Žurnāla rubrika: Kultūra

Jaunākās filmas

Posted on oktobris 24, 2012 by - Kino

 

ooo Ceļā / On the Road. Daiļa pēc skata un tīkama pēc atmosfēras Džeka Keruaka tāda paša nosaukuma ikoniskās grāmatas ekranizācija tomēr nesasniedz to dzirksti un emocionālās intensitātes līmeni, uz ko tā tiecas. Divas stundas garā lente par divu draugu fiziskajiem un garīgajiem ceļojumiem jau filmas pusē sāk nedaudz garlaikot izplūdušā vēstījuma dēļ. Rodas sajūta, ka lentes veidotāji apzinīgi centušies uz ekrāna atreferēt Keruaka grāmatā aprakstītos notikumus, krietni mazāku vērību pievēršot to jēgai un saturam. Taču filmā ir lieliska tālaika mūzika un burvīgs aktieru ansamblis ar vienu vienīgu izņēmumu – nabaga Kristenas Stjuartes aktierspēli. Kino no 26.oktobra.

oo Ātrā piegāde / Premium Rush.Jauneklīga vieglas spriedzes drāma ar vēl nenodrillētu skatījumu uz Ņujorkas urbānajiem džungļiem un teju didaktisku morāli par velosipēdu kā efektīvāku pārvietošanās līdzekli metropoles agresīvajā satiksmē. Ar spriedzes lentei klasisku uzstādījumu par uzdevuma paveikšanu pirms noteikta laika un, protams, netrūkstošajiem šķēršļiem, ko sagādā te korumpēts policists, te mafija, Ātrā piegāde iegulst domāšanu maz raisošu, taču izklaidējošu filmu kategorijā. No 26.oktobra.

ooo Neiespējamais / Impossible. Spēcīga lente ar labu Jūena Makgregora un Naomi Votsas aktierdarbu. Aizkustinošs vēstījums par 2004.gada Dienvidāzijas cunami izšķirtu atpūtnieku ģimeni. Izdzīvošanas stāstā viss ir skaisti līdz atskārsmes brīdim par mazpazīstamā spāņa Huana Antonio Bajonas klaji manipulatīvo režiju. Ir grūti ļauties patiesam aizkustinājumam, teju ik brīdi apzinoties tīšu spēlēšanu uz cilvēcisko sajūtu stīgām. No 26.oktobra.

oo Mīlestība ir viss, kas jums vajadzīgs / Love Is All You Need. No oskarotās dāņu režisores Sūzenas Bīras pēdējo gadu smeldzīgajām drāmām negaidīti atšķirīga filma. Ar komismu apspēlētais stāsts par kādas sievietes cīņu ar slimību un tās sekām brīžam ir pārspīlēti salds. Lai gan kinodarbs fascinē ar režisorei raksturīgo cilvēcīgumu, tas atstāj arī paviršības piegaršu, jo sižets cieš no vairākiem līdz galam neatrisinātiem, līdz ar to neskaidriem stāstiem. No atmiņas ātri gaistoša romance, kur garantētai dāmu šarmēšanai vienā no lomām pieaicināts bijušais Bonds – Pīrss Brosnans. Kinoteātrī Splendid Palace no 26.oktobra.

Vācu filmu nedēļa. Jau astoto reizi uz pašmāju lielajiem ekrāniem būs pēdējo gadu vācu filmu programma: septiņas kinolentes, to skaitā Kristiana Pecolda uzņemtā filma Barbara – vēstījums par kādas sievietes dzīvi VDR, kas režisoram aizvadītajā Berlīnes kinofestivālā atnesa balvu par labāko režiju. Arī lielbudžeta grāvēja Neatkarības diena režisora Rolanda Emeriha skandalozā drāma Anonīms – par Šekspīru kā viltvārdi. No 26.oktobra līdz 1.novembrim kinoteātrī Splendid Palace. Ieeja Ls 2,50.

Skaistās skumjas

Posted on oktobris 24, 2012 by - Albums

Halls – Ark

Londonas elektroniskā dziesminieka Halls mūzikā ir daudz skumju, un to mēdz saukt arī par depresīvu popmūziku. Viņa debijas albumā Ark (var klausīties Hallsmusic.net) netrūkst kora dziedājumu sintēzes ar sfērisku ambiento noskaņu, vientuļu klavieru akordiem vai tīru basa pavadītu elektroniku. Tam klāt pievienotā dziedātāja balss tikai pastiprina nolemtības sajūtu. Taču tāpēc Halls mūzika ir neparasti skaista, nesamaitāta un dabiska. Ieraksts patiks Bon Iver pēdējā albuma cienītājiem.

Mēs

Posted on oktobris 24, 2012 by - Grāmata

Kārlis Vērdiņš

Rudens Latvijā mūždien bijis dzejas gadalaiks, taču šogad tas ir īpašs – līdzīgi koku lapotnēm, arī  dzejas grāmatu vāki, šķiet, kļūst arvien izskatīgāki un šogad ir īpaši skaisti. Rudenim īsti pieskaņots ir arī jaunās Kārļā Vērdiņa kopotās dzejas grāmatas Mēs saturs – tajā kā tādā ražas svētku grozā savākti vienkopus visi trīs Vērdiņa līdzšinējie un reizēm grūti pieejamie krājumi, kā arī papildināta un uzlabota dzejoļu kopa Mēs.

Lasi un sabojā sev dzīvi!

Posted on oktobris 24, 2012 by - Recenzija

Latviski iztulkota pēdējās desmitgades, iespējams, kaitīgākā grāmata – par domāšanas aplamībām

Izdevniecība Jumava ir izdevusi kaitīgu grāmatu – Daniela Kānemana Domā ātri, domā lēnām (Daniel Kahneman. Thinking, fast and slow). Ja nezina, kas tajā rakstīts, tad dzīve ir ērtāka un kopumā vieglāk dzīvojama. Vieglāk saprotama un tāda, kurai nekaitē racionāli spriedumi. Pieturoties pie grāmatas virsraksta – tā būtu dzīve, kurā secinājumi tiek izdarīti ātri un bez piepūles. To, ka daudzi lēmumi var būt aplami un slikti prognozēt nākotni, mēs varam tā arī nekad neiedomāties.

