Latvijas pareizticīgās baznīcas metropolīts Aleksandrs (72) pirms savas konfesijas Lieldienām stāsta, kā kļuvis par garīdznieku un kādēļ pavasara skurbumam ļauties nav īsti pareizi
Tēva Aleksandra nākšanu pie varas Latvijas pareizticīgajā baznīcā 1990.gadā raksturo vairākas nozīmīgas pārmaiņas. Viņa laikā dibināts jeb atjaunots Rīgas garīgais seminārs, kas pastāvēja jau brīvvalsts laikā, atgūta Rīgas Kristus piedzimšanas katedrāle, arī katedrāles Liepājā, Jelgavā un vīriešu klosteris Jēkabpilī. Pareizticīgā baznīca likumdošanā noteikta kā patstāvīga baznīca ar pašpārvaldi.
2002.gada februārī Krievzemes patriarhs Aleksijs II Latvijas pareizticīgās baznīcas galvu tēvu Aleksandru iecēla metropolīta kārtā.
Metropolija ir ne tikai viens no augstākajiem pakāpieniem pareizticīgās baznīcas kanoniskajā iekārtā. Metropolīta tituls pats par sevi atgādina par baznīcas varas augstāko pakāpi, kuras kompetencē ir ne tikai pamācīšana, bet arī saukšana pie kārtības un baznīcas likumu ievērošanas ne tikai ar vārdiem, bet arī lieguma līdzekļiem.
Pēc Rīgas un Latvijas metropolīta Aleksandra svētības uz Latviju tikušas vestas vairākas pareizticīgo pasaules svētās relikvijas: Brīnumdarošā Tihvinas Debesu Valdnieces Vissvētākās Dievadzemdētājas ikona, Svēto mocekļu Lielkņazes Jeļizavetas Fjodorovnas un mūķenes Varvaras netrūdošie svētie pīšļi, Svētā Labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra netrūdošie svētie pīšļi.
Pēc statistikas datiem, Latvijā patlaban ir ap 372 tūkstošiem pareizticīgo, desmitā daļa no tiem – latvieši.
Pats baznīcas gans ir tērpies melnā sakosā ar garām, platām piedurknēm un omoforā – pār pleciem pārliktā lentē ar krustu atveidu, tā atgādina garīdznieka pienākumu būt labajam ganam, kas uz saviem pleciem pārnes mājās nomaldījušos avi.
Melno tērpu bīskapi nēsā Lielā gavēņa dievkalpojumu laikā. Uz galvas metropolītam klobuks – balta, iestīvināta galvassega ar krustu, tas simbolizē domu šķīstību un baznīcas augstāko hierarhu apgaismošanu ar Dievišķo gaismu. Klobuka trīsdaļīgums apliecina trīskāršu domu tīrību, to dēvē arī par pestīšanas cerības bruņucepuri. Pār krūtīm metropolītam Aleksandram smagā zelta ķēdē grezns krusts un arī panagija – neliela svētbilde zelta ietvarā ar ikonisku Dievmātes attēlu kā atgādinājumu par Krustā Sisto.
Rīgas metropolīts iedveš bijību, zināmu nedrošību tikai no attāluma. Humorpilns, dzīvīgu skatienu un rāmu, draudzīgu balsi viņš, sākot sarunu katedrālē, cenšas neizrādīt pārsteigumu, ka plašākai intervijai viņu aicinājis latviski rakstošs medijs. Saruna ar metropolītu notika krieviski, pārmaiņus latviski, viņš runā labi abās valodās, bet dzimtā ir krievu.
Pēc sarunas, sirsnīgi atvadījies, viņš iekāpj melnā, jaunā mersedesā, kas ar šoferi pie stūres jau gaida, un dodas prom. Uz klosteri. Vai ironiski? Nē. Būtu vieglprātīgi un pat muļķīgi baznīcas galvas garīgās spējas un izpratni mērot ar viņa statusam pieejamajiem materiālajiem labumiem. Pareizticīgo Lieldienu nedēļā kārdinājumu likt citiem klāt savu olekti, mērīt un vērtēt pēc sava, ne Dieva prāta metropolīts Aleksandrs mēģina skaidrot arī intervijā.
