Šomēnes latviski iznāk Igaunijas nozīmīgākā mūsdienu rakstnieka Jāna Kaplinska (72) autobiogrāfiskais romāns par viņa studiju laiku 60.gados. Taču interviju ar rakstnieku, tāpat kā viņa romānu, nav iespējams ierobežot šaurā tematiskā rāmī, un tā sanāk saruna par politiku, čeku, Tartu un budismu
No tālienes varētu likties, ka Jāns Kaplinskis ir tāds igauņu Imants Ziedonis. Abi ieguva milzīgu tautas piekrišanu 60.gadu dzejas popularitātes paisumā, abiem ļoti svarīga ir daba un tās aizsardzība, abi pievēršas arī dzejiski filozofiskai prozai.
Taču, kā būs redzams intervijā, atšķirības ir tikpat būtiskas kā līdzības, un arī tāpēc latviešu lasītājiem ir vērts iepazīt Kaplinski. Kā viņš saka pirms intervijas, latvieši un igauņi ir kā kinozāles apmeklētāji, kuri skatās uz tām pašām tālajām bildēm, bet, sēžot blakus, viens par otru neko nezina.
The Economist ir nosaucis Kaplinski par Igaunijas rakstniecības galveno smagsvaru, viņš vairākkārt izvirzīts Nobela prēmijai literatūrā, viņa darbi tulkoti daudzās valodās. Šomēnes Guntara Godiņa tulkojumā Latvijā iznāk viņa autobiogrāfisku motīvu caurvītais romāns Tā pati upe. Tas guvis lielu ievērību Igaunijā un stāsta par jauna studenta vienlaicīgajiem lielās patiesības un miesiskās mīlas meklējumiem 60.gados Tartu Universitātē.
Taču Kaplinska stāsts nav tikai par literatūru. Kā jau daudziem tautā populāriem padomju laika dzejniekiem, viņa darbībai bija arī neizbēgama plašāka politiska un sociāla nozīme. Slavens kļuvis viņa 1967.gadā publicētais alegoriskais dzejolis, kurā sakautās gallu cilts vadonis Versingetorikss paziņo romiešu iekarotājam: «Cēzar, tu vari atņemt zemi, uz kuras mēs dzīvojam, bet zemi, uz kuras mēs nomirsim, atņemt tu nevari,» un pareģo impērijas sabrukumu.
1980.gadā Kaplinskis uzrakstīja sākotnējo uzmetumu Igaunijas pirmspere-stroikas vēsturē ļoti nozīmīgajai 40 radošo cilvēku vēstulei, kuru parakstīja daudzi ievērojami inteliģences pārstāvji. Tajā tika kritizēta padomju varas rusifikācijas politika un pieprasīts ne tikai likumā noteikt igauņiem tiesības lietot igauņu valodu visās dzīves jomās, bet arī «garantēt, lai Igaunijas PSR pamatiedzīvotājiem vienmēr pieder izšķirošais vārds, lemjot savas zemes un tautas nākotni».
Padomju apstākļos šīs bija radikālas prasības. Vēstuli Igaunijā nepublicēja, taču tā kļuva plaši zināma, pateicoties radiostacijām Amerikas balss un Radio Brīvā Eiropa. Rezultātā dažiem parakstītājiem nācās skaidroties Valsts drošības komitejā (VDK), to skaitā arī Kaplinskim. Taču, salīdzinot ar to, kas šādā gadījumā būtu noticis Latvijas PSR, varas iestāžu reakcija bija salīdzinoši maiga.
Dziesmotās revolūcijas laikā Kaplinskis sāka aktīvi rakstīt presē par politiku un 1992.gadā tika ievēlēts Igaunijas parlamentā kā Centra partijas pārstāvis. Tagad viņš vairs tieši neiesaistās politikā, tomēr turpina aktīvi komentēt notikumus savā blogā, kur ierakstu angliski un krieviski parādās vairāk nekā igauniski. Tajos viņš nevairās no kontroversiālām nostājām un ir kritizējis gan somu rakstnieces Sofi Oksanenas pazīstamo romānu Attīrīšanās, kurš, viņaprāt, pārlieku sensacionāli ataino padomju ikdienas dzīvi, gan Igaunijas prezidentu Ilvesu, kurš, «šķiet, iedomājas, ka viņš vēl ir brīvs intelektuālis, kurš var teikt, ko vien viņš jūt vai domā, (..) pateicoties viņam, Igaunijas valsts netiek uztverta sevišķi nopietni».
