Kraukļa vēsts • IR.lv

Kraukļa vēsts

3
Kupča meita Agafja Tihonovna — Ilze Trukšāne.

Liepājas teātra izrāde Precības – par miesas dziņu un dvēseles ilgošanos

Maskavas režisors un horeogrāfs Sergejs Zemļanskis Liepājas teātrī strādā otro reizi. Pirms trim gadiem iestudētā Raiņa jaunības traģēdija Indulis un Ārija bija vērienīgs mīta interpretējums, piešķirot tam ļoti mūsdienīgu noskaņu. Nikolaja Gogoļa Precības pirmajā brīdī šķita solis uz vieglo pusi – tīra komēdija, lubu bildīšu vai tautisku porcelāna lellīšu estētika sejās un kustībās. Bet nekā. Režisors, atņemot darbības personām vārdus, liedzis arī iespēju aiz tiem paslēpt dziņas un nodomus. Viņš savienojis notiekošo gredzenveida kompozīcijā, un stāsts par to, kā citi neveiksmīgi mēģina apprecināt ierēdi Podkoļosinu (Rolands Beķeris) un kupča meitu Agafju (Ilze Trukšāne), ieguvis visnotaļ dramatiskas krāsas.

Nikolaja Gogoļa (1809-1852) rakstītajam vienmēr ir divas dabas – tāpat kā viņam pašam, krievu rakstniekam ar ukraiņu saknēm, dzīves izjūtu, maģisko reālismu un humora sajūtu. Viņš dzīvoja starp divām pasaulēm, un gandrīz visi viņa darbi kā tāda mājiņa uz vistas kājas balansē starp reālo un ireālo un bieži vien nenoturas uz robežas. Arī viņa komēdijas atrodas kaut kur starp smieklīgo un dramatisko, lai neteiktu – traģisko. Un režisors, kaut arī atsacījies no Gogoļa vārda, ir pārtulkojis kustību valodā šo divdabību stilistiski tīri un precīzi.

Sergejs Zemļanskis sāk izrādi tieši šajā starppasauļu telpā (režisors vienmēr strādā ar savu komandu, kurā ir arī scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Maksims Obrezkovs). Vēl pirms atveras priekškars, pāri proscēnijam kaut kas slīd, tas izrādās bezgalīgs līgavas plīvurs, kas smacē aizmigušo Podkoļosinu, bet, kad tas beidzot aizvijies, tur sēž miroņbāla sieviete ar melnu kraukli uz rokas. Baiss skats, no kura bēgdams, varonis naktsmicē attopas savā gultā ar uzticamo kalpu Stepanu (Sandis Pēcis) pagultē. Krauklis – vēstnesis un meitu laupītājs krievu folklorā un arī Gogoļa pasakās – arī vēlāk ik pa laikam dod ziņu: mūzikā (komponists Pāvels Akimkins) ieskanas tāds kā ķērciens, varoņi sastingst un atskatās. Šajā ireālajā telpā izrāde arī beigsies. Bet pa starpu ir smiekli, danči, mulsums, akrobātika, vārdu sakot – miesas dziņas un dvēseles ilgošanās.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu