spēkam. Turklāt jau ir precedents – valdību vadītāji spēja vienoties par eiro stabilizācijas fonda izveidi.
Vārdu sakot, Fišers domā, ka eirozonas grupa varētu kļūt par jauno Eiropas valdību. Tieši tā nodarbotos ar fiskālo un ekonomisko politiku. Tā būtu jau minētais «Eiropas Savienoto Valstu avangards.»
Pēc Fišera domām, šī kopējā valdība gūtu arī nacionālo parlamentu atbalstu. Kā to panākt? Kad uz kārtējo sēdi sapulcējas 17 eirozonas valstu valdību vadītāji, viņiem līdzi ierodas arī parlamenta vairākuma koalīcijas līderi, iespējams, arī opozīciju līderi. Tas ir pārvaldāms cilvēku skaits, kas spēj pieņemt kopīgus lēmumus un sev līdzi nes zināmu nacionālo parlamentu uzticības kredītu. Šādās kopējās sanāksmēs pieņemtās vienošanās ir lielākas cerības bez aizķeršanās ratificēt nacionālajos parlamentos. «Pamazām šis modelis tiktu iestrādāts arī līgumos,» uzskata Fišers. «Kad citi redzēs, kā šis avangards strādā, viņi visticamāk vēlēsies pievienoties.»
Kā piemēru viņš min Šengenas līgumu. Vienošanos par savstarpēju robežkontroles pārtraukšanu 1985.gadā panāca tikai piecas valstis – Francija, Rietumvācija, Nīderlande, Beļģija un Luksemburga. Tā bija pašu iniciatīva bez Briseles svētības. Gadiem ejot, tam pievienojās arī citas valstis, un tagad Šengenas līgums ir neatņemama ES sastāvdaļa, kas turklāt jau iestrādāta Lisabonas līgumā.
Šis piemērs demonstrē pragmatisku konsolidēšanos, kad Eiropas politika tiek veidota divos līmeņos. Viens līmenis ir Eiropas Komisija, kas diriģē Eiropas Padomi un Parlamentu. Otrs līmenis ir tiešas starpvalstu vienošanās, apejot Briseli. Pašreizējā krīze pierādījusi, kurš no tiem ir dzīvotspējīgāks – tiešās vienošanās, nevis Brisele.
Merkele pret Barozu
«Mēs esam īstā ekonomiskā valdība,» pirms kāda laika izteicās Vācijas kanclere. Ar «mēs» viņa domāja sevi un citu ES valstu līderus. Viņai nekavējoties iebilda Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barozu, pasūdzoties Eiropas Parlamentam. «Komisija ir ES ekonomiskā valdība,» jo neviena nacionālā valdība «godīgi sakot, nevar tikt ar to galā.»
Ilgi nebija jāgaida, lai saprastu, ka Barozu nav taisnība. Eiropa pēdējā laikā tiek vadīta lielākoties bez viņa. Eiropas komisārs ekonomikas un monetārajos jautājumos Oli Rēns sūdzas, ka pie visa vainojama «pārmērīgā starpvalstu aktivitāte.» Aizkulisēs tā tiek dēvēta par «Merkeles metodi». Svarīgākie lēmumi par eiro valūtas un grūtības iestigušo dalībvalstu – Grieķijas, Īrijas, Portugāles un Spānijas – glābšanu tika pieņemti līdz vēlām nakts stundām ieilgušās nacionālo līderu sanāksmēs. Kad Merkeles un Sarkozī jeb «Merkozī» izstrādātās vienošanās tika piedāvātas gan nacionālajiem parlamentiem, gan varas mašīnai Briselē, tad Komisijai, Parlamentam un Padomei nekas cits neatlika, kā klusi pukstot to apstiprināt.
ES dalībvalstis uzstāj, ka nacionālā budžeta, finanšu, ekonomikas, sociālās un nodokļu politikas jautājumi aizvien ir valstu suverenitātes jautājums. Tomēr krīze ir pierādījusi, ka šāda pieeja ir viens no Eiropas vājajiem punktiem. Svarīgi lēmumi, piemēram, Grieķijas glābšanas plāns, tika izstrādāts, atsevišķām valstīm vienojoties aizkulisēs. Tas atgādina senos laikus, kad Eiropa sastāvēja no sīkām karalistēm un grāfistēm, kuras bija gatavas sadarboties tikai lielu briesmu un spiedīgu termiņu apstākļos.
Pašreizējā Eiropas demokrātija gan nozīmē to, ka pēdējais vārds pieder tiem, kam biezāks maks. «Tagad visu izlemj viena kundze,» izteicās bijušas Komisijas vadītājs un itāļu sociāldemokrāts Romano Prodi. Nav brīnums, ka protesta akcijā pret taupības pasākumiem Lisabonā uz plakātiem bija redzama kariķēta Merkele ar šķērēm rokās.
Tomēr viss nav tik vienkārši, kā varētu izskatīties. Eiropas Padomē lēmumi tiek pieņemti pēc vienkārša vairākuma principa, savukārt starpvaldību vienošanās pieprasa pilnīgu vienprātību. Tieši tālab Prodi uzskata, ka «Merkeles metode» ilgtermiņā nav dzīvotspējīga. «Cilvēki ar laiku sapratīs, ka vienprātības koncepts būtiskos jautājumos vairs nedarbojas. Fakts ir tas, ka jebkura individuāla dalībvalsts var izmantot savas veto tiesības.» Prodi pēctecis Barozu to raksturo šādi: «Jebkurš idiots var nobloķēt visu procesu.»
Cits «Merkeles metodes» mīnuss ir caurspīdīguma trūkums. Cienījams vācu filozofs un kaislīgs vienotas Eiropas idejas piekritējs Jurgens Habermāss brīdina, ka kontinentā sāk klibot demokrātijas kultūra. Viņaprāt, Merkeles piegājiens atņem Eiropas pilsoņiem balsstiesības, bet pār nacionālajiem parlamentiem ir «nolaidies pelēks plīvurs», jo tiem nav citas izvēles, kā akceptēt Merkeles prasības.
Franču izpratne
Francijā, kuras pilsoņi jau vienreiz referendumā ir noraidījuši ES konstitūciju, suverenitātes aizstāvji ir spēcīgi. Viņi saka, ka atbalsta vienotas Eiropas ideju, taču tikai tad, ja pašiem frančiem ir lielāka pašnoteikšanās, nevis mazāka. Francijas mediji daudz diskutē par saut fédéral jeb lēcienu federālismā ar nolūku glābt eirozonu. Taču Francijā federālismu izprot citādi. Sociālists Ibērs Vedrīns brīdina, ka franču izpratnē federālisms būs tad, ja «visi parādi tiks apvienoti un Vācija par visu maksās vairāk.»
Vedrīns ir bijušā prezidenta Fransuā Miterāna padomnieks, no 1997. līdz 2002.gadam pildīja ārlietu ministra pienākumus. Tas bija eiro ieviešanas laiks. Viņš atgādina, ka toreiz tieši vācieši asi pretojās idejai, ka monetārajai savienībai ir nepieciešama kopēja ekonomiskā valdība, kā to bija iecerējis franču sociālists un ilgu laiku Eiropas Komisijas prezidenta pienākumus pildījušais Žaks Delors.
Vedrīns apgalvo, ka arī pats atbalstījis ekonomisku valdību kā starpvalstu pārvaldības risinājumu, jo tad ir skaidrs, kas pieņem lēmumus un kas tiek nolemts. Taču tagad viņš vairs neizjūtot šādu vajadzību. Ideja par Eiropas Savienotajām Valstīm ir pilnīgi «absurda», saka politiķis, kas tagad pasniedz ārlietu un drošības politiku elitārajā Parīzes universitātē Sciences Po.
Briseles perestroika
ES izpildvara pašlaik ir Eiropas Komisija. Tās komisāri principā ir pielīdzināmi ikvienas nacionālās valdības ministriem. Atšķirība vien tā, ka, piemēram, Vācijas valdībā ir 15 ministri un kanclere, savukārt Komisijā ir 26 komisāri un prezidents. Šī institūcija izplešas ar katras jaunas dalībvalsts pievienošanos. Ideja par komisāru skaitu ierobežošanu nomira 2008.gadā, kad Īrija referendumā noraidīja Lisabonas līgumu. Lai pierunātu īrus tomēr nobalsot par, tika apsolīts princips: katrai valstij pienākas viens komisāra krēsls.
Pats Barozu par faktu, ka viņam jāvada 26 komisāri, nesūdzas. Gluži otrādi – lielais komisāru skaits garantē to, ka publiskajā telpā tiek iemests vairāk iniciatīvu un tiek rīkots vairāk preses konferenču, kas savukārt rada iespaidu, ka Komisija ir ārkārtīgi aktīva.
Tomēr pat pašā Komisijā ir daži cilvēki, kas nav apmierināti ar pašreizējo status quo. Viens no viņiem ir Mišels Barnjē, iekšējā tirgus un pakalpojumu komisārs. Reti kurš no viņa kolēģiem var lepoties ar tik ilgu politisko karjeru kā Barnjē. «Es vispirms esmu politiķis, un tikai pēc tam kaut kāds superbirokrāts no Briseles.»
Tieši viņš, nevis Barozu, šogad maijā Humbolta universitātē Berlīnē uzstājās ar savu vīziju par Eiropas nākotni. Francūzis mudināja uz vērienīgu Eiropas institūciju reformu. Viņa vīzijā ir šādi punkti: 1) apvienot Komisijas prezidenta un Padomes prezidenta posteni vienotā Eiropas prezidenta postenī, kuru iespējams «varētu vēlēt tiešās visu eiropiešu vēlēšanās»; 2) apvienot eiro grupas vadītāja biroju ar ES komisāru ekonomikas un monitārajos jautājumus un izveidot Eiropas finanšu ministra posteni; 3) izveidot vienotu Eiropas Ārlietu ministriju; 4) saliedēt Eiropas aizsardzības politiku ar kopēju Eiropas militāro personālu; 5) koordinēt imigrācijas politiku un radīt vienotu Eiropas robežsardzi.
