Strādājot pie pētījuma par padomju laika slavenāko dramaturgu Gunāru Priedi, teātra zinātniece Ieva Struka atklāja daudz svarīga par padomju laiku un cilvēkiem
Sadzīviska nianse kaut ko pasaka par Ievas Strukas darbu Gunāra Priedes dzīve un darbi arī simboliski: piekto sējumu, kas izdots šogad martā, lūgusi mājās pārnest dzīvesbiedram dzejniekam Edvīnam Raupam. Gandrīz tūkstoš lappušu biezo grāmatu Ievai pašai stiept nav gribējies. Grandiozais darbs: 48 autora lugu sakārtošana, viņa rakstu, dienasgrāmatu, vēstuļu izpēte Ievai prasīja piecus gadus.
Plašāk skatoties, pat piecpadsmit, jo pētnieciska interese par Priedes dramaturģiju un personību, vēlme rakstīt par viņu bijusi jau sen. Piektajā sējumā atklāts pavisam nesens vēstures posms – Atmodas gadi un atjaunotā Latvijas valsts, deviņdesmitie. Sirmais kungs tolaik aizvien intensīvi rakstīja lugas, dokumentējot jauno laiku. Tapa arī vēstules domubiedriem, dienasgrāmatas ieraksti. Sējuma lielā vērtība ir ne tikai Priedes personība un darbi, bet arī laiks un cilvēki, kas caur viņu spilgti iezīmējas.
Uzlūkojot Atmodas laiku, piektā sējuma ievadā jūs rakstāt, ka vispārējas jūsmas un ideālisma gaisotnē kaut ko svarīgu mēs varbūt nepamanījām. Ko tieši?
Kopsavelkot – sapratni, ka tie, kuri bija galēji patriotiski revolucionāri, ne vienmēr spēja apliecināt savu pilsoniskumu un valsts mīlestību, kad bija jāsāk darīt darbi. Un otrādi – tie, kas varbūt nebija [tribīņu] priekšplānā, jaunajā Lavijas valstī turpināja godīgi darīt savu darbu.
Rakstot par Priedi, vēl domāju par to, ka piederība komunistiskajai partijai mums kļuvusi par kritēriju cilvēku vērtējumam. Šodien dzirdam – ja Imants Ziedonis bijis partijā vai Māra Zālīte, tas ir negatīvi vērtējams viņu dzīves solis. Taču, pētot to laiku, ieraugi šo faktu neviennozīmīgumu.
Trešā lieta: šodien lasu ziņās, ka [VDK zinātniskās izpētes komisijai] joprojām netiek dota piekļuve čekas maisiem. Ārkārtīgi zīmīgi. Cilvēki, kuri ir pie varas un lemj, varu uztver kā savu personīgo īpašumu. Arī vēstures faktus viņi acīmredzot uzskata par privātīpašumu.
Netiek izskaidrots, kāpēc nedrīkstam uzzināt, kas čekas maisos atrodas. Par ko tik ļoti būtu jābaidās? Ja uzskatām, ka nepratīsim nosargāt savus līdzcilvēkus no linča tiesas, tā ir liela problēma, kas saistīta ar izpratni par tiesiskumu, mediju atbildību. Esmu aizdomājusies: kā būtu, ja pēc maisu atvēršanas tajos ieraudzītu – tikai piemēra pēc minu – savas mammas vārdu? Es taču nesāktu viņu mazāk mīlēt! Ja kādu esi pazinis kā mīlošu tēvu, vectētiņu, brāli, attieksmi nemainīsi. Toties maisu atvēršana sabiedrībai kopumā ļautu neskatīties aizmiglotām acīm uz cilvēkiem, kuri nodarījuši savai tautai nelāgi. Varbūt tas ļautu vairāk apdomāties, pirms paši izdarām kaut ko nelietīgu. Jo meliem noilguma nav.
Kas jums bija nepatīkamākais pārsteigums, lasot Priedes dienasgrāmatas par Atmodas laiku, tā līderiem? Ierakstos parādās, piemēram, neuzticēšanās slavenajam televīzijas raidījuma Labvakar! vadītājam Edvīnam Inkēnam. Priede raksta: ««Manas priekšnojautas attiecībā pret cilvēkiem mani nepieviļ. Nekad,» – lasu Bulgakova dienasgrāmatā, kuras – iznīcinātas! – kopiju nupat Ogoņokam nodevuši čekisti.»
Droši vien nedrīkstam spriedelēt, kamēr nav dokumentu un pierādījumu. Runājot par Gunāru Priedi, [dienasgrāmatā] Jānim Peteram veltītie vārdi nebūt nav glaimojoši. Domāju, tur vienmēr ir subjektīvais faktors: ir kādas īpašības otrā cilvēkā, ko nevari pieņemt. Un tad ir fakti.
Veidojot Priedes Rakstus, viņa vērtējumus par padomju laika un atjaunotās Latvijas kultūras dzīvi, personībām, izvēlējos publicēt viens pret vienu. Atstājot dienasgrāmatas neskartas, Priede devis zaļo gaismu tās publicēt. Ja viņš būtu gribējis kaut ko noklusēt, iznīcinātu rakstīto. Piemēram, jaunības laika dienasgrāmatā ir personiskās dzīves peripetijas, mīlestības lietas, ko viņš acīmredzot nav vēlējies publiski atklāt – tās izplēstas vai aizlīmētas ciet. Daudz gan tādu nebija.
Man likās svarīgi, ka Priedes viedoklis izskan. Tas ļauj mums uz dažiem [Atmodas laika] cilvēkiem paskatīties no citas puses, Jāni Peteru, Daini Īvānu, Viktoru Avotiņu un citiem. Tas nenozīmē, ka «ir tieši tā», kā viņš raksta. Nekas nav melns un balts. Šī ir viena laikabiedra liecība.
Kā domājat, vai dienasgrāmatā Priede sevi cenzēja – kaut ko apzināti noklusēja ar domu, ka rakstītais var tikt publicēts?
Viss, ko jutis līdz 1967. gadam, lugas Smaržo sēnes epopejai, ir rakstīts pavisam atklāti. Pēc tam viņš rēķinās, ka mājā kāds var iekļūt, paņemt šīs dienasgrāmatas. Pats ir atklājis, ka kopš tā laika tuvākos draugus un sarežģītākās situācijas fiksējis vienā teikumā vai pat tikai vienā vārdā. Piemēram, «šodien bija īpaši drūma diena». To lasot, ir pilnīgi skaidrs, ka viņš nerunā par laikapstākļiem. Pētnieka kārdinājums būtu noskaidrot, kas tajā datumā notika. Diemžēl to izdarīt vairs nevar.
Ir arī vietas diensagrāmatā, par kurām skaidrs – viņš vēlējies pateikt kaut ko negatīvu par cilvēkiem vai situācijām, zinot, ka kādreiz tas tiks publicēts.
Četrdesmitgadnieku paaudze un jaunākas paaudzes ir daudz rafinētākas – varu iedomāties, ka izsvērtu, ko savā dienasgrāmatā rakstīt, ko ne. Priedes paaudze ir naivāka, tīrāka. Tāpēc, domāju, rakstītajam var ticēt.
Vai jums izdevās, pētot Priedes dzīvesstāstu, saprast, kā savijas pretošanās režīmam ar komplimentēšanu tam? Daudzus padomju laika kultūras dižgarus varam nosaukt, kuru biogrāfijā ir šī pretruna.
Man par to ir sava teorija – tieši tāpēc, ka esmu rakstījusi grāmatu arī par [režisoru] Pēteri Pētersonu, kurš dzimis 1923. gadā. Priede – 1928. gadā. Kad ir Kurzemes katl-s, kara beigas, vienam pilni divdesmit gadi, otram piecpadsmit. Domāju, ka tam ir milzīga loma, vēlāk dzīvojot Padomju Savienībā. Ja esi kā jauns pieaudzis cilvēks piedzīvojis savas valsts sabrukumu, tevi nevar apmānīt ar ideju par lielo Staļinu vai labo Ļeņinu. Jebkurš padomju režīmu slavinošs vārds Pētera Pētersona vai jebkura cita viņa laikabiedra daiļradē ir dubultā dzīve. Savukārt Gunāra Priedes paaudze bija pusaudži, kad beidzās karš. Protams, viņi nebija tik naivi, lai ticētu, ka okupācijas nebija vai padomju vara tika nodibināta pēc darbaļaužu gribas. Vienlaikus šeit lomu spēlē izcelsme.
