Māksliniece Indra Sproģe šoruden uz skolu pavadīs divus dēlus, bet pati veidos alfabēta grāmatu un animāciju angliski runājošiem bērniem, arī akciju Gaismaspils iesildīšanai Gribu iet uz bibliotēku
Mākslinieces Indras Sproģes ģimenes mājās Garciemā darbdienas rītā ap astoņiem tāds klusums, ka var sadzirdēt, kā dārzā krīt āboli. Indra pa rasotu mauriņu basām kājām iznāk pretī kā laumiņa, mirdzošām acīm, pār pleciem meitenīgi krītošiem matiem. No virtuves, kur viņa uz grauzdētām maizītēm uzsmērējusi pašas vārītu ābolu zapti, nonākam studijā, kas ir viņas radošo eksperimentu ķēķis. Rezultāts – jau par bērnu literatūras klasiku kļuvusī burtu grāmata un animācija Joka pēc alfabēts, lasīšanas grāmata Miljons, reizrēķina grāmata un DVD Māci mani, Degunlāci! Sproģe ir saņēmusi trīs Latvijas grāmatizdevēju gada balvas Zelta ābele, kopā ar ilggadīgu sadarbības partneri mūziķi Renāru Kauperu un Degunlāci šogad tikusi arī pie Jāņa Baltvilka balvas bērnu literatūrā.
Indra nav tik māņticīga, lai neatklātu – panākumu spārnota, centīsies pārkāpt nacionālās robežas. Pašlaik ar palīgiem top alfabēta mācīšanas komplekts angļu valodā.
«Re, te ir četri darbagaldi!» māksliniece ļauj ielūkoties studijā. Liels montāžas datora ekrāns, filmēšanas kamera pie griestiem raugās uz galda gulošā filca ķengurā. «Logi aizlīmēti, lai neielauztos saules gaisma, lai nebūtu nekāds vilinājums,» Indra komentē. Termiņu nav, vienkārši – process, viss notiek baigā laimē, viņas balsī skan vieglums. «Veidosim to, kā šie karavīri cīnās savā starpā,» viņa datorā rāda animācijas kadrus, kam vienā malā pēkšņi sakustas dažādu rakstāmpiederumu instalācijas – parotaļāties pienācis jaunākais dēls Filips.
Indras Sproģes un plastiskā ķirurga Jāņa Zaržecka ģimenē dēli dzimuši ik pa sešiem gadiem – «vienmēr kāds maziņš mājā, tas ir tik jauki!» Šis gan būšot pēdējais 1.septembris, kad braucienam uz Rīgas 49.vidusskolu somas kravās divi skolnieki. Filips jau ies 6., Fricis – 12.klasē. Vecākais brālis Jānis strādā IT jomā, sajutis aicinājumu programmēt. «Tā jau arī radoša lieta, veselas pasaules uzbūvēšana. Vienā ziņā – kā tamborēšana, tikai telpisks objekts, šausmīgi sarežģīts,» Indras balsī skan aizrautība. Ar viņas puišiem gan neiepazīstos – abi jaunākie ir vasaras nometnē Laba Daba Kuldīgā, vecāki taisās vakarā braukt viņiem pakaļ.
Mūsu bērnībā bija pionieru nometnes un ravēšanas nometnes, bet tagad fantāzijai nav robežu – multfilmu tēlu, ekoloģiskās, angļu valodas nometnes, gadās arī zemas kvalitātes pasākumi, kuru organizatori izmanto vecāku izmisumu. Pēc kādiem principiem nometnes saviem bērniem izvēlaties jūs?
Es pati bērnībā biju zīmēšanas nometnē Cēsīs, uz kuru tika olimpiāžu uzvarētāji. Pavisam nejauši. Mans klasesbiedrs Miks, Jaņa Rozentāla mazmazdēls, vinnēja olimpiādē un negribēja braukt, es aizbraucu viņa vietā. Pirmajā dienā gan uzrakstīju vēstuli uz mājām: «Lūdzu ņemiet mani ārā!» Tad, par laimi, nebija mobilo telefonu. Pēc trim dienām, kad vēstule bija aizgājusi un mamma ar papu brauca man pakaļ, viss jau bija kārtībā. Pēc tam man šī nometne likās kaut kas fantastisks – mākslinieki visapkārt, zīmēšana katru dienu!
