Iveta Ratinīka (33) ir dumpiniece pēc dabas, kas stundās ļauj skolēniem austiņās klausīties mūziku, jo tas palīdz koncentrēties, vai liek rakstīt mājasdarbus «tvitera formātā». Dzejoļus viņa sacer, braucot mikriņos, un par pirmo krājumu Rūgts tikko nominēta Literatūras gada balvai
Ja nebūtu Rokpeļņa, manis vispār nebūtu dzejā, – saka Iveta Ratinīka. Literatūras gada balvas nominante dzejā, latviešu valodas un literatūras skolotāja Āgenskalna Valsts ģimnāzijā un filoloģijas doktorante. Savā laikā recenzējusi literatūru avīzē Kultūras Forums. Pērn viņa izdeva savu pirmo dzejoļu krājumu Rūgts. «Agrāk, kad mani salīdzināja ar izplūdušu agrīno Rokpelni, es apvainojos par «izplūdušo», bet tagad, kad ar Āriju Elksni, – sāku raizēties,» viņa sirsnīgi smejas.
Līdz 25 gadu vecumam Ratinīka dzīvoja un strādāja par skolotāju Latgalē. Tad pārcēlās uz Rīgu. Dzīvīgais, dažbrīd pat bezkaunīgais tiešums ir viņas stiprā puse. «Dumpiniece un hēdoniste pēc dabas,» – tā viņa par sevi. Intervijā Ratinīka atklāj, kā Latvijas izglītības sistēma izskatās no iekšpuses un ko viņai ne īpaši patīk lasīt latviešu literatūrā.
Kam mūsdienās vajadzīgi dzejnieki?
Viņi pat paši sev nav vajadzīgi. Tieksme dzejot rodas no tā, ka nevari ietilpt savā ādā – vai nu tā par mazu, vai par lielu, kā nu kuram.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.