Žēlsirdīgais puisēns

Riharda Bargā grāmata ir pierādījums maiguma un ironijas uzvarai pār agresīvo un netaisnīgo pasauli 

Šo grāmatu es sāku lasīt pakistāņu kebabnīcā Dzirnavu ielā un nevarēju vien atrauties, kaut arī sterili baltā kastīte manā priekšā jau labu laiku bija tukša. Teksts plūda viegli, un ikdienišķo situāciju piebirdinājumi ar krāsainām detaļām veica uzdevumu, kurš atvēlēts labai un no kompleksiem risinājumiem atbrīvotai literatūrai: izklaidēja (pagurušu prātu) un bagātināja (uzskatus par mūsu šauro sabiedrību – to, kura saistīta ar kultūru). Bija jau diezgan vēls, un piepeši triviālās popmūzikas skaņas, kuras retu reizi bija iederīgas, jo papildināja smeldzīgi ironisko autora intonāciju tekstā, pārtrauca kāda iereibuša vīrieša asie pieprasījumi, lai personāls runātu krieviski. Viņa tonis kļuva proporcionāli asāks pakistāniešu jaunekļu mulsumam un centieniem izlīdzēties ar angļu valodas frāzēm. Palīdzējis nogludināt nesaprašanos, norādot uz nepieciešamo ēdiena tipu un apjomu, atgriezos savā vietā un sapratu, ka šis starpgadījums precīzi atbilst tai sajūtai, kura caurstrāvo Plikos rukšus. Proti, apbružātas un naidīgas pasaules vēršanos pret to, kurš par viņu gribētu domāt labāk, nekā viņa pelnījusi. Šī stāstu un pieredzējumu apkopojuma gadījumā – ne tikai grib, bet patiešām arī domā labāk. 

Grāmatas sākumā lasāma norāde, ka «visi cilvēki un notikumi ir izdomāti» un ir «tikai atspulgs kādā deformētā apziņā». Cienot Riharda vēlmi, turpmāk runāšu par grāmatas galveno varoni, kurš tātad nav tās autors. Lasītājam ir iespēja iepazīt viņa dzīves gājumu no bērnības cauri pusaudzībai, no agrīniem jaunekļa gadiem līdz brieduma gadiem. Taču šī vienlaikus ir un nav autobiogrāfija – notikumu izklāsts nav sakārtots hronoloģiski un tas ne vienmēr ir par pašu galveno varoni. Sadalīts nevienādos fragmentos, teksts stāsta par varonim pazīstamajiem cilvēkiem – rakstniekiem, dzejniekiem, māksliniekiem, mūziķiem, kā arī kaimiņiem vai skolasbiedriem. Pierašanu pie grāmatas varoņiem un viņu pieredzēm bieži apstādina pastāsti par kādu zīmīgu, pamācošu notikumu (piemēram, kā klostera svētais tēvs palīdzēja kādai tantītei cīņā ar viņas iedomām par ļaundaru ietekmi uz viņas dzīvi), ar iepriekšējiem notikumiem šķietami nesaistīta alegorija (par pornogrāfijas, pašapmierināšanās un dzeršanas iespaidu uz attiecībām, kuras izspēlē «zaķītis» un «lācītis») vai kodolīga, asprātīga apcere («Putni dziedot tad, kad ir mīlestības apreibināti. Kad pūce ir mīlestības apreibināta, viņa saka u-hu.»). 

Liekas, ka šāds fragmentārisms un atteikšanās no «viena stāsta» stāstīšanas lasīšanu varētu atvieglot – tas ir gluži kā drīkstēt rakāties pa saldumu trauku, izvēloties garšīgāko našķi. Un tieši tāpēc, ka autors lasītāju neaicina līdzi pa taisnu, asfaltētu notikumu attīstības strēli, tas sāk mest līkumus brikšņos un dumbrājos, kuros lasītājs var samērcēt kājas un tapt skumīgs. Bet pa vidam tomēr tiek dāvāta iespēja gardi izsmieties. Tad jau arī abi kopā atgriežas uz kā daudzmaz taisna, ko varētu saukt par ceļu. Tik taisna, lai varētu apjaust kopainu: ja vēlies dzīvot un realizēt sevi, būdams tāds, kāds tu esi, var gadīties, ka vienā brīdī pasaule tev smagi iesitīs pa pakausi. Gan tāpēc, ka tev ir cita orientācija, gan tāpēc, ka tu neseko anonīmi noformētai «morāles» un «ētikas» sistēmai, kuras derīgums ir zināms tikai tiem, kuri neprot vai nevēlas pieļaut domu, ka saistoši un noderīgi var izrādīties ne tikai viņu uzskati vien.