Tagad bērnu nometnes ir ļoti krāsainas, tas ir labi. Bērni ir bijuši visādās nometnēs, bet pašlaik mums mājās ir tik interesanti, ka Māra Saukāna organizētā Laba Daba ir vienīgais notikums, ko viņi tiešām gaida. Arturs Irbe viņiem no rītiem vada rīta rosmi. Viņi brauc ar kartingu, kāpj kokos… Diena ir tik piesātināta! Katru dienu viņi uzņem video par to, kas notiek nometnē. Fricis, kuram jau ir 18 gadu, pieteicies par brīvprātīgo palīgu – piedalās raidījumu veidošanā, rūpējas par bērniem. Prieks par to!
Grāmatu idejas – lasīšana, alfabēts, reizrēķins – tika realizētas, uzaugot jūsu jaunākajam dēlam?
Kad tu māki lasīt, esi gandrīz kā Aizspogulijā – brīnumainajā pasaulē otrpus spogulim. Bet iziet cauri spogulim bērniem, kas nav baigie ģēniji, nav tik vienkārši. Man likās, ka šo procesu vajag padarīt tik jautru, tik interesantu, lai viņiem tas neliktos sarežģīti un neiespējami.
Risinājums – ļoti īsi vārdi, bet lai tiem būtu jēga, un lai bērniem būtu interesanti. Vecākajam puikam es vārdus rakstīju uz lapiņām, pēc tam paiet seši gadi, un vidējam puikam atkal jāraksta uz lapiņām, pēc vēl sešiem gadiem domāju – varbūt ir vērts uztaisīt grāmatu?
Biju sapratusi, ka ideja tiešām strādā, bērns lasīt var iemācīties ar prieku. Skolas dzejoļiem es saviem bērniem vienkārši zīmēju špikerus – bez vārdiem, tikai ar zīmējumiem. Viņš skatās zīmējumā, noskaita dzejoli. Pēc tam tas zīmējums viņam jau ir iegājis redzes atmiņā, viņš var dzejoli ļoti labi noskaitīt arī bez špikera. Citi bērni kaut ko atceras pēc skaņām, citiem patīk, ka viņi ar rokām var kustības izdarīt.
Eju pa ielu Smiltenē, pa priekšu iet divi bērni, rociņās turēdamies, un dzied tavu un Renāra Kaupera dziesmu: «Apaļš ābols bumbierim cep čības…» Neviens viņiem neliek, neviens viņus nenostāda rindā pie klavierēm!
Jā, līdz manīm atnāk visi tie stāsti, un tas man tā sasilda sirdi! Mana ideja tiešām strādā! Pavisam nesen bija tāds stāsts: mazai meitiņai ir gads un četri mēneši, un vienīgā dziesmiņa, ar ko viņu var nomierināt, ir Apaļais ābols! Man tas liekas pārsteidzoši – kā, tik mazs bērniņš? Bet tajā ir ielikta sirds, visa mīlestība, kas vien man ir. Man liekas, ka bērni vienkārši to jūt.
Un tur ir arī ar prātu, caur ekseļa tabulām izdomāta loģiskā shēma. Man datorā bija 33 slejas gara ekseļa tabula ar pilnīgi visiem alfabēta vārdiem, kurus es varu vizuāli izteikt. Tie bija jāsavelk kopā vislabākajā kombinācijā.
Prāta un sirds savienojums ir šo dziesmu padarījis tiešām dzīvu. Tā es gribu grāmatas veidot – lai viņas būtu dzīvas, lai viņas būtu kā draugs. Liekas, ka man tas izdodas.
Savā mājaslapā mini, ka pētījumi rādot – Latvijā bērniem ir lielas problēmas ar lasīšanas apguvi. Nopietni studēji šādus pētījumus?
