Kad Tals Benšahars Hārvarda Universitātē pasniedza kursu par laimi, viņa lekcijas bija visapmeklētākās
Visi vēlas būt laimīgi, bet ne visiem tas izdodas. Daudzi kopš cilvēces pirmsākumiem ir teikuši, ka zina, kā laimi sasniegt, taču tikai pēdējos 20 gados zinātnieki ir sākuši pētīt, kas faktiski padara cilvēkus laimīgus. Viens no šiem pētniekiem ir Tals Benšahars. Viņš ir uzrakstījis vairākus dižpārdokļus par laimīgu dzīvi un bieži parādījies Rietumu televīzijas raidījumos un presē. Nesen viņš lasīja lekciju arī Rīgā. Mums laimējās ar iespēju viņu intervēt.
Noskatījos interviju ar jums populārajā ASV televīzijas raidījumā The Daily Show with Jon Stewart, kur jūs teicāt, ka pirmo reizi vēsturē ir radīta «laimes zinātne». Kas tā tāda ir?
Līdz salīdzinoši nesenam laikam tā sauktajai pašpalīdzības literatūrai un pēc tam ezotēriskajai New Age kustībai bija redzamākā vieta visā, kas saistīts ar dzīves uzplaukuma iespējām. Viņi mums solīja atklāt «piecus soļus līdz laimei» vai «labas dzīves noslēpumu». Par nelaimi, viņi solīja par daudz un deva par maz. Taču pēdējās pāris desmitgadēs zinātnieki – psihologi, sociologi – ir sākuši veikt pētījumus par psihisko un fizisko labklājību, izmantojot zinātniskās metodes, un uzdevuši svarīgos jautājumus: kā varam kļūt laimīgāki? Kā varam palielināt studentu vai darbinieku fizisko un garīgo labklājību? Tāpēc mēs tagad zinām, kāda rīcība patiešām dod rezultātu. Vairs nav jāpaļaujas tikai uz iedvesmu un fantāziju, uz kāda personisko atklāsmi, harismu vai pārliecināšanas spēju. Mūsu zināšanas balstās uz pierādījumiem.
Ko šie pētījumi rāda? Kas padara cilvēkus laimīgus?
Daudzas lietas ir it kā pašsaprotamas, taču, kā reiz teicis franču filozofs Voltērs, tikai retais saprot pašsaprotamas lietas. Viena svarīga lieta ir regulāras fiziskas nodarbības. Aizvien vairāk pētījumu rāda, ka vingrošana – pat tikai trīs reizes nedēļā pa 30 minūtēm – rada efektu, kas līdzvērtīgs visspēcīgākajiem antidepresantiem. Patiesībā vingrošana iedarbojas tāpat kā šīs zāles, palielinot ķermenī bioķīmisko vielu norepinefrīna, seratonīna un dopamīna līmeni. Arvien vairāk pētījumu rāda, ka «apzinātība» («mindfulness») un meditācija, vai nu nodarbojoties ar jogu vai lūdzot Dievu, vai koncentrējot uzmanību uz kādu mantru, palīdz mūsu smadzenēm labāk pretoties stresam. Tās vieglāk uzņem patīkamas emocijas un spēj labāk pārciest sāpīgas emocijas.
Kāpēc apzinātībai ir šis efekts?
Mēs nesaprotam, kāpēc, bet mēs saprotam, ka šis efekts pastāv. Varbūt tas ir saistīts ar evolūciju – spēja sakoncentrēt uzmanību dod priekšrocības.
Daudziem lasītājiem priekšstats par meditāciju saistīsies ar ezotēriku, kristāliem, vīraku un tā tālāk. Kas tieši šajā procesā ir iedarbīgs?
Ir divas lietas. Pirmkārt, tas nozīmē iemācīties sakoncentrēt uzmanību. Uz elpošanu, sēžot lotosa pozā, vai uz savu stāju, izpildot jogas vai tai-či vingrinājumus, vai arī uz lūgšanas vārdiem, lūdzot Dievu, vai pat uz traukiem, kurus tu mazgā.
