Žurnāla rubrika: Kultūra

Dinamisks gads

Posted on maijs 17, 2017 by - Recenzija

Latvijas arhitektūras gada balva vērtēšanai piedāvā gan pragmatisku, gan dvēselisku pieeju

Uz šāgada labākās arhitektūras ēkas godu pretendē 18 arhitektūras darbi, ko no balvai pieteiktajiem izraudzījusi nacionālā žūrija. Līderus vērtēšanas otrajā kārtā izraudzīsies starptautiska žūrija, un tās darbs nebūs viegls – pretendentu sarakstā ir starptautiskās lidostas Rīga jaunais terminālis (arhitekti – Arhis), Ekziperī vārdā nosauktā starptautiskā privātskola Piņķos (arhitekti – 8 A.M.), biroju ēkas, Rīgas Motormuzeja pārbūve (arhitekti – Arhis), bet turpat sarakstā ir arī tā sauktā mazā arhitektūra un arhitektūras kritika ar grāmatām, izstādēm un citām iniciatīvām. Varētu domāt, ka pēc Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) uzvaras pagājušajā gadā kādu laiku netiksim lutināti ar arhitektūras intrigu, tomēr šis ir bijis dinamisks arhitektūras gads.

Arhitektūrā notiekošo balva tomēr atspoguļo tikai daļēji, jo vairākas būtiskas arhitektūras jomas šis notikums neskar, piemēram, kolektīvās gada analīzes katlā nenonāk konkursi, kaut vismaz divi no tiem – Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs un Rail Baltica – arhitektūras dzīvi ietekmēs vēl vairākus gadus. Tāpat balvai nav tikuši pieteikti neskaitāmie daudzdzīvokļu ēku projekti Rīgā un Jūrmalā, tādā veidā nenonākot ne kritiķu, ne sabiedrības uzmanības, ne pašu arhitektu uzmanības lokā. 

Arī arhitektūras procesu kategorijā vērtēšanai tiek iesniegti vairāk reprezentatīvi darbi – grāmatas, izstādes -, taču ne sociālas iniciatīvas vai protesta akcijas. Balvas fokusā ir pabeigti jaundarbi, taču tas nav viss, kas notiek Latvijas arhitektūrā, jo daudzi arhitekti balvai darbus nepiesaka, un, līdzīgi kā arhitektūras konkursos, arī šajā gadījumā jāvērtē ir darbi, kas balvai ir pieteikti, un nevis tie, kas būtu varējuši tikt pieteikti. Sarakstā ir pa druskai no visa, un katrs darbs ir iemesls diskusijai par arhitektūru. Piemēram, pēc ilgiem laikiem uz balvu pretendē arī vērā ņemama biroju ēka – Diānas Zalānes projektu biroja darbs Place Eleven Rīgā. Komercarhitektūra vienmēr ir bijusi pakārtota publiskā labuma – kultūras, izglītības un sporta – arhitektūrai, taču bez kvalitatīvām biroju ēkām nav iedomājama uzņēmējdarbība, ir dzirdēts, ka tieši labu biroju trūkums ārvalstu uzņēmumiem ir licis izvēlēties Tallinu un Viļņu, nevis Rīgu savu pārstāvniecību atvēršanai.

Katru gadu uz labākās ēkas godu pretendē arī kāds dvēselisks mantojuma atdzimšanas stāsts – šogad tā ir Ludzas Lielā Sinagoga (arhitekti – Konvents Pētera Blūma vadībā). Vārds «lielā» nosaukumā ir maldinoša asociācija, jo runa ir par Ziemeļeiropas vecāko koka sinagogu – mazu un mīlīgu sakrālās arhitektūras darbu, kas uzmanīgi izlobīts un savests kārtībā no pilnīgas postažas čaumalām Latgalē.

Pamanāma Latvijas arhitektūras tendence ir internacionalizācija – pagājušajā gadā varējām lepoties ar veiksmīgajiem ārvalstu arhitektu darba augļiem jau minētā LNMM (arhitekti – Processoffice, Lietuva) un Liepājas Lielā dzintara (arhitekti – Giencke & Company, Austrija) veidolā, savukārt šogad uz balvu pretendē Šaoliņas lidojošo mūku teātris Ķīnā, kura autori ir latviešu arhitektu komanda Austra Mailīša vadībā. 

Balvai tika pieteiktas trīs privātmājas, un visas trīs arī tika nominētas. Privātmāju segmetā konkurenci varētu saukt pat par sīvu, jo ar pārliecinošu briedumu sevi pieteikušas gan Sintijas Vaivades, gan Pētera Bajāra, gan Ulda Lukševica arhitektūras komandas.

Labākais Latvijas arhitektūras darbs tiks nosaukts laikā, kad tiek pasniegta arī Eiropas galvenā arhitektūras atzinība – Mies van der Rohe balva. To šogad saņēma nīderlandiešu arhitekti par 60. gados celtas blokmājas pārbūvi Amsterdamas nomalē. Ēka tika izglābta, kad uzvirmoja protesta akcijas pret tās nojaukšanu un sarīkots arhitektūras ideju konkurss. Šajā kontekstā Latvijas arhitektu darba lauks ir milzīgs – visi Rīgas un citu lielo pilsētu mikrorajoni, arī vientuļās lauku paneļēkas. Jācer, ka vismaz daļa no tām tiks pārveidotas par arhitektūru un nepaliks tikai par siltināšanas projektu, kas pēc papīriem arī skaitās arhitektūra.

Latvijas Arhitektūras gada balvai 2017 nominētos darbus līdz 21. maijam var apskatīt laukumā pie LNMM. Videoieskatu ēkās un intervijas ar darbu autoriem pieejamas Latvijas Arhitektu savienības YouTube kanālā.

Foto – Māris Lapiņš, Indriķis Stūrmanis un Valts Kleins

Izeja ir. Uz kuru pusi?

Posted on maijs 17, 2017 by - Recenzija

Viesturs Kairišs inscenē Karali Līru ar vērienu. Interpretācija paliek katra paša ziņā

Šekspīra traģēdijā, kuras pirmizrāde nupat notikusi Mihaila Čehova Krievu teātrī, režisors Viesturs Kairišs atklājis skatītājiem (man – noteikti) tik daudzus nozīmes slāņus, tik daudzus vadmotīvus, iedevis tik daudzas atslēgas, ar ko ķerties klāt vērienīgajam inscenējumam, ka jautājums – par ko ir šis stāsts? – paliek katra paša ziņā. 

Režisors strādājis ar izcilu radošo komandu – komponistu Arturu Maskatu, scenogrāfu Reini Dzudzilo, kostīmu mākslinieci Kristu Dzudzilo, horeogrāfi Elīnu Lutci un gaismu mākslinieku Mārtiņu Feldmani. Ikviena pienesums ir vēl atsevišķi vērtējams process un stāsts. Taču paradoksālā kārtā kopsaucēju tā arī neatradu. Tāpēc te vienkārši būs daži stāsti, ko pamanījos notvert šajā bagātībā, ne mazākajā mērā nepretendējot, ka tie bijuši arī režisora iecerēti.

Lejup pa truša alu

Vienu no pirmajām «atslēgām», kas palīdzēja pieslēgties Kairiša Karalim Līram, atradu gluži citā laikā un vietā – Luisa Kerola grāmatā Alise Brīnumzemē aprakstītajā apvērsto jēdzienu pasaulē, kur nekas nenozīmē to, pēc kā izskatās. Nāves miegā dusošā karaliene var ar bālu roku norādīt Līram (Jakovs Rafalsons) vajadzīgo virzienu, un nevienam tas neliksies dīvaini. Bet viņš pats, ķērkdams kā Pīķa dāma, nolād Kordēliju (Jana Ļisova), pat īsti neieklausījies viņas vārdos, kamēr Gonerila (Jekaterina Frolova) un Regana (Dana Čerņecova) uzreiz kā maitu lijas uzklūp jaunākajai māsai, gatavas izģērbt to līdz pēdējam krekliņam. 

Skaistā baroka ainava, kas trīskāršota ietver Līra valsti (katrai daļai virsū kārtas skaitlis), var acumirklī pazust, atklājot plakanu pelēku sienu ar durvju aili un piktogrammu «izeja» – bēgošs cilvēciņš un bultiņa. Turklāt durtiņas ar laiku samazinās, līdz patiešām jau līdzinās truša alai, kad tur vētras laikā patvērumu meklē Līrs un Glosters (Gundars Āboliņš).

Stiprās sievietes

Otrs stāsts man radās par ļoti aktuālu tēmu – stiprajām sievietēm, kas bīda un rausta vīriešus, un atstāj pēc sevis haosu. Izrādes notikumi aizsākas Līra sievas bērēs, un pēc brīža mirusī karaliene (Gaļina Rosijska) parādās Līram, runādama Āksta tekstu. Kā saprāta balss, kas skan viņam galvā. Kā viņam vien saskatāms iekšējais kompass, kas mēģina ievirzīt pareizajā virzienā Līru, kurš bez sievas atbalsta attapies absurdā un nesaprotamā pasaulē. 

Jakovs Rafalsons spēlē Līru kā niķīgu, bet arī žēlojamu bērnu, nav kas viņu vadītu, atliek tikai ļauties iznīcinošiem mirkļa impulsiem. Šai pasaulei īsti piederīgas ir viņa meitas Gonerila un Regana. Jekaterinas Frolovas spēlētā Gonerila gatava ka grīdas lupata, pie kājas pieķērusies, vazāties iekārotajam Edmondam (Kirils Zaicevs) līdzi, bet pati savu nevērto vīru nogādā pie malas, ne aci nepamirkšķinājusi. Danas Čerņecovas daiļā Regana, mierīga un salta, izrauj Glosteram acis… ar skūpstu un, viegli norīstījusies, tās aprij. Māsiņas galu galā piebeidz arī viena otru, iepriekš novedušas līdz vājprātam. 

Stāsti un pavedieni

Kā atsevišķs Līra stāsts vērtējama Artura Maskata mūzika – brīžiem gandrīz nedzirdama, tikai nojaušama, kā tas pienākas īstiem izrādes skaņdarbiem. Brīžiem baudāma kā pašvērtība, kas pārspēj skatuves darbību – tajā sadzirdams laiks, liktenis, baroka operu trauslais daiļums, tik nesaskanīgs ar sižeta cietsirdību.

