Populārajam igauņu rakstniekam Andrusam Kivirehkam ir kauns, ja citi viņu sauc par strādīgu, toties viņš nekautrējas būt «Dievs» savās humoreskās
Viņa stāstā Ceļojums cauri Eiropai igauņu lācis, vilks un lūsis dodas uz Perlašēzas kapsētu Parīzē pēc skaņraža Šopēna lielakauliem, kuri varenajam lācim Manivaldam vislabāk derētu par bungu vālītēm, un triecienā no Austrumiem izkauj gan iedomīgos vācu zaķus, gan resnos franču kaķus…
Vaicāts, vai viņam bieži iznāk atbraukt uz Latviju, Andruss Kivirehks atjoko, ka itin bieži – ikreiz, kad šeit jāsaņem kāda balva. Ja tā, tad varētu brīnīties, ka viņam ir bijis laiks izbraukt no Igaunijas, kur viņš ir saņēmis visas iespējamās turienes literārās balvas un prēmijas.
Kivirehks ir pirmais ārvalstu autors, kuram jau otro reizi piešķirta Starptautiskā Baltijas jūras reģiona Jāņa Baltvilka balva bērnu literatūrā. Šogad – par stāstu krājumu Kaka un pavasaris. 2011.gadā viņš šo balvu saņēma par grāmatu Lote no Izgudrotāju ciema. Latviski izdota vēl viena viņa grāmata bērniem Sirli, Sīms un noslēpumi (2009).
Taču bērniem rakstītais ir tikai neliela daļa no Kivirehka literārā devuma. Arī uz Rīgu viņš jūlija vidū bija atbraucis, lai piedalītos latviski izdotās stāstu izlases Skaistais dzīvnieks atvēršanā. Pirms tam Latvijā izdoti arī viņa romāni Rijkuris jeb novembris (2009) un Vīrs, kas zināja čūskuvārdus (2011), bet Valmieras teātrī 2006.gadā iestudēta luga Igauņu bēres.
Igaunijā viņa stāstu varonis Ivans Oravs ir folklorizējies. Kivirehka lugas pastāvīgi ir Igaunijas teātru repertuārā. Bet viņš pats arvien raksta iknedēļas sleju avīzē Eesti Päevaleht, kur ironiski groteskā manierē vērtē politiskās un sociālās norises, piemēram, atstāstīdams Dieva telefonsarunas ar Igaunijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu Andresu Pederu vai Tallinas mēru Edgaru Savisāru.
Kivirehks bija gatavs sarunai krieviski vai ar tulka palīdzību igauniski. Runājām abējādi – kad skārām Igaunijas politiku, Kivirehka dzimtajā valodā sacīto man pārtulkoja viņa darbu tulkotāja Maima Grīnberga.
Uzziņās par jums internetā var atrast, ka esat rakstnieks, dzimis Igaunijā, dzimums – vīriešu…
Tas ir pareizi.
…žanrs – humors, vēsturiskā literatūra, bērnu grāmatas. Vai piekrītat šādai klasifikācijai?
Vēsturiskā literatūra? Interesanti. Manuprāt, pirmām kārtām esmu dramaturgs, jo daudz esmu rakstījis teātrim. Citam varu piekrist – sāku kā humorists un līdz šim rakstu arī mazus humoristiskus gabaliņus, arī bērniem rakstu.
Vai žanrs jums ir svarīgs, izvēloties, kā uzrakstīt par kādu tēmu?
Nav svarīgs. Lugas bieži pasūta režisori un teāt-ri. Viņi saka: Andrus, uzraksti kaut ko! Romānus, protams, neviens nepasūta, rakstu, ko gribu. Taču ne īpaši bieži, ik pēc sešiem, septiņiem gadiem. Manuprāt, tas ir normāli. To daudz nevajag.
Tomēr jūs dēvē par ne tikai vispopulārāko, bet arī visraženāko igauņu mūsdienu rakstnieku.