Kaplinskis arī turpina rakstīt dzeju – arī vairākās valodās. Kā jau dzejnieks – un vēl budisma cienītājs – viņš ir daudzu, taču varbūt tikai šķietamu paradoksu pilns.
Mazas tautas bieži vien daudz domā par savu tēlu pasaulē. Jūs esat viens no Igaunijas pazīstamākajiem rakstniekiem. Vai domājat par to, kā jūsu darbi var veidot Igaunijas tēlu?
Ne sevišķi. Kaut kā ir sanācis, ka esmu mēģinājis būt labs. Tiešām. Mēģināju būt normāls padomju pilsonis, mēģināju būt lojāls igauņu patriots, bet man tas nav izdevies. Vienmēr ir bijušas problēmas ar lojalitāti. Varbūt tas ir mans raksturs.
Taču jūs esat bijis iesaistīts visādās politiskās aktivitātēs…
Kad [80.gadu beigās] sākās dziesmotā revolūcija, man šķiet, lielākā daļa intelektuāļu tajā iesaistījās. Pēkšņi radās iespēja rakstīt avīžrakstus par politiku, tāpēc es ielēcu šajā vilcienā un sāku izteikt savu viedokli. Tas gan bija visai naivs, bet tajā laikā visi bija naivi, mums nebija īstu politiķu, visi bija amatieri. Tad viens no pazīstamākajiem politiķiem Edgars Savisārs (viens no Igaunijas Tautas frontes dibinātājiem, tagad kreisi orientētās Centra partijas vadītājs, Tallinas mērs – red.) aicināja mani balotēties pirmajās parlamenta vēlēšanās. Es turējos pretim, bet viņš ir spēcīga personība, tāpēc beigās piekritu. Taču ar Savisāru notika tas pats – es nevarēju saglabāt lojalitāti viņa svītai. Parlamentā iesaistījos grupā Brīvie demokrāti un centos izveidot labas attiecības starp grupējumiem, kuri dažkārt bija naidīgi noskaņoti cits pret citu. Mani ietekmēja tas, ko es zināju par britu parlamentu. Tur deputāti var debatēs būt nikni oponenti, taču viņiem ir spēcīga sajūta, ka ir kolēģi, nevis ienaidnieki. Mēs ar dažiem draugiem centāmies ieviest šādu domāšanu arī mūsu parlamentā, taču pēcpadomju realitātē tas bija diezgan sarežģīti. Tas daļēji ir padomju izglītības un ideoloģijas dēļ, kurā viss ir melns vai balts. Ja neesi savējais, tad esi ienaidnieks.
Jūs sākotnēji atbalstījāt prezidentu Ilvesu, bet pēdējā laikā esat bijis pret viņu kritisks. Kāpēc?
[Kad viņš pirmo reizi kandidēja], nebija iespējams Ilvesu neatbalstīt. Nedrīkstēja taču ievēlēt uz vēl vienu pilnvaru laiku Arnoldu Rītelu, kuram bija gandrīz 80 gadu, kurš neprata svešvalodas un nevarēja mūs pārstāvēt Eiropā vai Amerikā. Ilvess bija vienīgā alternatīva, un situācija bija smaga. Bet, protams, es vairāku iemeslu dēļ kritiski vērtēju mūsu prezidentu. Taču – ko tur var darīt?
Spriežot pēc jūsu bloga, jūs nepiekrītat viņa asajiem izteicieniem par Krieviju.