Kānemana grāmata nav vienīgais kaitīgais izdevums – vēl ir tādi autori kā Talebs, Arēlijs, Gilberts, arī Tālers un Sunsteins, kas arī radījuši līdzīga satura bestsellerus. Tie, cik man zināms, vēl nav latviskoti. Bet ir divas būtiskas atšķirības.

Pirmkārt, Kānemans kopā ar nelaiķi kolēģi Eimosu Tverski par aplamībām cilvēku spriedumos domāja un atbilstošus pētījumus veica jau kopš 70.gadu sākuma. Izveidojās zinātnes novirziens, ko sauc dažādi, bet visbiežāk – ekonomiskā uzvedība vai ekonomiskā psiholoģija.

Otrkārt, Kānemans, būdams psihologs, 2002.gadā par Domā ātri, domā lēnām aprakstīto zinātnieka darbu ieguva Nobela prēmiju ekonomikā.

Grāmatas 500 lappušu saturu (starp citu, latviešu valodā grāmatai ir par 100 lappusēm vairāk nekā angļu – tas ir piemērs grāmatā aprakstītajai heiristiskajai domāšanai: bieza, tātad nopietna, ir par ko maksāt) šeit vienā lappusē nepārstāstīšu. Tikai grāmatas garā pamācīšu, ka no veiksmes stāstiem neko lāgā iemācīties nevar – stāsti pievelk, sniedz cerību, liek izdarīt pārspīlējošus spriedumus par to iespējamības pakāpi, izdarīt aplamas prognozes par savu laimi nākotnē, pirkt nevajadzīgi dārgus auto, spekulēt (un beigās zaudēt) biržā.

Grāmata iztulkota visnotaļ labā valodā un, neraugoties uz sarežģīto saturu, lasāma raiti. Strādājuši trīs tulkotāji, laikam jau – lai ātrāk. Dažas nedēļas, ko prasītu rūpīgs redaktora darbs, būtu nozīmīgi uzlabojušas grāmatas tulkojuma vērtību.

Pirmkārt, nav konsekvences terminu lietojumā. Grāmatas beigās publicēti klasiskie Kānemana raksti. Tur viena terminoloģija, pārējā grāmatā – cita. Kānemans runā par trīs heiristikām, bet nezin kāpēc vietām grāmatā šis vārds lietots vienskaitlī, lai gan tas jāsaprot daudzskaitlī. Nevaru arī atturēties, aroganti nepiezīmējis, ka angļu behavior latviski nozīmē «uzvedība» (tāpēc jēdziens «biheiviorālā ekonomika» kļūst saprotamāks, ja to dēvē par ekonomisko uzvedību, kā to arī parasti tulko), bet classmate, doktorantūrā mācoties, nav klasesbiedrs. Šīs bija kaitinošākās tulkojuma vietas, kas demonstrē redaktora trūkumu, bet nebūt ne vienīgās.

Otrkārt, latviešu versijai nav arī alfabētiskā indeksa grāmatas beigās, ir tikai tekstā minēto personu saraksts. Indeksa trūkums tulkojuma vērtību pazemina vismaz par trešdaļu – katrā ziņā tiem, kas varētu gribēt pēc kāda laika atcerēties kādu piemirstu jautājumu.  

Varbūt būtu vērts uzreiz izdot rediģētu otro izdevumu? Galu galā, Kānemans ietekmes ziņā ir tāds kā 21.gadsimta Freids – psihologs, kura vārdu drīz zinās visi. Un visi domās, ka saprot, kas ir spriešanas heiristikas un neobjektivitātes. Kaut ko būs dzirdējuši par izredžu teoriju un kadrēšanas principiem. Atšķirībā no Freida Kānemans savas idejas izklāsta konsekventi, un tās ir eksperimentāli pārbaudītas. Ekonomisti, mediķi, juristi, satiksmes plānotāji, politologi šo grāmatu lasa. Un sabojā sev dzīvi.

Beigšu ar jautājumu – kurš scenārijs ir iespējams ar lielāku varbūtību?

A. Latvijai ir labs budžets, normāla demogrāfija, izgudrota «Latvijas Nokia», katrā pagastā vismaz trīs ekosaimniecības, viena augstskola pasaules simtniekā – pēc desmit gadiem esam pasaules desmit laimīgāko valstu saimē.

B. Pēc desmit gadiem Latvija ir pasaules desmit laimīgāko valstu saimē.

Ja gribas izvēlēties A atbildi, jums jālasa Kānemans; ja dodat priekšroku B, esat loģiski domājošs vai arī jau lasījis Kānemanu.

Igauņu Hermanis

Posted on oktobris 24, 2012 by - Afiša

Nacionālajā teātrī jauno izrādi Zeme un mīlestība iestudējis viens no pašlaik pieprasītākajiem kaimiņzemes režisoriem Elmo Nīganens

90.gadu vidū izrādes apspriešanā vārdā nenosaukta latviešu teātra kritiķe par Elmo Nīganenu Platonova lomā Antona Čehova lugā esot teikusi aptuveni tā – var teātrī strādāt kaut par apkopēju, ja tikai zini, ka katru dienu piecas minūtes izdosies paskatīties uz ko Tādu. Laiks ir pagājis, brīnišķīgs igauņu aktieris ir pārtapis slavenā igauņu režisorā, tomēr ir lietas, kas nav mainījušās. Cilvēki, ar ko Nīganens teātrī sastopas, joprojām nonāk viņa valdzinājuma varā. Šoruden tas noticis Latvijas Nacionālajā teātrī, kur 25.oktobrī notiks režisora iestudētā igauņu rakstnieka Antona Hansena Tamsāres Zemes un mīlestības dramatizējuma pirmizrāde. Pie programmiskās igauņu rakstnieka pentaloģijas ceturtās daļas Elmo Nīganens atgriežas otro reizi, kaut režisora ceļš līdz savas zemes klasikai bijis līkumains. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc mākslinieks, kuram ir laikmetīgās Igaunijas vistalantīgākā režisora slava, pie mums ir maz zināms. 

Elmo Nīganens teātrī sevi pieteica 20.gadsimta 80. un 90.gadu mijā kā spilgtu raksturlomu veidotājs. Apguvis vīriešu drēbnieka profesiju, nomācījies vienu kursu režijas specialitātē, viņš tika iesaukts obligātajā padomju karadienestā. Pēc atgriešanās civilajā dzīvē Nīganens studēja Tallinas Valsts konservatorijā aktieros, un viņa profesionālajā CV ierakstītas gan lomas Antona Čehova lugās, gan 18.gadsimta dramaturga Karlo Goci stilizētais delartiskās komēdijas Pantalones tēls. Pats režisors intervijās ir stāstījis, ka aktiera gēnu sevī izjūt spēcīgi. Ka viņam patīk rādīt saviem aktieriem priekšā, ko un kā spēlēt, vienlaikus ļaujoties mirkļa aizrautībai un improvizācijai pretstatā racionāli izdomātām iestudējumu shēmām. Tomēr Elmo Nīganens ir arī intelektuāli labi sagatavots režisors – pārvalda visu mūsdienu teātra teorētiķu «arsenālu». Un ne tikai pārvalda, bet arī radoši izmanto savos iestudējumos.

Nīganens veido izrādes, kas pirmajā acu uzmetienā šķiet pagalam tradicionālas, bet valdzina ar kādu grūti notveramu papildu izteiksmību – telpas poētiku (režisors Igaunijā plaši strādājis ar vides teātrim tuvām telpām), polifoniju, vizuālām metaforām, ritmu, tempu… Tas vienlaikus ir un nav reālistisks teātris – filigrāni izstrādātiem varoņu raksturiem inscenējumā līdztekus liegi skan modernisma teātrim tuvas notis. Latvijas kontekstā viņa izrādes visvieglāk izteikt ar salīdzinājumu – to, ko Alvis Hermanis teātrī dara pēdējās trīs sezonas, Elmo Nīganens konsekventi darījis visu savu teātra mūžu nu jau 20 gadus. Proti, viņš atjauno psiholoģiskā teātra izteiksmes līdzekļus.

Kāpēc Elmo Nīganens nav pasaulslavens? To īsti nesaprot arī paši igauņi. Kopš 1992.gada režisors vada Tallinas Pilsētas teātri (līdz 1994.gadam Jaunatnes teātris), daudz iestudējis pasaules «lielo klasiku» – Antona Čehova, Fjodora Dostojevska,  Viljama Šekspīra, Vitolda Gombroviča, Toma Stoparda darbus. Viņa krievu klasikas interpretācijas augstu tiek vērtētas Krievijā, Nīganens bijis prestižā Edinburgas festivāla oficiāls viesis. Tomēr supernovas statusam ar to nepietiek. Atbilde, iespējams, ir paradoksāla. Elmo Nīganens nav revolucionārs. Viņa režija, kaut arī novatoriska, nevis apšauba, bet izrāda cieņu tradīcijai. Turklāt, kā raksta igauņu teātra zinātniece Lūle Epnere, Nīganens, aizrāvies ar vispārcilvēcisko, vismaz desmitgadi negāja kopsolī ar paša paaudzi interesējošajām aktualitātēm. Varbūt tāpēc nav nejauši, ka igauņi, jautāti par svarīgākajiem Nīganena iestudējumiem, pirmos min igauņu autoru darbu inscenējumus, kas tapuši pēdējos sešos gados. 

Šā iemesla dēļ Nacionālajā teātrī ir pamats gaidīt mākslas brīnuma dzimšanu. Igauņu klasiķis Tamsāre (1878-1940) ir savdabīgs autors – romānos apvieno reālisma un modernisma idejas, un līdz šim viņa darbi ļāvuši uzspīdēt Nīganena talanta savdabīgākajām šķautnēm. Romānu sērijas ceturtā daļa, ko režisors inscenē Nacionālajā teātrī, stāsta par 20.gadsimta 30.gadiem – vērtību krīzi sabiedrībā, tiecoties pēc eiropeiskas identitātes, piemirstot par saknēm, arī par cilvēka likteni laiku griežos. «Pie Tamsāres es nonācu vēlu, kādos 40 gados, katrā ziņā – kad galva jau strādā. Viņš ir pirmais igauņu autors, ko iestudēju. Reti, lasot romānus, nākas tā smieties un raudāt. Domāju, skatītājam neliksies, ka darbs ir rakstīts 30.gados, jo procesi tagad notiek tādi paši, raksturi ir arhetipiski,» par topošo iestudējumu Latvijas teātrī saka režisors. Visas cerības sagaidīt izrādi, kura izbaudāma pilnā teātra garšas buķetē.

Zeme un mĪlestība. Pirmizrāde 25.oktobrī. Nākamās izrādes 26.oktobrī, 1.,4. un 6.novembrī. Ls 1-12

Viss labais pievelkas

Posted on oktobris 24, 2012 by - Intervija

Oktobra beigās sākas Rīgas modes nedēļa, bet žurnāliste Una Meistere stāsta par modi un dzīvesstilu plašākā kontekstā, par iespēju dzīvot gudri un skaisti

Unas Meisteres raksti par modi un ceļojumiem jau gandrīz 20 gadus ir viena no interesantākajām lasāmvielām Latvijas medijos. 90.gados viņa ieguva popularitāti ar reportāžām no augstās modes skatēm Eiropas lielajās pilsētās, kā arī stāstiem par modes vēsturi žurnālā Santa. Nu jau piecus gadus viņa kopā ar Andreju Žagaru vada ceļojumu portālu Anothertravelguide.com. Pirms pusotra gada Una ar domubiedriem izveidoja arī portālu Arterritory.com, kas vēsta par interesantiem mākslas notikumiem Baltijā, Skandināvijā un Krievijā.