Kas, jūsuprāt, ir augstākais, ko cilvēks savā dzīvē var sasniegt? Jūs, lūk, esat kļuvis par metropolītu – augsts amats. Izaicinājums lepnībai, tā teikt.
Esmu dzimis ticīgā ģimenē Latgalē. No piecu gadu vecuma ar omīti gāju uz baznīcu, mīlēju to. Mīlēju baznīcas zvanu skaņu, dziedājumus, lasījumus, ikonas. To klātbūtne radīja lielu prieku. Svētdienās piecos no rīta cēlāmies, basām pēdām gājām četrus kilometrus uz rīta dievkalpojumu. Rasa, saulīte tikko uzlēkusi… Putniņi dzied, apkārt viss kluss. Apavus nesām rokās un mazu lupatiņu. Pie baznīcas bija upīte. Mazgājām kājas, noslaucījām tās lupatiņā un apāvāmies. Tad atskanēja baznīcas zvani. Uz riteņa vai kājām pie baznīcas sapulcējās aizvien vairāk cilvēku.
Šīs skaistās atmiņas manī saglabājās uz mūžu. Es mīlu dabu, mākslu un baznīcu. Tādēļ amats man nav lepnības, bet mīlestības jautājums. Augstākais, ko cilvēks var dzīvē sasniegt? Viņš var mēģināt pietuvoties sapratnei par Dievu.
Jums nekad nav bijusi sekulārā dzīve iepretim ticīgā dzīvei – kā robeža, kas jāpārkāpj, lai turpmāk dzīvotu citādu dzīvi?
Es teiktu, ka ne. Bērnībā redzēju, kā omīte mājās pie svētbildēm lūdzās: dega mazas eļļas lampiņas, viņa skaitīja Tēvs Mūsu, tad lūdzās saviem vārdiem. Tā arī es iemācījos lūgšanu. Skolas laikā turpināju iet uz baznīcu. To aizliedza, kaunināja skolas t.s. līnijā. Nu, biji baznīcā, Aleksandr? – prasīja visu bērnu priekšā. Nodziedi mums kādu baznīcas dziesmu! Visi smējās, es raudāju. Mācījos 3.klasē, kad pionieru vadītājs iesauca mani tualetē un lika noņemt krustiņu. Teicu: neņemšu! Viņš man to norāva un piekodināja nevienam par to nestāstīt.
Piedzīvojāt pazemojumu.
Krusts man bija liels svētums, to man kaklā uzlika kristībās. Ar krustu cilvēks staigā visu mūžu, līdz pat nāvei. Tas, kas notika skolā, man bija liela emocionāla trauma. Vidusskolas vecumā jau gāju uz baznīcu bez bailēm un kautrības. Es domāju – ko Dievs ateistiem nodarījis? Ja reiz viņi apgalvo, ka Dieva nav, kāpēc cīnās ar to, kā nav? Vēlāk, kad studēju filoloģiju, slēpu, ka esmu ticīgs. Negribēju, lai izslēdz no augstskolas. Uz baznīcu gāju citās pilsētās, katru reizi uz citu – lai nepieķer. Es zīmēju ikonas, lasīju, nodarbojos ar sportu. Biju normāls jaunietis, kuru interesē dažādas lietas. Bet ticība bija mans sirds noslēpums.
Jaunībā jūs esot strādājis par oficiantu restorānā Tallina.
Piestrādāju studiju laikā, jo stipendija bija maza. Gribējās ēst, glīti apģērbties un aiziet uz teātri. Kad pabeidzu augstskolu, atgriezos Latgalē un strādāju par skolotāju. Man bija ļoti sirsnīgas attiecības ar bērniem, viņu vecākiem. Kopš bērnības sirdī bija vēlēšanās kalpot kā mācītājam. Atceros – kā mazs zēns grozījos spoguļa priekšā, uzvilcis apģērbu, kas atgādināja talāru. To, ka varu sapni realizēt, sāku apzināties ap 30 gadu vecumu.