Katru nedēļu rakstu avīzei, es tur strādāju. Cilvēki nezin kāpēc domā, ka es ļoti daudz rakstu. Visi prasa – kā tu pagūsti tik daudz strādāt? Un man vienmēr ir kauns, jo man pašam šķiet, ka es vispār nestrādāju. Citi strādā – celtnieki, ārsti, veikalu pārdevēji. Viņi strādā visu laiku. Bet es varbūt no rīta divas, trīs stundas kaut ko rakstu, bet pēc tam pastaigājos, iedzeru alu, pasēžu ar draugiem. Man ir liels kauns, kad cilvēki iedomājas, ka esmu ļoti strādīgs.
Tāds muļķīgs jautājums – kāpēc jūs vispār rakstāt?
Es neko citu neprotu darīt. Un šī ir vienīgā iespēja dzīvot. Patiešām, jo, piemēram, par šoferi es nevaru strādāt, neprotu vadīt mašīnu, bet to mācīties šķiet par grūtu, esmu jau pārāk vecs. Rakstīt ir vieglāk.
Kā jūs atklājāt, ka tas ir tas, ko gribat darīt?
Godīgi sakot, es jau bērnībā gribēju kļūt par rakstnieku, tikai negribēju par to runāt. Jo uzskatīju, ka tā ir tāda profesija… Nu, Ļevs Tolstojs ir rakstnieks, ar bārdu, un kā tad es arī rakstīšu? Tas taču nav iespējams! Tāpēc to neteicu, kad pieaugušie man vaicāja, par ko gribu kļūt. Bet klusībā zināju, ka gribu kļūt par rakstnieku. Izdevās.
Vai jau tolaik arī rakstījāt?
Diemžēl jā. Esmu iznīcinājis visu, ko tolaik rakstīju. Taču jau ģimnāzijas laikā sāku publicēt mazus stāstiņus, humoreskas. Igaunijā bija žurnāls Pikker – kā Krokodil Krievijā. Gan jau arī Latvijā kāds līdzīgs bija.
Mums bija Dadzis. Ivana Orava memuāri, kas padarīja jūs slavenu Igaunijā, nav tulkoti latviski, taču tos zina vai visi igauņi. Kas viņš ir?
Tas ir mūsu mazais noslēpums – igauņi zina, kas ir Ivans Oravs, citi ne. Kad man lūdz izskaidrot, kas tas tāds, es parasti saku: kaut kas līdzīgs Homēram Simpsonam vai igauņu Šveiks. Viņš visu zina, visus pazīst, visi prezidenti ir labi viņa paziņas, tāpēc Igaunijā viņš ir gandrīz vai reāls cilvēks. Esmu to rakstījis avīzēm, ir bijis arī teleseriāls, kurā viņš ir galvenais varonis. Un ir ludziņa, kurā ir divi personāži – Ivans Oravs un Lennarts Meri. Tad nu viņi tur kopā ņemas vienu stundu, tā ir diezgan populāra Igaunijā. Bet Ivans Oravs tagad ir miris, protams.
Kas atgadījās?
Vecums. Viņam jau bija 100 gadu. Tālāk vairs nevarēja, tas būtu bijis dīvaini. Kad viņš nomira, Tallinas centrālajā laukumā atklāja to briesmīgo Brīvības krustu, tad nu tas tagad ir Ivana Orava kaps. Bet viņš joprojām raksta. Tas, ka viņš ir miris, netraucē viņam rakstīt.
Jūs Latvijā saņēmāt Jāņa Baltvilka balvu par grāmatu Kaka un pavasaris. To lasot, man radās jautājums – kā jūs izlemjat, ko rakstīsit bērniem, ko pieaugušajiem? Var saprast, kāpēc stāsts Romeo un Džuljeta no grāmatas Skaistais dzīvnieks, kur abus mīlniekus – ganu un stirnu – beigās izvāra galertā, bērniem varētu būt par smagu. Bet, piemēram, stāsts Prezidenta cimds no godalgotās grāmatas – kāpēc tas ir bērniem, nevis pieaugušajiem?