Otrā svarīgā lieta ir spēja piedzīvot pozitīvas emocijas. Viena no visspēcīgākajām darbībām – sakoncentrēt uzmanību uz to, kas tevī rada pozitīvas emocijas. Vai tas būtu cilvēks, kuru mīli, vai kaut kas skaists. Sociā-lā psiholoģe Barbara Fredriksone stāsta, ka tas ir «ar sirdi izjusts pozitīvisms». Tas veicina fizisko un garīgo labklājību.
Pats galvenais, kas ļauj prognozēt, vai cilvēks ir laimīgs, ir viņa cilvēciskās attiecības. Tās var būt ar mīļoto, ar draugu, ar ģimenes locekļiem vai pat darba kolēģiem, bet ciešas cilvēciskas attiecības ir ļoti svarīgas laimei. Visbeidzot, jābūt arī atvērtam sāpīgām emocijām – stresam, nelaimei, dusmām, skaudībai, bēdām.
Tas šķiet neloģiski.
Taisnība. Es pastāstīšu stāstu, kuru pieminēju arī intervijā ar Džonu Stjuartu. Pirmo reizi, kad Hārvarda Universitātē lasīju lekcijas par laimi, kāds students pienāca un lūdza ar viņu paēst pusdienas. Pie galda viņš teica: dzirdu, ka lasāt lekcijas par laimi, mani istabas biedri tās apmeklē. Un tad piebilda: «Tagad jums ļoti jāuzmanās. Ja redzēšu, ka esat nelaimīgs, pastāstīšu to saviem istabas biedriem.» Nākamajā dienā par šo gadījumu pastāstīju lekcijā un teicu studentiem: pēdējais, ko es gribētu, lai jūs domājat, ka dzīvoju nemitīgā kaifā, vai arī līdz semestra beigām jūs atradīsities nepārtrauktā laimes sajūtā. Ir divi cilvēku tipi, kuri nekad nepiedzīvo tādas sāpīgas emocijas kā dusmas, skaudība, bēdas, vilšanās, stress. Tie ir psihopāti un miroņi. Ja mums ir šādas emocijas, tā ir laba ziņa – tātad neesam psihopāti un esam dzīvi.
Sevišķi mūsdienu pasaulē ar tik daudzām «pašpalīdzības» grāmatām mums šķiet – ja uznāk negatīvas emocijas, kaut kas nav kārtībā. Tad mēs šīs emocijas noraidām, bet tās kļūst tikai spēcīgākas. Paradokss ir tāds – ja akceptējam šīs emocijas un ļaujam sev tās izjust, tās var vājināties un izgaist. Psihologs Viktors Frankls to sauc par paradoksālo nolūku. Ja mēs pieņemam šīs emocijas, tās kļūst vājākas, ja noraidām – kļūst intensīvākas.
Kādā rakstā par jums lasīju, ka arī pateicība ir ļoti svarīga daļa no laimes. Kāpēc?
Nezinu, vai šī vārdu spēle darbojas arī latviski, bet mans mīļākais vārds angļu valodā ir appreciate (novērtēt). Tam ir divas nozīmes. Viena saistīta ar pateicības izteikšanu, otra – ar vērtības pieaugumu. Empīriski ir pierādīta ļoti spēcīga saikne – ja augstu vērtējam labo mūsu dzīvē, tad labais arī pieaug. Diemžēl notiek arī pretējais. Ja kaut ko dzīvē nenovērtēju, tas iet mazumā. Tāpēc ir svarīgi izrādīt pateicību attiecībās ar mīļoto cilvēku, bērniem, darbiniekiem, arī pašam ar sevi.
