Viesturs Kairišs inscenē Karali Līru ar vērienu. Interpretācija paliek katra paša ziņā
Šekspīra traģēdijā, kuras pirmizrāde nupat notikusi Mihaila Čehova Krievu teātrī, režisors Viesturs Kairišs atklājis skatītājiem (man – noteikti) tik daudzus nozīmes slāņus, tik daudzus vadmotīvus, iedevis tik daudzas atslēgas, ar ko ķerties klāt vērienīgajam inscenējumam, ka jautājums – par ko ir šis stāsts? – paliek katra paša ziņā.
Režisors strādājis ar izcilu radošo komandu – komponistu Arturu Maskatu, scenogrāfu Reini Dzudzilo, kostīmu mākslinieci Kristu Dzudzilo, horeogrāfi Elīnu Lutci un gaismu mākslinieku Mārtiņu Feldmani. Ikviena pienesums ir vēl atsevišķi vērtējams process un stāsts. Taču paradoksālā kārtā kopsaucēju tā arī neatradu. Tāpēc te vienkārši būs daži stāsti, ko pamanījos notvert šajā bagātībā, ne mazākajā mērā nepretendējot, ka tie bijuši arī režisora iecerēti.
Lejup pa truša alu
Vienu no pirmajām «atslēgām», kas palīdzēja pieslēgties Kairiša Karalim Līram, atradu gluži citā laikā un vietā – Luisa Kerola grāmatā Alise Brīnumzemē aprakstītajā apvērsto jēdzienu pasaulē, kur nekas nenozīmē to, pēc kā izskatās. Nāves miegā dusošā karaliene var ar bālu roku norādīt Līram (Jakovs Rafalsons) vajadzīgo virzienu, un nevienam tas neliksies dīvaini. Bet viņš pats, ķērkdams kā Pīķa dāma, nolād Kordēliju (Jana Ļisova), pat īsti neieklausījies viņas vārdos, kamēr Gonerila (Jekaterina Frolova) un Regana (Dana Čerņecova) uzreiz kā maitu lijas uzklūp jaunākajai māsai, gatavas izģērbt to līdz pēdējam krekliņam.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.