Filoloģijas doktore, Saeimas deputāte Janīna Kursīte-Pakule stāsta, kas Latgali vieno ar pārējiem Latvijas novadiem un kā latgaliešu raksturs var palīdzēt Latvijai
Šonedēļ protestu Rīgā sola latgalieši. Viņus aizkaitinājuši jaunie likuma grozījumi, saskaņā ar kuriem no 1.janvāra degvielu, cigaretes vai alkoholu personīgām vajadzībām bez muitošanas Latvijā var ievest ne biežāk kā reizi nedēļā, nevis katru dienu, kā tas bija līdz šim. «Legālā kontrabanda» Latgalē ļāvusi ilgu laiku ietaupīt pircējiem un pelnīt pārdevējiem. Vai aizvainojums par to savērpsies kopā ar 18.februārī gaidāmo valodas referendumu, un latgalieši «atriebsies valdībai»? Profesore, folkloras pētniece, latgaliete un arī Vienotības deputāte Janīna Kursīte-Pakule skaidro latgaliešu vēsturisko aizvainojumu un izstāsta savu versiju, kā to vērst uz labu.
Vai varam runāt par vidējo latgalieti un tā atšķirīgumu no vidējā latvieša?
Tad jārunā par vidējo latgalieti, vidējo kurzemnieku un vidējo vidzemnieku. Pēdējos 10 gados visvairāk pētniecisko ekspedīciju man bijis Latgalē un Kurzemē. Varu salīdzināt. Latgalietis ir emocionālāks. Līdz ar to ārējiem iespaidiem atvērtāks. Ietekmējamāks. Latgalietis daudz ātrāk nekā kurzemnieks pāriet uz «tu», uz personiskām attiecībām. To arī par sevi varu teikt. Taču – pirmā tuvības sajūta var rasties no sapratnes kādā vienā jautājumā, bet deviņos citos sapratne varbūt nemaz nav iespējama, un tad latgalietim ir problēma atkāpties deviņus soļus, ievērot distanci. Tas ir latgalieša spožums un posts. Kurzemē citādi. Uzņemšana pirmajā brīdī ir samērā vēsa. Ne tikai rokas stiepiena, bet triju metru attālumā! Ar vienu no izcilākajiem suitu teicējiem, nu jau mūžībā aizgājušo Andreju Knipenu sarunājāmies ļoti jauki. Bet viņš nevienu no mums, ekspedīcijas dalībniekiem, neaicināja mājās. Pat kad uznāca stiprs lietus, uzaicināja malkas šķūnītī. Tikai pēc gada viņš mani ieaicināja savā mājā – joprojām tā siltā uzticēšanās sajūta saglabājusies.
Bet latgalietis uzreiz aicina savā mājā?
Jā. (Smejas.) Ir vajadzīga vidējā latgalieša pašaizsardzības sistēma, jo šis laiks ir vienkāršs – ātri tiekamies, ātri aizraujamies un ātri šķiramies. Tāda burbuļu virkne. Paviršības laiks. Latgalietis var dabūt no tā kārtīgi ciest. Kaut vai valodu referenduma jautājumā. Kurzemnieks uz tādām provokācijām neielaistos.
Kāpēc jums tā šķiet?
Tāpēc, ka kurzemnieks pat ne septiņas, bet deviņas reizes nomērīs, pirms darīs. Nesaliks kopā dažādo. Ja būs aizvainots, piemēram, ekonomiskā ziņā, viņu nevarēs izprovocēt ar aicinājumu «balso par krievu valodu kā otru valsts valodu un tu atriebsies riebīgajiem politiķiem». It kā vienmēr vainīgs ir kāds cits. Kurzemē ķoniņu ciemi jau arī nedzīvo pārbagāti. Ventspils pilsēta ir viens, un Ventspils novads – pavisam kas cits, tur ir bezdarba problēmas, tāpat kā Latgalē. Taču latgalietim var emocionāli ļoti vienkārši uzplēst vecās rētas. Un rētu ir pietiekami.
Kas ir tās lielākās?