Kādus medijus tu lieto, lai noskaidrotu jaunās sezonas stila vadlīnijas?
Manās attiecībās ar modi ir bijuši visādi posmi. Gandrīz desmit gadus braucu uz modes skatēm, piedzīvoju, kā lielo ģēniju laiks pamazām izplēn, tā vietā ienākot skaudrām korporatīvajām attiecībām. Kaudzēm pirku žurnālus, sezonas kolekciju almanahus. Un tajā brīdī, kad manā darba telpā burtiski vairs nebija vietas un sāka smaržot pēc putekļiem nevis modes, sapratu – pietiek! 

Būtībā vislabākās stila vadlīnijas ir ikdienas ziņas – politikā, kultūrā, ekonomikā, jo tieši vai pastarpināti visi aktuālie noskaņojumi transformējas modes valodā. Turklāt dzīvojam laikmetā, kad tendences nomainās milzīgā ātrumā. Ja tām grib izsekot, tad ir kā pelei, kas krātiņā skrien pa ratu, – beigās tikai izkārta mēle, un viss aktuālais jau novecojis. Tendences, protams, ir modes biznesa maize un ūdens. Patiesībā jau lielākā daļa no aktualitāšu piedāvājuma cilvēkiem nav vajadzīga, bet ar modes žurnālu, portālu, avīžu rakstiem, blogiem, televīziju, Oskaru, Kannu sarkanajiem paklājiem tiek radīta sajūta, ka mums katru sezonu jābūt atbilstošiem abstraktām jaunākajām vēsmām.

Pieņemu, ka «jaunumi modē» tevi neinteresē tāpēc, lai kaut ko no tā visa uzvilktu. Ja tie tevi interesē, tad kāpēc?
Mani mode vienmēr interesējusi kā sociāls fenomens, kā valoda, izpausmes veids. Šis modes biznesam noteikti nav vieglākais laiks. Iespējams, tieši tālab vairāk nekā jebkad agrāk modes industrijas prioritātēs izvirzījies zīmola tēls un pievienotā vērtība – mēģina to pucēt ar modes izstādēm, leģendāriem zīmoliem veltītiem muzejiem un neordinārām partnerībām. Par varītēm nostiprināt sašūpoto ilūziju pili, ka mode ir kaut kas vairāk nekā tikai drēbes. Kaut vai aktuālā modes koķetērija ar mākslu, kuras spilgtākais piemērs ir nesenā Louis Vuitton sadarbība ar [japāņu mākslinieci] Jajoi Kusamu. Vai Kusamas pumpas ir pietuvinājušas Vuitton somiņu mākslas darbam? Protams, ne. Taču patērētājkulta sirdsapziņas nomierināšanai, protams, ir patīkamāk (jo šķietami jēgpilnāk), nekā būt vienkārši apsēstam ar kurpēm, somiņām, mašīnām. 

Starp citu, kādreiz ir neprātīgi interesanti pētīt modes iedvesmas avotus – tā var gan pārlasīt grāmatas, gan noskatīties neredzētu filmu, pat izplānot veselu ceļojumu. Tieši tā reiz devos tādā kā modes svētceļojumā uz Marrākešu. Man gribējās savām acīm redzēt krāsas, siluetus, piedzīvot atmosfēru, sajust smaržas, kas savulaik tā fascinēja un iedvesmoja dizaineru Īvu Senlorānu.

Vai saskati atšķirību starp to, ko cilvēki uzskata par aktuālu un interesantu Latvijā un citviet pasaulē?
Tie laiki, kad [Sorosa fonda-Latvija vadītāja] Vita Matīsa audzināja no postpadomju muciņas izlīdušos latviešu politiķus un uzņēmējus, ka ir nepiedienīgi nēsāt zeķes ar sandalēm vai kailas miesas pavīdēšana starp zeķi un uzvalka bikšu malu ir avārija, par laimi, nu pieder pagātnei. Cita lieta, ka joprojām ir daudz sīkumu, kas dažkārt nodod, ka esi no Austrumeiropas. Tas ne vienmēr ir apģērbs. Visbiežāk žesti, ķermeņa valoda, manieres. Vecajā Eiropā tomēr visu laiku ir eksistējusi zināma lietu kārtība. Arī par to, kā jāģērbjas attiecīgās dzīves situācijās. 

Ģērbšanās stila atšķirības pastāv arī Eiropas galvaspilsētās – kā ģērbjas Parīzē, kā Londonā, Berlīnē, Milānā vai Romā. Man liekas interesanti un brīnišķīgi, ka atšķirības pastāv. Tas taču ir skaisti, ka, piemēram, Indijā jo-projām daudzas sievietes tērpjas sari un Japānā, par spīti histēriskajai brendomānijai, nav izmiris kimono! Un cienījamiem britu džentlmeņiem joprojām ir Sevilrovā šūti uzvalki, kurus nekļūdīgi var atšķirt pēc tā, ka tie nav līdz galam perfekti, un vakarā savā piemājas dārza pagalmā viņi iznāk pastaigāties uzvalkā ar visu lakatiņu krūškabatā. 

Tas, ka mēs tik ļoti ap šo visu ņemamies, joprojām ir mūsu postpadomju komplekss. Turklāt, vakarā pastaigājot pa Rīgas ielām, pilsēta ir pilna brīnišķīgu jauniešu, kas bez jebkādām atšķirībām iederētos jebkurā Eiropas galvaspilsētā.