Reiņa Dzudzilo radītā telpa mainās no baroka pastorālās ainavas zeltbrūnos toņos uz kantorpēlēkām sienām ar jau minēto vienīgās izejas piktogrammu. Tas krāšņums, ko Līrs gatavs dāvināt meitām, būtu tikai ilūzija?

Savs stāsts ir Kristas Dzudzilo elegantajiem melnbaltajiem tērpiem un to mainībai. Kamēr cilvēks ir pats savā prātā, viņš tērpies melnā; zaudējot gara gaismu, cilvēks pamazām izģērbjas un paliek baltā apakšveļā. Vājprātam ir nevainības krāsa. Un Janas Ļisovas maigā Kordēlija zaudē prātu jau tajā brīdī, kad, tēva nolādēta un māsu brutāli izģērbta, paliek trīcam vienā baltā krekliņā. 

Savs stāsts ir kailumam. Edmonds, Glostera ārlaulības dēls, ir pirmais, ko uz skatuves ieraugām, absolūti skaists kā antīkā statuja. Ar katru nākamo ainu viņš ir aizvien vairāk apģērbts un aizvien vairāk sabojāts.

Savs stāsts – varbūt pats skaidrākais – ir Gundara Āboliņa Glosteram. Cilvēks sāk redzēt tad, kad nepaļaujas uz ārējiem iespaidiem, bet klausās un dzird, un saprot likumsakarības. Ne velti zālei pāskrien izpratne kā silts vilnis, kad Glosters rezignēti saka savus galvenos vārdus: «Tāds ir šis laiks, kad trakie aklos ved.»

Izrāde beidzas melnā tumsā. Tikai uz skatuves un abpus skatītāju zālei deg trīs pilnīgi vienādas piktogrammas ar skrejošo cilvēciņu un norādes bultu. Tātad izeja ir, pat vairākas. Tikai kuru izvēlēties? Šis nu tiešām ir gadījums, kad, novērtējusi izrādes izcilās komponentes, atzīstos, ka par kopsakarībām un pareizo virzienu man nav ne jausmas.

oooc

Karalis Līrs. Nākamās izrādes 25. maijā un 11. jūnijā. 7-17 eiro.

Kapitāldarbs

Posted on maijs 17, 2017 by - Intervija

Jaunās Latvijas tautsaimniecības vēstures redaktors Gatis Krūmiņš stāsta, kāpēc ekonomiski bija grūtāk atjaunot Latvijas valsti, nekā to nodibināt

Par spīti nepārtrauktām runām par ekonomiku un uzņēmējdarbību gan politikā, gan medijos, mūsu zināšanas un izpratne par šo svarīgo jautājumu vēsturi ir pārsteidzoši mazas. Pēdējais apjomīgais pētījums par Latvijas kā neatkarīgas valsts tautsaimniecību ir Arnolda Aizsilnieka Latvijas saimniecības vēsture 1914-1945, kas iznāca trimdā Stokholmā pirms gandrīz pusgadsimta – 1968. gadā. 

Tagad Latvijā pazīstamu ekonomistu un vēsturnieku komanda, kopskaitā divpadsmit autoru, ir saņēmušies spert soli tālāk, ne tikai paplašinot apskatīto laika periodu atpakaļ līdz 19. gadsimtam un uz priekšu līdz mūsdienām, bet arī pārspējot Aizsilnieka teksta 966 lappuses ar savām 1029. Šonedēļ grāmatu oficiāli prezentē. Lai labāk saprastu projekta ambīcijas un apjomus, Ir intervē grāmatas sastādītāju un ražīgāko autoru, vēsturnieku Gati Krūmiņu.

Izdarīts milzu darbs. Kā esat apmierināts ar rezultātu?
Kopumā esmu apmierināts, bet ir visādas nianses. Kopējā darbā nevari iedot savus vērtējumus. [Autoru tekstus papildināju ar] nozaru ekspertiem, lai būtu iekšējā polemika. Apzināti iesaistīju cilvēkus, kuru viedokļi atšķiras. Mani pārsteidza, ka daudzi izlasīja, viedoklis atšķīrās, bet viņš negribēja to publicēt, vismaz ne ar savu vārdu.

Kāpēc tā?
Sabiedrībā cilvēkiem ir bail kaut ko pateikt. Tas mani pārsteidza, jo tie bija normāli, pamatoti viedokļi. Par padomju periodu es [kā ekspertu no malas] apzināti iesaistīju Raitu Karnīti, lai ir polemika, jo man ir savs diezgan kritisks skatījums uz to visu, un es zinu, ka viņa raugās pozitīvāk. Domāju, ka par šo darbu runās un uz to atsauksies.

Kaut vai fiziski šis vairāk nekā 1000 lappušu biezais sējums nav grāmata, kuru lasīs gultā pirms gulētiešanas. Kam tā domāta?
Diezgan plašam lokam. Tur ir padziļinātas lietas, kuras lasīs nozaru cilvēki, bet mēs mēģinājām valodu veidot skaidru un saprotamu, ar diezgan bagātīgiem piemēriem. Tas ir mans koncepts, kā vēsture jāraksta. Tai ir jābūt ar atsaucēm un tabulām, bet valodai ir jābūt tādai, lai «cilvēks vienkāršais» to var lasīt. Tāpēc tā ir domāta plašai auditorijai. Tiesa, apjoms ir milzīgs – tā ir liela, dārga, mazinās pieejamība. Bet cita ceļa diemžēl nav. Kopumā nodaļas ir pārskatāmas, un vairāk vai mazāk darbs ir izdevies vienots, [par spīti lielajam autoru skaitam]. Tas bija ārkārtīgi grūti.

Vēl viena lieta, ko man daudzi pārmet, – vai cilvēks, piemēram, Ojārs Kehris, Edmunds Krastiņš, Uldis Osis, kas bijis iesaistīts procesos, var par tiem rakstīt? 

Taču mēs pašā sākumā vienojāmies, ka nevar rakstīt «es atceros» vai «es domāju» – ir jābūt pamatojumam. Tam viņi gājuši cauri. Ir citāti, vai nu Saeimas stenogrammas, dokumenti, vai statistika. Protams, tas ir skatījums no šo cilvēku [redzespunkta], bet domāju, ka tas ir interesanti. It īpaši par 90. gadiem, kad bija jāveic ļoti forsētas ekonomiskas reformas, uz kurām joprojām sabiedrība raugās ļoti dažādi. Tas faktiski ir apskatīts pirmo reizi. Rezonanse būs, būs daudz neapmierināto, bet mēs ejam cauri no šodienas [skatpunkta] – nozares, produktivitāte – tās lietas, kas atbilst mūsu šā brīža un nākotnes problēmām.

Starp strīdīgākajiem jautājumiem ir privatizācija – kas dabūja ko, kāpēc Andris Šķēle un Aivars Lembergs ir starp mūsu bagātākajiem cilvēkiem. Šie jautājumi grāmatā netiek ļoti tieši uzrunāti.
Sākotnēji bija ideja iesaistīt [agrāko Privatizācijas aģentūras vadītāju Jāni] Nagli, Šķēli, bet viņi atteicās. Ir lietas, kuras mēs varbūt nojaušam, bet, ja nav tiešu pierādījumu dokumentu formā, tad izvairāmies runāt pieņēmumu formā. Tas ir koncepts. Bet tas arī bija apjoma jautājums – ja ņemtu milzīgi daudz privatizāciju, tad paliktu mazāk makroekonomikai, naudas reformai, reģionālajai politikai. Tā ir arī katra autora izvēle. Skaidrs, ka sabiedrība prasa vairāk asiņu. 

Par lauku privatizāciju iekļāvām vairāk, ko sabiedrība par to domāja. Ja kāds domās, ka te būs milzīgi skandāli un atklājumi par 90. gadu privatizāciju, tad būs vilšanās. Ir pārskats par vispārējiem procesiem, par sajūtu līmeni – sabiedrība totāli nebija gatava tām pārmaiņām un nevienlīdzībai, kas saistīta ar privatizāciju. 

Tā ir viena no problēmām, salīdzinot 20. gadus ar deviņdesmitajiem. Divdesmitajos cilvēkiem bija pilnīgi normāli uztverams, ka kāds ir bagāts, kāds nabags, kāds ir kalps, un cits ir kungs. 90. gadu likumdevējiem, tautfrontiešiem bija drausmīgs šoks, ka sāk parādīties nevienlīdzība. Cilvēkiem no tā bija ārkārtīgas bailes. Padomju laikā arī bija nevienlīdzība, bet tā bija slēpta. Nomenklatūrai bija specveikali, mašīnas, vasarnīcas pie jūras, bet vienkāršais cilvēks to neredzēja, un bija ilūzija, ka visi ir nabagi un nevienam nav nekā vairāk. 

Šoku [par nevienlīdzības parādīšanos] var redzēt Augstākās Padomes stenogrammās par zemes reformu, kad uzdod jautājumu – kas notiks, ja kāds prasīs atpakaļ īpašumu pilsētā un viņam piederēs daudzdzīvokļu māja? Izpratnes līmenis par brīvo tirgu bija totāli zems. It kā noliedza padomju sistēmu, [tomēr uzskatīja], ka visiem ir jābūt vienlīdzīgiem. Rezultātā aizgāja tā grābšana un ķeršana privatizācijas laikā, bet par to neviens nerunāja, tā bija nepatīkama tēma. Tā arī neviens nepateica, ka kādam ir jābūt īpašniekam, nevar viss būt valstij, un tā diemžēl viss aizgāja diezgan slēptās formās.

Ekonomika un politika viena otru cieši ietekmē, un tie, kuri īpašumus dabūja, arī turpināja ietekmēt politiku. Tā arī ir daļa no ekonomikas vēstures.
Nodaļā par agrāro sektoru, par kuru uzrakstīju doktora disertāciju, ir ļoti daudz par šiem jautājumiem.

Tā ir ļoti interesanta nodaļa.
Skaidrs, ka tā bija politika. No 20 gadu perspektīvas aplūkojot šīs lielās privatizācijas lietas, protams, nav pozitīvi, ka [uzņēmumi] tika iezīmēti konkrētiem cilvēkiem. No otras puses, piemēram, tas, ka nesadalīja lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumus, vismaz noturēja lauksaimniecības pārstrādi noteiktā līmenī, saglabājās ražošana. Rūpniecības uzņēmumus sadalīja pa daļām, un faktiski mums gandrīz nekas nepalika pāri no tā. Sociālais taisnīgums bija daudz mazāks nekā 20. gados. 

Agrārajā reformā bija skaidrs, kam zemi dot. Muižniekiem atņēma zemi, un bija skaidri noteikts, kuri dabū zemi kādā secībā – brīvības kara karotāji un tā tālāk. Deviņdesmitajos īpašumu pārdale notika pēc daudz neskaidrākiem kritērijiem. Vai tu biji kolhoza priekšsēdētājs un varēji sadalīt pajas, vai rūpnīcas direktors, tas lomu nospēlēja. Vai tas bija apzināti? Tautas frontes virzītājspēks, kas 1990. gadā pieņēma [4. maija deklarāciju], bija inteliģences pārstāvji, kas no ekonomikas saprata diezgan maz. Viņi šo procesu palaida garām. Viņiem bija svarīga neatkarība, bet – kā pēc tam aizies… Kā Godmanis pēc tam valdību veidoja? Viņiem jau faktiski nebija ideju, kā mēs pārņemam varu pār nozarēm.

Otra lielā lieta, ka mūs šķir no 20. gadiem, ir izglītības sistēma. Ja es tagad būtu 1990. gadā, es brauktu uz Londonu vai Stenfordu un mēģinātu pierunāt kādu no lielajām pasaules universitātēm Latvijā izveidot filiāli, lai mēs ļoti ātri izaudzinātu paaudzi, kas ir rietumnieciski domājoša. Mēs faktiski sākām turēt izglītības sistēmu un zinātni kā tādu sociālo sfēru. Bet no valsts viedokļa sistēmai ir jānodrošina pilsoņiem pēc iespējas labāka izglītība. Visvairāk pietrūka zināšanu un izpratnes, kas vispār Rietumos notiek. Kāpēc čekisti aizgāja pa priekšu uzņēmējdarbībā? Jo viņi labāk orientējās, jo čekā vismaz saprata, kā notiek procesi. Bet pārējie… Augstākās Padomes rūpniecības komisijā pat likumu nevarēja uzrakstīt latviski – to uzrakstīja krieviski un pēc tam tulkoja. Neviens nezināja angļu valodu, bet, pat ja zinātu, par to visu nebija izpratnes. 20. gados sabiedriski politiskajai elitei bija milzīga starptautiska pieredze. Ulmanis ir bijis Vācijā, Amerikā. Katrs kaut kur mācījās, redzējums bija globālāks, viņi saprata, pēc kādiem principiem ekonomika funkcionē. Mēs bijām ielikti padomju spīlēs. Tu kaut kur aizbrauc ar balzamiem un izsit fondus, un tāds pats domāšanas veids bija tiem, kas nonāca pie varas. Salīdzinājumā ar igauņiem – mums [valdībā] ienāca vecā nomenklatūra. 

Daudzi saka – vajadzēja izlīgumu, jo mums bija tik daudz cittautiešu, bet principā tam bija ļoti negatīvas sekas. Cilvēku domāšanu nevar mainīt. Tu gaidi, ka tev kaut ko atnesīs, un nepiedāvā pretī pat ideju. Tev iedos naudu, un tad tu domāsi, ko ar to darīt. Es diemžēl to vēl tagad redzu zinātnē no tās paaudzes cilvēkiem. Ja ir laba ideja, tu būtībā nevari palikt bez naudas. Par to esmu reāli pārliecinājies savā dzīvē.

Vai grāmatas veidošanas laikā bija kāds negaidīts atklājums vai pārsteigums?
Detalizēti izejot cauri Latvijas vietai padomju ekonomikā, dabūju atbildi uz jautājumu – kāpēc bija tā, kā bija? Te ražoja milzīgi daudz, ar augstu pievienoto vērtību, te visiem būtu jādzīvo zaļi. Bet sociālā jomā mēs no Rietumiem atpalikām tāpēc, ka visa peļņa gāja uz PSRS centralizēto budžetu un tika tērēta kādām citām programmām vai armijai. No otras puses, Padomju Savienībai bija ļoti izdevīgi [attīstīt ražošanu] šeit, jo te bija normālas iestrādes, varēja iegūt labu peļņu.

Laužam arī mītu, ka Latvija 30. gados bija agrāra valsts. Par spīti tam, ka Ulmanis sevi pozicionēja kā agrārās [sistēmas aizstāvi], te sāka attīstīties visādas nišas industrijas, pieauga rūpniecības uzņēmumu un nodarbināto skaits.

Agrārā reforma ātri risināja eksistenciāli svarīgus politiskus jautājumus, sadalīja zemi pa 22 hektāriem pēc iespējas lielam cilvēku skaitam, lai viņi nedomā par kreisajiem, taču ilgtermiņā laukos nonācām «vidēju ienākumu slazdā». Saimniecības bija pārāk mazas, lai tās varētu modernizēties. Uz 22 hektāriem traktoru nopirkt nevari, līdz ar to ir ārkārtīgi smags darbs, pilsētas pievilina strādniekus, mums sāk parādīties aizvien vairāk viesstrādnieku. Tātad īstermiņa politiskie lēmumi ilgtermiņā atstāj sekas, no kurām ekonomika cieš. Tajā pašā laikā tā bija maksa par mūsu neatkarību un iekšējo drošību 20. gados.

Kuros jautājumos jutāt informācijas vai pētījumu trūkumu?
Lielākās problēmas bija tautsaimniecības nozaru aprakstos 90. gados par to, kā nozares transformējās un atrada savas nišas. Bieži bija tā, ka nav materiālu. Ja neatradām kādu nozares cilvēku, kuriem tādi bija, tad var redzēt – dažas nodaļas ir dziļākas, citas nav tik dziļas. Par telekomunikācijām bija, bet par tirdzniecību un būvniecību īsti neatradām.

Vēl viens neatbildēts jautājums – kāpēc ekonomisko reformu sākotnējais posms no 1990. līdz 1993. gadam sabremzējās?

Savukārt padomju laikā 40. un 50. gados visai nomenklatūrai bija aplokšņu algas, bet nekur statistikā tas nav uzskaitīts. Tikai Berijas laikā tas viss tika ierobežots, bet līdz Staļina nāvei vienkārši iedeva naudu uz rokas. Tāpēc var rasties maldīgs iespaids par to, cik partijas cilvēki saņēma, jo viņu reālie ienākumi bija stipri lielāki. Es diemžēl neesmu atradis, kādā veidā tas tika darīts. Manas sievas vecaistēvs Kristaps Kaugurs, kurš bija Padomju Jaunatnes redaktors līdz 1959. gadam, varēja pat kaut ko dot šoferim, lai tas viņam būtu kā privātšoferis, jo viņam šī aploksne bija. Tātad nauda bija pietiekami liela, lai varētu samaksāt arī vēl kādam cilvēkam.

Cita lieta – nevaram salīdzināt dažādu posmu statistiku, piemēram, par saražoto produkciju, jo ir jautājums par kvalitāti. Tā ir lielākā kļūda, kuru ik pa laikam pieļauj, mēģinot salīdzināt padomju laikā saražoto produkcijas [daudzumu] ar to, kas tiek saražota tagad. Tāpat par dzīves līmeni. Esmu redzējis salīdzinājumus, taču tu jau nevarēji aiziet un par valsts cenu nopirkt žiguli vai moskviču, bija jāstāv piecus vai desmit gadus rindā.

Dzīves līmenim ik pa brīdim grāmatā pieskaraties, bet nav konsekventi visos posmos apskatīta iedzīvotāju labklājība. Tā bija apzināta izvēle?
Sākotnēji mums bija doma to veidot, bet beigās atdūrāmies pret to, ka nevarējām salikt kopā, jo tā būtu ļoti brīva mūsu interpretācija. Diezgan padziļināti šo lietu esmu pētījis, un sākotnēji bija ideja pateikt – ja vienkāršais cilvēks strādā, tad tāds ir viņa patēriņa grozs: cik viņš var nopirkt, piemēram, maizi par savu algu. Taču tie laiki ārkārtīgi atšķiras. Arī cilvēku paradumi. Nevar salīdzināt 20. gadsimta sākumu ar mūsdienām. Piemēram, 20. gadsimta sākumā, kad pārkarsa darba tirgus un milzīgi pieauga darba samaksa, cilvēki nevis tērēja, bet nesa noguldīt, jo bija pieraduši dzīvot trūcīgi un ļoti taupīt. Gan laukos, gan pilsētās vislielākie noguldītāji bija vienkāršie darba darītāji.

Vai tas nebija tāpēc, ka viņiem nebija pensijas?
Iespējams, arī tas ir faktors. Tomēr ikdienas paradumi bija tādi, ka viņi bija pieraduši dzīvot ar mazumiņu. Skarbākais, ka tas viss pazuda. Latvijas pieredze ir tāda, ka krājēji naudu ir zaudējuši. Tas ir noticis trīs reizes – pēc Pirmā pasaule kara, pēc Otrā pasaules kara ar visām konfiskācijām un 90. gados. Savukārt tiem, kas ņēmuši kredītus, ir [paveicies]. Tikai vienu reizi tā nav bijis – pēc nesenās pārkaršanas un krīzes nauda bija jāatdod. Tā ir vienīgā reize pēdējo simt gadu vēsturē, kad ekonomiskās kataklizmās nauda bijusi jāatdod.

Bet par labklājību – tas patiesībā būtu vēl viens ļoti liels, fundamentāls pētījums, kurā aplūko cilvēku psiholoģiju, ģimenes modeli, patēriņu, darba stundas. Piemēram, 30. gados laukos brīva bija tikai katra otrā svētdiena. Salīdzināt ar mūsdienām ir ārkārtīgi sarežģīti.

Grāmatā nav arī starptautiskā salīdzinājuma.
To arī recenzenti norādīja, bet atkal ir tas pats jautājums. Esmu redzējis vairākus mēģinājumus salīdzināt trīs Baltijas valstis un pielikt vēl citas klāt. Man kā zinātniskajam redaktoram necēlās roka to iekļaut, jo neesmu par to 100% pārliecināts. Dati ir diezgan atšķirīgi.