Pat nezinu, ko atbildēt. Tas taču ir tik vienkārši – ir kaut kādas tēmas bērniem! Taču es tik stingri negribu šķirot – bērni var lasīt pieaugušo grāmatu, pieaugušie var lasīt Kaku. Ceru, ka visiem prieks.
Vai jūsu paša bērni ir lasītāji un arī jūsu rakstītā kritiķi?
Viņi ir lasītāji, taču ne kritiķi. Bērnu pasakas dodu viņiem lasīt un lasu priekšā. To, ko rakstu pieaugušajiem, viņi lasa tad, kad tas ir nodrukāts. Līdz šim viņi bijuši priecīgi un apmierināti.
Vai mēdz gadīties, ka viņiem nepatīk un tad jūs to nepublicējat?
(Stingri.) Nē, nemēdz. Man ir labi bērni, vienmēr priecājas.
Vai jums bieži nākas dzirdēt pārmetumus, ka esat ciniķis, kam nekas nav svēts, un smejaties par lietām, par kurām smieties nedrīkst?
Vairs ne, tagad Igaunijā visi ir pieraduši. Bet, kad sāku, protams, bija balsis, ka šīs lietas ir pārāk svētas, lai no tām taisītu humoru.
Piemēram?
Pirmā Igaunijas Republika un, protams, baznīca. Es sāku kā humorists. Man avīzē desmit gadus bija iknedēļas humora lappuse, tā ka agrāk es tiešām biju humorists. Pašlaik vairs ne tik ļoti.
Kā jūs dēvētu to, ko pašlaik rakstāt avīzei?
Tur ir arī mazi humoristiski rakstiņi, tomēr galvenoties es esmu slejas autors, komentētājs, rakstu diezgan nopietni.
Vienā no slejām jūs par politiķiem sakāt, ka varētu šos pasūtīt divas mājas tālāk un nodarboties ar savām lietām, tomēr traucējot stulba atbildības sajūta, ka «Igaunijas lieta ir arī mana lieta» un ka «šī ir mana valsts».
Ja jau es tā rakstīju, tad tā arī ir.
Vai jums gadās justies kā vabolei Pēterim, kurš pārnāk mājās no zoodārza, kur visu dienu mēģinājis sev pievērst uzmanību, un mājiniekiem par prieku paziņo, ka vairs turp neiešot?
Vienā ziņā esmu kā vabole – varu rakstīt, ka Igaunijā ne viss ir labi, taču politiķi to neņem vērā un sēž turpat tālāk. Par laimi, citiem cilvēkiem, kuri lasa manus rakstus, ir svarīgi, lai kāds to pasaka. Tāpēc turpinu rakstīt.
Latvijā reizēm salīdzina kādas lietas ar Igauniju un secina, ka tur ir labāk. Bet jūs, piemēram, esat rakstījis, ka Igaunijā esot pat ne kā Orvela antiutopijā, bet jau kā Hakslija Brīnišķīgajā jaunajā pasaulē. Vai tiešām ir tik briesmīgi?
Nē, tik briesmīgi nav. Vienkārši ir problēmas. Es jau vienā intervijā teicu, ka igauņi nekad nav dzīvojuši tik labi kā pašlaik. Taču tas nenozīmē, ka mums tikai jāpriecājas un jāpiever acis, ja kaut kas nav labi. Šeit, šajā pasaulē, paradīzes nevar būt.
Kas jums šķiet visnepieņemamākais no tā, ko igauņu politiķi dara?
(Igauniski.) Man visvairāk krīt uz nerviem, ka viņi ir kļuvuši uzpūtīgi. Tas ir nepatīkamākais. Kad viņi pieļauj kļūdas, viņi tās neatzīst, melo, apgalvo, ka nekā tāda nav bijis, un iztēlojas, ka ir neaizvietojami.
Arī premjerministrs Ansips?
Protams, viņš arī. Sen sēž un ir iedomājies: ja pie varas nebūs viņš, tad nezin kas notiks.
Bet vai prezidents jums ir labs?
Prezidents ir labs.
