Žurnāla rubrika: Kultūra

Meklējot dārgāko olu

Posted on aprīlis 4, 2012 by anon - Recenzija

Kādam Faberžē izstāde muzejā Rīgas Birža varbūt atgādinās lepnāku krāmu tirdziņu, man tā šķita smalku meistardarbu ekspozīcija

Gāju meklēt izsmalcinātāko šīssezonas Lieldienu olu. Iegriezos Rīgas Biržā tikko atvērtajā Faberžē juvelieru nama ekspozīcijā. Nesen Londonā par 9,2 miljoniem sterliņu mārciņu tika izsolīta šī pasaulslavenā juveliernama Lieldienu ola –The Rothschild Fabergé Egg. Ja ne gluži šo meistardarbu, tad vismaz kādu no 42 imperatora svētku brīnumolām apskatīt cerēju.

Priecē atjaunotais Biržas nams, kur lieliski iederas šī ekspozīcija – ceru, ka turpmāk Rīgā būs vairāk profesionāli noformētu ekspozīciju, kur darbu izkārtojumam ir sava īpaša noskaņa. Šoreiz bija veiksmīgi izvēlēts apgaismojums, kas izceļ mākslas darbu vissīkākās detaļas. Arī izstādes informatīvais formāts priecē. Ja kāds, nākot uz šo izstādi, domā, ka Faberžē ir tikai olu meistars, tad viņš kļūdās. Tā ir vesela juvelierizstrādājumu skola. Par to var pārliecināties gan askētiskajā priekšmetu kolekcijā, gan turpat aplūkojamajos katalogos un uzskates līdzekļos.

Faberžē populāritātes fenomenu veidojis izsmalcinātais un ekstraordinārais juvelierdarbu tehniskais izpildījums. Īpaši slavens Faberžē rotu nams kļūst līdz ar Lieldienu olu meistarošanu Krievijas caru dinastijai. Lielākās olas tikušas veltītas Krievijas imperatoriem Aleksejam III un Nikolajam II.

Kopš slavas sākuma Faberžē ik sezonu no 1885.gada līdz pat revolūcijai 1917.gadā konstruējuši Lieldienu olas, veidojot unikālu kolekciju, kurā visi darbi tika izgatavoti tikai vienā eksemplārā. Iespējams, no šejienes cēlies izteiciens par «zelta olām».

Pēc 1900.gada pasaules Parīzes izstādes Faberžē kļūst par varenāko un pazīstamāko juvelierizstrādājumu zīmolu pasaulē. Cariskās Krievijas gados Faberžē rotu nams kļūst par īstu zelta pelnītāju gan piesaistītiem slaveniem dizaineriem un juvelieriem, gan arī Krievijai. Faberžē juvelieri pierādīja, ka brīnumlietas var veidot ne tikai no ļoti dārgiem, bet arī no vienkāršākiem materiāliem, saglabājot lietu oriģinalitāti un izsmalcinātību.

Šie juvelierizstrādājumi ir gluži kā ķirurga darbs. Katrs pacients ir unikāls. Katra operācija zināmā mērā ir amatnieka veikts meistardarbs. Lai gan arī ķirurģijā ne katram ir lemts kļūt par sava veida Faberžē nama pārstāvi.

Jau vēlāk pēc slavenā juveliernama slēgšanas un nacionalizēšanas Krievijā dažādi Faberžē atdarinājumi kā mūsu Ķekavas olas tika sadētas tūkstošiem. To turpina oficiālie šā zīmola nesēji arī šodien, bet jāuzmanās no daudzajiem pakaļdarinājumiem, par kuru esamību pat slavenās mākslas kolekcijās šad tad vīd informācija presē.

Rīgas Biržas izstādē daudz Faberžē olas neredzēsit. Imperatora kolekcijas Lieldienu ola Kroņprinča zvaigznājs lepni sagaidīs, ieejot izstādes zālē. Šī arī varētu būt centrālā izstādes ikona. Varbūt ne tā dārgākā ola, kādas varam aplūkot Kremļa Ieroču muzejā Maskavā vai vairākos Amerikas muzejos un privātās kolekcijās. Tomēr šim mākslas darbam piemīt savs maģiskums.

Interesantas ir Rapaporta darbnīcā veidotās sudraba galda šķiltavas pērtiķa formā. Dzīvnieka figūriņa iedzīvina izstādes statisko noskaņu. Ņemot vērā veselīga dzīvesveida popularizēšanu mūsdienās un tabakas smēķēšanas kaitīgumu, tās pašreiz nekalpotu par šķiltavām pīpēm vai cigāriem, bet šim smalkajam meistardarbam noteikti atrastos pielietojums citur.

Man vislabāk patika sudraba deserta trauki. Izsmalcinātība trauku līnijās un formās vēlreiz pierāda, ka Faberžē var veidot izcilus darbus arī bez briljantiem un daudzslāņu apzeltījuma. Bet juveliermeistardarbs, manuprāt, ir trauks ikru servēšanai. Kādas kundzes, apskatot trauku, komentēja, ka tas būtu lielisks cukura trauks. Es tomēr paliktu pie trauka oriģinālās sūtības. Tas patiešām būtu ideāls melno ikru trauks. Ikri tomēr arī ir mazas Lieldienu olas.

Varbūt arī kādam šī izstāde atgādinās tādu lepnāku krāmu tirdziņu, man tā atstāja smalku meistardarbu ekspozīcijas iespaidu. Varbūt trūka aristokrātiska cēluma, jo šis tomēr ir lielākais un graciozākais Krievijas varenības juvelierzīmols. Šīs sajūtas izstādē nebija. Nebija spēcīgā lielvalsts starojuma, lai nobeigumā teiktu – tas ir «dorogo» jeb «dārgi». Bet iespējams, ka mani sākotnējie uzstādījumi bija par lielu un varbūt uztvert izstādi traucēja arī svētdienas burzma. Smalkas lietas ir jāskata koncentrējoties un mierā. Tāpēc uz šo izstādi varbūt aiziešu vēlreiz – darba dienā.

Man pašam Faberžē dārgumu nav. Arī Faberžē Lieldienu olu ne. Toties uz Lieldienām mums būs katram savas – varbūt arī pa kādam mākslas darbam.

Faberžē. Mākslas muzejā Rīgas Birža (Doma laukumā 6) līdz 20.maijam.

Birokrātijas nesamaitāta

Posted on aprīlis 4, 2012 by Anda Burve-Rozīte - Intervija

Iveta Ratinīka (33) ir dumpiniece pēc dabas, kas stundās ļauj skolēniem austiņās klausīties mūziku, jo tas palīdz koncentrēties, vai liek rakstīt mājasdarbus «tvitera formātā». Dzejoļus viņa sacer, braucot mikriņos, un par pirmo krājumu Rūgts tikko nominēta Literatūras gada balvai

Ja nebūtu Rokpeļņa, manis vispār nebūtu dzejā, – saka Iveta Ratinīka. Literatūras gada balvas nominante dzejā, latviešu valodas un literatūras skolotāja Āgenskalna Valsts ģimnāzijā un filoloģijas doktorante. Savā laikā recenzējusi literatūru avīzē Kultūras Forums. Pērn viņa izdeva savu pirmo dzejoļu krājumu Rūgts. «Agrāk, kad mani salīdzināja ar izplūdušu agrīno Rokpelni, es apvainojos par «izplūdušo», bet tagad, kad ar Āriju Elksni, – sāku raizēties,» viņa sirsnīgi smejas.

Līdz 25 gadu vecumam Ratinīka dzīvoja un strādāja par skolotāju Latgalē. Tad pārcēlās uz Rīgu. Dzīvīgais, dažbrīd pat bezkaunīgais tiešums ir viņas stiprā puse. «Dumpiniece un hēdoniste pēc dabas,» – tā viņa par sevi. Intervijā Ratinīka atklāj, kā Latvijas izglītības sistēma izskatās no iekšpuses un ko viņai ne īpaši patīk lasīt latviešu literatūrā.

Kam mūsdienās vajadzīgi dzejnieki?
Viņi pat paši sev nav vajadzīgi. Tieksme dzejot rodas no tā, ka nevari ietilpt savā ādā – vai nu tā par mazu, vai par lielu, kā nu kuram.

Vai dzejnieki vajadzīgi sabiedrībai?
Kā viņi varētu nebūt vajadzīgi, ja viņos radošums izpaužas visvairāk? Prozaiķi ir darbarūķi, čakli atsēž savas darba stundas. Prozu nevar uzrakstīt ātri. Pat izlasīt nevar ātri. Dzejnieks ir spontāna reakcija uz pasauli.

Kas ir radošums? Vai esat pamanījusi, kā šis vārds novazāts un cilvēki smīkņā par to?
Trakākais, ka institūcijas, pieminēdamas šo vārdu, to vulgarizē. Tikko radošums kļūst institucionalizēts, tas vairs nav dzīvs. Radošums ir spontāna darbība.

Jebkura spontāna darbība ir radošums?
Jebkura ne. Skolā strādājot, redz cikliskumu. Tiklīdz programmā esi izgājis 10.-12.klases ciklu, ar nākamo klasi tas jau šķiet garlaicīgi. Radošums skolotājam nozīmē uzturēt nepārtraukti možus ne jau skolēnus, bet vispirms sevi. Apzināties, ka viņiem tas viss ir pirmoreiz.