Nesen Rīgā ar pompu atvēra apģērbu veikalu H&M. Tu to nodēvēji par provinciālisma pazīmi, bet pašu masu modi – par fast food. Kāpēc cilvēki labprāt lieto masu produktus?
Man joprojām šī ažiotāža šķiet neadekvāta. Latvijā ienāk zviedru masu modes gigants, bet prezentāciju apmeklē vietējās sociālās skatuves krējums teju vakarkleitās. Stumdās pie laikošanas kabīnēm un stāv rindā pēc drēbēm. Joks, ka mums tagad ir H&M, tātad, esam Eiropā, ir vairāk nekā skumjš. Es neesmu pret H&M, savā nišā tas ir lielisks spēlētājs. Bērnu un tīņu vecāki var gavilēt, ka iespējams iegādāties pietiekami kvalitatīvu apģērbu par bērna augšanas ātrumam atbilstošu cenu. Tāpat kā Zara un Mango, H&M tirgū ir sava vieta. Taču, manuprāt, ažiotāžai būtu iemesls, ja mums būtu kaut viens latviešu modes zīmols, par kura starptautiskajiem panākumiem varētu gavilēt. Kā dāņi par Henriku Vibskovu, piemēram.

Vai starp Latvijas modes māksliniekiem tev ir favorīti?
Man nav favorītu, taču ir dizaineri, par kuriem ļoti turu īkšķi. Piemēram, MAREUNROL’S – iekļūt starptautiskajā modes tirgū nav viegli, bet ceru, ka viņi to izdarīs. Viņi jau veikuši pietiekami daudz mājasdarbu, lai tā notiktu, un viņiem ir mērķis. 

Vēl man prieks par Elitu Patmalnieci – latviešu komplicētajā vidē ir maz tādu īsteni krāšņu personību. Savā ziņā tīrradņu, un Elita tāda ir. Turklāt viņā ir fantastiski nesavtīga pozitīvā enerģija. Tā ir vērtība, ko mums te vajadzētu tiražēt sērijās. Prieks arī par Natāliju Jansoni, jo viņa ir krieviete, bet atvērusi latviešu dizaina veikalu Riija, ko neviens latviešu dizainers tik konceptuāli tīri un pārliecinoši līdz šim nav spējis. 

Turpinot par to, kāpēc vairums cilvēku tik ļoti cenšas līdzināties cits citam…
Dziļākajā būtībā cilvēkiem nepatīk pārāk atšķirties no citiem. Tas uzliek pienākumus. Turklāt, robeža starp to, kad tevi sauc par stilīgu vai par frīku, ir trausla. Iepērkoties masu modes veikalā nav daudz jādomā. Ir grūti kļūdīties, jo viss jau salikts: krāsas ar krāsām, stili ar stiliem, sezonas tendencēm atbilstoši. Cilvēki ir slinki, un masu modes zīmoli ar šo slinkumu ideāli manipulē. 

Vai vari nosaukt personības šodien, kurām stila ziņā līdzīgu nav? Cenšoties būt oriģināli, cilvēki bieži iekrīt kādu subkultūras grupu slazdā. Latvijā tagad simti divdesmitgadnieču atdarina modes blogeri Agnesi Kleinu, kura savukārt līdzinās tūkstošiem citu pasaulē.
Visvienkāršāk laikam būtu minēt Lēdiju Gagu, tai ir miljoniem sekotāju. Taču, manuprāt, viena no fascinējošākajām personībām, arī daudzu dizaineru mūza (piemēram, Viktor&Rolf) ir britu aktrise Tilda Svintone. Ar savu neatkārtojamo tēlu, inteliģenci un spēju mirdzēt uz sarkanā paklāja arī bez skropstu tušas un briljantiem. Nesen Parīzē biju uz viņas performanci Neiespējamā garderobe: 40 minūtes viņa uz Palais de Tokyo improvizētās modes mēles demonstrēja pašlaik rekonstruētā Parīzes Modes muzeja zelta fondu. Tērpusies bēši baltā uzsvārcī, akurāt tādā, kādus leģendāro metru – Živanšī un Diora – laikos nēsāja viņu modeles augstās modes salonos. Bāla āda, mati, grims, kas drīzāk slēpj, nekā izceļ, bēšas augstpapēžu laiviņas un balti cimdi – šajā performancē viņa vienlaikus bija tērpu pjedestāls un medijs. Neviens no viņas demonstrētajiem tērpiem un aksesuāriem, kurus pa vienam vien viņa iznesa uz mēles, vairs nekad netiks nēsāts. Tie vienkārši ir pārāk trausli, lai varētu atļauties vilkt mugurā, parasti muzeju izstādēs tos slēpj stikla kastēs. Taču Tilda spēja šos tērpus uzģērbt neuzģērbjot. 

Tikai pieliekot sev klāt, viņa iznesa Madame Gres melno 1942.gada kokteiļkleitu tā, it kā patiesībā tā būtu viņai mugurā. Kādu 1898.gadā tapušu greznu, izšūtu apkakli viņa turēja uz bēšas, ar audumu apvilktas planšetes – kā mākslas darbu. Napoleona ceremoniālās frakas apkaklē viņa burtiski ienira, kā meklējot tās kādreizējā īpašnieka pēdas un pēc tam… atstūma. Katrs no tērpiem uzbūra savu raksturu, sejas izteiksmi, gaitu. Viņa iemiesojās tajos kā hameleons, palienot zem «ādas» un ievelkot skatītāju neticamā sajūtu piedzīvojumā. Tā bija izcilākā modes skate, ko man jebkad gadījies piedzīvot.

Vēl droši vien varētu minēt Keitu Mosu, viņai piemīt Dieva dota dāvana, ko angliski dēvē attitude. Var uzvilkt mugurā jebko un iznest tā, ka tas vienmēr izskatīsies perfekti.  