Tā ir tiesa. Vispirms – ir jānodala Krievija, krievu kultūra, krievu valoda no mūsdienu Krievijas birokrātijas un valdības. Tad vēl – ar ko būtu jāsalīdzina mūsdienu Krievija? Ja mēs salīdzinām demokrātijas un cilvēktiesību stāvokli Krievijā ar Šveici vai Zviedriju, tad, protams, Krievija šķiet visai nedemokrātiska valsts un cilvēktiesību stāvoklis tajā ir problemātisks. Taču, ja salīdzinām Krieviju ar Padomju Savienību, kurā es izaugu, atšķirība ir milzīga. Tāpēc es cenšos būt optimists. Kad es [Krievijā] ieeju grāmatu veikalā un uz viena plaukta atrodu grāmatas, kas aizstāv Staļinu, bet uz cita plaukta grāmatas, kurās ir nikns Staļina nosodījums, man šķiet – ja šāda atvērtība un plurālisms turpināsies vēl vienu paaudzi… Tas jau notiek, aug jauna paaudze, kas bijusi ārzemēs un lasa šos dažādos viedokļus. Kaut kas tomēr mainās. To nevar vienkārši ignorēt, sakot, ka Krievija ir autoritāra. Šī autoritārā Krievija ir simt reižu labāka nekā totalitārā Krievija.
Padomju laikā 40 radošo cilvēku vēstule Igaunijā bija ļoti svarīgs notikums, bet par to maz zina Latvijā.
[1980.gadā] notika spontānas jauniešu demonstrācijas, kuru tiešais izraisītājs bija kāds futbola mačs, tomēr galvenais virzītājspēks bija aizvien izplatītākā dzīves rusifikācija Igaunijā. Pēc šīs demonstrācijas es parunāju ar dažiem draugiem, un mēs nolēmām, ka kaut kas ir jādara. Ka mums jāraksta vēstule. Es uzrakstīju uzmetumu, un tad vairāki cilvēki to vēl rediģēja. Arī Lennarts Meri (atjaunotās Igaunijas pirmais ārlietu ministrs un prezidents – red.) kaut kā bija iesaistīts. Taču ļoti diskrēti, jo viņš spēlēja sarežģītu spēli. No vienas puses, ir ticams, ka viņam bija kādas tuvas saites ar VDK, bet tajā pašā laikā viņš izmantoja savu privilēģiju ceļot uz ārzemēm, lai veidotu ar žurnālistiem un citiem cilvēkiem kontaktus, kurus vajadzības gadījumā varētu izmantot. Tāpēc Lennarts vēstuli neparakstīja. Bet 40 cilvēki parakstīja, un bija lielas nepatikšanas. Tad es uzrakstīju atklātu vēstuli, kuru daudzi uzskata par tādu kā nožēlas izteikšanu. Tā tas nebija. Vēstule nebija labi uzrakstīta, bet es centos pateikt, ka mūsu mazā tauta nekādā veidā nedrīkst kalpot par lielgabalu gaļu ne karstos, ne aukstos karos. To es gribēju pateikt, bet nevarēju tieši uzrakstīt, vēstule tika pārprasta, un man par to vēl aizvien ir kauns. 40 cilvēku parakstītā vēstule tika nolasīta Radio Brīvā Eiropa un kļuva par daļu no aukstā kara, un to es nevarēju atbalstīt.
Man šķiet, ka 1980.gadā Latvijā nebūtu atradušies 40 ievērojami inteliģences pārstāvji, kuri būtu gatavi parakstīt tādu tekstu. Kāpēc tas bija iespējams Igaunijā?
Runāja, ka Latvijā Valsts drošības komiteja bija daudz modrāka nekā Igaunijā. Dažkārt pat esot uzaicinājuši VDK virsniekus no Latvijas uz Igauniju, lai tie tiktu galā ar kādiem netīriem uzdevumiem. Viņi bija daudz cietāki. Savukārt mūsu Tartu VDK vadītājs, ar kuru es tagad pat esmu pāris reizes iedzēris kafiju – viņš strādā kāda liela iepirkšanās centra apsardzē, acīmredzot viņam tāda specialitāte -, bija labos draugos ar ģenerāli Džoharu Dudajevu (padomju aviācijas ģenerāli, kurš savulaik dienēja Tartu, bet pēc PSRS sabrukuma kļuva par Čečenijas prezidentu un mira, karojot par tās neatkarību – red.). Viņi nebija iesaistīti pretpadomju aktivitātēs, bet īsti arī nedarīja to, kas viņiem būtu bijis jādara. Bijušais Tartu VDK vadītājs man stāstīja, ka Dudajevs viņu aicinājis uz Čečeniju, lai tur izveidotu slepeno dienestu. Bet viņš atteicās. Čečeni militārajā ziņā ir ģeniāli, bet kā politiķi – pilnīgi bezcerīgi.