Pašam saglabāt vēlmi dzīvot, atrast interesanto cikliskumā ar visām negulētajām naktīm, burtnīcu kaudzēm, situāciju, ka bērni, piedodiet, paliek aizvien… negribu teikt, stulbāki, bet uz to pusi. Visu laiku izglītības sistēmā runā par prasmēm, bet nerunā par zināšanām. Bērni ir noslīkuši informācijā, izvēles iespējās un neprot tajā atrast svarīgo, iedziļināties. Ļoti grūta paaudze. Tieši domāšanas dziļuma ziņā.

Pēc bijušo audzēkņu stāstiem – piedodiet, sanāks ironiski formulēt -, jūs esat radošuma terminators. Vadājat bērnus gar krūmiņiem, lai iemācītu metaforas un tamlīdzīgi. Tātad bērni mūsdienās «ir informēti, bet nezinoši»?
Mūsu paaudzei, kas skolu beigusi pirms 20 gadiem, liekas, ka nekas nav mainījies. Ir jau gan. Skola kļuvusi krietni liberālāka. No otras puses, tā pārsātināta ar interaktīvajām tāfelēm, visādiem agregātiem un «pričendāļiem», kam nav nekādas jēgas. Kāda starpība, vai bērnam iemācu tēlainības sistēmu ar lupatu un krītu, vai megadīvainām prezentācijām? Ar to mēs sarežģījam dzīvi, bet nepanākam domāšanas dziļumu.

Piemēram, šogad literatūras olimpiādē notika atgriešanās pie «vecajiem laikiem», par ko biju ļoti pārsteigta. Līdz tam satura ziņā viss bija vērsts uz interpretāciju. Mani radošie bērni jutās ļoti laimīgi. Šogad viņi novada olimpiādē konstatēja, ka ir viena vienīga sausa zināšanu pārbaude. Jāsarindo autori, darbi. Tie, kas šogad bija atbildīgi par olimpiādi, piedāvāja sausāko iespējamo variantu.

Kad mācāt Raini, ko bērni dara – dzīvo līdzi vai pa kluso spēlējas ar mobilo telefonu?
Rainis nav labākais piemērs, jo nav man tuvs. Par viņu varu runāt akadēmiski, bet ne tā, lai pašai dīvains mirdzums acīs. Kad sāku runāt par modernismu, bērni saka: skolotāj, jums mirdzums acīs! Man latviešu literatūra sākas ar pagājušo gadsimtu, nevis ar tām parādībām iepriekš, piemēram, jaunlatviešiem. Tos uzskatu par kultūras vēsturi, ne literatūru. Gara acīm jau redzu dažas noģībušas literatūrzinātnieces, bet tā nu tas ir.

Vai literatūra jums nozīmē valodu?
Vispirms līdzpārdzīvojumu. Rainis ir filozofs, prāts uztver, bet emocijas klusē.

Tātad jūs skolēnus nespiežat mīlēt Raini?
Nē, bet tekstā, kas man pašai nav tuvs, mēģinu kopā ar viņiem saskatīt kvalitāti – formā, izteiksmē, valodā, saturā. Vērtīgums ir jāapzinās, bet radošumu bērniem «paraut vaļā» varu ar autoriem, kas emocionāli pašu uzrunā. 8.klase man raksta noveles. 10.klase šņakstēdami raksta sonetus. Viņiem jau liekas, ka es ākstos un viņi ākstās līdzi, ka mēs stundās neko nedarām.

Tas ir labi, ja var tādu spēlēšanās sajūtu bērnos dabūt. Paldies Dievam – jāpiesit pie koka! -, pagaidām viņi eksāmenus nokārto labi.

Par ko ir gandarījums izglītības sistēmā?
Piemēram, projekts Iespējamā misija ir lieliskākais, kas var būt. Šim projektam, protams, ir milzīga birokrātiskā slodze. Man liekas, mūsdienās vispār neeksistē nekas, kas nebūtu birokrātijas samaitāts. Lai kaut ko interesantu, neparastu izdarītu, jāuzrak-sta kaudze iesniegumu un atskaišu. Nevaru dabūt bērnus ārā no skolas bez vesela saskaņošanas papīru kalna. Nemaz nerunājot par tematiskajiem plāniem. Emocionālā nozīmē man ir grūti pieņemt, ka jāspēj oktobrī zināt, ko ar bērniem darīšu maijā. Mana dzejnieka daba tajā brīdī pretojas.

Sistēma nogalina spontanitāti?
Tas nav viennozīmīgi. Tagad, piemēram, saviem devītajiem apzināti tēloju pūķi. Pieprasu zīmes no vecākiem par kavējumiem. Nāk eksāmeni, viņiem jāsavācas. Grūtākais ir atrast līdzsvaru starp sistēmu un spontanitāti.

Vai skolai jāmainās un uz kuru pusi?
Skolai visvairāk nodara pāri nebeidzamās reformas. Reformēšana reformēšanas pēc kā ministru vēlme izplosīties. Es gribētu paskatīties, kā ministrs pats skolā noturētu piecpadsmitgadīga jaunieša uzmanību dienu no dienas un, izejot no klases, izturētu, ka viņam pārmet neradošumu. Skolā redzi nebeidzamās pusaudžu krīzes. Pirmās, otrās, piektās mīlestības. Ēšanas traucējumus. Bērnus vajā sabiedrības divkosība: standarta prasības, kādam jābūt «veiksmīgam cilvēkam». Trakais sabiedrības jaunības, veselīguma, tievuma, blonduma kults nogalina jau skolā. Mūsu sabiedrībā patīk ļoti daudz prasīt no citiem, bet no sevis?

Jūs runājat ne tikai par ārējiem parametriem, bet vispār sabiedrības attieksmi pret savdabīgo.
Es runāju par sabiedrības tieksmi pēc kaut kāda iedomāta standarta. Ja neatbilsti, tevi izstumj. Pieaugušie šo spēli spēlē, un kāds gan brīnums, ka 15 gadus vecs meitēns nespēj koncentrēties eksāmenam, ja viņai ir liekais svars. Es redzu, kā bērni interesējas, kurš brauc uz ārzemēm atpūsties, kurš ne. Kurš ir apkāries ar «ai-mantiņām», kurš ne (domā Apple ražojumus – red.). Sabiedrības noslāņošanās spilgti redzama skolā. Skolotājam bieži jābūt gan māmulītei, gan stilistam. Vienu brīdi nācās pat par dietologu piestrādāt. Ko skolotājam darīt, ja uz lūgumu painteresēties par savu bērnu vecāki atbild: viņam ir 16 gadi un jātiek pašam ar sevi galā?

Kā vērtējat izglītības ministra Ķīļa darbu?
Šajā valstī ne tikai izglītībā, bet visās jomās trūkst skaidra redzējuma, kā gribam dzīvot Latvijā pēc 20 gadiem. Nav stratēģiskā redzējuma. Ja politiķi šo paaudzi, kas man tagad sēž skolā, nepārliecinās, ka viņi ir nepieciešami Latvijai, lai izglītotos, strādātu un, atvainojiet, vairotos, būs tāpat kā ar trīsdesmitgadniekiem, kuri izvairās no saistībām un atbildības, jo vieglāk ir dzīvot mirklim – dienām, dažām stundām.

Jūs pārzināt jaunās paaudzes sapņus un vēlmes. Kādas tās ir?
Nerunāšu par saviem skolēniem, bet paaudzi vispār. Pirmā doma ir labi nopelnīt. Viņi ļoti daudz runā par «aizbraukt». Traģiskākais, ka viņi negrib pārveidot to, kas ir te, bet doties prom. Bēgt. Saku: mīļie bērni, jēga braukt prom ir tad, ja ir kāda dīvaina aizraušanās, dzīves mērķis. Piemēram, tu esi vulkanologs pēc pārliecības vai toksisko sēņu pētnieks. Kaut kas tāds, ko apgūt nepiedāvā Latvijas izglītības sistēma. Bet, ja tu aizbrauc uz Dānijas «čuhņas» augstskolu («čuhņa» ir arī attīstītajās Rietumu valstīs, ne tikai Latvijā), un mēģini studēt ekonomiku… Kāda velna pēc? Ja cilvēkam atestātā visur A līmenis un viņš dodas uz Kembridžu veidot akadēmisko karjeru, tad ir citādi. Arī man ir tādi skolēni.

Vai tādu – ar izcilām spējām – ir daudz?
Ir, bet tas saistīts arī ar sociālo kontekstu. Zinu, ka nedrīkstu tā publiski teikt, bet cerēt, ka «urlu» ģimenē izaugs ministrs, ir diezgan naivi. Jābūt neskaitāmiem pulciņiem, vecāku materiālajam ieguldījumam, rūpēm. Ja bērns fiziski netiek uz teātri, koncertu un pie grāmatām, jo vecākiem trūkst līdzekļu, – kas var izveidoties? Piedodiet, ja bērns tikai klīst apkārt, sēž tviterī un ēd «ātro» pārtiku, kā viņš var izaugt par domājošu cilvēku?