Tu esi pētījusi modes vēsturi kopsakarībās ar politikas, ekonomikas, kultūras procesiem pasaulē. Par ko liecina vintage jeb retro apģērba gabalu, apavu, aksesuāru popularitāte?
Tās savā ziņā ir atbilde uz globālo lietu pārsātinājumu. Tāds modes politiskais paziņojums. 90.gados ASV radās žurnāls Cheap Date, kura moto bija būt par pretmetu klasiskiem modes žurnāliem, kas tobrīd bija pārtapuši komerciālos zīmolu katalogos. Cheap Date bija pārpilns ar «blusu tirgu» atradumiem un masu modes alternatīvu. Izdevuma slejās tolaik gozējās visas pazīstamākās un «nepieradinātākās» modeles: Erīna O’Konora, Karena Elsona, Sofija Dala. 

Vintage fenomena vēstījums ir nepārprotams. Tas liecina, ka esi pret neadekvāti augstām cenām un masu ražošanu. Apzinies, ka lēts un neparasts ir oriģinālāks nekā dārgs un visur atrodams. Turklāt, spējot uziet kādu retro pērli, tu savā ziņā apliecini, ka neesi prasta mārketinga upuris. Starp citu, spēja ietaupīt liecinot par sava veida inteliģenci, jo nopirkt dārgākajā veikalā visdārgāko lietu nav nekāda māksla. Vintage stils ir arī lielisks veids, kā iepazīt modes vēsturi. 

Kā tu vērtē Latvijas politiķu stila centienus? Daži no viņiem pasākuši uz Saeimu braukt ar divriteni – svaigums vidē, kur īpaši neatļaujas eksperimentēt ar citādu «etiķetes lasījumu».
Manuprāt, lielākais Latvijas politiķu un arī latviešu modes trūkums ir nespēja atbrīvoties no latviskā smagnējuma. Apģērbs jau ir spogulis, un no sevis neaizbēgsi – arī ar divriteni ne. 

Portāli, kurus esi izveidojusi kopā ar domubiedriem – Anothertraveguide.com ceļojumiem un Arterritory.com mākslas procesiem -, ir patiešām labi ideju avoti un ceļveži. Kur tu pati meklē informāciju par notiekošo pasaules mākslas galerijās, opernamos, koncertzālēs, festivālos?
Informācijas meklēšana ir mans mīļākais mājasdarbs pirms jebkura ceļojuma. Tas ir process, kas spēj sagādāt neticamu baudu, jo nekad līdz galam nezini, ko atradīsi. Viena avota nav, tāpat kā nav ideālu ceļvežu. Operas notikumu un festivālu ziņā nav ideālāka avota par Operabase.com. Muzejiem un galerijām ir mājaslapas – mūsdienās uzzināt, kur kas notiek, nav nekāda lielā problēma. Daudz grūtāk ir izkristalizēt būtiskāko, un tieši to mēs savos portālos cenšamies darīt. 

Kādi ir tavi ceļojumu pieturas punkti tuvākajam pusgadam, ko ieteiktu arī citiem?
Šis gads ir zīmīgs ar jaunu jeb jaunā veidolā atdzimušu mākslas telpu birumu. Frankfurtē tika atklāta Štēdela muzeja jaunā apakšzemes piebūve. Brīnišķīgs projekts, arhitektoniski īstens Alises piedzīvojums mākslas zemē. Ekspozīcijas fundamentu veido prominento Deutsche Bank un DZ Bank kolekciju esence. Savām acīm noteikti vērts apskatīt arī Renco Piano jaunāko projektu Oslo – Astrup Fearnley privāto muzeju. Tas ir izpelnījies visai kontroversiālas atsauksmes. Amsterdamā pēc ieilgušas rekonstrukcijas beidzot durvis vērusi Stedeljik muzeja jaunā piebūve, kuru arhitektoniskā veidola dēļ vietējie jau iedēvējuši par vannu. Parīzē nesen tika atklāts jaunais Luvras Islāma spārns un Gagosian impērijas jaunākā galerija lidostas angārā. Vēl noteikti vērts pievērst uzmanību Maskavai, kas patlaban strauji maina kažoku, pretendējot uz kultūras metropoles statusu. Šomēnes Gorkija parkā tiks atklāts Dašas Žukovas iedibinātā laikmetīgās mākslas centra Garage pagaidu paviljons, kuru projektējis Šingeru Bans. Ambiciozi sevi pieteikusi galerija Red October izbijušās konditorejas fabrikas Sarkanais oktobris teritorijā, kur pašlaik skatāma Emīlijas un Iļjas Kabakovu izstāde. Jaunā, mākslas telpas veidolā šomēnes durvis ver arī leģendārais kinoteātris Udarņik, kur padomju laikos notika daudzu filmu pirmizrādes. Nesen pēc rekonstrukcijas tika atklāts arī vēsturiskais izstāžu nams Manēža. Īsi sakot, Maskavā pašlaik ir ko redzēt.

Ja sanāk būt Parīzē, tur pašlaik skatāmas divas brīnišķīgas izstādes – viena veltīta modei un impresionismam (Orsē muzejā), otra – bohēmistiem (Grand Palais). Abas ir īpašas arī iekārtojuma dēļ. Savukārt Vīnes Leopolda muzejā jau pamatīgu diskusiju vētru sacēlusi izstāde Naked Man – veltījums kaila vīrieša tēlam mākslā.

Nākamajā pavasarī, atzīmējot Vāgnera 200.dzimšanas dienu, Berlīnes Staatsoper sāks pilnu Nībelungu gredzena ciklu, kura režisors ir Gijs Kasjē, bet diriģēs Daniels Barenboims. Savukārt tepat Helsinkos novembrī notiek teātra festivāls Baltic Circle, kur strādā arī latviešu dramaturgs Ivo Briedis.