Pētersons pieder inteliģencei otrajā paaudzē. Priede – ar proletārisku izcelsmi. Ar to nav jāsaprot nekas slikts. Pirmie pēckara gadi cilvēkiem ar vienkāršāku izcelsmi deva iespējas. Piemēram, iegūt izglītību. Karš beidzies – dzīvība vairs nav apdraudēta, turklāt tagad vari mācīties, lai arī ar ideoloģisku pieskaņu. Šie jaunieši par padomju varu nebija tādās pašās domās kā tie, kuri pieredzēja brīvās Latvijas laiku [kā pieauguši cilvēki] un kuru ģimenes bija labi dzīvojušas. Piesaucam vēl jaunāku paaudzi – 1933. gadā dzimušos Ziedoni un Vācieti, viņu jaunības gadu slavinājumos padomju varai nav dubultās morāles. Tā ir ticība, ka iespējams izveidot jaunu, daudz taisnīgāku politisko sistēmu.
Šie jaunie radošie cilvēki pa īstam pamodās tad, kad pamodās visa Padomju Savienība – līdz ar Hruščova slaveno referātu [kompartijas XX kongresā 1956. gadā par Staļina personības kultu un tā sekām]. Tad viņi ieraudzīja, cik daudz melu un nelietības ir aiz skaistajiem vārdiem un ka šī sistēma ir noziedzīga. Kādu lēmumu tad katrs pieņēma par savu ceļu mākslā, kultūrā – tad nu būtu jārunā par katru atsevišķi.
Vai ir kāda būtiska nianse, par Priedi šajā ziņā runājot?
Es domāju, ka viņam lielākais trieciens nāca vēlāk, 1967. gadā, līdz ar aizliegto lugu [Smaržo sēnes]. Jau noticis Hruščova atkusnis, katra Priedes luga Latvijā ir notikums – tās iekļauj repertuārā, pirms viņš darbu pabeidzis. Kad tādā brīdī tev pasaka: viss, darbus vairs nepublicēs, priecājies, ka tevi vispār neizsūta no valsts…
Vai Priede nerēķinājās, ka ar šo lugu tā var notikt?
Nē. Viņš dienasgrāmatā gan piemin – «šis darbs netiks līdz skatuvei», bet, ka tas varētu izraisīt represiju vilni ne tikai pret viņu, bet arī [režisori] Lūciju Ņefedovu, [LPSR Kultūras ministrijas darbinieci] Inu Zaķi, to noteikti neparedzēja. Viņš bija virsotnē, un pēkšņi tas vairs neko nenozīmēja. Neglāba pat tas, kā viņa darbus mīlēja tauta.
Kas dramaturgu glāba no sabrukšanas?
Subjektīvi liekas, ka nav bez svara tas, vai esi viens brīdī, kad tevi sit, vai ar bērniem. Priedem nav tuvākās šūniņas, pa kuru sist, lai arī ir audžubērni. Viņu glābj tas, ka viņam ir cita profesija – studējis arhitektūru un pēc notikušā var strādāt Celtniecības tehnikumā par pasniedzēju. Labi, ka skola bija tik drosmīga – nāca pretī un piedāvāja darbu, jo draugi tādā brīdī var arī novērsties.
Uzreiz nāk prātā Vizmas Belševicas atmiņās minētais – šādā brīdī tie, kurus uzskati par draugiem, iet otrā ielas pusē un izliekas, ka neredz.
Ar Priedi notika tieši tāpat. Es domāju, ka viņam bija grūti to aptvert. Te ir nianses. Priedem bija ļoti laba humora izjūta. Viņš spēja uz notiekošo skatīties ar pašironiju – ā, tā dzīvē laikam notiek! Tur ir sava dramaturģija, interesanti tādā brīdī paskatīties, kādi ir cilvēki, izmantot to darbos.
No apspriedes par lugu Smaržo sēnes [kritiķes] Lilija Dzene un Maija Augstkalna aizgāja, drošs paliek drošs, nesagaidot beigas. Lilija Dzene man teikusi, ka tas ir viens no sliktākajiem viņas mūža darbiem, ko nožēlo. Vienlaikus viņa ir cilvēks, ar kuru mūža garumā Gunārs Priede turpina draudzīgas attiecības. Tātad pēc pirmā trieciena viņš atgūstas, ir augstsirdīgs. Esmu saskārusies ar apgalvojumu, ka Priede bijis ļaunatminīgs. Šis gadījums [ar Liliju Dzeni] rāda pretējo.
Kāpēc luga Smaržo sēnes tika atzīta par komunismam kaitējošu?