Jūs ieminējāties, ka trīsdesmitgadnieku paaudzei gribas tā vieglāk dzīvot – mirkļiem, nevis mūžībai. Individuālās atbildības trūkums?
Individuālā atbildība vēl ir. Trakākais, ka nav kolektīvās atbildības. Piemēram, mana klase šogad ļoti grib izprasīties vēl vienā ekskursijā. Saku: ja kaut viens uz to brīdi, kad man jāiet pie direktora, būs nesekmīgs, nekur nebrauksim. Jā, viņi žēlojas, jūs tā vienmēr sakāt! Es – bet kāpēc jūs visi kopā nevarētu tam vienam palīdzēt? Tie gudrie skuķi ar matemātiku vai latviešu valodu tam vienam, kuram pieklibo? Negrib. Paši kaut kā tiek galā ar savām problēmām, bet cits citam nepalīdz.

Kāpēc tā?
To diktē kapitālisma psiholoģija, kas mums tā patīk. Kāpēc palīdzēt kādam, kurš vēlāk var būt tavs konkurents? Tā notiek arī pieaugušo vidē. «Mans bērns izdarīja labāk nekā otra bērns!» Kāds mans, tavs? Viņi visi ir mūsu kopējie bērni. Viņi te, valstī, dzīvos un kopā to veidos.

Man labāk padodas strādāt ar labākajiem, ražot mazos olimpiešus, bet nevaru ņemties tikai ar tiem. Divnieku karalim arī jāpalīdz tikt galā ar gramatikas džungļiem. Tā mēs mokāmies līdz pieciem pēcpusdienā, lai gan apmaksāts darba laiks man ir līdz diviem, trijiem. Individuāli es varu strādāt, tikai atņemot laiku sev. Ja man parādās kāds mazs prozaiķītis vai dzejnieciņš, protams, gribas uzreiz vairāk ieguldīt. Man nav ģimenes – esmu šķīrusies, es to daru. Ja būtu ģimene, bērni, diez vai es skolai atdotu savu privāto laiku.

Krēslu jūsējie lasa?
Lai ko mēs, skolotāji, literatūras kritiķi, publicisti domātu par visām šīm «krēslām», vismaz kaut ko viņi lasa. Tā pieslēdzas arī kam labākam no tā paša žanra. Savs šarms ir arī tviterī pasēdēt pie 140 zīmēm. Tas viņiem iemāca precīzi formulēt idejas, tēlus. Ik pa laikam palūdzu izpildīt mājasdarbu tvitera formātā. Piemēram, izlasi milzīgu tekstu un formulē tā tēmu 140 zīmēs. Kāpēc «bla, bla, bla», ja var konkrēti?

Pa kuru laiku jūs rakstāt dzeju?
Dzīvoju Mežciemā un strādāju Pārdaugavā. Kamēr no viena Rīgas stūra aizdzenos uz otru, esmu izlasījusi visu obligāto literatūru, ko bērniem mācu. Katru gadu dabūju pārlasīt vienas un tās pašas grāmatas. Nevaru adekvāti analizēt tekstu, ja tikko neesmu pārlasījusi. Pa ceļam kaut ko arī uzrakstu – trolejbusos, autobusos, maršrutenēs. Man kņada netraucē. Ir cilvēki, kuriem vajag klusumu, lai koncentrētos, man ne.

Bērni reizēm stundās prasa, vai drīkst austiņas uzlikt domraksta laikā? Manis pēc! Par dzejoļiem – pasākumu laikā es parasti aprakstu rokas.

Jūs rakstāt par sajūtām, bet visu laiku ir iestarpinājumi, kas norāda uz to, ka sajūtas «notiek» šajā laikā un vietā. Piemēram, Rimi, Rīgas krematorijā. Jūs interesē mūsdienu vides zīmes?
Piemēram, Jēkabpils autobusā uzraksts: «Pa šīm durvīm izejas nav.» Man ir tādi bijušie skolēni, ar kuriem aizvien apmaināmies telefona fotogrāfijām, kad ieraugām kaut ko interesantu. Mana otrā kaislība aiz literatūras ir semiotika.

Sabiedrībā, kurā ir tipiski stāsti par piecdesmitgadīgu onkulīšu ceturto un liktenīgo mīlu, jauno sievu, tas, ka top mīlas dzejoļi, vispār ir kaut kas unikāls. Viss mums kļuvis tik vienkārši – mīlēt ir vienkārši. Apprecēties vienkārši, izšķirties arī vienkārši.

Vai literātiem ir jābūt sabiedrības vilcējspēkam? Kultūras blogus rakstošie izmanto, lai nerimtīgi skaidrotos par savu statusu, finansējumu un ķīvētos. Vai sīkumainība rodas no lielu ideju trūkuma?
Kas ir lielas idejas?

Piemēram, jautājumi par jēgu, virzību.
Viņi visi jau runā par jēgu. Tikai – savu individuālo. Nepārkāpj savam rumpim pāri. Mūžīgie prozaiķi – čīkstētāji. Tāpēc man arī tā mūsu rakstnieču proza īsti ne… Viņas atražo nervozās sievietes tipu. Raksta par mūžīgajām neveiksminiecēm, moceklēm. Ļoti laba valoda, jā, bet tā histēriski polifoniskā struktūra, samudžinātais stils.

Manuprāt, Gundegas Repšes labākie ir Septiņi stāsti par mīlu, Sarkans, bet viss pēc tam ir iestrēgšana neirozēs. Ar Ingu Žoludi līdzīgi, mani ļoti uzrunā kā cilvēks, bet ne kā prozaiķe.

Ja mēs visu laiku par labāko atzīstam šādu [latviešu] literatūru, tad neko vairāk nepanākam kā paaudzes, kas tinas ap šādiem tēliem un tēmām un meklē to arī savā dzīvē. Dzejā arī – puisīši, kas spēlējas ar ironiju, intelektuālām tēmām. Visi nevar būt Kārlis Vērdiņš, un paldies Dievam! Mūsu kultūrā ar viņu vienu tādu pietiek.

Inga Ābele gan uzrunā. Norā Ikstenā patīk harmonija, lai par kādām disharmoniskām lietām viņa rakstītu.

Tad ir tiem literātiem «jākāpj kancelē»? Ir, ko paust?
Iedomājieties, kā visi smietos, ja tas tiktu darīts? Vēsturnieks Ļevs Gumiļevs rakstīja par stihisku, gandrīz bioloģiskā līmenī, tieksmi pēc pārmaiņām, kas reizē rodas visā tautā. Tu vari «kāpt kancelē» un runāt sausu muti, bet, ja tauta tajā brīdī negribēs to pašu, tāds pajoliņš vien būsi.

Pieci mīļākie latviešu dzejas krājumi
Inga Gaile. Raudāt nedrīkst smieties (2004). Vienmēr ir gribējies būt šā krājuma autorei, tik tuva ir šķitusi pasaules izjūta, tēlu sistēma. Manuprāt, tā ir dzeja, kas precīzi ataino mana vecuma sievietes jūtu pasauli. Dzejolis Kāds aizbrauks uz madridi ir viens no man tuvākajiem, ko lieku analizēt arī saviem skolēniem.
Jānis Rokpelnis. Dzeja (2004). Atrodama visa Rokpeļņa, man tuvākā latviešu dzejnieka, daudzveidība no nīgras skepses, huligāniska rotaļīguma, eksistenciāla dziļuma un metafiziskas transcendences. Dzejolis Palagi vienīgais marmors, manuprāt, ir viens no jutekliskākajiem latviešu literatūrā.
Kārlis Vērdiņš. Es (2008). Krājumu saņēmu kā kāzu dāvanu no autora. Tas, par cik saistošu literatūru to uzskatu, atklājas faktā, ka otrajā kāzu dienā, kamēr ciemiņi vēl gulēja, pieķēru sevi to lasām.
Ruta Štelmahere. Klēpis (2011). Manās acīs tieši šis krājums ir pelnījis Literatūras gada balvu 2011 – sen nekur nav manīts tik harmonisks pasaules skatījums, kas tajā pašā laikā nav garlaicīgs, shēmas un tradīcijas atražojošs.
Juris Kronbergs. Rudens mani raksta (2005). Man ļoti tuva ir arī autoram raksturīgā eksistenciālā pasaules izjūta. Katru rudeni tā kļūst par mana rudens grāmatu.

CV
Dzimusi 1978.gada 1.jūnijā Viļānos, līdz 25 gadu vecumam dzīvojusi, mācījusies, mācījusi citus Rēzeknē
Humanitāro zinātņu bakalaura un maģistra grāds filoloģijā
Kopš 2003.gada filoloģijas doktorante LU salīdzināmās literatūras zinātnes specialitātē
Kopš 2008.gada Āgenskalna Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja, pirms tam strādājusi AKKA/LAA, reklāmā, Rēzeknes Augstskolā, Rēzeknes 5.vidusskolā un Rēzeknes Poļu vidusskolā
Publikācijas Karogā, Kultūras Forumā, NRA, Dienā, portālā Satori
Debijas dzejoļu krājums Rūgts (2011)

Ar šallīti vien nepietiek

Posted on marts 28, 2012 by anon - Recenzija

Entuziasmā noslīcinātā ideja par Latvijas dizainu

Ir vairāki veidi, kā valsts var atbalstīt dizainu. Piemēram, veidot labvēlīgu ekonomisko un juridisko fonu, kurā uzņēmēji var radīt augstas kvalitātes preces un pakalpojumus, tās realizējot vietējā un jo īpaši ārvalstu tirgū. Cits nozīmīgs atbalsta veids no valsts puses ir iepirkums – zviedru sienas vingrošanai skolās un bērnudārzos, krēsli, galdi un plaukti bibliotēkās, ēdienu kastītes pansionātos, pilnīgi viss, sākot no arhitektūras un beidzot ar traukiem Latvijas vēstniecībās ārzemēs. Skriešana pa parku ar vilnas micīti galvā ir katra ministra privāta izvēle. Taču tieši par to ir Latvijas institūta, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras un Valsts kancelejas veidotā fotoizstāde Lietosim Latvijas dizainu!