Par nelaimi, mēs nereti sākam novērtēt svarīgākās lietas tikai tad, kad notiek kaut kas slikts. Stenforda Universitātes profesors Ērvins Jaloms veica pētījumus par cilvēkiem ar neārstējamām slimībām, un daudzi no viņiem atkārtoja vienu domu – pirmo reizi mūžā es jūtu, ka tiešām esmu dzīvs, pirmo reizi tiešām novērtēju svarīgās lietas, ģimeni, draugus. Tad rodas jautājums – vai jāsagaida traģisks notikums, lai to saprastu? Protams, nē, taču ir nepieciešami pastāvīgi atgādinājumi. Pētījumi, kas veikti Kalifornijas Universitātē Deivisā un citur pasaulē, rāda – cilvēki, kuri regulāri izsaka pateicību, ir laimīgāki un optimistiskāki. Ir lielākas izredzes, ka viņi sasniegs savus mērķus. Viņi ir devīgāki, labestīgāki, arī fiziski veselāki, jo tas spēcina mūsu imūnsistēmu.
Ko nozīmē regulāri izteikt pateicību? Var katru nakti pirms gulētiešanas pierakstīt lietas, par kurām esi pateicīgs. Var to darīt reizi nedēļā. Var vienatnē, bet manā ģimenē to darām kopā. Sanākam kopā, gan mans četrgadīgais dēls, gan vairāk nekā 90 gadus vecā vecāmāte.
Cik saprotu, jūs rakstāt pateicības dienasgrāmatu.
Jā. Katru dienu. Gandrīz kā reliģisku rituālu. Pierakstu gan lielas, gan mazas lietas. Ir lietas, kuras pierakstu katru dienu, tās ir lielās lietas manā dzīvē – Dievs, ģimene. Ir arī unikālās lietas, kuras notikušas tajā dienā. Labs laša gabals, kuru ēdu pusdienās. Jauka saruna.
Kā cilvēki var iemācīties būt laimīgāki? Vai pietiek ar kāda video noskatīšanos YouTube?
To var iemācīties tāpat, kā cilvēki iemācās labāk spēlēt tenisu – vingrinoties. Ir grūti kļūt par labāku mūziķi vai sportistu, mācoties teorijas. Ir pastāvīgi jāvingrinās. To var darīt, iesaistoties rituālos. Šajā ziņa filozofija kļūdījās, bet reliģijai bija taisnība. Daži filozofi, piemēram, Sokrāts, apgalvoja: zināt, kas ir pareizi, nozīmē arī rīkoties pareizi. Kad reiz saproti, kas tev nāk par labu, tad viss ir kārtībā, tāpēc svarīgākais ir atklāsmes brīdis. Ar lielu nožēlu jāatzīst, ka viņam nebija taisnība. Patiesībā pareiza ir reliģisko tradīciju izpratne, ka cilvēkam ir nepieciešami rituāli, atkārtošanās. Ir jāizveido paradumi, lai notiktu izmaiņas.
Vai ir pētījumi, kas to pierāda?
Jā, daudzi. Kad cilvēks atkal un atkal atkārto kādu kustību vai rīcību, teiksim, spēlējot vijoli vai sitot tenisa bumbiņu, viņa smadzenēs notiek izmaiņas. Izveidojas jauni nervu ceļi. Ar laiku šādas kustības kļūst dabiskas, un, kad Rodžeram Federeram jāsit bumbiņa, viņš nedomā – aha, tagad man jāpaceļ roka, ups, tas ir nedaudz par augstu… Tas notiek automātiski. Tieši tāpat notiek, ja cilvēks piekopj pateicības paradumu. Daudzi pētījumi rāda, kā mūsu nervu ceļi izveidojas un pārveidojas uz mūsu paradumu, rituālu un atkārtotās rīcības pamata.
Tomēr – cik lielu lomu spēlē mūsu apziņa? Psiholoģijā ir pazīstama kognitīvā biheiviorisma skola, kura māca, ka varam atrisināt dažādas grūtības, ja iemācāmies par tām domāt citādi.