Jums abiem reizēm pat vērtējumi ir līdzīgi. Pāris nedēļu pēc tam, kad bijāt pieminējis Haksliju, Ilvess jūnijā pateica, ka «netīra politika ved uz ļeņinisku valsti». Kas īsti jums tur notiek?
(Igauniski.) Sākās ar to, ka viens no varas partijas politiķiem atzinās, ka ziedojis partijai svešu naudu. Un tas nav nekāds pārsteigums, jo daudzi politiķi privātās sarunās stāsta, ka tieši tā notiek. Viņam visi noticēja, izņemot valdošo partiju, kas apgalvoja, ka tie esot meli, un izmeta viņu no partijas. Radās dīvaina situācija, ka žurnālisti un visi citi runā, ka tā ir, bet valdība līdz šim brīdim apgalvo, ka tā neesot bijis. Patiesību sakot, pats par sevi tas naudas došanas fakts nevienu nebūtu sakaitinājis, ja būtu pateikuši: jā, gadījās, vairs tā nedarīsim. Taču tieši tas nenotika.
Vai Igaunijā, jūsuprāt, ir nopietns politisks spēks, kas varētu nomainīt pie varas esošos?
Tagad jau vairs tikai sociāldemokrāti palikuši. Tomēr tas arī ir smieklīgi, ka Reformu partija draud – ja mēs nebūsim pie varas, tad būs gandrīz vai boļševiki. Nāktu pie varas sociāldemokrāti uz kādu laiku, nekas briesmīgs nenotiktu. Nav jau visu laiku jābūt tai pašai labējai valdībai.
Tomēr, no Latvijas raugoties, Igaunija daudziem izskatās gluži vai paraugvalsts. Kā vidējam igaunim izskatās Latvija?
Vidējais igaunis par to neko daudz nedomā. Viņam paša mājās tik daudz problēmu, ka Latvija viņam… Viņš atbrauc šurp, pastaigājas pa vecpilsētu, redz labus restorānus. Mēs zinām, ka jums ir Ušakovs. Toties mums ir Savisārs, tāpēc nav laika domāt par Ušakovu. Mums ir problēma – kā izdarīt, lai Savisārs vairs nav pilsētas mērs.
Kāpēc Tallinas iedzīvotāji par viņu balso?
Krievi balso. Un arī igauņu pensionāri. Igauņiem ir vairākas partijas, bet krievi zina tikai Savisāru. Tas ir vienīgais politiķis, kuru viņi zina un mīl. Nupat viņš uzcēla jaunu pareizticīgo baznīcu Lasnamē. Skaidrs, ka viņš ir populārs.
Vai viņam ir cerības iekļūt valsts valdībā?
Nē, tur viņš nekad neiekļūs. Parlamenta vēlēšanās nepilsoņi nevar balsot kā pašvaldību vēlēšanās.
Vai priekšstats par Igauniju kā modernu un sekmīgu valsti ir tikai sabiedrisko attiecību veiksmīgi radīts tēls, vai arī Igaunija tomēr ir laba valsts?
Es uzskatu, ka Igaunija tomēr ir laba valsts. Varbūt vienīgi pašreizējie politiķi nav vislabākie. Ansips un pārējie tur ir sēdējuši tik ilgi, ka, manuprāt, ir vienkārši piekusuši. Iedomājas, ka ir neaizstājami. Bet es dzīvoju un gribu dzīvot Igaunijā, man tur patīk. Nezinu, kāds tur PR, varbūt Latvijā domā, ka tā ir interesanta valsts, bet, piemēram, Francijā un Itālijā vispār nezina, kur tāda Igaunija ir – Baltijā, Balkānos? Maza, nevienam nezināma valstiņa.
Vai tāpēc nosūtījāt uz Eiropu igauņu meža zvērus, lai viņi izkauj turienes treknos zaķus un kaķus?
Jā. Lai parādītu, ka Igaunija ir ļoti varena valsts, bet viņi tur ir veci, noguruši un baidās svaigu asiņu.
Vai eiro Igaunijai ir labi vai slikti?