Ideja ir vienkārša – 15 valsts institūciju vadītāji nofotografēti, lietojam Latvijas dizaina produktu. Valdis Dombrovskis pieskaras krēslam, Daniels Pavļuts līmē tapetes, Edgars Rinkēvičs vizina automobilī mazu maciņu, Andris Ozols baro kaķīti. Nozīmīga problēma visos attēlos ir acīmredzamais fakts, ka šī nav ikdienas saskarsme ar dizainu, daudzi varoņi jūtas neveikli un, šķiet, tā līdz galam nesaprot, kādā projektā piedalās.

Normāla izstāžu prakse nozīmē to, ka izstādei ir kurators, kurš prot stāstu pārlikt trīsdimensiju telpā un padarīt to uztveramu pēc iespējas lielākai auditorijai. Šai izstādei ir tikai rīkotāji, fotogrāfs Jānis Deinats un stiliste Agnese Kleina, kura faktiski pildījusi kuratora funkcijas. Kleinas aizraušanās – mode, rokdarbi un interjera noformēšana, ko viņa lieliski komentē savā blogā un strādājot par žurnāla Deko redaktori, – iespējams, ir gan šīs izstādes ieguvums, gan trūkums. Ieguvums ir lielā un nepieciešamā publicitāte, trūkums – sfēras nepārzināšana, kas vislabāk atspoguļojas attēlā ar premjerministru. Valdis Dombrovskis fotogrāfijā «lieto» MINT ēdamgaldu ar krēsliem, taču patiesībā fotostāsts ir par viņu un fizmatu krūzīti. Krūzīte un nevis galds ir Dombrovska komforta zona un dizaina izvēle, trauslais krēsliņš ir tikai daļa no instalācijas, kurā, starp citu, spēcīgi dominē ķīniešu papīra lampa.

Līdzīga situācija ir arī ar citiem izvēlētajiem dizaina produktiem un to «lietotājiem». No 15 eksponātiem deviņi ietilpst modes un modes aksesuāru dizaina kategorijā, bet seši ir interjera priekšmeti. Nav neviena piemēra no arhitektūras, informācijas tehnoloģiju, procesu, transporta u.c. dizaina jomām, ja neskaita to, ka aprakstiem izmantots uzņēmumā Tilde izstrādātais burtveidols. Klišejisks ir arī lomu sadalījums – sievietēm tērpi un somiņas, vīriešiem – mēbeles, taču arī pa kādam krekliņam un šallītei. Ne Viņķeles un Jaunzemes-Grendes somas no ArtBag un UnaVita, ne Circenes kleita no Aleksandra Pavlova nav valsts pirmajām personām piemērots apģērbs un aksesuāri. Pat tik harismātiskas apģērbu valkātājas kā Mišele Obama, Karla Bruni-Sarkozī un Kembridžas hercogiene, kurām atliek uzvilkt kāda mazpazīstama dizainera kleitu, lai tā kļūtu par viņa ekonomisko izrāvienu, prot savos elpu aizraujošajos tērpos perfekti ievērot lietišķo etiķeti un nezaudēt eleganci.

Studentiem Latvijas Mākslas akadēmijā un dizaina skolās visā Latvijā es un mani kolēģi mācām, ka dizainam ir vairākas dabas un ka dizains ir domāšana. Tātad tas var būt gan pārdomāti radīts priekšmets, kas kā slavenais skandināvu maizes nazis atrisina vecāku cilvēku nespēka problēmu, gan, piemēram, process, kura laikā tiek rasts risinājums bērnu aptaukošanās izplatībai. Tieši tāpēc mazs viedtālruņa maciņš ir nevis dizains, bet rokdarbi, jo uzņēmuma Apple dizaineri iPhone ir tiktāl pilnveidojuši, ka nekāds maciņš tam nav vajadzīgs. Man ir neērti ministru vietā, kuriem pietrūka izglītības dizaina jautājumos, un žēl izstādes rīkotāju, kas labo ideju noslīcināja paši savā entuziasmā. Taču izstāde, kurā gribēja reklamēt dizainu, kaut ko pastāsta par pašu dizainu – tā Latvijā joprojām nav tik lielā daudzumā, lai sanāktu izstāde. Ar šallīti un krēsliem nepietiek, lai arī mēs varētu uztaisīt stāstu par to, kā valsts lieto dizainu, līdzīgi kā to jau 50 gadus stāsta Dānija, Zviedrija un Somija.

Lietosim Latvijas dizainu! Līdz 10.aprīlim Galerijā Centrs

Jaunākās filmas

Posted on marts 28, 2012 by Kristīne Simsone - Kino

ooo Vislabākā eksotiskā viesnīca Kliņģerīte / The Best Exotic Marigold Hotel. Var vīpsnāt par pēdējos gados valdošo Indijas kā «sevis atrašanas» klišeju – tās šajā filmā ir pārpārēm, bet ne jau par to ir stāsts! Sirsnīgs feel good kino par britu pensionāru grupiņas spontāno lēmumo pavadīt vecumdienas Indijā. Džūdijas Denčas, Bila Naiija un citu spicāko britu aktieru izspēlētie kuriozi un drāmas cīņā par sadzīvošanu ar eksotisko ikdienu ir pilni ar gaumīgu humoru, turklāt lūkojas uz novecošanu un visām no tās izrietošajām bailēm ar ļoti cilvēcisku skatienu. Kino no 30.marta.

ooo Filma. Dzīvojot laikā, kad ar fotoaparātiem un mobilajiem telefoniem uzņemtās filmas vairs neasociējas ar zemākas raudzes kino, var teikt, ka dramaturga Ivo Brieža eksperimentālā debijas filma nāk tieši laikā. Tā ir visai izdevies pāris entuziasma pilnu «pašfilmētāju» portrets, kas, izmetot līkumu pa found footage žanru, priecē acis ar lielisku operatora darbu. Kino Splendid Palace no 30.marta.

ooo Titānu dusmas / The Wrath of the Titans. Stilistiski un sižetiski uzfrišināts filmas Titānu cīņa turpinājums ar gaumīgu vizuālo estētiku. Lai gan apokaliptiskajā pastāstā par titānu izlaušanos brīvībā Holivuda atkal vienā katlā sabāž lērumu sengrieķu mītu, šoreiz filmas veidotāji ne skatītājus, ne respektablo aktieru ansambli ar Laiemu Nīsonu un Reifu Fainsu priekšgalā neslīcina patētismā. Labs action! No 30.marta.

oo Mans lielais O / Hysteria. Frivola britu komēdija par pasaulē pirmā vibratora izgudrošanu. Puritānisko 19.gadsimta viktoriāņu attiecības ar seksu ir atspoguļotas komiski, taču diemžēl gaužām neveikli. Izklaidējoši, ja spējat sadzīvot ar uzkrītošu sižeta paredzamību. Kino no 30.marta.

Noslēpumainais pīlēns Donalds

Posted on marts 28, 2012 by anon - Recenzija

Žurnāla un portāla Ir politiskais zīmētājs Ernests Kļaviņš ir viens no deviņiem māksliniekiem, kura darbi ir izvēlēti prestižai mākslas tūrei ASV

Redzot Ernesta Kļaviņa vārdu kā vienu no deviņiem «important Latvian artists» jeb «svarīgiem latviešu māksliniekiem», kuru darbi tiks izrādīti trīs ASV pilsētās, nedaudz mulsina vārds «important». Tie, kuri pazīst mākslinieku, zina, ka viņš ir teju alerģisks pret pompozitāti – nav grūti iedomāties viņu smaidām, redzot savu vārdu kā «svarīgu». Galu galā, ar to viņš ikdienā nodarbojas – velk uz zoba svarīgumu un varu, būdams žurnāla Ir (agrāk Dienas) politiskais karikatūrists. Atvainojiet, zīmētājs – tas ir apzīmējums, kam Ernests Kļaviņš dod priekšroku. Kā viņš norāda: «Mēs kādreiz apspriedām ar [otru Ir karikatūristu Māri] Bišofu, ka mums abiem nepatīk vārds «karikatūra». Gribētos to vienkārši saukt par zīmējumu, nevis karikatūru. Zīmējums kā politiskais komentārs.»