Jūs esat kritizējis Sofi Oksanenas populāro romānu Attīrīšanās, kas stāsta par padomju laika Igauniju.
Man tā grāmata nepatika. Es tomēr esmu profesionāls rakstnieks un atpazinu visus trikus, kurus autore izmanto, lai uzrak-stītu dižpārdokli. Viņa to prot. Taču tā nav grāmata, kura mums parāda, kāda situācija tiešām bija Igaunijā. Tā ir holivudiska Igaunijas vēstures versija.
Jūsu grāmata Tā pati upe ir ļoti atšķirīga. Lai gan tur nemitīgi jūt gan padomju sistēmas klātbūtni, gan tiek atgādināts starpkaru neatkarības posms, tās pamatā ir stāsts par jauna vīrieša izaugsmi Tartu Universitātē 60.gados. Kāpēc, jūsuprāt, romāns kļuvis populārs?
Atsaucība bijusi labvēlīga, taču jāatzīst, ka grāmata nav izraisījusi lielas diskusijas. Protams, romāns nav autobiogrāfisks, lai gan dažiem tēliem ir prototipi no tā laika. Taču politiskais fons tolaik bija tāds, kāds attēlots grāmatā. Man pašam, tāpat kā romāna varonim, bija problēmas ar drošības komiteju, jo biju pārrakstījis kādu dzejoļu krājumu. Man bija 18 gadu, un tas bija ļoti smagi. Taču pasaule ir sarežģīta. Daži komunisti mani stingri aizstāvēja, lai gan citi gribēja izslēgt no universitātes. Es dažkārt domāju par to VDK vīru… (Iesmejas.) Viņš ir slepenpolicists, strādā pretizlūkošanas dienestā, bet viņam liek izsekot jaunu puisi, kuram, kā viņš saprata, nebija nekādu skaidru pretpadomju vai kādu citu ideju, bet kurš ir pārrakstījis tikai kaut kādu dzejas grāmatu. Vīrietim, kurš mani pratināja, tas noteikti šķita dīvaini un jocīgi, tā nebija viņa īstā nodarbošanās. VDK cilvēki taču sapņoja atklāt kādu ārzemju aģentu, bet ar to viņiem bija maz sekmju. Tā pilnīgi pietrūkst Oksanenas grāmatai – situācijas absurduma.
Romāna notikumi risinās Tartu, universitātes pilsētā, kādas Latvijā nav.
Pirms simt gadiem tā arī daudziem latviešiem bija universitātes pilsēta…
Jā, bet vairs ne. Vai tas, ka Igaunijai ir tāda universitātes pilsēta, ir iespaidojis notikumu attīstību Igaunijā?
Nē, Tartu ir zaudējusi savu ietekmi. Pēc neatkarības iegūšanas 1918.gadā Tallina kļuva par galvaspilsētu, un tas nozīmēja, ka Dienvidigaunija tika izolēta no tās dabiskās galvaspilsētas Rīgas, kura tagad atradās citā valstī. Tartu nozīmības samazināšana sākās agri, un to veicināja gan Konstantīna Petsa autoritārā valdība, gan padomju režīms. Arī tagad, neatkarīgajā Igaunijā, process turpinās tajā pašā virzienā. Viss tiek koncentrēts Tallinā, vai arī tur rodas paralēlas struktūras. Piemēram, Tallinas Universitāte. Igaunija ir pārāk maza valsts, lai tajā būtu divas spēcīgas universitātes. Būtu jābūt vienai universitātei ar vairākām koledžām.