Lielākais iemesls bija tas, ka vārdā nenosauktu partijas funkcionāru, kura mājās lugā notiek jubilejas svinības, kāds iztulkoja kā [Centrālkomitejas] partijas sekretāru Kalnbērziņu. Otrs iemesls, manuprāt, bija tas, ka par vienu no galvenajiem tēliem – čekistu Zariņu – ironizē kulinārijas skolas audzēknes. Kā var ironizēt par augstu priekšnieku! Teikt, ka čeka naktīs ķersta cilvēkus!
Piecus gadus pēc skandāla Priede kļūst par Rakstnieku savienības valdes sekretāru. Vai viņam, jūsuprāt, bija saites ar čeku?
Cik man zināms, ne. Kas grib, lai tā raugās uz viņu, bet es ar diezgan lielu atbildību saku: tā nebija. Pirmā izrāde, kas tiek iestudēta vairākus gadus pēc skandāla, ir Ugunskurs lejā pie stacijas. Izrādes pieņemšana [1972. gadā] notiek ar čekas, Centrālkomitejas, Kultūras ministrijas pārstāvju klātbūtni. Teātrī ir pat miliči. Notiekošais gan jādala uz divi, jo izrādes režisors ir Ādolfs Šapiro, ne tas labākais varas acīs. Savukārt par administratīvo darbu runājot – Priede nonāk amatā pēc satiksmes negadījuma, kas notiek ar iepriekšējo Rakstnieku savienības sekretāru Albertu Jansonu. Viņš bauda lielu kolēģu uzticību – tam ir nozīme.
Kas bija Priedes unikālā stīga – kāpēc viņa lugas tā mīlēja?
Šeit man vajadzētu aizstāvēties pret [kritiķi] Zani Radzobi, kura žurnālā Ir uzrakstīja, ka nekas jau no tām lugām nav. Trīsdesmitgadnieks Priede iekaro popularitāti, jo pēckara Latvijā līdz tam nav lugu, kas spētu rezonēt ar domājošiem jauniem cilvēkiem. Ir tikai ideoloģiski plakanas, primitīvas lugas. Priedes pirmās lugas ir ļoti labas tieši tāpēc, ka labajos varoņos parādās arī daudz apšaubāmu īpašību un otrādi, sliktajos redzam tik daudz cilvēciskuma, tik daudz iespēju kļūdīties šajā sasodīti sarežģītajā dzīvē.
Dramaturgam vajadzīgs režisors – Priede sastop savu laikabiedru Pēteri Pētersonu. Pateicoties ļoti labajam iestudējumam un jaunajiem aktieriem, Jaunākā brāļa vasara [1955. gadā] iemanto tādu popularitāti, ka publika teātri gāž riņķī. Varbūt smieklīgs parametrs, bet no latviešu padomju autoriem Priede ir vienīgais, kura lugu varoņu vārdos tika saukti bērni. Pirms tam tādi ir tikai Rainis un Blaumanis. Elīnas, Alekši, Leldes, Andas. Priedes laikā – Normundi, Gundegas, Uģi, Valteri.
Domāju, ka Priedes gadījumā nav jābaidās no vārda «latviskas». Viņa lugas ir ļoti latviskas. Tieši no raksturu pētniecības viedokļa. Varoņi ir noslēgti. No tiem grūti izdabūt, ko jūt un domā. Jo dziļāks cilvēks, jo noslēgtāks. Tas ir motīvs, kāpēc padomju laikos Priedi salīdzināja ar Čehovu un viņa lugas mīlēja Igaunijā.
Priedem ir neparasta valoda. Teikumu struktūra atšķiras no ierastās – tā ir nostrādāta, pabeigta. Arī leksika – viņš pēta latviešu folkloru, tautasdziesmas, viņa lugās tās ir klātesošas. Vēlas padarīt valodu bagātāku. Tas saduras ar cilvēku ikdienišķo vēlmi padarīt valodu nabagāku, nekā tā ir. Ja luga ir laba, neparasta valoda netraucē. Arī Rainim ir pietiekami specifiska valoda. Tāpat Ibsenam. Es uzskatu, ka Priedes radinieks dramaturģijā ir Inga Ābele, kuras darbos daudz poētiskuma, kāda nav nevienam citam latviešu mūsdienu dramaturgam.
Kurš darbs, jūsuprāt, ir Priedes radošā virsotne?