Postmodernas asociācijas
Jautāts par izstādi ASV projektā (Importantlatvianartists.lv), Ernests Kļaviņš neizrāda tikpat kā nekādu reakciju, lai arī, jācer, ir apmierināts. «Man atsūtīja e-pastu un piedāvāja aizsūtīt kādu darbu. Es atbildēju: «Jā, kāpēc gan ne»,» viņš bezkaislīgi stāsta, kā notika viņa darba izvēle prestižajai mākslas tūrei. Jautāts, vai arī mākslinieki pavadīs savas gleznas uz Ņujorku, Čikāgu un Vašingtonu, Kļaviņš atbild, ka nezina un arī nemaz nevarētu braukt līdzi, jo neesot laika – jāgatavojas izstādei klubā Nabaklab. «Priekš kam braukt?» viņš parausta plecus. Šajā brīdī varbūt nedaudz pārsteidzīgi izsperu, ka viņš taču taisa darbus par Ameriku, ar to domājot mikipeles un donaldus dakus, kas parādās viņa gleznās un zīmējumos. «Tā nav Amerikas kultūra, tā vienkārši ir globālā kultūra,» mākslinieks atbild. «Popārts man bija svarīgāks 16 gadu vecumā – aptuveni tajā pašā līmenī kā Monty Python filmas. Atslēgas vārds bija «absurds». Tagad tie [tēli] ir apziņas plūsma, nejaušība, kas izlien no prāta. Tas nav tīši.»

Taču sev raksturīgajā intelektuālajā apziņas plūsmā viņš uzreiz piebilst, ka, runājot par pīlēnu Donaldu, tomēr esot jāatzīst «postmoderns moments». Pirmkārt, vienā viņa gleznā, kur redzams pīlēns, ir atsauce uz Žana Ogista Dominika Engra (1780-1867) gleznu, kurā karalis Luijs III pieņem varu no Svētās Marijas. «Kompozīcija ir aizgūta no Engra, bet tēli ir nomainīti,» paskaidro mākslinieks. Otrkārt, kādā populārzinātniskā rakstā Ernests esot izlasījis, ka pīlēns Donalds zinātnisko prognožu ziņā daudz neatpaliekot no zinātniskās fantastikas pioniera Žila Verna. Piemēram, reiz pīlēns kādā komiksā esot izcēlis no dzelmes noslīkušu kuģi, piepildot to ar pingponga bumbām. Princips pēc tam ticis izmantots realitātē. Citkārt pīlēns gandrīz uzrakstījis pareizi kādu sarežģītu, nevienam vēl nezināmu nākotnes formulu. «Komiksu pīlēns Donalds ir kaut kas nedaudz noslēpumains un pravietisks,» norāda mākslinieks. Šādas ideju virtenes ir visai likumsakarīgas Ernesta gadījumā – viņš ir pazīstamo mākslas vēsturnieku Elitas Grosmanes un Eduarda Kļaviņa dēls, kā arī populārzinātniskās literatūras cienītājs, ko apgūst, zīmēšanas un gleznošanas procesā klausoties audiogrāmatas.

Cik lielā mērā viņa karikatūrista darbs pārklājas ar mākslu? «Zīmējumam kā politiskam komentāram ir klaja un skaidra funkcija,» atbild Kļaviņš. «Gleznai ir sarežģītāk, teiksim tā. Mana attieksme gleznojot ir citāda, jo ir cits uzdevums.» Viņš primāri nejūtas kā karikatūrists, bet kā gleznotājs, attiecīgi galvenais atskaites punkts ir gleznas. Kad uzstāju, ka arī viņa gleznas atgādina karikatūras, viņš nedaudz nepacietīgi atbild: «Ai, kā man nepatīk šis! Bet tas laikam ir iebūvēts [manā] psiholoģiskajā tipā. Humors jau nav nenopietna lieta, tas ir aizsargmehānisms. Bet skaidrs, ka es nezīmēju ar domu, ka tagad plēsīšu jokus. Gleznas vienkārši sanāk tādas ērmīgas. Ir pat jāpiepūlas, lai nesanāk pārāk ērmīgas.» Raksta gaitā, iespējams, nav kļuvis skaidrs, ka Ernests Kļaviņš ir skeptiķis – un tas izpaužas gan attiecībā pret pieredzi, gan pret jaunām idejām. Varbūt tādēļ viņam ir tuvs kāda ķīniešu mākslinieka teiktais, ka ir trīs veidu glezniecība: «Pirmkārt, tāda, kas būvēta uz iespējami lielāku līdzību ar dabu. Šāda pieeja nav nekas cits kā slavas zādzība ar apmāna palīdzību. Otrkārt, tāda, kas būvēta uz iespējami lielāku atteikšanos no līdzības, kad bieži zem idejas aizsega zivs acs tiek uzdota par dārgu pērli. Arī šajā gadījumā ir darīšana ar mānīšanos, lai iegūtu nepelnītu slavu. Un tikai trešā veida glezniecību, kur iespējami lielāka līdzība savienojas ar iespējami lielāku atteikšanos no līdzības, var saukt par īstu mākslu.»

Rūķītis un apokalipse
Astrīda Riņķe, galerijas Alma vadītāja, par Ernesta darbu ērmīgo estētiku saka: «Viņš ir ļoti intelektuāls cilvēks un ir izvēlējies tādu pozīciju. Lai strādātu tā, kā viņš, ir jābūt pašapziņai un prātam. Viņš ir ļoti brīvs. Tikai tāds cilvēks var izvēlēties tādu izteik-smes veidu – viņam nevienam nekas nav jāpierāda. Un nešaubīgi viņam ir fantastiska humora izjūta. Bet tas ir smalks angļu humors.»

Tiesa, Ernesta karikatūrās dominē politiski tēli, bet mākslas darbi, lai arī tikpat absurdi, ietiecas gandrīz metafiziskās dimensijās. «Tēli, kurus es pašlaik izmantoju, būtībā ir nejauši, un tas man sasaucas ar ideju, ka matērija kā tāda ir salipusi ļoti nejauši un tāpat arī eksistence,» viņš stāsta. Šo viņa pārliecību labi ilustrē multimediju objekts Trauslā dzīve – datorprojekcija, kur naivas mūzikas pavadījumā rūķītis iet caur birzi, līdz pakrīt, un kāds briesmonis aprij zemeslodi. Darba anotācijā minēta sena tautas leģenda, kas vēsta par rūķīti, kurš cauri birzij nes svecīti. Ceļā rūķītim gadās zari. Ja rūķītis paklups un svece nodzisīs, dzīvību uz Zemes tūlīt pat iznīcinās gamma staru vilnis no tuvāka magnetāra. Rūķītis iet jau vairākus simtus miljonu gadu un vēl nav paklupis, tāpēc iespēja paklupt aug ar katru sekundi… «Tāds kā naivs, bet patiesībā ļoti gudrs darbs – kā jau ar Ernestu,» rezumē Astrīda Riņķe.

Savukārt Ernests smaidot norāda, ka tā nebūt nav nereāla versija, jo magnetārs – neitronu zvaigzne, kas izstaro gamma un rentgena starus, – tiešām kādreiz var apstarot Zemi. Un tad, iespējams, būšot «kirdik», tas ir, beigas. «Bet miegu naktī tā dēļ zaudēt nav vērts. Tas nav mans kompetences lauks, bet man šķiet, ka asteroīds statistiski mūs apdraud vairāk.»

Trauslā dzīve dod ieskatu arī citā viņa radošajā plaknē – videospēļu programmēšanā. «Abiem ar brāli mums ir kopējas intereses par datorspēlēm, jo tas ir neaparts lauks,» Ernests komentē. «Glezniecībā savā ziņā viss jau izdarīts. Ir tāda kā kastroļa dibena sajūta – ka viss jau ir izēsts. Nesen biju Madridē, skatījos tos milzīgos muzejus un domāju – kādēļ vēl kaut ko pievienot, ja visa ir tik daudz? Es varu kaut ko bišķīt pievienot, bet tas būs piliens jūrā.» Taču nevar noliegt, ka šis piliens ir diezgan savdabīgs.

Important Latvian Artists
Ņujorkā, Vašingtonā un Čikāgā no 2.aprīļa līdz 21.maijam.
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā 8.-22.jūnijā

Kalendārs

Posted on marts 28, 2012 by anon - Radars

Kultūras un izklaides notikumi

30.MARTS. MOCARTA REKVIĒMS JĀŅA BAZNĪCĀ. Ar īpašu koncertu programmu akadēmiskais koris Latvija šogad atzīmē 70 gadu jubileju. Koncertu virkne tiks atklāta ar Mocarta Rekviēmu, kas ir kora pastāvēšanas laikā visvairāk atskaņotais skaņdarbs – vairāk nekā 200 reižu. Kopā ar kori Latvija Jāņa baznīcā muzicēs Nacionālais simfoniskais orķestris, solisti Inga Šļubovska, Baiba Berķe, Viesturs Jansons, Romāns Poļisadovs. Diriģents Zbigņevs Graca. Biļetes cena Ls 10. Bilesuparadize.lv

29.MARTS. MONA DE BO KONCERTS. Koncertzālē Palladium latviešu eksperimentālās rokmūzikas apvienība, kuras ģitāras un bungas dārdējušas arī prestižajā SXSW mūzikas konferencē Teksasā un angļu BBC. Janvāra sākumā grupa izdeva jauno albumu Pag Pag un apbraukāja ar koncertiem Latvijas un Igaunijas pilsētas. Ls 4. Bilesuserviss.lv

NO 29.MARTA. SANDRA KRASTIŅA RĪGAS GALERIJĀ. Izstādē Pirmdiena. Otrdiena. Trešdiena. Ceturtdiena. Un nakts… 13 lielformāta gleznas ar vadmotīvu: neapturami plūstošais dzīves laiks, kad apzināti esības pieturas punkti uzplaiksnī pavisam ikdienišķās atziņās, bet nedēļas dienas aizslīd nemanāmā plūdumā. Visiem liekas, ka visa dzīve vēl tikai priekšā.

