Strādājot pie pētījuma par padomju laika slavenāko dramaturgu Gunāru Priedi, teātra zinātniece Ieva Struka atklāja daudz svarīga par padomju laiku un cilvēkiem
Sadzīviska nianse kaut ko pasaka par Ievas Strukas darbu Gunāra Priedes dzīve un darbi arī simboliski: piekto sējumu, kas izdots šogad martā, lūgusi mājās pārnest dzīvesbiedram dzejniekam Edvīnam Raupam. Gandrīz tūkstoš lappušu biezo grāmatu Ievai pašai stiept nav gribējies. Grandiozais darbs: 48 autora lugu sakārtošana, viņa rakstu, dienasgrāmatu, vēstuļu izpēte Ievai prasīja piecus gadus.
Plašāk skatoties, pat piecpadsmit, jo pētnieciska interese par Priedes dramaturģiju un personību, vēlme rakstīt par viņu bijusi jau sen. Piektajā sējumā atklāts pavisam nesens vēstures posms – Atmodas gadi un atjaunotā Latvijas valsts, deviņdesmitie. Sirmais kungs tolaik aizvien intensīvi rakstīja lugas, dokumentējot jauno laiku. Tapa arī vēstules domubiedriem, dienasgrāmatas ieraksti. Sējuma lielā vērtība ir ne tikai Priedes personība un darbi, bet arī laiks un cilvēki, kas caur viņu spilgti iezīmējas.
Uzlūkojot Atmodas laiku, piektā sējuma ievadā jūs rakstāt, ka vispārējas jūsmas un ideālisma gaisotnē kaut ko svarīgu mēs varbūt nepamanījām. Ko tieši?
Kopsavelkot – sapratni, ka tie, kuri bija galēji patriotiski revolucionāri, ne vienmēr spēja apliecināt savu pilsoniskumu un valsts mīlestību, kad bija jāsāk darīt darbi. Un otrādi – tie, kas varbūt nebija [tribīņu] priekšplānā, jaunajā Lavijas valstī turpināja godīgi darīt savu darbu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.