Jā, mūsu apziņa noteikti ietekmē emocijas. Vienkāršs piemērs, ņemts no kāda manis ļoti iecienīta pētījuma. Tajā iesaistīja cilvēkus, kuri kļuva īpaši nervozi pirms pārbaudes darbiem. Viņus sadalīja divās grupās. Vienai grupai pēc eksāmena prasīja, kā to uztver, un viņi atbildēja: kā draudus, tāpēc jūtas nervozi. Otrai grupai pirms eksāmena teica: neuzskatiet eksāmenu par draudiem, bet par izaicinājumu. Tikai tāpēc, ka mainījās šis viens vārds, viņiem samazinājās stresa hormonu līmenis asinīs un uzlabojās atzīmes. Kognitīvi biheiviorālā terapija maina rakursu, kā skatāmies uz notiekošo, taču tas jādara regulāri. Nepietiek, ja es saprotu, ka uz eksāmenu jāskatās kā uz izaicinājumu. Ja man jākārto 20 vai 50 pārbaudes darbi un es katru reizi sev atgādinu, ka man uz to jāskatās kā uz izaicinājumu, tad tas kļūst dabiski. Tāpat ir ar pateicību, tāpat arī ar uzvedību mājās vai darbā. Ja es vingrinos, ar laiku tas kļūst par paradumu.
Jūs arī lasāt lekcijas par līderību. Kā šis temats saistīts ar laimi?
Ir izplatīts kļūdains priekšstats par saikni starp panākumiem un laimi. Cilvēku vairākums domā, ka panākumi novedīs pie laimes. Ja man palielina algu vai paaugstina amatā, ja es uzvaru kādās sacensībās vai kļūstu slavens, tas mani padarīs laimīgāku. Taču patiesībā nav nekādas, pat ne vismazākās korelācijas, kas norādītu, ka ilgtermiņā panākumiem sekotu laime. Protams, ir īslaicīgs pacēlums pēc tam, kad man paaugstina algu, bet visai drīz pašsajūta atgriežas turpat, kur bijusi. Saikne starp panākumiem un laimi patiesībā ir tieši pretēja. Panākumi neved pie laimes, bet laime ved pie panākumiem.
To ir svarīgi zināt līderiem. Ir konstatēts – ja menedžeris paaugstina fizisko un garīgo labklājību savā organizācijā vai sevī, tad uzlabojas arī komandas spēja efektīvi sadarboties. Aug motivācija, iesaistīšanās, produktivitāte. Vārdu sakot, laimes sajūta dod arī materiālu labumu. Aizvien vairāk līderu un menedžeru to saprot, tāpēc sāk interesēties par laimes zinātniskajiem pamatiem.
Klasiskais priekšstats, piemēram, par sporta komandu, ir tāds, ka trenerim jākliedz uz spēlētājiem, nemitīgi jāspiež viņus smagāk strādāt un šāda attieksme nodrošina sekmes. Jūs sakāt, ka tas patiesībā nedarbojas?
Es saku, ka ir labākas metodes. Nav šaubu, ka bailes cilvēkus motivē. Tāpat arī naids un skaudība. Daudz kas var mūs motivēt. Jautājums – kā var paaugstināt motivācijas līmeni un līdztekus paaugstināt arī enerģijas līmeni? Lai gan bailes ir motivējošas, tās arī izsūc spēkus. To ietekmē es varu strādāt un sasniegt rezultātu, taču – cik ilgi? Beigās es izdegšu. No darbiniekiem nevar dabūt maksimālo atdevi, ja viņus motivē vecajos, «tradicionālajos» veidos. Turklāt ir arī ētiskais faktors.
Jāuzsver – kad runāju par labklājības uzlabošanu, es nedomāju darbavietas padarīšanu par «labāko vietu pasaulē», kur visi vienmēr smaida. Pārmaiņas var notikt tikai pakāpeniski. Ir empīriski rādītāji, ka mazas izmaiņas paša vai citu fiziskajā un garīgajā labklājībā rada nozīmīgu produktivitātes un radošuma pieaugumu.