3.APRĪLIS. ŠVEIKS VALMIERAS TEĀTRĪ. «Paraugs izdzīvošanai trakos laikos» – tādu moto savai versijai par nemirstīgo Hašeka romānu Šveiks devis režisors Varis Brasla. Jo tieši pašlaik Šveiks ar savu optimismu un dzīves gudrību esot vajadzīgs tā kā nekad. Šveiku spēlēs Tālivaldis Lasmanis. Nākamās izrādes 4., 15., 21. un 22.aprīlī. Vdt.lv, Bilesuparadize.lv

NO 4.APRĪĻA. VINETAS KAULAČAS ABSORBCIJA. Jaunā gleznotāja savu izstādi galerijā Māksla XO piesaka kā «mēģinājumu pieskarties tam, kas tik cieši notur skatienu, raugoties aizgājušā laika liecībās un fotogrāfijās». «Laika plūsmai, kas 70.gadus iezīmē kā bērnības teritoriju un turpinājumu atrod šodienā. Gaismai, kura absorbēta un vēl ir atrodama dažādas kvalitātes melnbaltajās fotogrāfijās, ko glabā gandrīz katrs ģimenes albums.»

Karalienes ducis

Posted on marts 28, 2012 by anon - Albums

Madonna – MDNA

Madonnu esam pieraduši redzēt apspīlētos, provocējošos un erotiskos tērpos. Šajos rāmjos viņa sevi prezentē arī mūzikā. Tas neizskatās un arī neizklausās banāli, jo karjeru viņa spējusi nodalīt no privātās dzīves. 12. studijas ieraksts MDNA ir kārtējais pasaules labāko deju bītu producentu meistardarbs, kurā prasmīgi izmantota Madonnas nemainīgā vērtība – balss. Savukārt dziesmas ir perfektas savā vienkāršībā. Arī tas ir jāprot, tāpat kā panākt, ka cilvēki par 30 gados paveikto joprojām saka – forši.

1Q84

Posted on marts 28, 2012 by Pauls Bankovskis - Grāmata

Haruki Murakami

Zvaigzne ABC izdevis, iespējams, dīvaināko japāņu rakstnieka Murakami (Aitas medīšanas piedzīvojumi, Dejo, dejo, dejo, Skarbā brīnumzeme un pasaules gals, Kafka liedagā u.c.) romānu. Tā centrā ir dīvaina un «laba» sērijveida slepkava Aomam un matemātiķis un rakstnieks Tengo. Nav gan zināms, vai Murakami romāns kļūs par tikpat hrestomātisku literatūras stūrakmeni kā 1984 (nosaukumā nav grūti samanīt atsauci uz Orvela darbu), taču visiem Murakami esošajiem vai vēl neesošajiem faniem šī ir obligātā literatūra.

Slepkavas sirdsapziņa

Posted on marts 28, 2012 by anon - Recenzija

Par laimi, Jaunais Rīgas teātris nesagādā nepatīkamus pārsteigumus. Pārliecinoša un eleganta Māras Ķimeles režija, izcila aktieru meistarība, viena teātra vakara laikā pārtopot un mainoties

Nezinu, vai Fjodors Dostojevskis bija plānojis, ka auditorijai būtu jāsmejas, uz skatuves parādoties Svidrigailovam – muižas meiteņu biedam un sievas indētājam – tikai tāpēc vien, ka Andris Keišs, izrādās, var būt arī blonds. Tikai pēc tam ieraugām, cik šodienīgi un atpazīstami viņš interpretē šo tēlu. Vai jāsmejas tāpēc, ka slepkavas ļaunākos murgus, izrādās, ar kādas baltas, vēmekļiem līdzīgas masas palīdzību var atainot tik naturāli (smieklīgi)… Tomēr šīs it kā ārišķības tiek pilnīgi līdzsvarotas ar Katerinas Ivanovnas izmisuma ārprāta attēlojumu ar trim maziem bērniem lindrakos vai Raskoļņikova mātes vēstules lasījumu (viss Gunas Zariņas interpretācijā), tāpat mātes (šoreiz Keišs) un dēla (Edgars Samītis) dialogu pirms Raskoļņikova došanās uz policiju atzīties slepkavībā, vai Svidrigailova (Keišs) un Duņas (Jana Čivžele) pēdējo, neviltotu dvēseles sāpju pilno sarunu.

Skatoties Dostojevska varoņu sirdi un psihi plosošos sirdsapziņas pārmetumus par pastrādātajiem asiņainajiem noziegumiem, man nākas secināt, ka pusotrs gadsimts viesis zināmas izmaiņas vardarbīgo noziedznieku profilā. Tiesājot kriminālnoziedzniekus, pārsvarā nācies saskarties ar mazizglītotiem deģenerātiem, kuru vienīgā doma pēc asinsdarba pastrādāšanas – netikt notvertam un sodītam, bet pēc noķeršanas – pēc iespējas mazāka soda saņemšana. Ja arī vaina tiek atzīta un nožēlota, tad pārsvarā tikai formāla atbildību mīkstinoša apstākļa iegūšanai, kas parasti paglābj no maksimālā soda.

Savukārt ļoti mūsdienīgi joprojām izskan nozieguma attaisnošanas argumenti – ir daži izredzētie, kuriem viss atļauts un tātad viņiem viss arī pienākas. Bet pārējie ir utis, kuru vienīgais uzdevums ir kalpot izredzētajiem, ļauties nepārtrauktai «drāšanai», tādējādi apmierinot izredzēto nepieradināmo apetīti. Cik pazīstami valstī, kura nespēj aizstāvēt pat sevi, nemaz nerunājot par saviem iedzīvotājiem.

Noziegumā/sodā ir runa par divām ar cirvi nogalinātām un vienu noindētu sievieti – par vardarbīgiem noziegumiem. Šodien Latvijā aktuālāks, iespējams, ir jautājums par to, kā sodīt noziedzniekus par nevardarbīgiem, bet ļoti smagiem, visas valsts attīstību graujošiem noziegumiem.

Šo noziedznieku kategorija ir īpaša: politbiznesmeņi no vissmalkākajām aprindām, Dostojevska «izredzētie», kuri gadiem atkal un atkal no jauna izplāno un izdara noziegumus, parazitējot uz visiem pārējiem – «utīm», Latvijas versijā dēvētiem arī par «kvaukšķiem». Un par sodu viņiem Latvijā vēl pāragri runāt. Cerēt uz sirdsapziņas pārmetumu raisītu atzīšanos vai pašnāvību varētu tad, ja šajā grupā būtu pazīstams sirdsapziņas jēdziens. Tādējādi vainas atzīšana ir principā neiespējama, un, jo nopietnākas noziedznieka zināšanas jurisprudencē, jo kategoriskāka un nekaunīgāka uzvedība tiesā, pilnībā ignorējot veselo saprātu pierādījumu vērtēšanā.

Visi Dostojevska varoņi ir salīdzinoši labi, jo viņiem piemīt sirdsapziņa, kas, visticamāk, ir augstākās varas klātesamības apzināšanās noteikta kvalitāte. Ir skaidrs, ka fundamentāla, bezierunu ticība kādai augstākai varai nav mūsdienu temats. Jautājums – kas ir tas, kas šodien varētu būt pietiekami jaudīgs, lai pārliecinātu izredzēto, izskoloto un iekārtoto mutantu baru, ka viņu ceļa galā gaismas nav?

Noziegums/sods. Ls 5-15. Biletes.1188.lv

Gribētu nezināt, kas ir Putins

Posted on marts 28, 2012 by anon - Intervija

Teātra un kino režisors Kirils Serebreņņikovs uzskata, ka Putina piesaukšana ir viņa reklamēšana un labāk, lai katrs nodarbojas ar savu darbu pēc tiem principiem, kuri viņam ir svarīgi

Kad krievu teātra režisors Kirils Serebreņņikovs uzaicināja uz Maskavu latviešu režisoru Viesturu Meikšānu iestudēt krievu klasiku, tas bijis tikai tāpēc, ka paši šajos darbos neko jaunu nevarot ieraudzīt.

Aprīļa sākumā Rīgā būs Serebreņņikova pirmizrāde, kas tapusi pēc vācu dramaturga Georga Bīhnera nepabeigtās lugas Voiceks par «mazo cilvēku». Luga stāsta par vācu armijas kapteiņa izpalīgu Voiceku, kuru uzskata par muļķi, kurš ir nabadzīgs un pelna iztiku, ļaujot ārstam veikt eksperimentu ar sevi. Lai pierādītu kādu nenoskaidrotu zinātnisku patiesību, Voiceks spiests dienu no dienas ēst tikai zirņus. Bīhnera luga ir atvērta drāma, kuras iestudējumos risinātas gan greizsirdības, gan politikas, gan cilvēka psihes interpretācijas.

Serebreņņikovs šo eksperimentu ar mazo cilvēku Rīgas iestudējumā pārlicis kā stāstu mūsdienu mākslas galerijā. Šis ir otrais Serebreņņikova piegājiens Latvijas Nacionālajā teātrī. Izrādi Mirušās dvēseles noskatījušies gandrīz 30 000 skatītāju, un teātris to vairs nerāda.