1917.gadā bija izvēle, kuru ceļu iet Latgalei – 300 gadu tā bija nošķirta no pārējiem novadiem. Sākumā [kopš 1662.gada] Latgale bija Polijas sastāvā. Tad Krievija [1772.gadā] to iekļāva Vitebskas guberņā. Tātad gan Latgales ekonomiskais modelis, gan administratīvais dalījums, gan skatījums uz lietām vēsturiski daudz tuvāks austrumnieciskajam. 1917.gadā bija jautājums: vai brīvajai Latgalei būt, kā toreiz šķita, brīvās Krievijas sastāvā? Paldies Dievam, racionālais spārns ņēma virsroku. Uzvarēja [valstsvīra, kultūras darbinieka un Latvijas apvienošanās atbalstītāja] Franča Trasuna, nevis [literāta un politiķa, apvienošanās pretinieka] Franča Kempa virziens. Cienu Kempa devumu Latgales kultūrvēsturei, bet Trasuns skatījās tālredzīgāk.
Kas 1917.gadā Latgali saistīja ar pārējiem Latvijas novadiem? Šķietami tajā brīdī – nekas daudz. Atšķīrās rakstība. Latgalieši rakstīja latīņu drukā, pārējos novados – gotu drukā. 1865.gadā cara valdība aizliedza drukāt latīņu burtiem. Tas bija kā atriebes solis pret poļu sacelšanos. Kas latgaliešiem ar to? Poļu vidū bija pietiekami daudz gaišu, Inflantijai (tā sauca Latgali) patriotisku muižnieku. Zemnieks, protams, kā vienmēr, bija starp visām varām. Pēc 1865.gada latgaliešiem bija divi ceļi: pāriet pareizticībā un pāriet uz kirilicu, vai pretoties. Te liela nozīme bija Latgales katoļu baznīcai, kas teica: mēs to nevaram, esam katoļi! 40 gadus [no 19.gadsimta vidus līdz pat Latvijas valsts nodibināšanai] latgalieši iztika bez oficiālās rakstības. Tika attīstīta rokrakstu literatūra, slepeni no Austrumprūsijas pārdrukātas lūgšanu grāmatas. Un latgalieši palika pie savas valodas, garīgajām vērtībām.
Vidzeme, Rīga nenāca pretī?
1917.gadā gadā bija pacēlums – mēs, visi Latvijas novadi, beidzot būsim kopā! Vēsturiskā taisnība ir uzvarējusi! Tika solīts, ka latgaliešu rakstu valoda tiks mācīta skolās līdzās latviešu literārajai valodai. Latgaliskuma kultūras elementam tiks viss respekts. 20.gados tā arī notika. Izdeva literatūru latgaliešu rakstu valodā, dažādas latgaliešu kultūras aktivitātes guva atbalstu. Bet tad nāca Ulmaņa apvērsums. Tas nevērsās tikai pret latgaliešiem, bet arī pret poļu minoritāti. Ulmanis gribēja latvisku Latviju. Uz tā fona cieta lokālais, savdabīgais. Cieta visas izloksnes. Tika uzskatīts – ja cilvēks nerunā latviešu literārajā valodā, viņš ir mazizglītots, izsmejams, atstumjams malā.
Dīvaina latviskuma definīcija?
Tas nepaglāba Latviju no 1940.gada notikumiem. Braucot ekspedīcijās uz Latgali un sastopot vecās paaudzes poļus, vecticībniekus krievus, latgaliešus, viņi stāsta – pateicoties tam, ka Latgales skolās izglītību ieguva latviešu literārajā valodā, viņi ieguva arī Latvijas valsts un Latvijas pilsoņa apziņu. Tikai tā runga tika pasviesta par strauju un nežēlīgu. Sastopot vecos latgaliešu kultūras darbiniekus, vienmēr esmu jutusi viņu aizvainojumu pret Ulmani. Zviedrijā sastapu latgaliešu kultūras darbinieka Miķeļa Bukša sievu Janīnu, ļoti gaišu cilvēku. Viņa teica: dusmas, spīts un latviskā nepieņemšana ir tik spēcīga, ka, ja viņa nevar savām meitām mācīt mājās latgaliešu valodu, tad labāk lai viņas runā zviedriski, nevis latviski! Ulmaņa laikā Latgalē kultūras ziņā notika unifikācija, iespēju sašaurināšanās, bet ekonomiski – augšupeja. Kultūras darbiniekiem tā bija vāts, un, kad atnāca padomju vara, viena daļa no izglītotajiem latgaliešiem uzķērās uz āķa: redz, padomju vara atļaus rakstīt latgaliski! Līdz pat 1961.gadam patiesi iznāca grāmatiņas latgaliešu rakstu valodā.
