Nacionālā teātra izrāde Venēcijas tirgotājs ir par cēliem mērķiem un negodīgiem līdzekļiem
Šekspīra lugā Venēcijas tirgotājs Antonio saka šādus vārdus:
«Mans draugs, man pasaule ir pasaule –
Kā skatuve, kur katram sava loma,
Un manējā ir – skumja.»
Pārfrāzējot Šekspīra varoni, var teikt, ka Nacionālā teātra izrādē Venēcijas tirgotājs skatuve kļūst par pasauli. Tā atstāj divējādu pēcgaršu. No vienas puses, milzīgais baudījums, ko sniedz vecākās un vidējās paaudzes aktieru spēle. Normunda Laizāna, Jāņa Skaņa un it īpaši Ulda Dumpja skatuves meistarība. Šie aktieri spēj dziļi pārdzīvot un patiesi izjust Šekspīra dramaturģiju. Viņu tēlojuma dēļ vien ir vērts skatīties teātri. No otras puses, aktieru trupas jaunās paaudzes spēle acīmredzami zaudē meistaru priekšā, it īpaši ainās, kur uz skatuves šīs paaudzes satiekas. Tas rada gan izbrīnu, gan nožēlu. Atstāj plakanības un vilšanās sajūtu. Komiskās lomas taču slēpj sevī plašu spēles prieka apvārsni. Tā nav tikai piezemēta māžošanās. Izņēmums ir Ivars Kļavinskis, viņa spēle patiesi aizrauj un pārliecina.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.