Sarunā vienosimies, ka tas ir zīmīgs skaitlis. Serebreņņikovs tikko pabeidzis darbu pie savas jaunās filmas, kurā spēlē arī Artūrs Skrastiņš un Guna Zariņa. Viņš slavē latviešu aktieru talantu, jo Krievijā esot talantu izkaisīšanās laiks.

Ir dažādas teorijas par to, cik lielā mērā cilvēka darbību nosaka vieta vai laiks, kad viņš piedzimst. Jūs esat izteicies, ka pārstāvat t.s. padomju buljonu…
Ne pilnībā padomju, es sevi vairāk saistu ar to lūzuma periodu, kad beidza pastāvēt Padomju Savienība, sākās perestroika. Tas bija interesants laiks. Esmu neapmierināts ar to, ka tagad Krievijas masu medijos šos 90.gadus bieži mēdz dēvēt par asiņainajiem, pārgalvīgajiem, sliktajiem deviņdesmitajiem.

Man šķiet, ka tie bija ļoti grūti gadi, jo cilvēkiem bija jāizdzīvo PSRS drupās. Taču man personīgi tas bija interesants laiks. Bija lielas brīvības sajūta, nebija tā, ka trūktu gaisa vai būtu smacīga gaisa sajūta. Jā, bija grūtības, tu zināji, ka ir kaut kādi bandīti, bet ir arī cilvēki, kuriem bija nozīmīga brīvība, un bija cilvēki, kuriem bija svarīgi piepildīt kuņģi. Kas kuram svarīgāks. Krievijas sabiedrība tomēr izvēlējās kuņģa apmierinājumu. Valsts teica – mēs jums dosim bagātību, bet jūs mums savas tiesības, kaut kādas brīvības. Un visi ar lielu prieku tam piekrita.

Jūs esat izteicies, ka māksla, kas rodas totalitāros vai autoritāros apstākļos, iemanto īpašu pievienoto vērtību.
Jā, jo mazs ziediņš, ko cilvēks atrod cietumā uz grīdas, var iemantot simbola vai vissiltākā, skaistākā tēla nozīmi. Gabaliņš baltmaizes cietumā var nozīmēt dzīres, tas var radīt trīsreiz spēcīgākas sajūtas nekā baltmaizes kukulītis ikdienas dzīvē. Tā ir tā cietuma realitātes sagrozīšana. Ieraugot gaismas starus uz cietuma kameras sienas, tava sirds sāk raudāt, tu skaties, kā parādās un pazūd gaismas stars, un tev kļūst silti un priecīgi.

Mēs te sēžam, gaisma spīd, nekāds prieks no tā nerodas. Es nedomāju, ka tas ir pareizi. Tā ir mākslīga izvēles ierobežošana. Saprotams, ka cilvēki bez rokām uztver citas sajūtas nekā cilvēki ar rokām, mēs to varam tikai nojaust. Neredzīgiem cilvēkiem saasinās oža. Bet, lai tu kļūtu laimīgs, nav obligāti jāzaudē rokas vai jākļūst neredzīgam, vai jāsēž cietumā badā. Varbūt ir iespēja kļūt laimīgam ar to, kas ir.

Josifs Brodskis savulaik kādā intervijā izteicās, ka viņš labprāt gribētu nezināt, kā sauc ASV prezidentu vai padomju kompartijas ģenerālsekretāru. Vai jums ir svarīgi zināt, kā sauc, piemēram, Krievijas prezidentu?
Es arī negribu zināt, ar lielu baudu gribētu nezināt, kā viņus visus sauc. Bet viņi man par sevi visu laiku atgādina.

Kādā veidā?
Viņi liek man par viņiem runāt. Es saviem draugiem saku: nu, beidziet viņiem visu laiku taisīt PR. Visu laiku atkārtojot valdītāju vārdus, mēs viņiem veidojam PR, jo mūsdienu pasaulē jau viņus neinteresē tas, kā mēs viņus slavējam vai lamājam, viņus uztrauc tikai viņu vārda lietošanas biežums. Putina piesaukšana ir viņa reklamēšana, jo mūsdienu pasaules izpratnē viņa vārda nemitīga atkārtošana ir reklāmas veidošana Putinam.

Man šķiet, ka pietiek par to runāt, labāk, lai katrs nodarbojas ar savu darbu pēc tiem principiem, kuri viņam ir svarīgi. Un viss. Ja esi izvēlējies draudzēties ar šo valsti, tas nozīmē, ka tu draudzējies. Ja esi izvēlējies ar šo varu kaut kādā mērā sastrādāties, tad sadarbojies. Ja esi izvēlējies nesadarboties, tad arī nesadarbojies, dzīvo paralēlu dzīvi, un nevajag… Ja tu cīnies ar šo varu, tad cīnies!

Ko jūs esat izvēlējies?
Es esmu izvēlējies būvēt paralēlu dzīvi. 4.marts [Krievijas prezidenta vēlēšanu diena] man bija skumja diena, jo kļuva skaidrs, ka ļoti daudzi cilvēki ir nobalsojuši par to kursu, ko es uzskatu par kļūdu.

Vai jūs domājāt, ka varēja notikt citādi?
Biju iedomājies, ka būs vismaz otrā kārta. Es dzīvošu tā, kā es dzīvoju līdz tam, turpināšu strādāt tā, kā es strādāju. Vajag to visu ienīst līdz tādai pakāpei, lai emigrētu. Es vēl nevaru žēloties, ka vara pret mani būtu bijusi cietsirdīga. Ir bijusi netaisnīga attieksmē pret citiem. Cilvēki, ar kuriem esmu kontaktējies valdībā, ir atbalstījuši manus projektus. Ir projekti, kuriem naudu man atvēlējis prezidents Medvedevs. No vienas puses, es redzu, kādas netaisnības notiek pasaulē, redzu, cik nepareizi vara veido dialogu ar opozīciju, es redzu, cik ārprātīga korupcija pastāv. Jā, es to visu redzu, bet es saprotu, ka mūsu tauta šo varu ir izvēlējusies, nu, domāsim, kā ar to dzīvot.

Strādājot teātrī vai kino, nevari būt neatkarīgs no naudas, ko piešķir valsts vai politiķi. Tā ir nodokļu maksātāju nauda, tā ir tautas nauda, tā ir nauda par naftu, kas pieder mums visiem, bet viņi pārvalda šo naudu, viņi to var piešķirt, var nepiešķirt. Man naudu iedeva, un šī nauda daudziem jauniem mūsdienu māksliniekiem ļauj kaut ko izdarīt, tā palīdz notikt interesantiem projektiem.

Vai tas nozīmē, ka jums ir kaut kāds valsts pasūtījums?
Redziet, ja kāds sāks kaut ko pasūtīt, tad man tas būs konflikts pašam ar sevi. Pagaidām ne man, ne teātrim nav nekādu pasūtījumu un nav cenzūras. Teātrī var taisīt, ko gribi. Ir arī antiputiniskas izrādes, ir izrādes visdažādākajos radikālajos virzienos. Nevaru teikt, ka radošie cilvēki būtu kaut kā apdalīti, tas nebūtu taisnīgi, bet tas nekādā veidā neatceļ manas pretenzijas pret tiem cilvēkiem, kuri ir pie varas.

Paanalizējot Putina priekšvēlēšanu kampaņu, diezgan uzskatāmi varēja redzēt, ka Putinam teātris ir vajadzīgs.
Nē, nav vajadzīgs.

Bet viņš taču izmantoja savai kampaņai aktierus – Čulpanu Hamatovu, Jevgeņiju Mironovu.
Tas nav teātris. Tās ir mediju sejas. Viņi filmējas seriālos un filmās, viņi ir pazīstami mediju dēļ. Putins pirms vēlēšanām izplatīja, manuprāt, kādus septiņus rakstus par dažādiem jautājumiem. Tur nav minēts vārds «kultūra». Varas cilvēki demonstrē, ka kultūra viņiem nav svarīga. Putina štāba vadītājs režisors Staņislavs Govoruhins runā, atkārtojot Ļeņina vārdus, ka inteliģence ir nācijas mēsli. Viņi tādā veidā demonstrē politisko pragmatismu, sakot, ka radošā inteliģence veido desmitmiljono daļu no visas sabiedrības, ka vispār var nerēķināties, jo tā neko neietekmē. Varas rokās ir mediji, un ar to pietiek. Nu, sēž inteliģence kaut kur pa kaktiem, uzved savas izrādes, kuras noskatās kāds tūkstotis cilvēku, filmē savu art house kino, ko neviens neskatās.

Mums bija akcija. Ziniet, opozīcija izdomāja kaut kādas spēles svaigā gaisā, tādu zibakciju – iziet, sadoties rokās uz Maskavas Sadovoje Koļco ielas. Tā bija laba diena, un es biju laimīgs, jo redzēju lieliskus 30 tūkstošus cilvēku. Visi sadevušies rokās. Es izjutu zināmu saviļņojumu, ka varu būt daļa no šiem cilvēkiem, un viņu ir ļoti maz. Es nodomāju: lūk, tie ir mani skatītāji, man citus nevajag. Es ar baudu runāšos ar šiem ļaudīm. Ja vara apdomātos, tad saprastu katra šā cilvēka vērtību. Ir vieglāk par mazu naudu sadzīt mītiņot tūkstošus, bet tie, kuri bija izgājuši uz Sadovoje Koļco… Visi cilvēki ir vienlīdzīgi, bet arī šie var būt noderīgi savai dzimtenei. Iespējams, valstij, kur tek naftas upes, smadzenes nav vajadzīgas.