Kas tas bija par āķi?
Radīt simpātijas vienai daļai Latvijas iedzīvotāju pret jauno varu. Kad padomju vara ienāca Latvijā, atskaitot šauru saujiņu kreisu ideālistu un teroristu («ja nav, kā es gribu, lai viss iet gaisā!»), visi pārējie skatījās lielām acīm. Viņiem šī vara bija sveša. Cilvēki bija jāpieradina, jāpamet kumoss. Zemgalē to nevarēja, tur bija personības, augsta zemkopības kultūra. Bet Latgalē, kas bija piedzīvojusi ulmaņlaiku pāridarījumu un bija ekonomiski vājāka, varēja pamest kumosiņu un padarīt viņus par savējiem. Par priekšposteni. Nesaku, ka tas izdevās plaši. Katoļu baznīcai šeit bija aizsargvaļņa nozīme. Ar padomju varu tā nesadarbojās. Citos novados teica: kas pie varas Centrālkomitejā? Čangaļi! Bija čangaļi, bet ne tikai. [Latvijas kompartijas CK pirmais sekretārs] Arvīds Pelše, kā zināms, bija bagāta Zemgales saimnieka dēls.
Jūs ieminējāties, ka zemnieki jau vēstures gaitu Latgalē neietekmēja, neradīja to laiku, drīzāk bija varām pa kājām. Vai te ir kādas paralēles ar šodienu?
Šajos laikos spēks būtu patriotiskums un savstarpēja uzticēšanās. Taču interneta laikmetā ir tik vienkārši sarīdīt cilvēku pret cilvēku, cilvēku pret varu. Novadu pret novadu. Čangaļus pret čiuļiem. Mēs ātri protam cits citu nolikt pie ratiem, nespējot domāt ne par ratu virzību, lai tie iet nevis no grāvja grāvī, bet uz priekšu, ne arī par telpu, pa kuru braucam. Vai gribam tikai grāvjus izbraukāt? Katrs grib tikai par kučieri rauties un pagrūst malā blakus sēdošos.
Kas var stiprināt un atjaunot? Garīgā kopības sajūta: mums kā tautai kopējie dzīvesstāsti, likteņstāsti. Tāpat arī literatūra, māksla. Pārmaiņu laikos primitīvā veidā tika sagrābtas ekonomiski izdevīgākās vietas, piemēram, Ventspils, bet kur palika reģionu izlīdzināšana? Es pat te izrakstīju – Eiropas Savienības reģionālā politika un strukturālie instrumenti. Brīva pārvietošanās, konkurence ekonomiskajā telpā, bet lai katram reģionam un katrai nozarei būtu labums no kopējā tirgus. Skaisti! Taču Latgale tika atstāta – lai ir, kā ir! Tagad, kad pierobeža ir maksimāli atkailināta, latviskās informācijas telpas – televīzijas, radio, preses – tur nav.
Nav vai paši latgalieši izvēlas nelietot?
Pagājušogad, esot Dagdā, varēja nopirkt Latgales Laiku latviski un krieviski, bet citas latviešu avīzes nevienas. Apburtais loks. Nav pieprasījuma, nav piedāvājuma. Ir Krievijas bezmaksas kanāli, lētas krievu avīzes. Varbūt TV3, LNT ar sliktu bildi var redzēt, bet sabiedrisko televīziju un radio pierobežā neredz un nedzird. Jaunās mediju padomes pirmais uzdevums būtu, lai visā valstī ir vienota informatīvā telpa. Vienīgie kanāli, ko pierobežā var skatīties, ir Krievijas un Baltkrievijas. Tas, ka Krievijas informatīvajā telpā tiek skalotas Latvijas iedzīvotāju, pilsoņu un nepilsoņu, smadzenes, ir fakts. Pašvaldībā pie varas ir kreisas ievirzes cilvēki, kas uzsver sociālās problēmas. «Lai valdība domā tavā vietā!» Nav tā! Cilvēkam pašam jādomā. Tagad ir problēma, ka cilvēki gatavi pārdoties nevis par riecienu maizes, bet par tukšiem solījumiem. Latgales reģions jau daļēji kļuvis kā atlūza.
Kā palīdzēt?