Braucu uz Rīgu, iepazinos ar [pareizticīgo baznīcas] metropolītu Leonīdu. Atklāju savu nodomu. Viņš vēlējās atbalstīt, bet mans iesniegums Reliģisko lietu pārvaldei palika bez pozitīvas atbildes. Es biju skolotājs, padomju laikos tas skaitījās ideoloģiskais darbinieks. Nedrīkstēja pieļaut, ka baznīcā ir izglītots, jauns cilvēks, kurš var samusināt savus skolēnus. Tika uzskatīts, ka baznīcu apmeklē tikai veci, aprobežoti cilvēki. Atteikums bija iemesls, kāpēc devos uz Krieviju, dzīvoju Urālos. Sāku studēt garīgajā seminārā, Permas Svētās Trijādības katedrālē tiku iesvētīts par diakonu.
Trīs gadus nostrādāju par priesteri mazā ciematiņā Ustjsinā pie Kamas upes, svētā Elijas baznīcā. Man bija sava saimniecība ar pagrabu, dobītēm. Taču cilvēki visu laiku nesa pienu, olas, biezpienu, ogas spainīšos. Apkārt miljoniem ziedu, zivis upē. Idille! Mani mīlēja, kalpoju un ļoti daudz lasīju. Pēc trīs gadiem no Rīgas saņēmu vēstuli, lai atgriežos, man būs iespēja kalpot Latvijā. (Vispirms metropolīts kā bīskaps kalpoja Daugavpilī – red.)
Vai tad, kad nolēmāt kalpot baznīcai, jutāt čekas ietekmi? Padomju laikos čeka vervēja jaunus ticīgus cilvēkus, arī mācītājus.
Kā jūs domājat, kas man aizliedza kļūt par priesteri Rīgā? 80.gadu vidū bija jūtamas pārmaiņu vēsmas, viss sāka mainīties. Vēlāk es iestājos Latvijas Tautas frontē. Gribēju brīvus laikus, brīvu valsti.
Kopā ar citu konfesiju arhibīskapiem 2011.gada 18.novembrī piedalījāties ekumēniskajā dievkalpojumā Doma baznīcā, par to saņēmāt kritiku no Krievijas. Kāpēc jums bija svarīgi piedalīties?
Dievs ir viens, Svētā Trijādība arī viena. Mēs visi esam kristieši, kaut katram sava baznīca. Jaunībā gāju uz dažādu konfesiju baznīcām, tagad kā bīskaps, protams, to nevaru. Taču varu apliecināt, ka Latvijas pareizticīgā baznīca atzīst citas kristīgās baznīcas.
Kas ir lielākais mūsdienu cilvēka grēks?
Dieva apziņas trūkums, no kā rodas visatļautība. Cilvēki tiecas pēc bagātības, slavas, naudas. Dieva vietā ir materiālās vērtības, dvēsele nolikta malā. Agrākos laikos arī bija bagāti cilvēki, piemēram, porcelāna fabrikas īpašnieks Kuzņecovs, bet šie cilvēki bija pavisam citādi nekā bagātnieki mūsdienās. Viņi palīdzēja nabagajiem, redzēja apkārt tos, kuriem klājas grūti. Bija bagāti un stipri, tomēr vairījās no grēka.
Uz baznīcu taču nāk arī bagāti cilvēki, reizēm ziedo gluži neticami lielas summas.
Ir tādi, bet ne jau visi. Krievijā, starp citu, vairāk dāsnu cilvēku. Tas pareizticīgās tradīcijas dēļ. Pazemīgāki, ar lielāku pietāti pret grēka aizliegumu. Pareizticība pieprasa no cilvēka upuri: ierobežot savas vēlmes, gavēt. Būt sirsnīgam un viesmīlīgam. Negausties.
Pareizticīgajā baznīcā aizvien vairāk latviešu. Latviešiem patīk gausties, viņi vienmēr ar kaut ko neapmierināti.
Kāpēc tā ir?
Jūs nezināt atbildi?
