Rakstnieks un zinātnieks Reins Rauds savā jaunajā romānā parāda Atmodas laikmeta tumšo oderi, kurā cīnās VDK un Rietumu specdienesti. Šī pagātne joprojām ir ar mums
Igauņu rakstnieka Reina Rauda septītais romāns Perfektā teikuma nāve ir pirmā no viņa grāmatām, kas tulkota latviešu valodā. Tas ir par Atmodas laiku Igaunijā un politiski aktīvajiem «mazajiem cilvēkiem», kuri vēstures griežos ierauti VDK un Rietumu specdienestu spiegu spēlēs. Rauds atgādina, ka nebija gluži tā, kā mums patiktu atcerēties – «ka zem visiem pelniem būtu gruzdējusi lepna uguns, gatava uzšauties varenās liesmās pēc pirmā kārtīgā taures pūtiena».
Viņš «pirmo reizi Igaunijas literatūrā atklāj šā laikmeta zemiskuma, gļēvulības un nodevības mehānismus», par Rauda romānu saka Tartu Universitātes semiotikas profesors Mihails Lotmans.
Desmit prozas, dzejas un lugu grāmatu autors ir arī zinātnieks, literatūras teorijas, Austrumu valodu un kultūru pētnieks, pašlaik Helsinku Universitātes profesors. Līdz vidusskolas beigšanai viņš jau zinājis vairākumu Eiropas valodu, tāpēc studēt kādu no tām vēl arī augstskolā šķitis bezjēdzīgi, un viņš izvēlējās studēt japāņu valodu, Rauds paskaidroja savas grāmatas latviešu izdevuma atvēršanā Rīgā pagājušo piektdien. Vaicāts, ko dara brīvajā laikā, atbildēja, ka, piemēram, 2005. gadā kopā ar domubiedriem nodibinājis Tallinas Universitāti, kuras pirmais rektors pats arī bija.
Rauds ir aktīvs sabiedrisko un politisko norišu komentētājs. Tāpēc sarunu sāku par igauņiem un latviešiem kopējo un atšķirīgo un, protams, par to, kāpēc Igaunija ir vai vismaz izskatās tik sekmīga, salīdzinot ar kaimiņiem Baltijā.
Pirms dažām dienām laikraksts Postimees publicēja karti, kurā Latvijas vietā bija Baltijas jūras turpinājums. Vai tā nav metafora kaimiņu attiecībām, kad it kā zinām viens par otru daudz, taču patiesībā ne ļoti daudz?
Tam varu pilnībā piekrist.
Kāds igauņiem priekšstats par Latviju?
Tas atšķiras intelektuāļiem un «vienkāršajiem cilvēkiem». Man un tāpat arī citiem daudzkas no latviešu kultūras ir patiešām svarīgs. Piemēram, Rīgas opera. Zinu cilvēkus, kuri organizē autobusu braucienus uz Rīgu, lai apmeklētu operu. Un arī teātris – [Alvis] Hermanis un citi.
Kāds lietuviešu draugs, kurš dzimis Kauņā, reiz teica, ka Viļņa ir skaista, taču Rīga ir pilsēta. Rīga ir lielā pilsēta tuvākajā apkaimē, un to zina visi. Sarežģītāk un kaitinošāk ir tas, ka mums nav daudz latviešu literatūras tulkojumu. Jūs esat labākā situācijā, jo ir augstas klases tulkotāji no igauņu valodas, tādi kā Maima Grīnberga, Guntars Godiņš. Zinām arī, cik smagi Latviju bija skārusi ekonomiskā krīze – daudz smagāk nekā Igauniju. Iespējams, tāpēc, ka Igaunija bija atlicinājusi rezerves, kuras varēja izmantot smagākos laikos.
Vjetnamā ir teiciens: tas pats, tas pats, bet citāds. Piemēram, kāds piedāvā nopirkt šalli, bet jūs sakāt, ka jums jau ir tāda šalle. Viņi – jā, tāda pati, tāda pati, taču citāda! Tas pats attiecas uz Igauniju un Latviju. Esam tādi paši, taču citādi. Ir taisnība, ka virspusē Baltijas valstīm ir daudz līdzīga, taču kultūras kodi atšķiras, kultūras mentalitātes ir dažādas.
Kā jūs raksturotu šīs atšķirības, un kāpēc tās ir?