Barnjē uzskata, ka tas jādara nekavējoties. Garā auguma vīrietis mūždien ir ceļā, piestājot te vienā, te otrā galvaspilsētā, lai popularizētu savas idejas. «Mums nemaz nav daudz laika, lai izlemtu, kāda būs mūsu nākotne.»
Vai arī viņš vēlas Eiropas Savienoto Valstu izveidi? Šis formulējums Bernjē šķiet par krasu. «Mēs jau neesam vienota Eiropas tauta». Tā vietā viņš iesaka runāt par «patiesu nacionālo valstu federāciju.»
Kā tā izskatītos? Katrā ziņā tas būtu kaut kas vairāk par vienkāršu valstu savienību, kādai priekšroku pašlaik dod lielākā daļa viņa tautiešu. Briselei būtu jākļūst par ietekmīgu struktūru, kas pieņem arī svarīgus politiskus lēmumus, nevis kā tagad – kalpo tikai kā tikšanās vieta nacionālo līderu sanāksmēm, kas laiku pa laikam tiek sarīkotas nedēļas nogalēs un kas reizēm beidzas diezgan karsti.
Netrūkst arī citu ideju savienības uzlabošanai. Piemēram, Londonas domnīcas Eiropas reformu centrs dibinātājs Čārlzs Grānts uzskata, ka Eiropu var apvienot, ļaujot dalībvalstu pilsoņiem tieši ievēlēt Eiropas Komisijas komisārus, atmetot pašreizējo praksi, ka tos izvēlas nacionālās valdības aiz slēgtām durvīm. Grānta modelis paredz, ka ES prezidents izvēlas desmit labākos pretendentus no 27 pilsoņu ievēlētajām personām, bet pārējie 17 kļūst par komisāru vietniekiem. Šāda prakse veicinātu spēcīgāku un demokrātiskāku Eiropas valdību.
Ja eiropieši neapvienos savu spēkus un neizveidos stabilu federāciju līdz šā gadsimta vidum, Eiropa kļūs par «zaudētāju» – tā brīdina Londonā bāzētā Eiropas politikas izpētes centra prezidents Giljermo de la Dehesa, kurš ir arī viens no ietekmīgākajiem finanšu speciālistiem Spānijā. Gadsimta vidū globālajā ekonomikā dominēs Ķīna, ASV un Indija. Pēc viņa aplēsēm, neviena Eiropas valsts vairs nebūs astoņu industriāli attīstītāko valstu klubā G-8.
Kā iemācīties mīlēt?
2009.gadā pētnieki veica eksperimentu Europolis. Uz trim dienām sapulcināja kopā 348 vīriešus un sievietes no lingvistiski atšķirīgiem Eiropas Savienības nostūriem. Moderatoru un tulku vadībā dalībnieki debatēja par divām svarīgām tēmām: klimata izmaiņām un imigrāciju.
Dažādās valodās runājošo eiropiešu grupa trīs dienās nespēja vienoties nevienā jautājumā. Taču atklājās kāds interesants aspekts: pētnieki veica dalībnieku anketēšanu gan pirms, gan pēc debatēm un izrādījās, ka cilvēku uzskati šo trīs dienu laikā tomēr ir mainījušies, proti, kļuvuši saskanīgāki. «Nav fundamentālu šķēršļu, lai izveidotu kopēju Eiropas demokrātiju,» secināja pētnieki. Tas nekas, ka apspriežu zālē šķita – dažādās valodās runājošie cilvēki nekad nespēs ne par ko vienoties.
Kas varētu veicināt vienotas Eiropas pilsoņu sajūtu? Lai atbrīvotos no partiju provinciālisma, īpaši izveidotā Pārdomu grupa, kuru vada bijušais Spānijas premjers Felipe Gonsaless un kurā iesaistīta arī Latvijas eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga, ierosina kādu pārsteidzoši vienkāršu ideju: ikvienam ES pilsonim jādod tiesības piedalīties citas zemes nacionālajās vēlēšanās, ja vien viņš tur ir reģistrējies kā pastāvīgais iedzīvotājs un maksā nodokļus. Šāda iespēja sapurinātu nacionālo politisko pīļu dīķi.
Sava ideja ir arī franču domnīcai NotreEurope: ja katrā ES dalībvalstī ieviestu jaunu pievienotās vērtības nodokli – tikai 1%, kas tiek tieši ieskaitīts ES budžetā, šī summa būtu 130 miljardi eiro gadā, proti, viss pašreizējais ES gada budžets.
Taču daudz būtiskāks būtu šāda ES nodokļa vienojošais efekts. Pirmkārt, izgaistu vecā un greizsirdīgā žēlošanās, kura valsts kopējā kasē pašlaik maksā par daudz, kura – par maz. Otrkārt, katrs pilsonis tad tieši maksātu Eiropai. Profesors Džozefs Veilers no Ņujorkas zina, kā šādu nodokļu ieviešana izmainīja viņa zemi – ASV, proti, centrālas valdības leģitimitāte palielinās, līdzko tā sāk iekasēt savus nodokļus.