Viens ir statistiskās atšķirības, otrs ir procesu apraksti. Diezgan skaidrs, ka Igaunijā 90. gados bija veiksmīgāka privatizācija. Vai nebija domas to salīdzināt?
Bija doma, ka izmantojam salīdzinājumus iespēju robežās, bet tas drīzāk bija apjoma jautājums. Tāpēc mums ir ideja uztaisīt Baltijas [tautsaimniecības vēsturi]. Taču ir problēma, ka Igaunijā un Lietuvā par dažiem laika posmiem nevaram atrast grupas, kas ir gatavas to darīt. Savā jomā par padomju laiku es braucu pie viņiem pētīt, un tāpēc viņi mani tagad bombardē [ar jautājumiem]. 

Biju aizbraucis uz konferenci, kur ver vaļā lielu grāmatu, tajā par padomju laika investīcijām uzrakstīti trīs teikumi – ka mēs nezinām, kādas tās bija. Es viņiem teicu, ka varu aizvest divus kvartālus tālāk un arhīvā parādīt ar pirkstu, kur varat noskaidrot visus norēķinus līdz pēdējai kapeikai.

No grāmatas 1029 lappusēm esat uzrakstījis 463. Esat arī Vidzemes Augstskolas rektors. Kā ar visu tiekat galā?
Strādāju vēl pēc ulmaņlaika režīma – brīva katra otrā svētdiena. (Smejas.) Turklāt mums nekad nav bijis valsts uzstādījuma, ka jāpēta ekonomiskā vēsture. Arī šis projekts ir pilnībā finansēts no privātā sektora. Tad ik pa laikam brīnāmies, ka daudzko nezinām. Tas ir tāds elementārs izglītības līmenis – ja pagātni nezini, tad nevari konstruēt nākotni.

Ko vēsture māca par Latvijai piemērotāko ekonomisko modeli, vietu starptautiskajā darba dalījumā?
Ideālais variants, ko redzam arī vēsturē, – ja mums ir labas attiecības gan ar Rietumiem, gan Austrumiem. Mēs esam pieņemami gan vieniem, gan otriem. Tāpēc tilta modelis ir ļoti labs, bet ģeopolitiskais aspekts to visu šobrīd diemžēl ir noārdījis. Protams, mēs nevaram iziet uz kompromisiem, jo politiski ir sarkanās līnijas. 

Taču ir jomas, kurās varam specializēties – dizaina nišas produkti, IT. Mēs esam radoši cilvēki. Varam sapirkt dažādas detaļas un salikt kopā tāpat kā VEF radioaparātus 30. gados. Ja esam kādās jomās labākie, tad to varēsim darīt pa visu perimetru. Latvijai kā mazai valstij gudra specializācija ir ļoti svarīga.

CV

Dzimis 1973. gadā Rīgā
1996. gadā beidzis Latvijas Mūzikas akadēmiju
2000. gadā ieguvis maģistra grādu vēsturē LU
2007. gadā ieguvis doktora grādu vēsturē LU
No 2010. gada Latvijas Zinātnes padomes loceklis
No 2013. gada Vidzemes Augstskolas rektors

Ir iesaka

Posted on maijs 10, 2017 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi


11. maijs. KONCERTS. KORIS LATVIJA. IVETA APKALNA RĪGAS DOMĀ. Programmā Gabriēla Forē, Luija Vjerna un Bendžamina Britena mūzika. Ivetas Apkalnas soloizpildījumā Šarla Marijas Vidora Tokāta no piektās ērģeļsimfonijas un Sezāna Franka Heroiskais skaņdarbs. Diriģents Māris Sirmais. Koncerts notiek kora 75. jubilejas gada ietvaros. Biļetes cena 7-30. Bilesuparadize.lv

11. maijs. IZRĀDE. TRĪNE NACIONĀLAJĀ TEĀTRĪ. Rūdolfa Blaumaņa joku lugu iestudējis režisors Elmārs Seņkovs. Izrādē aktieri no sirds izspēlēs mūžīgo tēmu – ak, kā gribas mīlēt! Trīnes lomā Marija Bērziņa vai Dita Lūriņa. Biļetes cena 3-20 €. Bilesuparadize.lv

Līdz 28. maijam. IZSTĀDE. DIVDABIS NACIONĀLAJĀ MĀKSLAS MUZEJĀ. Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs sāk trīs izstāžu ciklu, aicinot uz dialogu divas atšķirīgas mākslas personības – vecākās un jaunākās paaudzes pārstāvjus. Pirmajā izstādē darbus prezentēs Jānis Borgs un Kaspars Groševs. Lcca.lv

12. maijs. IZRĀDE. KARALIS LĪRS RĪGAS KRIEVU TEĀTRĪ. Karalis mūža norietā sadala karaļvalsti meitām, liekot viņām sacensties, lai izrādītu mīlestību pret tēvu. Ar slavenās Šekspīra lugas iestudējumu Krievu teātrī debitē Viesturs Kairišs. Titullomā Jakovs Rafalsons, izrādē piedalās arī Gundars Āboliņš. Biļetes cena 7-15 €. Bilesuserviss.lv

Jaunākās grāmatas

Posted on maijs 10, 2017 by - Grāmatas

NULL


DABA. JUVALS ZOMMERS. LIELĀ SĪKBŪTŅU GRĀMATA. IZDEVNIECĪBA MANSARDS. Grāmata iepazīstina ar sīkbūtnēm, kuras lido, rāpo, kož un dzīvo uz Zemes. Izklaidējošs un krāšņi ilustrēts darbs bērniem no četru gadu vecuma un viņu vecākiem. Apgāda cena 10,90 €.

DZEJA. ANDRIS OGRIŅŠ. DEBESU PUNKTI. IZDEVNIECĪBA PĒTERGAILIS. Dzejnieka rokraksts sasniedzis poētisko briedumu – teksta balss draud uzplēst lasītāja jutīgumu līdz tai konfrontācijai, kur jautājums par dzejas jēgu kļūst lieks. Apgāda cena 5,90 €.

STĀSTI. JĀNIS EINFELDS. DUNDURI UN DĒMONI. IZDEVNIECĪBA DIENAS GRĀMATA. 90. gadu absurdā kapitālisma realitāte, kur kā sniega bumba veļas jautājumi: vai mēs šodien daudz atšķiramies no rakstnieka izdomātajiem varoņiem, un kas mūs sagaida? Apgāda cena 7 €.

Kinojaunumi

Posted on maijs 10, 2017 by - Kino



oooo Mana dzīve kā cukīni / Ma vie de courgette. Aizvadītā gada labākā animācijas filma – drosmīgs, aizkustinošs ģimenes kino, kas atklātā un tomēr delikātā veidā vēsta par to, ka dzīve dažbrīd (un dažiem) mēdz krasi atšķirties no eiforiskām pasaku filmām. Stāsts par bērnunamā nonākušo zēnu Ikaru jeb Cukīni, kā viņu dēvē māte, ir sirsnīgs vēstījums par spēju no jauna atrast prieku un mīlestību šķietami nežēlīgā pasaulē. Kino no 5. maija.

ooo Karalis Arturs. Leģenda par zobenu / King Arthur: Legend of the Sword. Hiperintensīvs fantāzijas žanra darbs, kurā Gajs Ričijs diemžēl vairāk pilda «firmas zīmes», nevis režisora un ideju autora funkciju. Filma ir vizuāli vērienīga un piebāzta ar pulsu kāpinošām spraiga sižeta ainām, taču stāstījuma ziņā bezjūtīgi seko visvienkāršākajām stāstniecības metodēm. Tajā liela loma ir virspusējiem un neizprotamiem tēliem, kā arī titulvaroni spēlējošā Čārlija Hanema remdenajam sniegumam. Kino no 12. maija.

Svešais: Covenant / Alien: Covenant. Jaunākais papildinājums zinātniskās fantastikas kulta filmu Svešie antoloģijā izskatās gluži vai pēc «parauggrāvēja» ar lielām devām spriedzes un elpu aizraujošiem efektiem. Klasiķa Ridlija Skota režisēta, filma turpina 2012. gada sci-fi trillera Prometejs darbību, vēstot par neapgūtas planētas izpēti un ellišķīgajām briesmām. No Prometeja zvaigžņu komandas ir palicis tikai Maikls Fasbenders, taču ārvalstu mediji filmu slavē tieši viņa spēles dēļ.  Neesmu redzējusi. Kino no 12. maija.

Gravitācijai nepakļautie

Posted on maijs 10, 2017 by - Grāmata

NULL

Bez aizplīvurotām detaļām – romāns par leģendāro tulkotāju Maiju Silmali 

Ir cilvēki, kuri nav piemēroti dzīvei uz Zemes. Tāda bijusi arī tulkotāja un dzejniece Maija Silmale (1924-1973). Skarbais spriedums «franču grupas» lietā viņas vārdu padarījis par laikmeta simbolu. Šis laiks iemūžināts Gundegas Repšes grāmatā Mala. Tā rakstīja Fridrihsons, Intas Geiles-Sīpolnieces filmā Sods par sapni, tagad arī Leldes Stumbres romānā Maija, Cher Ami!

Kad aprīlī Latvijas Radio 1 raidījumā Kultūras rondo sastapās trīs minētās autores, Gundega Repše uzstāja, ka turpmāk vajadzētu atturēties lietot nosaukumu «franču grupa», jo tas ir čekas izmeklētāju izdomāts apzīmējums. Taču ir gandrīz neiespējami atrast citu kodolīgu vārdu savienojumu, kas spētu izskaidrot, kāpēc 1951. gadā 4. janvārī čeka arestēja 13 cilvēkus: studentes Maiju Silmali, Mirdzu Lībietis-Ersu, Skaidrīti Sirsoni, rakstnieci Mildu Grīnfeldi, Ievu Lasi, dzejnieci, dramaturģi un tulkotāju Elzu Stērsti, skolotāju Eleonoru Sausni, aktieri Miervaldi Ozoliņu, mākslinieku Kurtu Fridrihsonu, aktierus Arnoldu Stubavu un Irmu Stubavu, Alfrēdu Sausni un rakstnieku Gustavu Bērziņu. Par sarunām un grāmatu lasīšanu Maija Silmale tika notiesāta uz 10 gadiem labošanas darbu kolonijā Taišetā Sibīrijā. 