Grūti pateikt. Ja domājam par atšķirībām starp igaunisko un somisko vai igaunisko un lietuvisko, tad ir vienkārši uz tām norādīt – somiem ir zviedriskā saite, kamēr mums tā ir vairāk vāciska, lietuvieši ir katoļi. Domājot par Latviju un Igauniju, lielākā daļa vēsturisko ietekmju un fona izskatās esam tāda pati, attīstības posmi arī tie paši. Taču kultūras atšķirības nepārprotami ir, tikai ir grūti norādīt uz konkrētu iemeslu. Varbūt, atskatoties uz jaunāko vēsturi, viens ir tas, ka Rīga bija liels reģiona rūpniecības centrs un arī viskosmopolītiskākā pilsēta. Un latviešu kultūra, iespējams, izjuta pat lielāku padomju sistēmas spiedienu nekā igauņu. Latvieši ir labāki karotāji nekā mēs, jo ir karojuši visās armijās, kuras gājušais šīm vietām pāri. Mums nav spožu militāru panākumu, tikai atbrīvošanās karš.
Varbūt tāpēc, ka esat gudrāki? Jūsu grāmatā pieminēts teiciens: «Kad garām iet liels kungs, tad gudrs zemnieks dziļi paklanās un palaiž mazu pirdienu.»
Garu pirdienu. Tā ir etiopiešu paruna. Man tas šķita labs komentārs par dažu labu situāciju. Domāju, ka visi gudrie zemnieki gan Igaunijā, gan Latvijā darīja to pašu.
Latvijā varētu publicēt karti, kurā Igaunija būtu kalnu plato augstu virs vidējā līmeņa visās lietās, atskaitot varbūt Rūjienas saldējumu, ko saslavējis prezidents Ilvess. Paliek iespaids, ka igauņi ir apsēsti ar paštēlu.
Tā tas laikam ir. Ir anekdote par starptautisko ziloņa dienu. Visas valstis publicē grāmatu par ziloņiem. Vācieši izdot ziloņu Gestaltpsychologie enciklopēdijas pirmo no 20 sējumiem. Franči atbilstoši stereotipam – par ziloņu seksuālo dzīvi. Bet igauņu grāmata ir Ko ziloņi domā par igauņiem? Tas, iespējams, ir mazai tautai raksturīgi – uztraukties, vai citi jūs ņem nopietni.
Tomēr igauņi vismaz dažas lietas prot. Sarunā ar Entoniju Gidensu teicāt, ka vispārējais izglītības līmenis Igaunijā krities. Taču OECD nesen veiktajā pētījumā par skolēnu zināšanām 72 valstīs Igaunija ir trešajā vietā. Vai neesat pārāk skeptisks?
Varbūt esmu. Taču tā ir veselīga skepse, kas neļauj apstāties pie tā, kas jau ir. Es domāju, ka nav labas metodoloģijas, lai to nomērītu. Jo Igaunijā skolēni labi prot kārtot pārbaudījumus, bet reālajā dzīvē jūs lietojat savas zināšanas, nevis atbildat uz eksāmena jautājumiem.
Tomēr Tartu Universitāte ir starp Eiropā redzamām atšķirībā no Latvijas augstākajām mācību iestādēm. Vai kaut kas nav tomēr darīts pareizi?
Kaut kas tika izdarīts pareizi 90. gadu sākumā – Igaunija nolēma pilnībā nogriezt saikni ar padomju pagātni un sākt kā no baltas lapas. Tas bija pareizi. Igaunijā cilvēki deviņdesmito sākumā zināja – būs jāpacieš, lai uzceltu savu valsti, un esam tam gatavi. Ja viņiem to ieteiktu tagad, viņi atbildētu – labi, bet mēs balsosim par citu partiju. Tolaik sabiedrības noskaņojums bija – mums tas ir jāizdara.
Vai jūsu teiktais nav pretrunā ar to, par ko ir jūsu grāmata – ka pagātne joprojām ir ar mums?
Jā, ir. Viss vienmēr ir sarežģītāk. Mana grāmata ir par to, ka ir viegli nosodīt cilvēkus un uzskatus, kuri viņiem tolaik bija, un ka dažas lietas, par kurām viņi cīnījās, nebija tā vērtas. Ikvienā vēsturiskā procesā cilvēki ir dažādi visās pusēs, un reāliem cilvēkiem ir sava vēsture. Mani visvairāk nodarbināja tieši tas – pat ja vēstures riteņi griežas pareizā virzienā, tas nenozīmē, ka daži zem tiem nepakļūs un necietīs.
