Neērtā vēsture

Kamēr eiropiešu apziņā turpina pastāvēt dzelzs priekškars, Austrumeiropas vēsture ir neērta gan akadēmiķiem, gan politiķiem

Kad rakstīju savu Sibīrijas grāmatu, atkal un atkal lasīju gan izsūtīto atmiņas, gan vēsturnieku pētījumus par komunisma noziegumiem, līdz man sāka likties – esmu tik daudz uzzinājusi par ciešanām, ka nekas vairs nespēs mani satricināt. Tomēr Timotija Snaidera Asinszemes mani satrieca ar cilvēcisko ciešanu un asiņainu noziegumu blīvumu, kurus 20.gadsimtā divi totalitārie režīmi pastrādāja pret cilvēkiem, tautām un valstīm, kam ģeopolitika un vēsture ir lēmusi atrasties teritorijā starp Vāciju un Krieviju. Atšķirībā no vairākuma Rietumu vēsturnieku Snaiders nacismu un komunismu atmasko kā vienlīdz noziedzīgus totalitārus režīmus, nemēģinot komunisma noziegumus pabalināt tikai tāpēc, ka tas piedalījies nacisma sagrāvē. Gribas cerēt, ka Asinszemes liek justies neērti tiem vēsturniekiem, kas gadu desmitiem izlikās nezinām, kādi noziegumi tika īstenoti komunisma vārdā Austrumeiropā un Baltijas valstīs, un kas vēl arvien mēģina šos faktus ignorēt.

Ir svarīgi, ka par Austrumeiropas un Baltijas valstu vēsturi raksta pazīstami Rietumu autori, jo mūsu vēsturnieku pētījumus mēdz uztvert ar aizdomām – fakti esot pārspīlēti vai tendenciozi sagrupēti, lai apmierinātu mūsu alkas pēc revanša utt. Jā, patiesībai, kas pēc padomijas sabrukšanas atklājās, vēl arvien ir grūti jācīnās par savu vietu oficiālajā vēsturē, jo eiropiešu apziņā dzelzs priekškars turpina pastāvēt. Lasot Snaideru, ir ļoti skaidri redzams, cik Austrumeiropas vēsture ir neērta lielai daļai gan Rietumu akadēmiķu, gan politiķu. Akadēmiķiem tāpēc, ka 50 gadus šī vēsture tika rakstīta uz viltotu faktu pamata un tagad pamatdoktrīnas ir jāpārvērtē. Savukārt politiķiem ir grūti atzīt, ka komunisma šausmu darbi turpinājās, kamēr kreisie cildināja padomijā valdošo vienlīdzību un brālību, bet labējie piekopa aktīvus ekonomiskos sakarus, politiskas pieklājības pēc šad tad pieņemot pa kādai nosodošai deklarācijai.

Timotija Snaidera Asinszemes ir jālasa arī tādēļ, lai saprastu, cik tūkstoš neredzamiem pavedieniem ir savijušies Eiropas tautu un cilvēku likteņi, ka nevienai tautai nav tiesību sev piesavināties vairāk cietušās ērkšķu kroni vai vistaisnākās titulu. Arī mums, latviešiem, sev biežāk jāatgādina, ka piemiņa un atcere nav tikai diža raudu dziesma, bet gan avots, kur smelties spēku tuvākā mīlestībai un izturībai.