Nē, es negribu nevienu vērtēt un aizvainot. Taču pareizticība cilvēku maina. Mans novērojums liecina, ka pareizticīgie latvieši vairāk smaida – ne amerikānisko smaidu, bet no sirds, ir apmierināti ar dzīvi. Tāpēc, ka mūsu baznīca mudina domāt par mūžīgo dzīvi, visu laiku atgādina Pastaro tiesu. Arhibīskaps Jānis Pommers savulaik teicis: ticība bez labiem darbiem ir nedzīva.
Vai tad to pašu nesludina arī citas konfesijas?
Uzdrošināšos teikt, ka pareizticībā optimisma ir vairāk. Piemēram, Krievijā jūs vienmēr uzņems kā viesi savā namā, pacienās ar tēju, kaut esat svešinieks. Tas cēlies no pareizticīgo tradīcijas vienmēr savā namā laipni aicināt svētceļniekus, kas agrāk staigāja pa lauku sētām, skaitot lūgšanas, dziedot svētās dziesmas. Viņiem iekurināja pirti, deva tīras drēbes, paēdināja. Viņi bija nabadzīgi, reizēm pat ar utīm, bet bija svarīgi no viņiem nebaidīties. Pārvarēt savu egoismu, būt cilvēcīgam. Atteikt nabagajam pareizticībā ir liels grēks. Krievijas ciemos Lieldienās jūs neredzēsit, ka svešinieks netiktu aicināts pie svētku galda. Pareizticība krieviem ir iemācījusi cilvēkmīlestību. Dzīvot ar prieku un mieru, lai kādu dzīvi Dievs devis.
15.gadsimtā mūks un ikonu gleznotājs Andrejs Rubļovs pārstāja runāt un gleznot, redzēdams necilvēcību tatāru iebrukuma laikā. Tātad dzīvot ar prieku, samierinoties – tas vienmēr pasaulē bijis sarežģīts jautājums.
Rubļovs deva klusēšanas zvērestu, lai ļaunumam un grēcīgumam, ko redzēja apkārt, ar saviem vārdiem vēl ko nepieliktu klāt. Cilvēks nav eņģelis. Neviens. Vienmēr spējīgs pateikt, izdarīt kaut ko tādu, par ko pēc tam prieka nav. Rubļovam klusēšana bija garīga prakse. Tādā veidā viņš sevi pārvarēja. Nenosodīt citus, tas ir ļoti svarīgi, – ne tos, ko mīlam, ne tos, kuri mums netīk. Kad nosodām, atņemam iespēju Dievam sodīt cilvēku pēc nopelniem. Kad cilvēks grēkojis, mēs redzam, bet, kad viņš klusībā jūt izmisumu, kaunu, nožēlu, – neredzam. Tādēļ izteikt savu nosodījumu nozīmē iejaukties procesā, kuru patiesībā nepārzinām. Varbūt cilvēks sapratis savu kļūdu, lūdzis Dievam piedošanu, bet mēs tikai turpinām viņu nosodīt.
Dzejnieks Josifs Brodskis teicis, ka viņam kristīgās piedošanas mistērija tomēr nav īsti skaidra. Piedot tiem, kuri grasās nocirst man galvu, – to kaut kā varētu, bet piedot un samierināties, redzot ļaunumu, kas vērsts pret cilvēkiem apkārt, tas ir nesaprotami, viņaprāt.
Brodskis nav pareizticīgajā kultūrā sakņots. (Sarauc degunu, bet nemaina laipno sejas izteiksmi.) Par piedošanu ļoti labi rakstījis Dostojevskis Brāļos Karamazovos. Kā var prasīt no mātes, lai tā piedod bērna slepkavam? Lūk, jautājums. Tādu gadījumu uz Zemes daudz. Kā cilvēks viņa tādu pāridarījumu piedot nevar. Taču ar ticības spēku cilvēks to var pārvarēt, apzinoties, ka par savām ciešanām bērns iemantojis mūžīgo dzīvi pie Dieva un ka atriebības alkas neko labu pasaulē nerada, tikai turpina ciešanu ķēdi. Ļaunumu rada garīgs aklums, un tas ir nevis jānosoda, bet jāizrāda līdzcietība. Jālūdzas, lai Dievs cilvēkiem piedod, jo tie nezina, ko dara.