Esmu sasaistījusies ar bibliotēkām, to saka bibliotekāres. Zinu, ka, piemēram, Francijā katrā skolā ir speciālists, kas palīdz bērnam iemācīties lasīt. Protams, šis process tagad ir sarežģītāks nekā pirms kāda laika. Viss apkārt ir tik krāsains, informācija nāk no visām pusēm tik spoža, mirdzoša, un grāmata ir kā mazs klucītis, kurš jāver vaļā! Tāpēc ir tik ļoti svarīgi grāmatu uztaisīt mirdzošāku par pārējiem brīnumiem.
Tagad laikam nevienu bērnu vairs neinteresē tikai mazi, melni burtiņi. Puišiem topā ir Grega dienasgrāmatas ar komiksiem.
Jā, arī mans bērns šo grāmatu izlasa vienā dienā. Protams, pozitīvi, ka viņam gribas to lasīt. Ka tā pēkšņi uz vienu dienu piesaista puikas, kam vispār nepatīk lasīt!
Pirmkārt, grāmatai jābūt interesantai. Bet otrs, mans personīgais uzskats – grāmatā jābūt arī kaut kam tādam, kas bērnu aicina uz labu, ļauj apzināties vērtības. Godīgi sakot, tas nav Grega dienasgrāmatās.
Varētu uztaisīt līdzīgu grāmatu, kura būtu tikpat aizraujoša, bet kura aicinātu nevis uz bezmērķīgām blēņām, bet būtu tiešām laba. Protams, tas ir simtreiz grūtāk, nekā uztaisīt tikai vieglu ziepju burbuli – nedaudz tādu kā netīru, kā neglītu -, jo bērniem patīk arī tas viss. Ja grāmatā varētu ielikt labu saturu, tas būtu meistardarbs.
Tavas grāmatiņas ir ļoti latviskas, to saturs ir saistīts ar latviešu valodu, latvieša izpratni par pasauli.
Jā, līdz šim brīdim tā ir bijis. Jo tas ir nācis caur maniem bērniem. Man ir licies – es viņus pazīstu ļoti labi, varbūt citi bērni ir arī līdzīgi manam bērnam, arī viņiem gribas spēlēties un dauzīties, nevis mācīties? Ja es esmu atradusi veidu, kā likt viņiem iemācīties, tad varbūt cits arī tā var?
Domājot par tevi, ienāca prātā salīdzinājums ar manas bērnības mīļāko grāmatu mākslinieci Margaritu Stārasti, kuras fantāzijas pasaule arī bija tikpat draudzīga, pozitīva, ievelkoša.
Man arī ļoti patika Margarita Stāraste, gribējās pārzīmēt visas grāmatiņas. Tādā ziņā ir interesanti – kad aizbraucu tikties ar lasītājiem uz lauku bibliotēkām, bērni mani sagaida ar tādiem zīmējumiem! Kā tikai viņi nav sazīmējuši Degunlāci, visas reizrēķina izteiksmes! Vēl jaukāk – viņi tagad paši veido savas grāmatas. Bērni laukos dzied dziesmiņas no mūsu grāmatām, citreiz mani gaida uzvedums.
Vidējā dēla klasesbiedra mamma draudzējas ar skolotāju speciālajā sākumskolā, viņa palūdza ar alfabētu aizbraukt pie šiem bērniem. Tā bija tik fantastiska pieredze! Pēkšņi visa 200 cilvēku skola man vienai dzied alfabēta dziesmu! Pēc pasākuma bērni nes pakas un pakas, un pakas… Tur bija zīmējumi par alfabētu, dzejoļi, arī pašu veidoti alfabēti – vissirsnīgākais man likās «Lielie ļaudis mīlēja naudu». Bērni bija uztaisījuši arī šifru: a-1, b-2. Veselas uzdevumu rindas ar šo šifru!
Es paralēli pētu visādas ārzemju pieredzes, likās – vajadzētu aizbraukt uz Somiju un pamācīties, kāda ir viņu izglītības sistēma. Bet tad sapratu – nemaz nevajag mācīties Somijā, no bērniem speciālajā skolā ir jāmācās! Viņi man parādīja ceļu, kā jāveido reizrēķins. Alfabēts, salīdzinot ar reizrēķinu, ir maziņš un viegls. Reizrēķins – tas ir vesels projekts. Es ticu, ka arī speciālajā skolā tagad ikviens iemācīsies reizrēķinu. Man vienkārši prasās, lai no visa, ko daru, ir kāds reāls labums. Ja kāds ir iemācījies, cik ir sešreiz septiņi, tad man ir tik silti ap sirdi!