Viena epizode grāmatā izbrīnīja – par VDK virsnieku, kurš desmit gadus pēc valsts atjaunošanas kandidē parlamenta vēlēšanās. Latvijā viņiem tika liegta šāda iespēja.
Arī pie mums. Tomēr – kur varam iegūt informāciju par cilvēkiem, kuri bija dziļi iekšā šajā organizācijā? Nebija tā, ka Igaunijas VDK atdeva visus dokumentus un turklāt īstos. Esmu pārliecināts, ka viņi viltoja daļu dokumentu, lai uzskatām, ka šis un šis bija VDK aģents, lai diskreditētu cilvēkus. Mums bija lustrācijas procedūra, un cilvēkiem bija jāsniedz zvērests, ka viņi nav bijuši saistīti ar VDK. Taču, ja esat citas valsts slepenais aģents, zvērests, ka neesat, nav īsti risinājums.
Vai Igaunijā joprojām diskutē par to, vai Meri bija VDK aģents?
Dažās aprindās. Tas ir smieklīgi. Es pazinu Meri. Viņš bija mana tēva labs draugs, viņi kopā studēja universitātē, Meri bieži ciemojās mūsu mājās, un notika atklātas diskusijas par visdažādākajām lietām. Esmu par 100 procentiem pārliecināts, ka viņš nebija KGB aģents.
Iespējams, ka viņam kādi papīri bija jāparaksta, lai varētu braukt uz ārzemēm.
Iespējams. Taču, kad devās uz ārzemēm, viņš tur darīja tikai to, kas nāca par labu viņa dzimtenei. Kā jau teicu, viss vienmēr ir sarežģītāk, un nekad neko nezināsim pilnīgi droši.
Kāpēc prezidents Ilvess Igaunijā nav īpaši populārs?
Iemesls ir daži viņa bijušās sievas finansiāli darījumi un paša neapmierinošā reakcija uz šīm lietām. Uzskatu, ka bija jārīkojas citādi, nekā viņš to darīja. Taču tas nenodzēš viņa milzīgo veikumu valsts labā divos termiņos amatā. Visi esam cilvēki, katrs šad un tad izdara kļūdas. Manuprāt, viņš ir nodarījis nopietnu kaitējumu savai reputācijai. Daži uzskata, ka tas viņam nebija jādara. Jo viņš pats vienmēr ir teicis, ka nav svarīgi, vai kaut kas ir juridiski pareizi, tam jābūt arī morāli pareizam.
Visās trijās Baltijas valstīs ir bijuši prezidenti, kuri dzimuši vai lielāko daļu dzīves pavadījuši rietumvalstīs. Viņiem visiem ir risks daļā vietējo netikt pieņemtiem – sak, kādēļ mums vajag kādu no Amerikas, kas te atbrauc mācīt, kā jādzīvo? Un Ilvesam bija manieres, kuras daļai igauņu nepatika. Piemēram, tauriņš. Daļai cilvēku viņš šķita esam mazliet elitisks – kaut kur tur, augšā, nevis ar vienkāršo tautu. Piemēram, prezidents [Arnolds] Rītels, bijušais komunistu funkcionārs, bija populārs laukos, jo ar viņu varēja apsēsties parunāt par lauksaimniecību. Taču tas nav iemesls, lai kādu izvēlētos par prezidentu. Politika ir dīvaina lieta, kurā liela nozīme ir tam, kā tas izskatās.
Kā iet jaunajai prezidentei Kersti Kaljulaidai?
Man viņa patīk, iespējams, vislabāk no visiem prezidentiem, kuri mums ir bijuši, izņemot Meri, protams, kurš bija īpašs gadījums. Viņam bija citāds darbs nekā pārējiem. Viņa darbs bija uzlikt Igauniju uz kartes, un to viņš izdarīja.
Jūsu grāmatā aprakstītais, kā VDK mēģina ietekmēt politiskos procesus, piepeši ir ļoti aktuāls, kā rāda norises daudzās rietumvalstīs. Vai Igaunijā var just veco čekas mehānismu aktivizēšanu?
Notiek daudz jaukšanos Igaunijas politiskās dzīves iekšējās lietās no Krievijas iestāžu puses. Tas notiek visā politiskajā spektrā – ja paraugās uz galēji labējiem, tad tur, iespējams, ir lielāka KGB ietekme nekā pie sociāldemokrātiem. Visi ultrapatriotiskie lāpu gājieni un cits augstākā līmeņa stulbums – esmu pārliecināts, ka to orķestrē vismaz tādēļ, lai pasniegtu Krievijas televīzijas auditorijai Igaunijā it kā atdzimstoša fašisma tēlu.