Tas nav ne labi, ne slikti, bez tā vienkārši nevaram. Esam pārāk maza valsts, lai lolotu savu valūtu.
Jūs pirmīt pieminējāt baznīcu. Kādas jums īsti ir attiecības ar arhibīskapu Pederu?
Viņš vienkārši ir tāds varonis. Viņam interesants vārds… Un, protams, ja Dievs kādam zvana, tad viņam – kā tuvākajam, labam draugam. Bet to jau Dievs raksta, ne es, tas ir tikai mans pseidonīms – «Dievs». Godīgi sakot, man baznīca kā institūcija tiešām nepatīk. Manuprāt, tā vienkārši ir tāda vieta, kur ir liela nauda un vara, un nekā laba tur nav.
Ko jūs lasāt?
Man ļoti patīk krievu literatūra – Dostojevskis, Čehovs, Gogolis, Bulgakovs. Un arī mūsdienu krievu rakstnieki. Ja redzu jaunu krievu romānu, gandrīz noteikti izlasu, bet angļu, amerikāņu, franču – tas nav tik interesanti. Jo es zinu, ka krievi raksta labi.
Kāpēc igauņiem tā patīk latviešu vārds «saldējums»?
Tas ir vienīgais vārds, ko mēs zinām latviešu valodā.
Bet kāpēc tieši šo?
Grūti pateikt. Igaunim tas šķiet tāds ērmots, smieklīgs.
Toties vienā jūsu stāstā Latvijas iebiezinātā piena bundžiņa, ko varonis nopērk Stockmann, naktī ledusskapī pārtop par Svēto Grālu. Kāpēc tieši šis pārtikas produkts?
Man pašam tas garšo. Bērnībā to ēdu gandrīz kā zupu.
Kā jūtaties, kad esat ieskaitīts Igaunijas dižo «Triju K klubā», kurā vēl ir Jāns Kross un Jāns Kaplinskis?
Kas mani tur ieskaitījis? Kas ir šie cilvēki? Vārdus un adreses, lūdzu! (Smejas.)
Vai jūs nelasāt literatūras kritiķus?
Es pats zinu, ko es daru.
5 grāmatas, kuras jāizlasa, lai saprastu Igauniju
Oskars Lutss. Pavasaris
Tā ir kā igauņu Bībele. Grāmatas varoņus pazīst katrs igaunis, pat ja nav lasījis pašu grāmatu vai redzējis filmu. Man pašam svarīgākais igauņu autors.
Antons Tamsāre. Zeme un mīlestība
Bez Tamsāres vienkārši nevar, ja grib zināt, kas ir Igaunija un igauņi.
Vīvi Luika. Septītais miera pavasaris
Ģeniāla grāmata par padomju dzīves absurdumu bērna skatījumā.
Mati Unts. Rudens balle
Par mūslaiku cilvēku vientulību jaunā mikrorajonā. Viena no labākajām Igaunijā jebkad uzrakstītajām grāmatām.
Igauņu tautas pasakas
Apspiestas tautas pasakas, pragmatiskas un viltīgas. Tajās nav varoņu un karaļu, vēstīts galvenokārt par to, kā mazliet nočiept gaļu vai citādi izdzīvot.
CV
Dzimis 1970.gadā
Studējis žurnālistiku Tartu Universitātē
Rakstnieks, dramaturgs, raksta iknedēļas sleju laikrakstam Eesti Päevaleht
Igaunijā izdotas vairāk nekā 30 grāmatas
Darbi tulkoti čehu, franču, itāļu, krievu, latviešu, lietuviešu, norvēģu, somu, ungāru, zviedru valodā
Apbalvojumi:
1998. Frīdeberta Tuglasa literārā prēmija
2000. Kultūrkapitāla prozas balva
2003. A.H.Tamsāres Tallinas balva literatūrā
2007. Labākais Igaunijas dramaturgs
2008. Igaunijas teātru asociācijas Drāmas balva
2008. Eduarda Vildes balva literatūrā
2008. Stalkera balva zinātniskajā fantastikā