Vairākas, Himalaju grēda! Zilā, Centrifūga, Tava labā slava, Trīspadsmitā, Lai arī rudens, Sniegotie kalni, Saniknotā slieka. Un Smaržo sēnes.
Kāpēc viņa 90. gadu lugas nav izcilas – vai dramaturgs jaunajā laikā nevarēja atrast savu nervu?
Domāju, ka jaunais laiks – notikumi, cilvēki, kā viss mainās – ir tik intensīvi, ka pa īstam neviens no dramaturgiem 90. gados neuzraksta neko spēcīgu. Ne velti Inga Ābele 2000. gadā ar Tumšajiem briežiem izraisa apvērsumu, sākas jauns vilnis latviešu dramaturģijā.
90. gados ir jābūvē jaunā valsts. Katram jāatrod sava vieta. Priekšplānā ir darbi, nevis domas. Vara, slava un nauda jaunajos kapitālisma apstākļos nozīmē ko pavisam citu nekā padomju laikos. Arī rakstniekiem. Nepietiek ar to, ka esi apgarots un gribi kaut ko garīgi radīt savai nācijai. Vajag izdzīvot. Tajā laikā teātri par oriģināldramaturģiju nevar samaksāt.
Lai kā vērtējam Priedes 90. gadu lugu estētisko kvalitāti, par laikmetu no tām varam uzzināt daudz. Ja gribam ieraudzīt, kāda ir Latvija pēc neatkarības atjaunošanas, šīs lugas var ļoti palīdzēt. Tāpat arī Paula Putniņa dramaturģijas darbi.
Kādā 1992. gada vēstulē Vizma Belševica dramaturgam raksta: «…puķi pārstādot, nākošais pods jāņem tikai par centimetru lielāks. Ja, šaurībā radušu, pārstāda lielā, nonīkst.» Tas man likās zīmīgi, par padomju laika kultūras dižgariem un jauno laiku runājot – daudzi no viņiem nespēja atrast savu vietu «plašajā podā», kur zemtekstiem, spēlei uz riska robežas pret varu nebija lielas nozīmes.
Sitiens, ka viņi vairs nebija viedokļa līderi. Viņu dziļās zināšanas vairs nebija pieprasītas. Es domāju, ka tas nav beidzies līdz pat šai dienai.
5 Gunāra Priedes lugas, kuras vērts izlasīt
Zilā, 1972. Pēdējoreiz pārlasot, nodomāju, ka lugas galvenais varonis Juris ir latviešu Hamlets. Tāpēc vien vērts izlasīt. Turklāt 29. aprīlī Nacionālajā teātrī gaidāma lugas pirmizrāde jaunā režisora Toma Treiņa režijā.
Centrifūga, 1984. Pirmā latviešu luga, kas bez ideoloģijas runā par vienu no sarežģītākajiem periodiem Latvijas vēsturē – 1944. gada rudeni Kurzemes katlā. Priedes lakoniskā stila koncentrāts.
Tava labā slava, 1964. Būtu labi izvairīties no jēdziena «vienīgā», un tomēr, manuprāt, vienīgā Priedes traģēdija. Varbūt tāpēc, ka cēlonis ir kompromiss ar sirdsapziņu mīlestībā.
Lai arī rudens, 1955. Liriskākā Priedes luga. Turklāt liriskais jāmeklē otrā plāna tēlos, savukārt Annā Ugālniecē rodams pirmsākums daudzajām stiprajām latviešu mātēm Priedes lugās.
Saniknotā slieka, 1981. Luga, kurā var atrast sava laika humora pēdas, bet vēlme regulēt citu dzīves nekur nav zudusi – anonīmas vēstules nomainījuši anonīmi komentāri internetā.
CV
Dzimusi 1974. gadā Rīgā
Beigusi Cēsu 1. vidusskolu un 2003. gadā aizstāvējusi mākslas zinātņu doktora grādu LU
Latvijas Nacionālā teātra direktora palīdze repertuāra jautājumos kopš 2004. gada
Grāmatu Pēteris Pētersons, Runcis, Sarunas ar Māru Ķimeli, Aiz priekškara. Latvijas Nacionālais teātris autore
No 2011. līdz 2013. gadam Latvijas Radošo savienību padomes priekšsēdētāja
Sastādījusi piecus kopoto rakstu sējumus Gunāra Priedes dzīve un darbi