Jūs stāstījāt par cilvēku nepamatotiem priekšstatiem par to, kas rada laimi. No kurienes rodas šīs maldīgās idejas?
Daļēji tās ir ģenētiski ieprogrammētas. Iedomājieties, ka pirms pieciem tūkstošiem vai pieciem miljoniem gadu divi cilvēki iet pa mežu. Pēkšņi viņi dzird aiz muguras troksni. Viens saka: ak, kungs, tā ir lauva, mūs apēdīs! Otrs saka: neuztraucies, vējš tikai kustina zarus. Kurš no viņiem izdzīvos? Protams, pesimists. Tas ir mehānisms, kas palīdz mums izdzīvot. Mūsdienās pilsētu ielās klejo mazāk lauvu un mums nevajag tādu pesimisma līmeni, kāds bija nepieciešams agrāk, taču tas vēl aizvien ir mūsu dabā.
Otrs iemesls ir tas, ko redzam visapkārt. Avīzēs un citur lasām pārsvarā sliktas ziņas. Mēs lasām par lielu uzņēmumu vadītāju krāpšanos, par izvarošanu, par terorismu, par naidu un kariem. Reti lasām par dzīves otro pusi un tāpēc prātā sākam veidot bildi, ka pasaule ir slikta. Ja kāds apgalvo, ka jābūt optimistiski noskaņotam, mēs uzskatām, ka viņš ir zaudējis saikni ar realitāti. Bet – vai tā ir taisnība? Padomāsim – vienlaikus ar katru biznesa krāpšanos ik dienu notiek miljoni un pat miljardi godīgu darījumu. Kamēr viens cilvēks kādu izvaro vai dara pāri, miljardi izrāda mīlestību vai palīdz citiem. Pasaulē labā ir daudz vairāk nekā ļaunā. Jautājums – kas tiek izcelts? [Nobela prēmijas laureāts ekonomikā] Daniels Kānemans to sauc par heiristisko efektu [heiristisks – saistīts ar izpratni, kas balstās personiskajā pieredzē]. Daudzi no mums pavada dzīvi, domājot, ka pasaule ir bīstama un reālistam ir jābūt pesimistiskam.
Es nesaku, ka mums jāignorē sliktais. Pozitīvā psiholoģija nav «pozitīvisms». Ir jāspēj saredzēt problēmas un jāsaprot, kas nav izdevies, taču arī jāredz, kas izdodas, kādi ir panākumi, par ko varam būt pateicīgi. Ir jāpavirza svārsts no nereālistiska, nospiedoši pesimistiska skatpunkta uz reālistisku, optimistiskāku perspektīvu.
Laimes pētniecības kritiķi dažkārt norāda, ka laime nav vienīgais, pēc kā cilvēkam būtu jātiecas. Ir pienākums, ir Dieva gribas izpildīšana, ir tiekšanās pēc izcilības. Vai nav tā, ka šīs lietas nav savienojamas ar pilnīgu laimes sajūtu?
Jārēķinās, ka dažādi mērķi ne vienmēr ir pilnīgi savienojami. Taču ne vienmēr ir jāatsakās no viena mērķa, lai sasniegtu citu, dažkārt ir pat nepieciešams tos apvienot. Īsta laime nav tas pats, kas īslaicīgas pozitīvas emocijas. Ja cilvēks vēlas iegūt dziļu, patiesu laimi, viņa dzīvē ir jābūt mērķim. To var saukt par pienākuma sajūtu vai ko citu, bet tam jābūt daudz nozīmīgākam nekā vienkārši vēlmei aizbraukt uz pludmali atpūsties. Laime ir kaut kas lielāks. Dzīvē ir jābūt mērķim, nozīmības sajūtai, lai tā būtu piepildīta.
