Nacionālajā teātrī jauno izrādi Zeme un mīlestība iestudējis viens no pašlaik pieprasītākajiem kaimiņzemes režisoriem Elmo Nīganens
90.gadu vidū izrādes apspriešanā vārdā nenosaukta latviešu teātra kritiķe par Elmo Nīganenu Platonova lomā Antona Čehova lugā esot teikusi aptuveni tā – var teātrī strādāt kaut par apkopēju, ja tikai zini, ka katru dienu piecas minūtes izdosies paskatīties uz ko Tādu. Laiks ir pagājis, brīnišķīgs igauņu aktieris ir pārtapis slavenā igauņu režisorā, tomēr ir lietas, kas nav mainījušās. Cilvēki, ar ko Nīganens teātrī sastopas, joprojām nonāk viņa valdzinājuma varā. Šoruden tas noticis Latvijas Nacionālajā teātrī, kur 25.oktobrī notiks režisora iestudētā igauņu rakstnieka Antona Hansena Tamsāres Zemes un mīlestības dramatizējuma pirmizrāde. Pie programmiskās igauņu rakstnieka pentaloģijas ceturtās daļas Elmo Nīganens atgriežas otro reizi, kaut režisora ceļš līdz savas zemes klasikai bijis līkumains. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc mākslinieks, kuram ir laikmetīgās Igaunijas vistalantīgākā režisora slava, pie mums ir maz zināms.
Elmo Nīganens teātrī sevi pieteica 20.gadsimta 80. un 90.gadu mijā kā spilgtu raksturlomu veidotājs. Apguvis vīriešu drēbnieka profesiju, nomācījies vienu kursu režijas specialitātē, viņš tika iesaukts obligātajā padomju karadienestā. Pēc atgriešanās civilajā dzīvē Nīganens studēja Tallinas Valsts konservatorijā aktieros, un viņa profesionālajā CV ierakstītas gan lomas Antona Čehova lugās, gan 18.gadsimta dramaturga Karlo Goci stilizētais delartiskās komēdijas Pantalones tēls. Pats režisors intervijās ir stāstījis, ka aktiera gēnu sevī izjūt spēcīgi. Ka viņam patīk rādīt saviem aktieriem priekšā, ko un kā spēlēt, vienlaikus ļaujoties mirkļa aizrautībai un improvizācijai pretstatā racionāli izdomātām iestudējumu shēmām. Tomēr Elmo Nīganens ir arī intelektuāli labi sagatavots režisors – pārvalda visu mūsdienu teātra teorētiķu «arsenālu». Un ne tikai pārvalda, bet arī radoši izmanto savos iestudējumos.
Nīganens veido izrādes, kas pirmajā acu uzmetienā šķiet pagalam tradicionālas, bet valdzina ar kādu grūti notveramu papildu izteiksmību – telpas poētiku (režisors Igaunijā plaši strādājis ar vides teātrim tuvām telpām), polifoniju, vizuālām metaforām, ritmu, tempu… Tas vienlaikus ir un nav reālistisks teātris – filigrāni izstrādātiem varoņu raksturiem inscenējumā līdztekus liegi skan modernisma teātrim tuvas notis. Latvijas kontekstā viņa izrādes visvieglāk izteikt ar salīdzinājumu – to, ko Alvis Hermanis teātrī dara pēdējās trīs sezonas, Elmo Nīganens konsekventi darījis visu savu teātra mūžu nu jau 20 gadus. Proti, viņš atjauno psiholoģiskā teātra izteiksmes līdzekļus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.