Diezin vai tikai tādēļ.
Protams, ne tikai. No vienas puses, ir valsts, kas masveidā bumbo Sīriju, ar to radīdama jaunus bēgļu viļņus, no otras – tā pati valsts dod naudu Marinai Lepēnai un citām galēji labējām organizācijām Eiropā, kuras nikni pretojas bēgļu uzņemšanai. Tā izskatās pēc krīzes eskalēšanas politikas.
Vai Igaunijā pēc Krimas aneksijas arī aktivizējās politiskās diskusijas par tikumību un tradicionālām vērtībām, kā tas notika Latvijā?
Jā. Igaunija ir legalizējusi viendzimuma partneru attiecības, taču pieņemtajā likumā ir punkts, ka jānosaka tiesisks regulējums, piemēram, mantošanas tiesībām un tamlīdzīgi. Taču šis papildu regulējums tā arī nav pieņemts, jo ir nikna opozīcija no galēji labējām organizācijām. Uz šā viļņa bija pieaudzējusi popularitāti Igaunijas galēji labējā Konservatīvā tautas partija, kas ir atklāti rasistiska un ksenofobiska. Domāju, ka pašreiz galvenais apdraudējums mūsu neatkarībai nāk no galēji labējiem.
Vai esat lamāts par liberālmarksistu vai liberastu?
Ak, jā, protams, gandrīz visu laiku!
Vai Igaunijā galēji labējo sakari ar Kremli ir parādījušies atklātībā?
Par to runā, taču nedomāju, ka ir bijuši konkrēti pierādījumi. Tas atkal ir gadījums, kad varam tikai izdarīt pieņēmumus, tomēr nekad nezināsim droši. Taču, ja vairākums neofašistu Eiropā saņem naudu no Kremļa, nedomāju, ka igauņi ir izņēmums.
Igaunija tagad ir līdere vēl vienā jomā – tai pirmajai no Baltijas valstīm ir premjerministrs no promaskaviskas partijas.
Tas tā gluži nav. Nekad neesmu balsojis par Centra partiju un šaubos, vai jebkad varēšu. Taču tas ir putns ar diviem dažādiem spārniem. Partijas ilgtermiņa līderis Edgars Savisārs bija iesaistīts daudzās korupcijas lietās, viņam bija arī tumši darījumi ar Kremli, un vienā brīdī viņš atskārta, ka, tā kā nepilsoņi var balsot pašvaldību vēlēšanās, viņš var kontrolēt arī vietējās vēlēšanas Tallinā, ja nekaunēdamies sasolīs lietas krievvalodīgajiem. Bet partijā ir arī cits spārns, kas tiešām tic tam, kas partijas programmā teikts par sociālo taisnīgumu, un šis spārns pēdējā partijas kongresā izspieda Savisāru. Tie ir viņi, kas ir valdībā. Taču tas ir sarežģīts līdzsvars, jo no ārpuses tā ir viena organizācija, tomēr iekšpusē ienīst cits citu, manuprāt, vairāk nekā citus politiskos spēkus. Tāpēc mums nebūt nav promaskaviska valdība.
Jūsu grāmatā Mazas lietas, kurām ir nozīme ir stāsts par puisi, kurš nevalkāja brilles, tāpēc uzskatīja, ka iemīlējies divās neglītās meitenēs, taču tad uzlika brilles un atklāja, ka tā ir viena meitene, turklāt glīta. Kā pazīt patiesību pēcpatiesības laikā, kad visur ir «alternatīvā patiesība»?
Itāļu autors Maurīzio Ferrāris ir uzrakstījis grāmatu par pēcpatiesību, kurā apgalvo, ka par to atbildība pienākas postmodernisma filozofiem, tādiem kā Fuko un Deridā. Viņš neņem vērā to, ka postmodernā filozofija tiešām relativizēja patiesību, taču tam bija pamatots iemesls – tādas «patiesības», kuras ražo, lai tās kalpotu kāda interesēm, ir jādekonstruē, kā teiktu Deridā. Un vēl pēcpatiesības oponenti citē Nīči, ka «nav patiesības, ir tikai interpretācijas», tikai nemin kontekstu, kurā Nīče to teica – ka mūsu interpretācijas ir mūsu emociju, aizspriedumu un uzskatu iespaidotas. Tāpēc, kad sakām, «tā ir patiesībā», tā nekad nav.