Vai Latvijā dzīvot ir interesanti?
Latvijā ir brīnišķīgi cilvēki, ar kuriem kopā es varu realizēt savas idejas. Un viņiem ir trakas idejas. Manuprāt, tas ir daudz. No populārā Latvijas paguruma mani savulaik izārstēja Rīgas grāmata, kas nu jau piedzīvojusi vairākkārtējus atkārtotus izdevumus. Šovasar tā tika izdota japāņu valodā Tokijā. Tās veidošanas process bija sava veida psihoterapija, ļaujot man ieraudzīt savu pilsētu pilnīgi no citas puses. Latvijā joprojām ir daudz iespēju, vajag tikai gribēt darīt. Labām idejām, tāpat kā labām domām, parasti viss labais pievelkas. Vismaz tāda ir mana pieredze.

5 iedvesmojošākie muzeji
Brandhorstu muzejs Minhenē. Viens no skaistākajiem privātkolekciju muzejiem, kura fasāde (veidota no 36 000 vertikāliem 23 dažādu keramikas flīžu «slēģiem») atgādina abstrakcionisma paraugu. Fantastiska Saja Tvomblija darbu kolekcija. Atsevišķa telpa, teju kā klusa svētnīca, veltīta viņa slavenajai lielformāta darbu sērijai Lepanto.

Beielera fonds Bāzelē.  Arhitekta Renco Piano dzejolis mākslai. Tapis kā mākslas kolekcionāra un dīlera Ernsta Beielera vērienīgās 20.gs. mākslas kolekcijas mājvieta. Galvenajā zālē ar lielajiem stikla logiem, tieši iepretim dīķim, eksponēts Kloda Monē triptihs Ūdens liliju dīķis. Iepretim ir askētisks koka sols, kurā apsēžoties laiks vienkārši izgaist.

Palais de Tokyo Parīzē. Muzejs ar brīnišķīgu darbalaiku – no pusdienlaika līdz pusnaktij. Eiropas lielākā laikmetīgās mākslas telpa. Nesenā rekonstrukcijā uz āru apzināti izgrieza radošā procesa «oderi»: eksponētas sijas, vadu jūkļi utt. Vienlaikus tam visam ir savdabīgā industriālās elegances sajūta. Tā teikt, perfekti režisēts bardaks ar franču šika piešprici.

Lalika muzejs Elzasā. Mans šīsvasaras atradums. Viens no skaistākajiem mazajiem muzejiem – veltījums juveliermākslas klasiķim Renē Lalikam (1860-1945). Izcila vides, arhitektūras un juveliermākslas simbioze. Turklāt nokļūšana vien ir vesels ceļojums – caur Elzasas mežiem un serpentīniem.

Punta della Dogana Venēcijā. Luksusa haizivs Fransuā Pino mākslas telpa izbijušās 17.gs. noliktavās. Interjers ir īsts japāņu arhitekta Tadao Ando meistardarbs. Ārpusē fascinējoši sniegbalta gozējas Čārlza Reja skulptūra Zēns ar vardi. Apmākušās dienās zēnu ieliek stikla kastē – kā trauslu radīšanas brīnumu, tādējādi utopiski mēģinot pasargāt no ikdienas prozas.

CV
Dzimusi Rīgā 1968.gadā
Studējusi žurnālistiku Latvijas Universitātē
Strādājusi laikrakstā Atmoda, Atmoda Atpūtai, Nakts
Bijusi žurnāla Santa un Klubs modes redaktore, Klubs Exclusive līdzveidotāja
Veidojusi Dienas pielikumu Dienas Stils un rakstījusi par modi SestDienā
Kopš 2007.gada interneta žurnāla Anothertravelguide.com galvenā redaktore
Viena no grāmatas Another Travel Guide Rīga idejas autorēm
2011.gadā kopā ar domubiedriem izveidoja mākslas un kultūras portālu Arterritory.com
Raksta par modi un ceļojumiem žurnālā Pastaiga un Lilit

Kalendārs

Posted on oktobris 17, 2012 by - Radars

Kultūras un izklaides notikumi


20.OKTOBRIS. PIRMIZRĀDE MEŽS RĪGAS KRIEVU TEĀTRĪ. Režisors Igors Koņajevs apgalvo, ka krievu dramaturģijā nav labākas lugas par aktieriem kā šis Aleksandra Ostrovska darbs. «Nu jau vairāk nekā 140 gadu tā aizstāv un apdzied mākslinieka profesiju, sajūsminās par teātra spēju just līdzi, priecājas par tā uzticību tikumiskiem ideāliem. Turklāt lugā ir aizraujoša mīlas intriga, kas balansē uz nozieguma robežas un kurā tiek izlemti divu sieviešu likteņi.» Ls 4-10. Bilesuserviss.lv, Trd.lv

17.-26.OKTOBRIS. JAUNĀS MŪZIKAS FESTIVĀLS ARĒNA. Septiņos koncertos tiks svinēta gan Džona Keidža simtgade (koncerts 23.oktobrī), gan meklēti renesanses un laikmetīgās mūzikas saskarsmes punkti Radio kora programmā Šekspīra sapnis (19.oktobris). Īpaša vieta koncertā Balss no citurienes (17.oktobris) atvēlēta elektroakustiskajai mūzikai. Uz Rīgu brauc arī leģendārā amerikāņu apvienība Bang on a Can All-Stars (20.oktobris), bet no Dānijas ierodas ģitārists Mikels Andersens ar soloprogrammu Elektrokardiogramma (21.oktobris). Sinfonietta Rīga koncerts 20.gadsimta melnās pērles veltīts trīs avangarda lielmeistaru Konlona Nenkerova, Jaņņa Ksenaka un Georga Frīdriha Hāsa mūzikai. Pirmoreiz Arēnā muzicēs Liepājas Simfoniskais orķestris, atskaņojot Pētera Vaska, Ērika Ešenvalda un Džona Keidža mūziku (26.oktobris). Ls 5-15. Bilesuparadize.lv, Arenafest.lv