Sarunas par bērnu gāmatām vai animāciju Latvijā arvien atduras pie tā, ka tirgus ir mazs. Tu esi kaut kā uzdrošinājusies, visu varējusi. Pirmajai grāmatai, Miljonam, izdevējs bija ārsta Zaržecka privātprakse.
Tieši tā. Process, kurā man tik ļoti patīk būt iekšā, sastāv no simt maziem ķēdes posmiņiem, un man ir svarīgi, lai katrā no tiem būtu izdarīts vislabākais. Piemēram, papīram jābūt vislabākajam. Pēc Miljona iznākšanas runāju ar vienu izdevēju, viņš apbrīnoja, cik veiksmīgi tas ir aizgājis pasaulē. Teica: godīgi sakot, ja tu būtu atnākusi pie manis ar ideju par Miljonu, es to nebūtu ņēmis. Viņš apskatītos aprēķinu, cik tas izmaksā, viņam liktos – nē, tas neies.
Bet es ļoti ticu savai idejai! Zinu, kā tas strādā uz manu bērnu, un zinu, ka citi ir viņam līdzīgi.
Par angļu valodas alfabētu – nav bail, vai tas tāpat strādās? Katrā valodā taču ir savi kodi! Vai arī vajag vienkārši atļauties un darīt?
Jā, vajag atļauties! Kad es aizbraucu uz bibliotēkām, mēs ļoti bieži ar bērniem pusstundas laikā izveidojam savu alfabētu. Es viņiem atraisu domāšanu, viņiem pašiem ir tāds prieks, ka sanāk!
Ar ko atšķiras parastas ābeces no mana Joka pēc alfabēts? Vienmēr visās ābecēs darbojas lietvārdi. 33 vai 27 lietvārdi, kuri savā starpā neveido ķēdi. Noliekot tos visus pēc kārtas, mēs tos tik labi nevaram atcerēties. Bet īpašības vārdi un darbības vārdi, ko bērns uztver tikpat labi kā lietvārdus, dod iespēju veidot stāstu. Tā ir manas ābeces atšķirība no visām citām ābecēm, arī tām, kas ir citās valodās. Neesmu vēl atradusi nevienu, kurā veidotos šāds stāsts.
Burtu grāmatu ir ļoti daudz un ļoti skaistas, es no tām mācos, bet man gribas asociācijas – sasaistīt burtus savā starpā.
Pagājušogad ap šādu laiku runājām, ka katram pirmklasniekam valsts varētu nodrošināt planšetdatoru. Ko domā par jaunajām tehnoloģijām?
Tehniski tas atrisinātu to, ka bērnam nebūtu jāstiepj skolas soma ar smagām grāmatām. Tehnika aizvien vairāk ienāks skolēnu dzīvē, bet nebūs tā, ka mēs pazaudēsim grāmatas ar to smaržu.
Protams, es vislabāk gribētu, lai katrā manas grāmatas lappusē pat varētu izjust faktūras un smaržas – kaut ko pūkainu, asu vai smilšainu. Bet, aprēķinot, cik tas izmaksā, tas man nebūtu pa spēkam. To var aizstāt ar citiem paņēmieniem, ko var ielikt grāmatā vai planšetdatorā. Miljons arī ir pieejams iPhone un iPad. Jebkurā rāmī mēs varam meklēt dziļumu.
Jaunā paaudze jau ir piedzimusi ar izjūtu, kuras ierīču podziņas jāspiež. Bet man neliekas, ka tas rada kaut kādu paaudžu plaisu. Man bērni palīdz, ja es ko nesaprotu. Mums tieši ir interesantāk, ka viņi var to izdarīt.
Esi uzaicināta veidot akciju jaunās Nacionālās bibliotēkas, Gaismaspils iesildīšani – Gribu iet uz bibliotēku.