Jābūt ekonomikas programmai, kas atbalsta nomales, it īpaši austrumu pierobežas telpu. Ulmaņlaikos to izdarīja. Tas jākombinē ar gaišiem, izglītotiem prātiem, kas nāk no Latgales, izprot ekonomiku, spēj radīt biznesa idejas. Ja tikai prasa, lai valsts dod, tas ir padomju domāšanas veids, ka kādam no centra tev kaut kas jānodrošina. Jābūt kustībai no abām pusēm. Ja domā, ka visu var izdarīt tikai ar ekonomikas augšupeju, tie ir maldi. Ekonomika nekad nebūs tādā līmenī, lai cilvēks teiktu – nu man ir diezgan! Ja blakus ekonomikai neiet kultūra un tautas garīgā kopība, tas ir kā grožus raut uz kreiso pusi, labo pusi, īsti neredzot, kur zirgs sper kāju.
Vai jums ir gadījies paķiķināt par kādu savdabīgu izloksni?
Valoda ir bagātība. Dažādās izloksnes ir bagātība. Kad runā vārkavietis ar kalupieti, ir iemesls vieglam savstarpējam smaidam: viens saka «kačs», otrs – «kaķis». Tas, kas mazāks, parasti nav nodeldēts, tas ir dzīvāks. Izloksne vispār ir vērtība, liecina par dzīvu domāšanu. Kur parasti meklē svaigākus vārdus, izteicienus? Folklorā, izloksnē. Pat reklāmās tas tiek izmantots. Mēs taču neiemīlam kādu tāpēc, ka viņš ir mūsu kopija. Iemīlam atšķirīgo. Ja visi būsim valodā, manierēs, kultūras bagāžā absolūti vienādi, mēs ne tikai nemīlēsim cits citu, bet nebūs pat intereses.
Tomēr savdabības dēļ nevienu nedrīkst padarīt par tādu, kuram jādod vairāk nekā citiem. Līdzko latgaliešu valoda iegūtu reģionālās valodas statusu, to pieprasītu arī vecticībnieki, viņu valoda ir krievu valoda. Kas tad notiktu ar latviešu valodu? Vai latgalieši grib, lai Latvijas valsts izjūk? Nē, negrib. Bet, ja paģērat, tad sanāk, ka gribat gan?
Tur ir vairāk spīta vai gluži dabiska vēlēšanās pēc līdzvērtības?
Spītība ir viens no iemesliem, kas latgaliešiem liedz saprasties. «Ja tu pret mani tā, tad vispār neko nedarīšu!» Vēl arī tas, ka luteriskā kultūra vienmēr vairāk bijusi saistīta ar pašiniciatīvu, bet katoliskā – ar kolektīvo garu. Kad katoliskā baznīca aizstāvēja latgaliešus cīņā pret carisko Krieviju, tas bija ļoti pozitīvi. Padomju laikos baznīca šo kolektīvo garu Latgalē vēl noturēja, bet, kad nāca postpadomju gadi, bija redzams, ka Latgalē ir pārāk maz individuālās iniciatīvas. Kad ir labi laiki, latgalieši ar savu emocionalitāti var visiem Latvijā iet pa priekšu. Nupat biju Anglijā pie latviešiem, vakarā dziedāja folkloras ansamblis Austrumkalns. Tur nav neviena latgalieša, bet visugunīgākās dziesmas bija latgaliešu dziesmas, ko viņi bija iemācījušies. Latgaliešu radošais, impulsīvais gars arī krīzes laikos var būt tas, kas izvelk no vienaldzības. Bet tas var pavērsties arī pretēji – uz destrukciju.
Jūs kaitina, ka latgalieši brauc uz Rīgu protestēt, vai viņus labi saprotat?
Tur ir spēcīgs lobijs, kas to visu virza.
Bet latgalietis ir apvainojies uz valsti?
Apvainojies par ko – ka nedrīkst zagt? Latgalē daudzos veikalos cigaretes nemaz nebija nopērkamas, jo nebija vajadzības. Bija kontrabandas prece. Kā lai Latvija, tajā skaitā Latgale, paceltos, ja netiek maksāti nodokļi? Ar nelegālo alkoholu un cigaretēm var valsti pacelt?
Varbūt par ideāliem domāt nav spēka, tie šķiet pat kaitinoši. Jo ir trūkums. Kā jūs domājat?