Mēs visi šajā dzīvē nesam savu krustu. Tikai vieni to nes neapzināti, citi – apzināti. Bez pārbaudījumiem un ciešanām nav iespējama cilvēciskā eksistence. To māca pareizticība.
Vai tas, kas ar Latvijas sabiedrību notiek, no jūsu viedokļa, ir labi? Pirms intervijas mani brīdināja par politiku nerunāt, jo ir Lieldienas un jūs nevēloties šādus tematus apspriest, bet kopumā – pārbaudījumu mums netrūkst.
Jūs par Rubļovu ieminējāties. Vai atceraties Tarkovska filmā Andrejs Rubļovs [auglības svētku] pārmērības – ko tauta darīja?
Jā, Stravinskim ir brīnumskaists balets Svētpavasaris par to. Atbrīvošanās, visu robežu pārkāpšana. Teiksit, ka tas ir grēcīgi?
Tas ir tas, kas tagad Latvijā notiek. Cilvēkā tiek atbrīvots dzīvnieciskais. Krievijā par to senos laikos stingri sodīja. Tos, kuri šajā rituālā piedalījās, izslēdza no baznīcas, neļāva ar viņiem kontaktēties, jo uzskatīja, ka viņi saistīti ar sātanu. Krievijā šādu svētku nav, baznīca tos 400 gadu laikā iznīcināja, lai glābtu savu tautu no grēka. Pat atmiņas tautā nav par šiem svētkiem.
Kādas ir Latvijas pareizticīgās baznīcas attiecības ar Krievijas pareizticīgo baznīcu?
Mūsu baznīca ir patstāvīga un pašnoteikta, izņemot kanonus – to mēs nevaram mainīt. Par savu autonomiju mēs reizēm dabūjam cīnīties. Kā jau teicu, uz zemes neviens nav eņģelis. Cilvēki ir cilvēki, katrs ar savām interesēm. Tādēļ mēdz būt dažādas situācijas, taču esam pateicīgi Latvijas valstij, ka tā radījusi likumu par baznīcu, atzīst mūs un ļauj mums darboties.
Vai politiķi bieži nāk pie jums, tiecas būt labās attiecībās? Jūs tomēr esat autoritāte lielai elektorāta daļai.
(Smejas.) Uz vēlēšanu laiku. Tad atkal aizmirst mūs – līdz nākamajām vēlēšanām. Tāda ir viņu psiholoģija.
Kāda ir jūsu ikdienas dzīve – vai apmeklējat teātri, lasāt dzeju?
Pareizticīgo bīskapi dod mūka solījumu. Ir dažādi ierobežojumi. Es dzīvoju klosterī. Protams, kā metropolītam man jāzina ikdienas dzīvē notiekošais, lai varu runāt ar cilvēkiem. Uz teātri aiziet drīkstu, bet to daru reti. Klasiku labprāt skatītos, kur dvēselei tiek piešķirta jēga, bet izvirtības skatīties nevēlos. Kā saka apustulis Pāvils, man viss ir atļauts, bet ne viss ir derīgs. Tātad derīgs ir tas, kas Dievam labs un ved uz mūžīgo dzīvi. Grāmatas varu lasīt dažādas, izņemot literatūru, kas ir pret Dievu, piemēram, par maģiju. Televīziju reti skatos, bet man patīk filmas par vēsturi, ģeogrāfiju, dabu.
Jūs smiesities, bet jautājums par pareizticīgo garīdznieku bārdu – kāda ir tās nozīme?
Vīrietim bārda ir dabiska, jo ar bārdu viņu radījis Dievs. Sievieti Dievs radījis bez bārdas. Tātad vīrietis bez bārdas ir kā sieviete. Ziniet, arī skats vīrietim ar bārdu ir pavisam cits – cienīgs. Mēs neskrienam pakaļ modei, mums nav svarīgi skūties. Mums ir svarīgi neko nemainīt Dieva noliktajā kārtībā pasaulē.