Ir jau arī Norvēģijas piemērs.
Ir, bet mums ir savs ceļš, «īpašais ceļš». Mums gudros cilvēkus nevajag. Ja vajadzēs, tad viņus nopirksim. Visticamāk, tāda ir varas ideoloģija.

Kāpēc jūs atkal atgriežaties un strādājat Rīgā?
Tas ir attiecību jautājums. Man izveidojās attiecības ar Nacionālo teātri, ar teātra vadītāju Ojāru Rubeni, kaut kā sadraudzējāmies. Ir aktieri, ar kuriem es jau biju sadarbojies, un ir tādi, ar kuriem tagad strādāju pirmo reizi, man ļoti patīk, man sagādā baudu darbs ar labiem aktieriem.

Jūs tūlīt Nacionālajā teātrī pabeigsit darbu pēc Georga Bīhnera Voiceka. Šīs lugas iestudējumos ļoti bieži ticis izmantots politiskais konteksts – stāsts par mazo cilvēku, ko vara izmanto saviem eksperimentiem. Kādā ziņā šis aspekts jums bija būtisks?
Tas ir klātesošs, bet nav tik tiešs. Tā ir sarežģīta luga, kas daudz reižu jau uzvesta. Tajā ir ne tikai fiziska vardarbība. Mums izrādes darbība notiek mūsdienu mākslas galerijā. Man gribas aiziet prom no sociālā konteksta un atgriezties pie tā jau citā veidā. Tas, kas Voiceks varētu būt šodien, nebūt nav vienkāršs jautājums. Kas viņš ir, un kur viņš ir? Es sapratu, ka cilvēki, kuri par 400 rubļiem gāja uz Putina atbalsta mītiņu, arī ir voiceki. Tas arī bija tāds sava veida pazemojums cilvēkam, kurš pats nemaz nezina, ka tiek pazemots. Voiceks ir sāpes, kas nezina, ka ir sāpes.

Kādā ziņā strādāt Latvijā ir vieglāk nekā Krievijā?
Es ne visai orientējos visos apstākļos te, tāpēc man ir vieglāk. Varu par tiem nedomāt un darīt to, ko jūtu. Krievijā ir daudzi apstākļi, kas tevi ietekmē. Maskavas Dailes teātrim (MHT) ir noteikts formāts un skatītājs, bet Latvijā es nezinu, kāda ir publika, un par to nedomāju. Maskavā zinu. Es zinu, cik MHT maksā biļete, tāpēc arī saprotu, kāda būs publika. Es izjūtu tādu kā atkarību. Cenšos no tās izrauties, bet nav tik vienkārši, jo teāt-ris ir domāts skatītājam, tas nevar pastāvēt bez skatītāja.

Rīgā es darbojos intuitīvi: sanāks – nesanāks, skatīsies – neskatīsies. Stilistiski Voiceks būs pavisam citāda izrāde nekā Mirušās dvēseles. Aktieriem tas būs grūts uzdevums. Te strādājot, es nezinu, vai kāds no Nacionālā teātra aktieriem ir teātra klasiķis. Man Artuss Kaimiņš, Uldis Dumpis un Kaspars Dumburs ir vienādi, es tikai redzu, ka Dumpis ir lielisks aktieris. Man, par laimi, nav problēmu ar Latvijas autoritātēm. Maskavā aktieri ātri zaudē darba formu un kļūst par sava veida pieminekļiem paši sev. Cits augstāks piemineklis, cits – mazāks, ir tikai daži izņēmumi. Kad es MHT iestudēju izrādi, nevarēju savākt aktierus uz mēģinājumu, jo visi kaut kur filmējas, atskrien un aizskrien, bet strādāt tādā veidā nav iespējams.

Alvis Hermanis savulaik izteicās, ka mūsdienās režisors esot viena no retajām profesijām, kur vīrietim cienīgi izpausties.
Man patīk, ka šī profesija ietver nepieciešamību daudz ko akumulēt sevī. Man šķiet, ka tā ir ļoti egoistiska. Es režisora darbu neizjūtu kā simtprocentīgi vīriešu profesiju. Līdzīgi kā mākslinieks nav vīrietis, bet drīzāk ir kaut kāda būtne, kaut kāds medijs, vidutājs starp cilvēkiem un telpu. Vīriešu profesija ir gaļas izcirtējs, ogļracis, jūrnieks. Būt par režisoru ir dīvains darbs, kad tev no nekā, no tukša gaisa neredzamais jāizveido par redzamu, jāparāda kaut kāda jēga. Šis darbs vairāk līdzīgs filozofa, rakstnieka darbam, tikai ar ļoti lielu dzīves intensitāti, ekstrēmisms kaut kāds, tādā ziņā tas ir vīrišķīgi.

Ja teātris jums to nodrošina, tad kurā brīdī jūs izjūtat nepieciešamību pievērsties kino?
Kino ir kas cits. Nodarbināti pavisam citi muskuļi. Kino ir tādas realitātes izveide, ar kuru apmāni skatītāju un arī sevi. Teātrī ir gluži pretēji – radi ilūziju, kurai notic, nosacītību. Pavisam cita pieeja. Strādā ar citiem muskuļiem, pēc tam sāp citi muskuļi. Labprāt būtu gribējis dzīvot pagājušā gadsimta 60.gados, lielā kino laikos. Man šķiet, ka kino vairs nebūs, vismaz tas ir beidzis pastāvēt tādā veidā, kādu mēs to pazinām un mīlējām.

Kas, jūsuprāt, notika?
Bija kalns, no kalna atšķēlās atlūza, kas sadalījās piecdesmit gabaliņos, no tiem katrs vēl simt gabaliņos, un rezultātā viss kļuva par putekļiem. Es biju Gobi tuksnesī, un man stāstīja, ka tur kādreiz bijuši kalni, kas laika gaitā pārvērtušies par smiltīm. Tāds iespaidīgs tēls. Māksliniecisko apjomu savulaik kino noteica procesa unikalitāte, jo iegūt pieeju kino ražošanas «gadžetiem» agrāk bija ļoti sarežģīti. Lai kļūtu par kinorežisoru, bija jāpārvar neskaitāmi filtri. Lai uzņemtu pirmo filmu, bija jābūt vienam no labākajiem. Tagad viss pieejams.

Bet konkurencei it kā būtu jārada kvalitāte.
Nav jau konkurences, viss aiziet horizontālē. Gribi veidot izrādi – veido, tā būs izrāde. Vari lasīt istabā lugu, atnāks cilvēki – būs teātris. Gribi uzņemt filmu – paņem telefonu, filmē. Ir pat festivāli filmām, kas uzņemtas ar telefoniem. Ļoti daudz horizontālas mākslas. Kritēriji, kas eksistē tagad, vairāk saistīti ar skaitliskiem rādītājiem – cik cilvēku rullīti noskatījušies YouTube, vai šai filmai ir vislielākais skatītāju skaits. Man liekas, ka 60.gados bija citi kritēriji, skaitliskajam nebija tāda nozīme. Tagad uzmanība ir izkaisīta, ļoti daudz informācijas avotu, saproti, ka nav vairs spēka izlasīt biezu grāmatiņu, tu lasi tikai kaut kādas atsauksmes. It kā atrodies tajā sajūtu straumē, bet viss paliek tikai kā nogulsnes uz ādas, ar tevi nekas pēc būtības nenotiek.

Jūs skatījāties jaunā Latvijas režisora Aika Karapetjana filmu Cilvēki tur. Kā tā iedarbojās uz jūsu sajūtu orgāniem?
Spilgta, it kā godīga filma, humāns kino. Visa māksla ir kontekstuāla. Es saprotu, ka, patlaban uzņemot vēl vienu filmu par sociālām padibenēm, sevi noliksi vienā rindā ar desmitiem citu režisoru, tāpēc es neuzņemu sociālas filmas. Ja man nebūtu darba teātrī, tad es kā ārprātīgais uzņemtu vienu filmu pēc otras. No kino nogurst, tas ir ļoti grūts darbs.

Ar ko teātris ir labs? Mirklī, kad teātris rodas, tas arī uzreiz izzūd. Teātris ir kā budistu mandala. Tu to radi, un mandalas radīšanas jēga ir tās iznīcībā. Mirklī, kad tā top, tā sāk izjukt, un ar to pašu jūti to otro spēku. Tāpēc man teātris patīk, jo tas ir kā mandala. Izzūd acu priekšā.

CV
Dzimis 1969.gadā Rostovā pie Donas
Atzinību guvis ar daudziem spilgtiem darbiem Maskavas teātros
Starptautisku atzinību izpelnījusies viņa filma Tēlojot upuri (2006), kas uzvarējusi Starptautiskajā Romas kinofestivālā
Filma Jurģu diena apbalvota Varšavas un Lokarno festivālā
Darbojas Maskavas Dailes teātrī (MHT)
2010.gadā Latvijas Nacionālajā teātrī iestudējis izrādi Mirušās dvēseles, kas Spēlmaņu naktī tika atzīta par gada labāko dramatisko izrādi
10.aprīlī Nacionālajā teātrī notiks izrādes Voiceks pirmizrāde