Leldes Stumbres romāna darbība sākas ar Silmales atgriešanos no Sibīrijas. 1956. gadā, kad grāmatas galvenā varone izkāpj no Maskavas vilciena, Leldei Stumbrei bija četri gadi, taču viņa pati stāsta, ka Maija Silmale bijusi klātesoša visu viņas mūžu – caur mammas stāstiem un atmiņām. Viens no šādiem stāstiem un fotogrāfija ir arī grāmatā – Leldes vecāku Ērika un Silvijas, kā arī Miervalža Ozoliņa un Maijas Silmales dubultkāzas, kas tika sarīkotas, protestējot pret jaunlaiku tradīciju tā vienkārši sarakstīties – bez mācītāja un svētkiem. Leldei Stumbrei Maija nav asinsradiniece, viņa sauc sevi par krustmeitu. Par tādu Stumbre kļūst pēc sava īstā krusttēva, Maijas brāļa Mika, pēkšņās nāves. Silmale uzņēmusies šo pienākumu ar lielu entuziasmu, un tam grāmatā var atrast izskaidrojumu: pēc atgriešanās no Sibīrijas viņa nespēja tik drīz izveidot attiecības ar pašas meitiņu, nododot Helju audzināšanu vairāk mātes un māsas ziņā. Taču, kad jauniņā Lelde sāk viņu apciemot, Maija Silmale jau ir gatava dot – izrādīt savu čemodānu ar franču šansona platēm, sēdēt vakaros kopā ar jaunajiem dzejniekiem. 

Pēc atgriešanās no Sibīrijas Maija Silmale bija un palika neiederīga. Stāsts par leģendārajiem nakts braucieniem ar taksometru apkārt Ķīšezeram liek domāt, ka viņai būtu bijis grūti jebkuros laikos – pārlieku saasināta ir dzīves uztvere, un tā ir laimīga loze, ka šis jutīgums deva iespēju viņai izpausties tulkojumos un atdzejojumos. Mieru Maija Silmale gūst pie jūras, savā Upesgrīvas namiņā, un tas ir kāds kosmiska mēroga paradokss, ka padomju armija bija radījusi zonu (padomjlaikā Upesgrīva kā PSRS pierobeža bija sasniedzama tikai ar īpaši izdotām atļaujām), kurā Silmale beidzot var justies brīva no padomju realitātes. 

Lelde Stumbre romānā neslēpj detaļas, kuras varbūt cits biogrāfs būtu pasniedzis delikāti aizplīvurotas. Varu tikai piekrist, ka precēta padomju funkcionāra mīļākās statuss, tuvinieku iecietības pārbaudīšana, eksistence pārākajā pakāpē, citu personību varbūt būtu pazeminājušas, taču ne Maiju Silmali. Tas bija veids, kādā viņa spēja dzīvot. Arī saikne ar jaunākās paaudzes dzejniekiem veidojas no kaislības – šķiet, Stumbre savā stāstā pat neizmanto visu dramaturģisko potenciālu, kas ir gādīgā mīļākā skatienā, uzzinot, ka Silmalei tomēr tuvāks ir krietni jaunāks favorīts – dzejnieks Uldis Leinerts. Grāmatā ir arī dzejnieka Ulda Bērziņa atmiņas par kopēju ceļojumu ar autostopiem, meklējot Albēra Kamī Alžīru padomju Armēnijas plašumos. Arī romāna nosaukumā ietvertais Cher ir tēls no Bērziņa Maijai Silmalei veltītā dzejoļa. Mon Cher – tā sauca pasta balodi, kas Pirmā pasaules kara laikā lidoja pāri karojošo valstu robežām. Maija Silmale bija kā dūja, kas šķērsoja robežas, atnesot franču dzejas vēsti informācijas bezgaisa paplicinātajā padomju Latvijas literatūras ainavā. 

Viņas dzīvesstāsts aptver vairākas paaudzes – pēckara intelektuāļus, kuri Francijas kultūru bija piedzīvojuši personiski, padomju laika «sētnieku un naktssargu» dzejnieku paaudzi, un paaudzi, kurai «sods par sapni» jau šķiet neticams stāsts. Lelde Stumbre – gan personiski, gan caur ģimenes stāstiem un savas paaudzes literātu atmiņām – lielāko daļu šā laikmeta izdzīvojusi pati, un arī šajā grāmatā ir vietu, lietu un cilvēcisko attiecību apraksti, ko var uzrakstīt tikai laikabiedrs. Leldes Stumbres Maija, Cher Ami! ir no tām grāmatām, kuras pazīstamā teātra zinātniece Lilija Dzene savulaik sauca par «sadzīvotām».

Lelde Stumbre. Maija, Cher Ami! Apgāda cena 7,88 €.

Atmiņas revīzija

Posted on maijs 10, 2017 by - Recenzija

6. maijā Briselē durvis vēra Eiropas Vēstures nams.  Arī eksponātu klāsts no Latvijas plašs

Nekādu uzrakstu uz sienām. Izkārt informāciju 24 Eiropas Savienības oficiālajās valodās būtu sarežģīti. Teksti «iedzīti» planšetē, kas modernā muzejā var būt vieds apmeklētāja gids. Tomēr Briselē 6. maijā atklāto Eiropas Vēstures namu (House of European History) tēlainā veidā tur kopā burtu virtenes. Centra ātrija metāla instalācija, poētisks lielo Eiropas domātāju citātu koks, ar zariem iespraucas katrā stāvā.

10 gadi un 55 miljoni eiro

Arī muzeja ēka, kas atrodas netālu no Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas augstceltnēm Briseles administratīvajā kvartālā, ir simboliska. Džordžs Īstmens, Kodak fotoaparāta tēvs, uzcēla klīnikas Ņujorkā, Londonā, Parīzē, Romā, Stokholmā un Briselē, tur par brīvu zobārsta palīdzību varēja saņemt nabadzīgo ģimeņu bērni. Arhitekta Mišela Polaka greznā Art Deco stila ēka Briselē pie Leopolda parka durvis vēra 1935. gadā. Lafontēna fabulu ilustrācijas uz sienām saglabātas un integrētas arī Eiropas Vēstures nama interjerā. 

Eiropas Vēstures muzeja ideju 2007. gadā pēc iesēšanās Eiroparlamenta prezidenta krēslā postulēja Hanss Gerts Poterings. Tā sakņojās viņa dzimtajai Vācijai būtiskajā konceptā par Eiropas vēstures revīziju sabiedrības garīgajai attīrīšanai. Idejas materializācija prasījusi 10 gadu darbu un 55,4 miljonus eiro. Lai uzturētu muzeju, kas, tāpat kā savulaik zobārstniecība, ikvienam apmeklētājam būs par brīvu, ik gadu ES turpinās maksāt septiņus miljonus eiro. Šo «mežonīgi ekstravaganto iedomības projektu» vēl nesen kritizējusi EP pārstāvētā britu eiroskeptiķu partija UKIP. Taču tagadējais EP prezidents Antonio Tadžani iebildis: muzejs ir investīcija nākamo paaudžu izglītībā.

Jau 2011. gada marta beigās konkursā par ēkas pārbūvi un pielāgošanu muzeja vajadzībām tika izraudzīta starptautiska arhitektūras un dizaina komanda. Nama jumtu paceļot vēl trīs stāvus virs vēsturiskā četru stāvu ēkas līmeņa un veicot izbūvi arī agrākajā pagalma daļā, iegūta papildu platība, kurā vienotā stāstā aplūkojami 1000 eksponātu no 250 Eiropas muzejiem.

«Šim muzejam, protams, ir sava historiogrāfijas skola, bet tas ir novatorisks, otra tāda nav. Līdzīgas Eiropas mēroga kopizstādes līdz šim nav bijis,» uzsver Raivis Sīmansons, Latvijas un arī Baltijas pārstāvis muzeja veidotāju komandā, muzeologs ar Lesteras Universitātes Anglijā maģistra grādu. Jaunā muzeja tapšana ir «lauka pētījums» viņa doktora darbam.

Muzeju naktī no 19. uz 20. maiju Raivja Sīmansona un Inetas Zelčas-Sīmansones domnīca Creative Museum par muzeju stāstīs arī Rīgā, Eiropas Savienības mājā, tas būs redzams videomākslinieces Inetas Sipunovas projekcijā. 19. maijā plkst. 11 turpat notiks diskusija Kāds ir Eiropas Vēstures nams? ar Sandras Kalnietes piedalīšanos.

Arī lācītis Tedis

«Eiropas atmiņa,» Raivis Sīmansons, ievedot muzejā, min atslēgas frāzi visam, ko apmeklētājs atkarībā no gājiena tempa var sīki izpētīt stundas vai pusotras laikā. Esot lēsts, ka gada laikā šeit paviesosies ap 300 000 cilvēku.

Mainīgajā ekspozīcijā ēkas 0. stāvā patlaban aplūkojama izstāde par eiropiešu attiecībām ar citu pasaules daļu iedzīvotājiem. Latviju tajā pārstāv no Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Reto grāmatu un manuskriptu nodaļas deponētā Baltijas muzeju «tēva» Nikolasa fon Himzeļa ceļojumu dienasgrāmata, rakstīta 1754. gadā. «Viņš, starp citu, ir bijis arī Briselē, tā ir viņa simboliska atgriešanās,» pasmaida Raivis Sīmansons.

Pastāvīgā ekspozīcija 2. stāvā sākas ar poētisku video par Eiropas jēdzienisko telpu un civilizācijas izcelsmi. Tālāk, līdz 6. stāvam, kā skaidro kurators, ir «hronoloģija tipiskā muzeja izpildījumā – kas šajā pasaules daļā noticis cauri gadu desmitiem».

Lielā franču revolūcija un industriālā revolūcija Eiropā, Belle Epoque pāreja Pirmajā pasaules karā… Arī karš kļūst par industriju, «valsts ieiet karā ar vienu šauteni un iznāk ārā ar ložmetēju». Nāciju pašnoteikšanās centienu īstenošanās. Vitrīnā ar dažādu valstu pirmajām konstitūcijām ir arī no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja deponētā 1922. gada Latvijas Republikas Satversme. Un no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja atceļojusī Viļa Rīdzenieka fotogrāfija – neatkarības pasludināšanas akts Latvijas Nacionālajā teātrī 1918. gada 18. novembrī.

Otrā pasaules kara un tā seku dokumentācija, pēc latviešu kuratora teiktā, iecerēta kā viens no šīs ekspozīcijas tematiskajiem kodoliem. Līdzās Ļeņingradas blokādes stāstam un Sarkanā Krusta palīdzības pakai arī Latvieši pasaulē – muzejs un pētniecības centrs eksponāts, Lācītis Tedis. Tas ar saimnieci Anitu Cauni 1944. gada rudenī nonāca bēgļu nometnēs Vācijā, no 1951. gada mita emigrācijā ASV, bet vēlāk ar Anitas meitu Vitu Tēraudu mācījās Minsteres Latviešu ģimnāzijā Vācijā.

Vienā pusē – labklājīgā Rietumvācija, otrā – sociālistiskā realitāte: aukstais karš atveidots ar simboliska dzelzs priekškara palīdzību. Iezīmēti izlaušanās mēģinājumi – 1953. gada Varšavas sacelšanās un 1968. gada Prāgas Asiņainais pavasaris -, taču muzeja veidotāji uzsver: abās mūra pusēs tiek celta pēckara labklājība, katrā pēc saviem standartiem. Līdzīgas blokmājas no Madrides līdz Vladivostokai, bet, kamēr Latvijā būvē mikroautobusus un vilcienu vagonus, Anglijā – ģimeņu auto. Sadzīves tehnikas vitrīnā: arī veļas mašīna Rīga-60 un kafijas dzirnaviņas Straume.

Cilvēcisko aspektu ienes fotogrāfijas ar 70.-80. gadu skolu klasēm Eiropā. «Tas varētu būt diezgan personiski, bet šī ir Rīgas 3. vidusskola un mana vecmāmiņa Skaidrīte Sīmansone, sākumklašu skolotāja,» atzīstas Raivis Sīmansons. Topošā muzeja kuratori lūguši EP darbiniekiem pārskatīt savu ģimeņu arhīvus, bet ekspozīcijas iekārtotāji no Latvijas foto klāsta izvēlējās tieši viņa atnesto bildi.

«Laikmetīgās vēstures muzejs nevairās no politiski sensitīviem jautājumiem,» Sīmansons saka pie vitrīnas par komunisma noziegumiem. Vēsture turpinās līdz pat mūsdienām, līdz Brexit un bēgļu krīzei. Šo posmu pārstāv britu atvienošanās kampaņu materiāli no abām «frontes pusēm», Grieķijas salās uzietā bēgļa veste.

«2017. gadā redzam jauna nacionālisma uzplaukumu daudzās Eiropas valstīs, tāpēc svarīgi ir atcerēties Eiropas vēsturi un to, pie kā noveda katras valsts uzskats, ka tā ir vislabākā,» ar šādiem vārdiem Vēstures namu atklāja eksprezidents Hanss Gerts Poterings.

Sēdi klusu, varoni!

Posted on maijs 10, 2017 by - Recenzija

Ar izrādi Slepenais Loengrīns Alvis Hermanis atgūst vācu publikas labvēlību

Vismaz skatītājiem patika – to pēc pirmizrādes var teikt droši. Arī uz nākamo izrādi biļešu gandrīz vai nav, aptuveni 500 vietām paredzētais Minhenes Cuvilliés-theater, Rezidences teātra vecais nams, izpārdots. Un pāris aktīvistu noliedzošos «bū-ū-ū», režisoram uznākot uz skatuves, tūlīt pat aizslaucīja aplausi. Kaut arī Hermaņa izrādē Slepenais Loengrīns, kas sacerēta kopā ar Rezidences teātra aktieriem, ir krietni daudz skumju un skepses, un droši vien arī vēl kas tāds, ko saprast spēj tikai vācu publika.

Nenotikušais Loengrīns

Hermaņa darbu saraksts top gadiem uz priekšu, un krietni sen bijis skaidrs, ka dramatiskā teātra izrāde par Grāla bruņinieku Loengrīnu notiks gadu pirms šīs Vāgnera operas iestudējuma Baireitā. Taču 2018. gadā Loengrīnu tur iestudēs amerikāņu režisors Juvals Šarons (Yuval Sharon). Alvis Hermanis no uzveduma atteicies, jo «labāk pameklēt režisoru, kura politiskie uzskati atbilst Vācijas oficiālajai ideoloģijai», kā viņš to komentēja laikrakstā Diena. 

Operu uzvedumos Hermanis vienmēr ir arī telpas autors, un nenotikušais darbs varētu būt intriģējošs izņēmums, tāpēc ka tā scenogrāfiju veidos ļoti īpatnējais vācu gleznotājs Neo Rauhs (Rauch), kura psihedēliski spilgtajās bildēs reālistiski motīvi kārtojas pavisam sirreālās noskaņās un ainās. Skaidrs, ka abu mākslinieku redzējums būtu krasi atšķirīgs. Vai kaut ko no iecerētā Baireitas uzveduma var nojaust Minhenes teātra Slepenajā Loengrīnā? Varu tikai minēt.

Balsis no viedtālruņa

Pirms divsimt gadiem celtais Cuvilliés-theater ar savu gandrīz jau smieklīgo rokoko krāšņumu ir šokējoši nesaderīgs ar lakonisko un bezpersonisko – kā no IKEA kataloga – interjeru uz skatuves. Parasts, ceļotāju portālā Airbnb noīrējams dzīvoklis, ko šajā vietnē arī ir sameklējis Oto (Pauls Volfs-Plotegs, Wolff-Plottegg), padzīvojis, izspūris vīrs, droši vien izbijis grāmatvedis. Tur tad arī pulcējas pieci cilvēki, kuru kaislība ir Vāgners un viņa operas. 

Izrādes trīs daļas atbilst vienīgās vēl apspriežamās operas Loengrīns trim cēlieniem un arī trim pēdējām pulciņa tikšanās reizēm. Viņi klausās ierakstus, spriež par raksturiem un notikumiem, strīdas par to, kurš ir labākais Loengrīns – latīņu skaistulis Jonass Kaufmanis, blondais vikings Klauss Florians Fogts vai leģendārais, par dziedošo dīvānu iesauktais Laurics Melhiors. Pierādījumam katrs uzspiež savā mobilajā varoņa ienākšanas āriju – atvadīšanos no gulbja, un kādu brīdi Vāgners tālruņu mehāniskajā spiegšanā skan trīsbalsīgi. Un, it kā tas būtu kāds spiritisma seanss, aiz istabas stikla durvīm parādās Viņš – zeltā ar spārnoto bruņucepuri galvā – lai, neviena nepamanīts, aizslīdētu pāri hallei un pazustu.

Tas, kam zāļu nav

Divas sievietes un trīs vīrieši atnāk un aiziet katrs pats par sevi, viņi ir reiz vienojušies, ka viņus saistīs tikai Vāgners, cits nekas. Taču, jo tālāk, jo vairāk iejušanos varoņu ādā un mēģinājumus izprast viņu rīcības cēloņus aizstāj stāsti par sevi, par savām fobijām, kaunu, sāpēm. Bibliotekāre Katija (Ulrike Villenbahere, Willenbacher) runā par mūzikas smaržu un nonāk līdz smakām, kas dzen viņu izmisumā pansijā, kur viņa mīt starp cilvēkiem, kas dzīvo «pagaidām», gaidot uz kaut ko labāku. 

Ļoti uzmanīgi izrādē iepludinās šodienas realitāte, un zāle to klusi un saspringti uztver. Helga (Šarlote Švāba, Schwab) ierodas tikšanās vietā, tikko saņēmusi ziņu, ka atlaista no darba vecuma dēļ, un, ļauno Vāgnera operas varoni Ortrūdi spēlējot, izmēģina, kādos zemiskuma dziļumos pati var nolaisties. Norvēģis Eskils (Volframs Ruperts, Ruppert) pēkšņi atceras, kā bērnībā kopā ar klasesbiedriem teju līdz nāvei nobiedējis nabaga puiku, kas atšķīries no pārējiem. Gandrīz visu laiku klusējošais Hainers (Manfreds Capatka, Zapatka) atminas deju lokālu, kur sievietei pie attāla galdiņa varēja piezvanīt, pašam paliekot anonīmam. Zeltmirdzošais Loengrīns nu jau ar patiesu interesi ielūkojas istabā, bet viņi to joprojām neredz. 

Pat tad, kad Loengrīns kā ķipis sēž priekšnamā, viņu nepamana, jo katrs mīt savā čaulā. Absolūta ir šo cilvēku vientulība, un viņi paši neprot tai izsisties cauri. Katija, spēlēdama Elzu, histēriski pratina savu bruņinieku, taujādama viņa vārdu, Helga tikpat izmisīgi viņai pārmet, ka izteikts aizliegtais jautājums un sagrauta laimes iespēja. Eskils pavisam klusu sāk dziedāt Loengrīna āriju – stāstu par brīnišķo Monsalvatu, Grāla brālību un dūju, kas aizvien no jauna atnes svētību. Nočukstējis, ka viņa tēvs ir Parsifāls, bet viņš pats bruņinieks Loengrīns, Eskils sagrābsta kabatā naudu, nomet uz galda samaksai par pulciņa pēdējo un vienīgo kopējo maltīti – picu – un neatvadījies dodas prom. Tā viņi aizslīd pa vienam, un kaut kur pazudis izrādās arī skaistais zelta sapnis, kas turpat vien bija.

 

Brauciens uz izrādi notika ar VKKF atbalstu

Nauda bez nosacījumiem

Posted on maijs 10, 2017 by - Intervija

Vai valdībai būtu katram iedzīvotājam ik mēnesi jāizmaksā garantēta pamatienākumu summa? Pētnieks Jurgens Devispelērs skaidro, kāpēc šī trakā ideja gūst popularitāti

Pēdējo pāris gadu laikā par vienu no sociālās un ekonomiskās politikas aktuālākajiem jautājumiem kļuvis beznosacījumu pamatienākums. Pērn Šveicē notika referendums par priekšlikumu, ka valdībai katram pieaugušajam būtu jāmaksā 2500 franku (ap 2300 eiro) mēnesī. Lai gan vēlētāji to pārliecinoši noraidīja, šogad Somijas labēji centriskā valdība piesaistījusi lielu starptautisku uzmanību ar pilotprojektu, kurā divu gadu garumā 2000 bezdarbnieku ik mēnesi saņems garantētu 560 eiro pamatienākumu, un līdzīgi eksperimenti ir jau sākušies vai drīz sāksies arī Nīderlandē, Kanādā un ASV. 

Vienlaikus idejai izteikuši atbalstu tādas Silīcija ielejas haizivis kā PayPal un Tesla dibinātājs Īlons Masks (Elon Musk), Facebook līdzdibinātājs Kriss Hjūzs (Chris Hughes) un eBay dibinātājs Pjērs Omidjārs (Pierre Omidyar). Nesen Rīgā ar priekšlasījumu par pamatienākumu uzstājās Jurgens Devispelērs (Jurgen De Wispelaere), kurš zinātniski pētījis šo jautājumu jau 15   gadus un tagad piedalās vairāku pamatienākuma pilotprojektu veidošanā Somijā, Nīderlandē, Kanādā un ASV. Ir devās viņu izprašņāt par šo šķietami utopisko domu.

Daudzi uzskatītu par diezgan traku ideju, ka valdībām būtu jādod nauda cilvēkiem vienkārši tāpat – bez prasībām vai priekšnoteikumiem.
Jā, tā ir pilnīgi traka doma.

Kāpēc tā pasaulē pēdējā laikā kļūst populāra?
Ļoti labs jautājums. Patiesību sakot, mēs to nezinām. Tas visus ir pārsteidzis, tajā skaitā mani, un es ar šo tēmu nodarbojos jau 15 gadus. Diezgan daudz cilvēku ir interesējušies par pamatienākumu tēmu, bet mēs vienmēr sapratām, ka esam trakie istabas tālajā stūrī. Mūs ielūdz uz pasākumiem, kad grib dzirdēt ko galīgi neprātīgu, bet nekad nebijām domājuši, ka šai idejai varētu būt kādas perspektīvas. Tad pirms dažiem gadiem lēnām sāka pieaugt interese. 

Manuprāt, ir sakrituši vairāki faktori. Pirmkārt, referendums Šveicē. Tas ir nozīmīgs, jo ierosinātāji sarīkoja fantastisku kampaņu – tik radošu, ka piesaistīja mediju interesi. Vēl ir tādas valdības kā Somijā, kas ar šo ideju eksperimentē. Taču ir arī dziļāki iemesli. Gan labējās, gan sociāldemokrātiskās valstīs ir notikušas daudzas labklājības sistēmas reformas. Skandināvu modelis ir piedzīvojis daudz pārmaiņu. Cilvēki sāk saprast, ka labklājības sistēmas ir nonākušas zem milzīga spiediena, un sāk meklēt cita veida atbildes. Arī finanšu krīzei bija sava ietekme. Bija ļoti daudz atbalsta programmu, [lai palīdzētu cilvēkiem atrast vietu darba tirgū], bet tās maksā lielu naudu, un valdībām arī jāievieš taupības pasākumi. Šīs divas lietas neiet kopā. Tāpēc Somijas un arī citas liberālas valdības saredz, ka pamatienākums var atrisināt šo pretrunu. Viņi to redz kā programmu, kas palīdzēs cilvēkiem atgriezties darba tirgū. 

Jā, tā ir naudas došana cilvēkiem bez kādiem priekšnoteikumiem, bet mērķis ir nevis ļaut kādam dzīvot uz citu rēķina, bet dot iespēju iesaistīties darba tirgū. Jo aizvien vairāk cilvēku saprot, ka pašreizējās sistēmas, kuras dod naudu tikai kādās noteiktās situācijās, faktiski iesprosto cilvēkus bezdarba un nabadzības slazdā. Tās vienkārši nedarbojas un izmaksā ļoti dārgi.

Vai tas tomēr neradīs stimulus cilvēkiem vienkārši nestrādāt?
Tā varētu notikt, bet mums pašlaik tam nav nekādu pierādījumu. Tāpēc veicam eksperimentus. No vienas puses, tas var radīt stimulus nestrādāt. No otras puses, tas var atvieglot atgriešanos darba tirgū, jo būs vieglāk sākt strādāt nepilnu slodzi vai darbu ar zemāku atalgojumu. Esošajā [sociālās apdrošināšanas] sistēmā sākt pusslodzes darbu nozīmē zaudēt visus pabalstus un sākt maksāt nodokļus, tātad cilvēks finansiāli zaudē. Kurš no šiem diviem variantiem būs ietekmīgāks – tas ir jāpārbauda. Teorētiski var visādi spriest, bet mums nav pierādījumu.

Vai tas nevarētu radīt situāciju, kurā darba devēji vienkārši maksās darbiniekiem mazāk, zinot, ka viņi jau no valsts saņem naudu?
Tas droši vien ļoti atkarīgs no konkrētajiem apstākļiem. Beļģijā, kur ir ļoti stingri darba likumi, tāds efekts nav gaidāms. Somijā nav likumā noteikta minimālā alga, bet viņiem ir ļoti spēcīgas arodbiedrības. Arī tur negaidām, ka būs šāda problēma. Bet Lielbritānija ir pavisam cits stāsts. Tur arodbiedrības jau kopš Tečeres laika ir sagrautas, līdz ar to man būtu daudz lielākas bažas par šādu efektu Lielbritānijā. Tāpēc ir svarīgi, ka pamatienākumu izmēģinām dažādās valstīs – ir būtiski, kādā vidē to ievieš.

Cik, jūsuprāt, būtu cilvēkiem jāmaksā? Tikai nedaudz, lai tas būtu kā papildinājums slikti apmaksātiem darbiem, vai arī pietiekami daudz, lai no šīs naudas varētu iztikt arī nestrādājot?
Šobrīd visreālistiskākais variants ir daļējais pamatienākums. Zināmām cilvēku grupām šī summa vēl būtu jāpapildina, [lai viņi nedzīvotu zem nabadzības sliekšņa]. Ir pamats domāt, ka rezultātus dotu pat mazs, zem iztikas minimuma esošs pamatienākums. Taču arī tas ir jāpārbauda.

Somijā pilotprojekta dalībnieki saņem 560 eiro mēnesī.
Tā ir apmēram puse no summas, kuru uzskata par nabadzības slieksni. Svarīgi saprast, ka Somijā tas aizvieto citus pabalstus un piemaksas. Šī summa atbilst tai, kuru cilvēki šobrīd saņemtu vai nu kā bezdarba pabalstu, vai kā darba tirgus piemaksu. No vienas puses, var teikt, ka viņiem materiālais stāvoklis neuzlabojas, taču mēs pārbaudām, kas notiek, ja viņi vairs netiek stingri kontrolēti. Tas ir izšķirošais jautājums – vairs netiek izvirzītas dažādas prasības pabalstu saņemšanai, un, ja tu atrodi darbu, vari visu naudu paturēt.

Ja pārietu no eksperimenta uz pamatienākuma ieviešanu visā valstī, tad šo naudu saņemtu visi – gan miljonārs, gan bezdarbnieks?
Ir divi modeļi. Vienā pamatienākums ir iestrādāts nodokļos, tas ir kas līdzīgs negatīvam ienākuma nodoklim. Daļa cilvēku to saņemtu kā nodokļu atlaidi, bet citi, kuri nodokļos maksā mazāk, saņemtu naudu uz rokas. 

Otrs modelis – katrs saņem naudu uz rokas. Protams, ir milzīgas diskusijas, kā par to samaksāt. Daļēji nauda nāktu no programmām, kuras tiktu atvietotas, tomēr būtu nepieciešams arī paaugstināt nodokļu ieņēmumus. Tieši kādus – ir daudz dažādu versiju.

Tas, protams, ir viens no lielākajiem iebildumiem. Cilvēki saka: mēs to nevaram atļauties. Ja katram amerikānim iedotu 10 000 dolāru gadā, tas izmaksātu trīs triljonus dolāru – tikpat daudz, cik visi šā brīža federālās valdības izdevumi.
Tā ir tikai daļa no kopējās bildes. Kāds amerikāņu ekonomists identificēja simtiem programmu ASV, kuras varētu vienkārši samazināt vai likvidēt, nepasliktinot cilvēku labklājību, un ar kuru palīdzību varētu samaksāt pamatienākumu. Gandrīz visās labklājības sistēmās ir uzslāņojušās neskaitāmas programmas. 

Piemēram, pagājušajā gadā biju Meksikā, kur viens senators interesējas par pamatienākuma tēmu. Viņš man stāstīja, ka bija palūdzis savam palīgam noskaidrot, cik Meksikā ir palīdzības programmu nabadzīgajiem. Saskaitot federālās, štatu un pilsētu programmas, kopā sanāca 6000! Tas ir neticami. Kas var tādā daudzumā orientēties? Viens no galvenajiem argumentiem par labu pamatienākumam ir visu šo palīdzības programmu saskaņošana. Labklājības sistēmas ir augušas, kas ir labi, taču tas noticis ļoti nepārskatāmā veidā, liekot ielāpu uz ielāpa, un kaut kādā brīdī ir jāpiesēžas un jāsaprot – kā mēs to visu sakārtosim?

Tātad pamatienākums būtu veids, kā racionalizēt labklājības sistēmu?
Jā un nē. Parasti, kad runā par sistēmas «racionalizāciju», tas nozīmē tās samazināšanu. Es gribu to padarīt efektīvāku, taču vienlaikus jāatzīst – kopš finanšu krīzes nabadzība ir gājusi plašumā. Pamatienākums nosaka līmeni, par kuru zemāk nevar nokrist. Tas ir ļoti svarīgi.

Tātad bez prasībām, lai cilvēki meklētu darbu, lai viņiem nebūtu uzkrājumu un tā tālāk. Šīs prasības ir ieviestas, jo daudzi baidās, ka bez tām naudas saņēmēji vienkārši sēdēs mājās un dzers alu.
Visi pētījumi rāda, ka tā nenotiek. Ir bijuši daudzi pētījumi attīstības valstīs, kur tos veikt sanāk ļoti lēti. Vienam dolāram vai eiro tur ir pavisam cits svars. Piecpadsmit gadu laikā daudzās dažādās jaunattīstības valstīs notikusi pāreja no pabalstiem ēdiena iegādei uz vienkāršiem skaidras naudas maksājumiem. Pretarguments vienmēr bija tas pats – ja iedod skaidru naudu, viņi to sāks izmantot azartspēlēm, alkoholam, narkotikām. Cits pēc cita pētījumi apliecina – ja cilvēkiem dod naudu, viņi to tērē saviem bērniem, izglītībai, nedaudz ietaupa. Mazāk nekā 10% tiek izmantoti tā sauktajiem «kārdinājumiem».

Tomēr atsevišķiem piemēriem ir liels spēks. Gandrīz katrs cilvēks Latvijā zinās stāstīt par kādu, kas pamatā dzīvo no pabalstiem un šo naudu nodzer. Šādi cilvēki pastāv. Kā tikt galā ar apstākli, ka, teiksim, 75% cilvēku šo naudu izmanto prātīgi, bet 25% to izšķiež?
Protams, sabiedrībā rādītais tēls ir problemātisks, un ir vajadzīgi tikai daži piemēri, lai tā kļūtu par politisku problēmu. Tomēr ir jāņem vērā, ka faktiskais skaitlis ir daudz daudz mazāks par jūsu nosauktajiem 25%. Tas noteikti ir mazāks par 10%. Neizbēgami būs cilvēki, kas šo programmu izmanto negodprātīgi. Taču tā tas ir ar pilnīgi jebkuru valdības programmu. Ja mainīsit ceļu satiksmes noteikumus, būs cilvēki, kas to negodprātīgi izmantos. Tas nekad nav bijis šķērslis pieņemt citas sistēmiskas izmaiņas. 

Pieņemsim, ka pamatienākums samazina bērnu skaitu, kas dzīvo nabadzībā. Tā tas faktiski ir – tas būtiski ietekmē bērnu nodrošināšanu ar veselīgu pārtiku un samazina bērnu mirstību. No otras puses, ir pierādīts, ka daži cilvēki sistēmu izmanto negodprātīgi. Cik bērnu, jūsuprāt, drīkstētu nomirt, lai nodrošinātu, ka neviens šo naudu neizmanto nelietderīgi? Vērtējot jebkuru rīcībpolitiku, jāskatās uz lielo bildi. Būs labas lietas, būs sliktas lietas, bet ir jāspēj atrast pareizo līdzsvaru. Turklāt nepieciešami pierādījumi, tāpēc jāveic eksperimenti. Tie tagad tikai sākas.

Vai no ierobežota eksperimenta varēs spriest par šādas politikas ietekmi, ja to ieviestu visā valstī?
Protams, šiem eksperimentiem ir ierobežojumi. Eksperimenti ilgs tikai divus trīs, varbūt piecus gadus. Tas ļoti atšķiras no sistēmas, kurā šāds pabalsts ir uz mūžu. Ir arī problēma, ka sistēma nav ieviesta visā sabiedrībā. Mēs nevaram pārbaudīt, kā šāda sistēma ietekmētu biznesa vidi. Tomēr ir daudzas lietas, kuras varēsim pārbaudīt. 

Turklāt lielākās bažas vienmēr ir par to, ka nabadzīgie cilvēki kaut kā šo sistēmu nepareizi izmantos. Tieši viņi piedalās eksperimentos, tāpēc varēsim noskaidrot, vai ir kāda ietekme uz veselību un uzvedību, uz bērniem, līdzdalību darba tirgū un arī uz sabiedriskajām aktivitātēm. Tātad ļoti daudzas lietas varam noskaidrot. Ir vēl kāds svarīgs fakts. Tagad pēkšņi visiem šķiet ļoti svarīgi eksperimentāli pārbaudīt šo ideju. Taču, kad tika veidota pensiju vai pabalstu sistēmas, – vai kāds pirms tam veica eksperimentus? Milzīgs daudzums politisku lēmumu tiek pieņemti vienkārši tāpat vien, gandrīz vai nejauši. Gadījuma pēc kāds ir istabā, izmet ideju – un viss notiek. Bet, kad ir runa par pamatienākumu, visiem uzreiz rodas jautājumi par pierādījumiem.

Taču, atgriežoties pie jautājuma, kāpēc tieši tagad radusies interese par šo tematu – [politikas veidotāji] sāk saprast, ka šis nav veids, kā cilvēkiem ļaut sēdēt mājās un blenzt televīziju gluži kā Homēram Simpsonam. Šī nauda var dot cilvēkiem brīvību darīt daudzas lietas, kuras valsts vēlētos, lai viņi dara, piemēram, uz laiku atstāt darbu, lai apgūtu jaunu profesiju. Darba tirgus mainās, aizvien vairāk cilvēku kļūs par pašnodarbinātajiem. Pamatienākums var palīdzēt veikt šo pāreju.

Daudzi uzskata, ka robotu un mākslīgā intelekta aizvien plašāka izmantošana nākamajos gados iznīcinās milzum daudz darbavietu. Vai jūs saredzat pamatienākumu kā risinājumu šai problēmai?
Esmu ārkārtīgi nobažījies, ka diskusijas par robotiem dominē sarunās par pamatienākumu. Pirmkārt, par šo apgalvojumu vēl aizvien notiek debates. Ir ļoti seksīgi uzrakstīt rakstu, ka [automatizācijas rezultātā] 40% darbavietu pazudīs, tomēr daudzi citi stāsta, ka vienkārši notiks izmaiņas darāmo darbu klāstā. Tehnoloģiskais līmenis ir cits, bet cilvēce jau vēsturiski ir pieredzējusi vairākus periodus, kad bijušas bažas, ka vajadzība pēc darba rokām pazudīs. Katru reizi tas vienkārši nozīmēja, ka darāmie darbi mainījās. 

Nav šaubu, ka darba tirgus mainīsies, taču tas nav nekāds jaunums. Savukārt jau tagad ir daudzi cilvēki, kuriem grūti atrast pastāvīgu, labi apmaksātu darbu un kuri atrodas bezdarba slazdā. Nav jāgaida roboti, lai saprastu, ka jau šodien nepieciešams pamatienākums. Turklāt esmu ļoti skeptisks par robotu teorijas piekritēju dīvaino nākotnes vīziju – tajā roboti dara visus darbus, gandrīz visi cilvēki saņem pamatienākumu, un tad vēl ir kāda augsto tehnoloģiju uzņēmēju elite, kura būs neiedomājami bagāta. 

Tas man šķiet ļoti satraucošs sabiedrības modelis. Tas balstās idejā, ka var cilvēkiem samaksāt, lai viņi atsakās no saviem dzīves mērķiem, tajā skaitā tiem, kas ir saistīti ar darbu, turklāt par naudas summu, kas nepavisam nebūs tik liela.

Tas, ka par šo ideju runā tādi slaveni Silīcija ielejas uzņēmēji kā Īlons Masks, piesaistījis lielu uzmanību. Vai jums šķiet, ka viņiem varētu būt kādi slēptie mērķi?
Esmu diezgan cinisks, tāpēc slēptie mērķi man vienmēr ir pirmais izskaidrojums. (Smejas.) Bet nav obligāti tā, ka viņi visi to dara [apzināti savtīgi]. Pirms dažiem gadiem tika uzņemta filma par pamatienākumu In the Same Boat, kurā intervēja arī vienu Amazon vadītāju. Viņš teica, ka jūtas ļoti neērti, jo var lidot pa visu pasauli privātā lidmašīnā, kamēr visriņķī ir tik daudz nabadzīgu cilvēku. Tāpēc viņš atbalstot pamatienākumu. Mana reakcija bija – bet tava kompānija ir slavena ar centieniem strukturēt savu biznesu tā, lai maksātu pēc iespējas mazāk nodokļu. 

Šī cilvēka satraukums likās patiess, taču viņš runā no pozīcijas, kurai vairs nav nekāda sakara ar dzīvi, kuru dzīvo lielākā cilvēku daļa. Daži no viņiem dod miljoniem dolāru pamatienākuma pētniecībai, un tas ir labi, tomēr es jūtos nemierīgs, ja visa diskusija notiek tikai no viņu skatpunkta.

Izskan prognozes, ka nākotnē tehnoloģijas mūs pavisam atbrīvos no nepieciešamības strādāt. Varēsim dzīvi pavadīt, kā Markss reiz rakstīja, no rīta medībās, pēcpusdienā makšķerējot un vakarā kritizējot. Cik svarīgs, jūsuprāt, cilvēkiem ir darbs nevis kā uzspiesta nepieciešamība, bet kā dzīves sastāvdaļa?
Vai tas mums patīk vai ne, daudzi cilvēki vēl aizvien savu identitāti saista ar savu darbu. Ne visiem cilvēkiem var uzspiest šo bohēmiskās buržuāzijas dzīvesstilu. Ne visi ir hipsteri, ne visi ir mākslinieki, ne visiem patīk sēdēt kafejnīcās. Ir jāatzīst cilvēku brīvība izvēlēties, bet vienlaikus jāsaprot – daudzu cilvēku priekšstati ir palikuši tie paši vecie. Varbūt pamatienākums var tos izmainīt, bet tam ir jānotiek pareizā tempā. Mums ir jābūt ļoti piesardzīgiem un jāvērtē, ko pamatienākums var izdarīt tieši tagad. Daži saka – jāpārstāj runāt par pamatienākumu un nabadzību, bet tieši šajā [nabadzības samazināšanas] jautājumā šobrīd ietekme var būt vislielākā.

CV

Dzimis Ķelnē Vācijā. Dzimšanas gadu nenosauc, lai neveicinātu vecumā balstītus aizspriedumus
1992 B.Sc. arodslimību terapijā
1996 Maģistra grāds filozofijā, Gentes Universitāte
No 2003. gada pasniedz kursus par filozofiju un pamatienākumu universitātes koledžā un Trīsvienības koledžā Dublinā, Barselonas Autonomajā universitātē, Makgila Universitātē Kanādā un Tamperes Universitātē Somijā
2006. gadā nodibinājis zinātnisko izdevumu Basic Income Studies
Ap 60 zinātnisko publikāciju autors
Piedalās vairāku pamatienākuma pilotprojektu veidošanā Somijā, Nīderlandē, Kanādā un ASV
Šobrīd Bātas Universitātes Rīcībpolitikas pētniecības institūta un Independent Social Research Foundation zinātniskais līdzstrādnieks