24.OKTOBRIS. IZRĀDE LUPATAS TEĀTRĪ DDT. Spīķeru teātrī Dirty Deal Teatro jauns iestudējums – pasaka par apģērbiem. Pēdējos pāris gados Rīgā lielu popularitāti ir ieguvuši lietotu apģērbu veikali un par sava veida sportu ir kļuvis atrast interesantas drēbes starp tām, ko kāds cits atzinis par nevajadzīgām. Ko drēbes un attieksme pret tām liecina par mums? Ls 5. Bilesuparadize.lv

21.OKTOBRIS. KRISTAS BELLAS KONCERTS PALLADIUM. Ugunīgā tumšmate, kas izskatās tā, it kā būtu izkāpusi no vīriešu žurnāla lappusēm, jau daudzus gadus ir kinorežisora Deivida Linča mūza un draudzene. Dižais kinomistifikators (seriāla Tvinpīka, filmu Ceļš uz nekurieni, Malholanda ceļš režisors) nekad nav bijis vienaldzīgs pret mūziku. Paralēli sava albuma ierakstīšanai pērn viņš sacerēja dziesmas arī Bellai, producēja viņas soloalbumu. Ls 12. Bilesuserviss.lv

Jaunākās filmas

Posted on oktobris 17, 2012 by - Kino

 

oooo  Kazino aplaupīšana / Killing Them Softly. Gudra, ironizējoša jaunzēlandiešu režisora Endrū Dominika krimināldrāma par ekonomisko krīzi un Ameriku kā naudas pelnīšanas «apsolīto zemi». Atšķirībā no režisora krāšņā un poētiskā šedevra Džeses Džeimsa slepkavība šīs filmas vizuālā estētika ir krietni vien piezemētāka – un sižetiski pamatoti. Kazino aplaupīšana drīzāk atgādina 70.gadu krimināldrāmas vai kādu Tarantīno veikumu, kuram tā nedaudz līdzinās ar ciniskajiem tekstiem – Breda Pita galvenā varoņa jaudīgais monologs filmas beigās vien ir pietiekams iemesls, lai skatītos šo lenti. Maskulīna līdz kaulam un ar sulīgiem aktierdarbiem, Kazino aplaupīšana ir lielisks laba, inteliģenta trillera paraugs, kas no kino repertuārā bagātīgi pārstāvētajiem bojevikiem atšķiras ar lēnāku un dramaturģiski baudāmāku sižeta attīstību. Kino no 19.oktobra.

ooo 360. Elegants talantīgā brazīliešu režisora Fernando Mereiješa (Dieva pilsēta, Uzticīgais dārznieks) vairāku īsstāstu apkopojums par neuzticības tēmu. Dažādās pasaules vietās norisošā lente (apbružāta arī Austrumeiropa un Baltijas valstis) lepojas ar gaumīgu un klātbūtnes iespaidu radošu kinematogrāfiju un labiem aktierdarbiem, kur īpaši izceļas Entonijs Hopkinss. Taču līdz pilnīgai kino baudai un režisora iepriekšējo veikumu izcilībai lente nenonāk, jo Mereiješam filmu īsās noveles tā arī neizdodas saslēgt nostrādātā vienumā. No 19.oktobra.

ooo Līdz nakts mūs šķirs. Salīdzinoši maz zināmā krievu režisora Borisa Hļebņikova lente ir viena no jēdzīgākajām pēdējā laika kaimiņzemes komēdijām, kam bijusi tā laime nonākt Latvijas kinoteātros. Stāstā par kāda glauna restorāna personāla un apmeklētāju peripetijām netrūkst nedz laba humora, nedz cilvēcības. Vizuāli baudāms farsiņš! No 19.oktobra.

oo Viesnīca Transilvānija / Hotel Transylvania. Šoruden jau trešā animācijas šausmeņkomēdija ar veselu varzu atsauču uz agrīnajiem šā žanra darbiem. Taču šī multene atšķirībā no Frankenkranča un Paranormana ir gaužām holivudiska un nevar lepoties ar tik pievilcīgu animāciju. Derēs kā izklaides gabals, pie kura aizmirsties, ēdot popkornu. No 19.oktobra.

Brāļa ēnā

Posted on oktobris 17, 2012 by - Albums

Martha Wainwright – Come Home To Mama

Kanādiešu dziedātāju ģimenē augušās Martas dzīvē pēdējos gados ir bijuši divi nozīmīgi mirkļi – dēla piedzimšana un mātes pāragrā aiziešana mūžībā. Mātes tēma daudz saklausāma trešā albuma tekstos, savukārt muzikālais pavadījums, piedaloties Džona Lenona dēlam Šonam, Wilco ģitāristam un jāpaņu producentei Juka Hondai, kļuvis krietni daudzveidīgāks nekā tikai melanholiska akustiskā ģitārmūzika. Līdz vecākā brāļa Rufusa slavai Martai vēl tālu, lai gan abi ir apdāvināti ar izcilu muzikalitāti un balss tembriem.

Jaunā Bībele

Posted on oktobris 17, 2012 by - Grāmata

 

Valters Skots, gulēdams uz mirstamās gultas, znotam esot lūdzis: «Padod grāmatu!» «Kuru grāmatu?» «Ir tikai viena grāmata,» atbildējis Skots, ar to domādams Bībeli. Latviešiem kopš pagājušās nedēļas nogales nu jau pieejamas trīs dažādas (ja neņem vērā dažādas redakcionālas starpstadijas) grāmatas. Jaunais Bībeles tulkojums tā pieejamākajā variantā iesiets Crocs gumijapaviem radniecīgā parocīgā iesējumā, bet teksts grāmatā šķiet tāds, ka to mums varētu stāstīt arī  kāds, kurš atrodas tepat blakus. Ir interesanti salīdzināt ar Gliku, pat ja Dievam netic.