Otrs elements ir reliģija. Ir daudz pētījumu, kuri rāda, ka ticīgi cilvēki kopumā ir laimīgāki. Protams, tas ir vidējais rādītājs un nenozīmē, ka nav iespējams atrast ļoti priecīgu ateistu vai depresīvu dievticīgo. Taču kopumā reliģija veicina laimes sajūtu. Viens iemesls – ticīgajiem dzīve šķiet mērķtiecīga. Otrs – viņi regulāri izsaka pateicību, kaut vai par dienišķo maizi. Trešais – viņi ir saistīti ar kopienu. Viņi apmeklē baznīcu, sinagogu vai mošeju un tur tiekas ar cilvēkiem. Viņi regulāri izpilda rituālus. Kad apskata šīs un vēl citas lietas, kas veido būtisku daļu no ticīgā dzīves, kļūst skaidrs, ka tās var ieviest arī laicīgajā dzīvē. Var savai dzīvei atrast lielāku mērķi, kas nav saistīts ar Dievu, bet ar palīdzēšanu citiem vai mākslas radīšanu. Var regulāri izteikt pateicību, var radīt kopienu un jēgpilni pavadīt laiku ar citiem cilvēkiem, kuri jums ir svarīgi un kam jūs esat svarīgi. Visi šie elementi ļoti bieži ir daļa no reliģiskās dzīves, bet tie var būt arī daļa no laicīgās dzīves.
Kā mēs varam zināt, cik cilvēks patiesībā ir laimīgs? To, ko viņš pats saka, var ietekmēt kultūra vai kādi citi faktori.
Taisnība. Visuzticamāko metodi piedāvā neirozinātne – smadzeņu skenēšana. Vai nu primitīvākā elektroencefalogrāfija, vai vismodernākā funkcionālā magnētiskā rezonanse. Mēs zinām, kā izskatās laimīgas smadzenes un kā izskatās depresīvas smadzenes. Pārsvarā cilvēki zina, vai viņi ir vai nav laimīgi. Ir ļoti augsta korelācija starp aptauju rezultātiem un smadzeņu skenēšanas rezultātiem. Jaunākie pētījumi izmanto gan vienu, gan otru pieeju.
Taču sevišķi interesanti ir gadījumi, kuros nav šīs korelācijas. Tā ir galējos gadījumos. Piemēram, narcisisms. Ja cilvēkiem ar šo sindromu prasa, cik viņi ir laimīgi, tad no desmit ballēm viņi sev ieliks vienpadsmit. Esmu ļoti laimīgs, pašpārliecināts, viss ir lieliski. Bet, ja papēta viņu smadzenes, atklājas ļoti zemi laimes un pašpārliecinātības rādītāji. Taču pārsvarā cilvēki nav narcisi un saka: man iet tīri labi, esmu kaut kur pa vidu, ap septiņām ballēm.
Latvijā cilvēki parasti nesaka, ka ir laimīgi.
Ir svarīgi, lai aptaujas būtu anonīmas, jo var atšķirties tas, ko cilvēki saka aci pret aci un ko ieraksta anonīmās aptaujās.
Vai jūs redzat atšķirības starp valstīm?
Jā, ļoti nozīmīgas. Interesanti, ka starp valstīm ar augstu laimes līmeni ir arī tādas, no kurām mēs šādu rezultātu varbūt negaidītu. Pieminēšu dažas – Kolumbija, Dānija, Izraēla, Austrālija, Kostarika. Pētnieki centās noskaidrot, kādas īpašības vieno valstis, kuras pastāvīgi atrodas laimes rangu tabulas augšgalā. Varbūt tas ir klimats? Taču laika apstākļiem nav pilnīgi nekādas korelācijas ar laimi. Varbūt bagātība? Atkal – nekādas kopsakarības. Ja izšķirošais būtu bagātība, tad ASV, Lielbritānijai, Vācijai vajadzēja būt augstās vietās, taču tā nav. Patiesībā šo valstu laimes līmenis ir zem vidējā. Taču atklājās viena īpašība, kas bija kopēja visām laimīgajām valstīm, turklāt tās trūkums raksturoja nelaimīgās valstis – sociālais atbalsts. Vispārīgi ņemot, tas nozīmē spēcīgas attiecības starp cilvēkiem. Dažās kultūrās tas nozīmē ģimenes attiecības, citās – draudzību, citās – ciešas profesionālās saites. Austrālijā ir ļoti ciešas attiecības ar draugiem, Kolumbijā ir ļoti, ļoti spēcīgas ģimenes saites. Individuālā līmenī sociālās saites ir galvenais faktors, kurš ļauj prognozēt, vai cilvēks ir laimīgs, tāpat ir arī valstīm.