Taču tam, ka ir tikai interpretācijas, neseko loģisks secinājums, ka visas interpretācijas ir pareizas. Dažas interpretācijas ir godīgas, un to mērķis ir panākt skaidrību. Un ir citas tā dēvētās interpretācijas, kuras ir apzinātas falsifikācijas, un tām ir citi mērķi. Mums nekad nav bijis īsta «patiesības laikmeta», vienmēr ir bijušas interpretācijas. Vienmēr jāpatur prātā, ka visas interpretācijas nav vienlīdzīgas, un ir jāvērtē, ko mums saka. Tādā ziņā šie «alternatīvie fakti» ir pilnīgi cita – klikšķu mediju un ticībā balstītu «atbalss kambaru» – problēma. Tam nav nekāda sakara ar postmodernisma filozofiju.
Vai visprominentākais praktizējošais postmodernists pašlaik ir Putina kungs?
Nē, [Vladislavs] Surkova kungs.
Tā dēvēto polittehnologu Surkovu reti kurš zina.
Neuzskatu, ka Putins vai Surkovs interpretēja šos modernos domātājus tādā veidā, kādā tie bija domājuši. Viņi vienkārši praktizē to, kas palīdz viņiem sagrābties bagātību. Starp citu, vai pamanījāt Putinu manā grāmatā? Maza auguma vīrs ar zivs acīm Vladimirs Vladimirovičs.
Milzīgajā kabinetā Smoļnija namā Ļeņingradā, pie kura izsaukts viens no jūsu čekistiem?
Putins Ļeņingradas pilsētas administrācijā tolaik bija atbildīgais par ārlietām. Man bija jānosūta savs varonis uz šāda cilvēka kabinetu, un sāku pētīt, kurš tolaik bija tādā amatā. Izrādījās, ka viņš. Ērmoti, ka Igaunijā neviens igaunis, kas lasīja grāmatu, to nepamanīja, bet ikviens krievs viņu uzreiz pazina. Acīmredzot šī kafkiskā spēlēšanās ar Konstantiniem Zaharovičiem un Lidijām Petrovnām krieviem ir zināma, un viņi brīvi orientējas tēvavārdos, kas igauņu lasītājam ir kā labirints, kurā šis Vladimirs Vladimirovičs pazūd.
Umberto Eko sarunā ar jums teica, ka katrs autors būtībā atkal un atkal pārraksta to pašu tekstu. Kas ir jūsu personiskais metateksts?
Es viņam nepiekrītu. Man ir otrādi. Man bija grūti tikt vaļā no Perfektā teikuma nāves. Kad to uzrakstīju, tas negribēja aiziet kādu mēnesi. Un, kad beigās aizgāja, tas bija milzīgs atvieglojums.
Tātad šis teksts ir pabeigts. Kas būs nākamais?
Nupat pabeidzu romānu Pulkstenis un āmurs. Daļēji tā notikumi risinās 19. gadsimta pirmajā puse, daļēji 1950. un 1980. gadā un daļēji pašlaik. Man ir padomā vēl viens romāns, kas būs pavisam citāds.
Jūs laikam rakstāt ļoti ātri.
Nē, nepavisam. Šai grāmatai vajadzēja sešus gadus.
Bet tā taču nav vienīgā grāmata, ko sešos gados uzrakstījāt.
Nē. Bet man ir paveicies, ka mums ir lauku māja, kurp varu doties un mani neviens netraucē.
Vai tur nav interneta?
Internets ir, bet esmu sevi disciplinējis. Ceļos ap pulksten pieciem sešiem un strādāju četras vai piecas stundas, pirms sākas dzīve. Ja esmu sācis agri no rīta, tad process turpinās pat tad, kad daru kaut ko citu.
CV
Dzimis 1961. gada 21. decembrī
1985. Absolvējis Ļeņingradas Valsts universitātes Japāņu pētījumu nodaļu
1994. Helsinku Universitātē ieguvis doktora grādu literatūras teorijā
2006-2011. Pirmais Tallinas Universitātes rektors
2011-2014. Eiropas japāņu pētījumu asociācijas prezidents
Romāni: Jātnieks Melhiors (1990), Kaupo (1990), Hektors un Bernards (2004), Brālis (2008), Amalfi viesnīca, (2011), Rekonstrukcija (2012), Perfektā teikuma nāve (2015)