Teikšu tieši pretēji: visgaišākos cilvēkus esmu sastapusi vispieticīgākajos materiālajos apstākļos. Tie, kam naudas maz, saprot, ka dzīve ir īsa, cilvēks mirstīgs, un palīdz ne tikai sev, bet arī kaimiņam. Neskauž Rīgai, neskauž Kurzemei. Galvenais jau ir jautājums, vai redzam kopējo, vai tikai sevi pašu. Ne velti Brīvības piemineklī zvaigznes ir trīs. Folklorā labas lietas ir trīs.
Katoliskā baznīca Latgalē tagad atdzimst, tā nestrādā tikai ar «labajiem katoļiem». Ir jauna tipa mācītāji, kas nešķiro melnās un baltās avis, bet mēģina visiem palīdzēt. Uz jauno garīgumu es ļoti ceru, tas nav pretstatā folklorai. Katoļu ticība un folklora ir divi spēki, kas Latgali var izvilkt aiz ausīm. Es skatos – Latgales baznīcās stāv māla vāzes, mācītāji ļāvuši tām tur būt. Var likties, ka māls saistīts ar zemi – iznīcīgo, bet māls ir Latgales debesis. Tāpat sieviņu izšūtie galdauti, sedziņas. Tur nekas nav pretrunā, jo virzība ir uz vienu: savstarpējo sapratni, izpalīdzību. Nevis skaušanu un noniecināšanu.
Tātad jūs sakāt, ka Latgalē notiek arī labas pārmaiņas, nevis, kā ierasts domāt, šajā reģionā viss ir sarežģītāk?
Man ir cerība, bet valodas referendums to var saļodzīt. Dzirdu, ka Latgalē staigājot aģitatori, prasot tantiņām – vai zināt krievu valodu? Tagad Latvijā būs divvalodība – angļu vai krievu, balsojiet par krievu, lai nebūtu angļu! Iestāsta, ka referendums būs par krievu un latviešu draudzību. Kurš tad Latgalē būs pret? Cilvēki tiek ar čekas metodēm iespaidoti. Ļoti izkopta, mērķtiecīga dezinformācija, ar kuru pirms neilga laika jau sastapās Gruzija, Ukraina, Igaunija. Un tagad mēs. Pašiem jādomā, ko darīt, lai būtu mazāk lētticīgu cilvēku, kuri nesaprot, ka nevar sabāzt vienā maisā pašreizējās valsts ekonomikas problēmas ar valodu – vērtību, kas paliks nākamajām paaudzēm.
Kas rada lētticību?
Pirmkārt, padomju laiki, kas medijos mērķtiecīgi izplatīja melus. Tā bija maģijas forma. Ja tev visu laiku melus atkārto, ar laiku tie pielīp. Pārmaiņu laikos nāca klāt neapmierinātība ar materiālo statusu.
Ar ko atšķiras rīdzinieki no latgaliešiem?
Rīdzinieki ir garlaicīgāki. (Smejas.)
5 mīļākās Latvijas pilsētas
Alsunga, kas nav vēl pilsēta, bet ticu – būs suitu un ne tikai suitu, mūsu visu kultūras galvaspilsēta ar suiteni mēra krēslā.
Bauska. Līdzenums nomierina ar savu pārredzamību un paredzamību. Arī jaukā panta dēļ: «Par laimīgu lai sevi sauc, kas brauc no Bauskas nepiekauts.»
Cēsis, kur piedzima pasaulslavenais latviešu fotogrāfs Jānis Doreds, kur muzeji ir jaukā saskaņā ar kafejnīcām. Patīk cēsinieku miers un labs prāts.
Liepāja – mūsu dzintara galvaspilsēta. Ceru, ka Liepājā būs arī Dzintara muzejs. Liepājnieki ir gaiša vēja pilni, ar viņiem nekad nav garlaicīgi.
Rēzekne, Latgales kultūras galvaspilsēta. Latgales Māras piemineklis atgādina, ka vajag ticēt, pat tad, kad nav kam ticēt. Es ticu latgaliešiem, kas nav zaudējuši ticību.
Janīna Kursīte-Pakule
Dzimusi 1952.gadā Preiļu rajona Arendoles pagastā
1970.-1982.g. studējusi Tartu Universitātē, LU Filoloģijas fakultātē, aspirantūrā LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūtā
1975.-2006.g. Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta pētniece
1992.-2006.g. Latvijas Kultūras akadēmijas profesore
1999.-2007.g. LU Filoloģijas fakultātes dekāne
No 2008.gada Saeimas deputāte, Vienotība