Himalaju valsts Butāna ir izvirzījusi «iekšzemes koplaimes» paaugstināšanu par nacionālās politikas mērķi. Vai valsts spēj šajā jomā kaut ko izdarīt?
Jā, bet tikai tad, ja šo mērķi saprot pareizi. Cilvēku nevar padarīt laimīgu, tāpat kā nevar piespiest stādu augt. Taču var radīt apstākļus, kuri padara izaugsmi iespējamu – gan stādam, gan cilvēkam. ANO nesen akceptēja «iekšzemes koplaimi» kā svarīgu konceptu, un aizvien vairāk valstu šo ideju izvērtē, tāpēc man aizvien vairāk par to jautā. Mana atbilde – jāsāk ar pamatlietām.
Pirmkārt, ir nepieciešama brīvība. Viens no iemesliem, kāpēc cilvēki bija tik nelaimīgi bijušajā padomju blokā, bija brīvības trūkums. Arī šodien diktatūrās cilvēki nav laimīgi.
Kad brīvība ir, nākamais svarīgākais valdības ieguldījums – koncentrēt uzmanību uz izglītību. Kad Martins Seligmens, kuru var uzskatīt par šī zinātniskā lauka dibinātāju, sāk lekciju par izglītību, viņš klausītājiem prasa: ko jūs visvairāk vēlētu saviem bērniem? Vecāki parasti saka – lai bērni būtu pašpārliecināti, sekmīgi, laimīgi, lai viņiem būtu labas attiecības ar tuviem cilvēkiem. Seligmens uzraksta šīs lietas uz tāfeles un saka: labi, izveidosim jaunu sarakstu. Ko bērni mācās skolā? Matemātiku, gramatiku… Dažkārt pa kādai lietai sakrīt abos sarakstos, bet reti. Manuprāt, valdībām jāsāk pievērst uzmanību arī pirmajam sarakstam. Mums ir laimes zinātne, mēs zinām, kā palīdzēt skolēniem attīstīt spēcīgāku raksturu, un tas nav nekas sarežģīts. Pirms diviem mēnešiem uzzinājām rezultātus pētījumā, kurā piedalījās 2500 skolēnu. Izveidojām mācību priekšmetu, kurš prasīja 30 stundas. Rezultāti rāda – pēc šīm 30 stundām skolēni kļuva laimīgāki, optimistiskāki, pieauga viņu spējas pārvarēt grūtības. Turklāt skolā samazinājās vardarbība, tātad uzlabojās skolēnu attiecības. Uzlabojās arī atzīmes.
Ko viņi šajās stundās mācījās?
Šīs pašas idejas. Cik svarīgas ir fiziskās nodarbības. Mācījām piešķirt sev «atļauju būt cilvēkiem». Palīdzējām atrast mērķi. Palīdzējām viņiem palīdzēt citiem. Viens no labākajiem veidiem, kā palielināt laimi un garīgo labklājību, ir palīdzēt citiem. Dodot mēs saņemam. Mēs radījām rituālus, paradumus viņu dzīvē. Ļoti īslaicīgas nodarbības izraisīja vērā ņemamus rezultātus.
Tātad skolās var audzināt skolēnu raksturu.
Var, bet tas jādara citādi, nekā parasti tiek domāts. To nevar mācīt kā, piemēram, vēsturi. Nepietiek ar zināšanām, ir jārīkojas. Jāpanāk, ka skolēni pielieto zināšanas – vingro, sadarbojas. Netieši saistīta ar šo jautājumu ir arī viena no satraucošākajām tendencēm mūsdienu pasaulē – stipri samazinās līdzjūtības rādītāji.