Jums ir īpašas jūtas pret Dienvidigauniju…
Jā, manas ģimenes igauņu puse nāk no turienes, tā ir valoda, kuru iemācījos bērnībā, pavadot vasaras laukos. Dienvidigauņu valoda, iespējams, ir tikpat atšķirīga no literārās igauņu valodas, cik latgaliešu valoda atšķiras no latviešu, varbūt pat atšķirīgāka.
Romāna sākumā man prātā aizķērās viens teikums: «Vīriešu pasaule patiesībā bija sabrukusi kopā ar Igaunijas Republiku, un uz tās drupām dzīvoja sievietes.» Ko jūs ar to domājat?
Mūsu pasauli pārsvarā veido vīrieši, visas galvenās struktūras – politiku, biznesu. Tā ir spēle lieliem puišiem. Es dotu priekšroku daudz sievišķīgākai pasaulei. Varbūt tāpēc, ka augu vidē, kuru vadīja sparīgas sievietes, kuras kaut kā atrada veidu, kā saglabāt dzīvē vismaz nedaudz normalitātes. Tas viņām bija grūti. Arī mans vectēvs centās kaut ko darīt, bet viņš bija bijis bagāts uzņēmējs, iesaistīts neatkarīgās Igaunijas tautsaimniecības celtniecībā, viņš bija ļoti patriotisks. Godīgs un tiešs. Un pēkšņi viņa dzīve sabruka. Viņa uzņēmumu nacionalizēja, viņš zaudēja savas mājas, daudzi viņa draugi vai nu tika arestēti, vai emigrēja. Mājās bija nebeidzamas runas par politiku, nebeidzamas cerības, ka tūlīt, tūlīt nāks amerikāņi, vai arī rietumvācieši kaut ko darīs. Visas tās ilūzijas, kuras mūsu cilvēki loloja! Es tos stāstus nevarēju uztvert nopietni. Sievietēm bija mazāk ambīciju, un kaut kā viņas spēja nodrošināt, ka dzīve turpinās.
Kāpēc jums tik pievilcīgs šķiet budisms?
Potenciāli budisms var būt pakāpiens uz augšu, salīdzinot ar citām reliģijām. Tas ir kā matemātikā – tas ir derivatīvs, kuru var atvasināt no jebkuras citas matemātiskas funkcijas. Pieejot jebkurai citai reliģijai, jebkuram citam pasaules skatam ar budisma instrumentiem un idejām, man šķiet, mēs tiešām varētu atrast visu reliģiju mierīgu līdzāspastāvēšanu.
5 literārās ietekmes
Mihails Ļermontovs. 13 gadu vecumā izlasīju viņa dzejoli Gaisakuģis (Vozdušnij korabļ). Es apraudājos, tas mani pārveidoja, es atklāju dzejas burvību.
Šarls Bodlērs. Viņš sāka literatūras atbrīvošanu no vecajiem stereotipiem.
Ķīniešu filozofi. Viņiem nepatīk noteiktas robežas, un dažkārt viņi sevi sauc par jun-šui – mākoņūdeni. Es starp viņiem jūtos labi.
Klasiskā ķīniešu dzeja. Tā man ir tuva, un jokojot es saku, ka iepriekšējā dzīvē esmu bijis ķīniešu intelektuālis, kurš gribējis nākamajā dzīvē piedzimt mazā, mierīgā Eiropas valstī. Taču nonācu Igaunijā 1941.gadā.
Ludvigs Vitgenšteins. Saprata, ka valoda un filozofija ir nesaraujami saistītas lietas. Mēs nevaram izlēkt ārā no savas valodas.
CV
Dzimis Tartu 1941.gadā
Tēvs – polis, slāvu filoloģijas pasniedzējs Tartu Universitātē. Padomju vara viņu arestēja, un viņš nomira lēģerī
Māte – igauniete, franču valodas skolotāja
Tartu Universitātē studējis franču valodu un literatūru
1965.gadā iznāk pirmā dzejoļu grāmata Pēdas avotā
Lielu sabiedrības uzmanību piesaista viņa otrais dzejoļu krājums, 1967.gadā iznākušais No putekļiem un krāsām
Tulkojis darbus no franču, angļu, spāņu, ķīniešu un zviedru valodas
Dzeju raksta arī krieviski un angliski