Es neesmu gājusi uz bibliotēku, kad biju maza, bet tagad, apceļojot Latvijas bibliotēkas, redzu, kāda tur ir gaisma. Ir tik daudz bērnu, kam patīk iet uz bibliotēku! Bet vēl vairāk bērnus pie lasīšanas un bibliotēkas varētu piesaistīt sapnis, ka arī uz lielo, skaisto Nacionālo bibliotēku viņi varētu aiziet.
2014.gada 8.septembrī būs pasākums Bērnu karnevāls. Jau esmu uzzīmējusi mazus Antiņus, kuri ar savu mazo, mazo zirdziņu, kuram ir spārni kā grāmatas lapas, iet uz «bibliotēkas kalnu». Tos mēs ar Bērnu literatūras centru sūtīsim pa visu Latviju bērniem izkrāsot. Viņi varēs ielikt savu radošo domu, uzzīmēt, kā viņi grib iet uz bibliotēku, uzkāpt tajā kalnā. Tad, sabraukuši no visām bibliotēkām, pārģērbušies par saviem mīļākajiem grāmatu varoņiem, viņi krāsainā gājienā no Rātslaukuma pāri Akmens tiltam ies uz bibliotēku. Pa ceļam viņus sagaidīs Septiņi kraukļi jeb dažādi aizspriedumi – ka bērni negrib iet uz bibliotēku, nezina, kā uzvesties bibliotēkā… Tā īstenībā nav. Mēs apgāzīsim šos aizspriedumus. Parādīsim, ka viņi grib, domā un lasa. Bērni jau tam gatavojas visā Latvijā.
Kā rodas grāmatu varoņi
Degunlācis. Strādājot pie reizrēķina grāmatas, ar dēlu Filipu zvērudārzā viņu ieraudzīju un sapratu – jā! Tas ir viņš, kas ar ļoti radošu pieeju palīdzēs bērniem iemīlēt reizrēķinu. Ļoti mīlīgs zvēriņš, kuram patīk savu garo degunu bāzt visās nepazīstamajās vietās, paņems aiz rokas un ievedīs reizinājumu aizraujošajā pasaulē. Izstāstīs, ka tie nav tikai pliki skaitļi, ka aiz tiem slēpjas brīnumaina pasaule: septiņi rūķīši un astoņas planētas, četras aitas kājas un divas kaķa acis.
Skudra grāmatā Māci mani, Degunlāci! Skudrai, kā visiem kārtīgiem kukaiņiem, ir sešas kājas, un tas man šķita ļoti derīgs reizināšanas objekts. Gan atļauj atcerēties, cik kāju kukaiņiem, gan vienu no grūtākajām reizrēķina izteiksmēm padara viegli atminamu.
«Viena skudra uz viena lata sešas mazas kājiņas krata, deviņas skudras, kam kājās getras, kustinās kājiņas piecdesmit četras.» Renārs Kaupers, kuram pirms tam juka – 56 vai 54 ir 6×9 vai 7×8 -, kopā ar bērniem tagad to viegli pēc savām dziesmiņām atceras.
Princese grāmatā Māci mani, Degunlāci! Es pati esmu tā princese, kurai kabatās dzīvo astoņi deviņgalvaini pūķīši. Man patīk ik pa laikam tos pa vienam izņemt no kabatām, apmīļot un ar viņiem paspēlēties.
CV
Beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas stikla apstrādes nodaļu (1988), Latvijas Mākslas akadēmijas dizaina grafikas nodaļu (1999)
Pirmais darbs – māksliniece noformētāja zvejnieku kolhozā Carnikava
Vairāku izstāžu autore
Grāmatas Māci mani, Degunlāci! (2012), Joka pēc alfabēts (2010), Miljons (2007), 0+0=bezgalība (2005), kalendārs Laiks vijas ap tevi (2004)
Balvas – Zelta ābele (2013, 2010, 2007), Jāņa Baltvilka balvas bērnu literatūrā un grāmatu mākslā žūrijas atzinība (2013)
Trīs dēli: Filips (12), Fricis (18), Jānis (24)