Kā to mēra?
Smadzenēs ir zona, mūsu «līdzjūtības centrs». Tas kļūst mazāk aktīvs. Taču ir arī aptaujas un cilvēku uzvedības vērojumi. Šī ir ļoti satraucoša tendence. Kāpēc tā notiek? Manuprāt, tāpēc ka mums nav vairs tik daudz tiešu kontaktu ar cilvēkiem kā agrāk. Tūkstotis draugu Facebook nevar aizvietot vienu īstu labāko draugu. Līdzjūtība attīstās, kad cilvēki kopā spēlējas vai strīdas un pēc tam izlīgst. Mēs tagad vairāk laika pavadām pie ekrāniem, vienatnē, un tas nāk par ļaunu. Tātad, ja gribam attīstīt cilvēka raksturu, ir jāpanāk, ka viņam ir vairāk saskarsmes ar citiem cilvēkiem. Lai rodas domstarpības un viņi iemācās atrast kompromisus. Lai veidojas pieredze ar īstajām jūtām, nevis virtuālajām.
Vai jūs esat laimīgs?
Es nevaru uz šo jautājumu atbildēt un paskaidrošu, kāpēc. Man nešķiet, ka var teikt: cilvēks ir vai nu laimīgs, vai arī nelaimīgs. Es varu teikt, ka tagad esmu laimīgāks nekā pirms 20 gadiem, kad sāku šo ceļu. Ceru, ka pēc pieciem gadiem būšu vēl laimīgāks. Citiem vārdiem sakot, laime ir ceļojums, kas ilgst visu mūžu. Tā ir īpašība, kuru attīstām visas dzīves garumā.
Vai esat skenējis savas smadzenes?
Nē, neesmu, bet interesanti, ka to prasāt. Tikko sazinājos ar kolēģi, jo ļoti gribu to izdarīt. Man žēl, ka to neizdarīju pirms 20 gadiem, lai varētu redzēt izmaiņas. Bet man ļoti kārojas uzzināt, [kā izskatīsies manas smadzenes]. Es gan studentiem bieži saku, ka esmu īstais cilvēks, kam jālasa lekcijas par laimi, jo neesmu piedzimis ar laimīgiem gēniem. Man ir ģenētiski ieprogrammēts nervozums, stress, perfekcionisms. Es sāku interesēties par šiem jautājumiem, jo biju nelaimīgs. Visu, ko stāstu, pats esmu pamēģinājis un piedzīvojis.
5 lietas, kas viņu dara laimīgu
Laika pavadīšana ar ģimeni.
Mācīšana – tā ir mana aizraušanās.
Lasīšana un rakstīšana. Man patīk vientulībā gremdēties ideju pasaulē.
Laika pavadīšana ar draugiem.
Kino. Mana mīļākā filma ir Love Actually. Tā ir vieglprātīga, bet ļoti cilvēciska.
CV
Dzimis 1970.gadā Izraēlā
1996.gadā Hārvarda Universitātē ieguvis bakalaura grādu psiholoģijā
Uzvarējis gan ASV studentu, gan Izraēlas nacionālajā skvoša čempionātā
2004.gadā Hārvarda Universitātē ieguvis doktora grādu organizāciju uzvedībā
Hārvardā pasniedzis kursu Pozitīvā psiholoģija, kas bija starp vislabāk apmeklētajiem universitātes vēsturē
Viņa grāmatas Happier (Laimīgāks) un Being Happy (Būt laimīgam) tulkotas 25 valodās un kļuvušas par starptautiskiem bestselleriem
Pēc līguma beigšanās ar Hārvarda Universitāti 2008.gadā atgriezies Izraēlā
Visā pasaulē pasniedz lekcijas un vada seminārus par laimi un organizāciju vadīšanu
