Žurnāla rubrika: Kultūra

Reālpolitika ir atgriezusies

Posted on oktobris 16, 2013 by - Intervija

NATO militārās spējas ticami aizstāvēt Baltijas valstis mazinās, brīdina latviešu izcelsmes Zviedrijas virsnieks Kārlis Neretnieks. Kā Latvijai sevi pasargāt?

Es ļoti labprāt runāju latviski, Neretnieks teic, kad tiekamies viesnīcas Radisson Blu foajē. «Drošības guru», kā viņu mēdz dēvēt, sarunas laikā ir atbruņojoši vienkāršs un vaļsirdīgs. Eksperta bezkaislīgie vērtējumi – piemēram, ka Krievija varētu ieņemt Gotlandi sešu stundu laikā vai okupēt Baltijas valstis septiņās dienās – palaikam izraisījuši politiķu sašutumu. Viņš pats uzkrītoši atturas spriest par Latvijas politiku un mūs pamācīt. Nav simtprocentīgi jāklausa citu ieteikumi, ir jādomā pašiem ar savu galvu, arī esot NATO. Tomēr pēc Latvijas iestāšanās NATO viņam līdzās virknei draudzīgu valstu līderu piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. «Varbūt man izdevās tās diskusijas drusciņ ietekmēt,» viņš min.

Latvijā valda diezgan liela vienprātība, ka esam drošībā, jo mūs sargā NATO līguma 5.paragrāfs. Cik lielā mērā šīs drošības sajūtas pamatā ir politiskā situācija, un cik – reālas aizsardzības spējas?

Latvija nekad visā savā vēsturē nav bijusi tik droša kā šodien. Taču drošība vienmēr ir relatīva. NATO ir Latvijas drošības stūrakmens, par to nav šaubu. Kamēr NATO būs efektīva organizācija, Latvija būs ļoti droša. Taču šodien redzam, ka Krievijas spējas iet uz augšu un NATO spējas iet uz leju. Piemēram, Lielbritānija arvien mazāk investē savos bruņotajos spēkos, Vācija tāpat, Francija arī. Amerika tagad pievēršas Āzijai, un Eiropā vairs nav tik daudz amerikāņu resursu. Es arvien teiktu, ka Latvija ir droša, taču militāro spēju situācija lēnām mainās, kā būs rīt, parīt – grūti teikt.

Augusta beigās Baltijas valstu prezidenti bija Baltajā namā, un vēsts, ko mums atvedis prezidents Andris Bērziņš, ir – esam drošībā. Ja mēs būtu drošībā, vai ASV prezidentam būtu jāvelta stunda, lai to pateiktu Baltijas valstu prezidentiem?

Tas ir ļoti interesants jautājums! Man šķiet, ka pēdējā gada vai divu laikā ir mainījies amerikāņu skatījums uz Ziemeļeiropu. Pirms tam viņi teica: Eiropā problēmu nav. [Taču tagad] Obama tikās ar Baltijas valstu prezidentiem, pēc tam bija atbraucis uz Zviedriju. Rīgas konferencē septembra sākumā bija britu aizsardzības ministrs – pirmo reizi Latvijā 15 gadu laikā. Agrāk tādas mācības kā Steadfast Jazz, kas notiks novembrī, bija vienkārši mācības, par ko daudz nerunāja. Bet tagad amerikāņi runā, ka tās ir svarīgas.

Kas liek mainīt attieksmi?

Obama pamēģināja attīstīt attiecības ar Krieviju, taču tas neizdevās. Krievijas valdības retorika pēdējos divos, trijos gados arvien vairāk iztēlo NATO un ASV kā draudus Krievijai, reizēm pat kā ienaidniekus. Pieņemu, ka amerikāņi jūt – būs grūti veidot ar Krieviju konstruktīvu politiku. To redzējām arī Sīrijā pēdējos mēnešos.

Pēdējos vismaz desmit gadus starptautiskajās attiecībās bija dominējusi postmodernistiska domāšana – ka tagad varēsim vienmēr atrast kompromisus. Taču pašlaik ir atgriezusies reālpolitika.

Vai tas nozīmē, ka atgriežamies aukstā kara laiku domāšanā? 

Nē, pasaule ir mainījusies. Atgriežas valstu politika, kā vienmēr bijis pēdējos 300 gadus – «nacionālās intereses», reālpolitika. Mēs, eiropieši, to negribam saprast, jo tas mums nepatīk. Mani pat neuztrauc tieši militārie draudi, ka krievu armija nāktu uz Rīgu. Vēl ne. Bet militārs spēks sniedz iespējas šantāžai, spiedienam. Tam nav jābūt uzreiz iebrukumam, tā var būt arī iespēja politiski ietekmēt Baltijas valstu valdības ar nolūku mainīt to politiku uz Krievijai draudzīgāku. Tas viss ir atkarīgs no jūsu draugu ticamības, vai viņi jūs atbalstīs vai neatbalstīs. Pamata jautājums ir par to, vai viņi spēj jūs atbalstīt, ne tikai par to, vai vēlas. Tāpēc esmu mazliet nobažījies par to, kas notiek mūsu reģionā. Jo galvenais spēlētājs, kad runa ir par atbalstu Baltijas valstīm un arī Zviedrijai, ir ASV. Ja ASV samazina klātbūtni Eiropā, tas palielina Krievijai iespējas izdarīt spiedienu uz mūsu reģiona valstīm.

Marta beigās divi Krievijas stratēģiskie bumbvedēji imitēja uzbrukumu Stokholmai, un Igaunijas prezidents Ilvess nesen atgādināja, ka tas bijis «modinātājzvans». Vai šī un citas Krievijas militārā spēka demonstrācijas ir atmodinājušas Zviedrijas politiķus?

Vēl ne. Taču Zviedrijā pēdējā laikā notiek process, kas sākās pirms trim gadiem, kad publicējām pētījumu par Zviedrijas spējām militāri palīdzēt kaimiņvalstīm. Secinājām, ka Zviedrija to nespēj. Pagājušogad publicējām nākamo grāmatu – par to, vai Zviedrija spēj aizstāvēt sevi. Izrādās, ka ne īpaši labi. Uz Ziemassvētkiem mūsu bruņoto spēku komandieris paziņoja, ka 2019.gadā, kad būs pabeigta pašreizējā bruņoto spēku reforma, Zviedrijas armija būs spējīga aizstāvēt mazu daļiņu valsts teritorijas vienu nedēļu. Tad diskusija tā īsti sākās.

Šī situācija politiķiem ir ļoti neērta. Zviedrija bija viena no valstīm, kas ļoti entuziastiski pieņēma ideju par postmoderno pasauli. Pēc aukstā kara beigām tā kļuva par gluži vai jaunu reliģiju – ka Eiropā kara vairs nekad nebūs, nevajag par to domāt, kur nu vēl tam gatavoties. Aptuveni tāpat, kā bija pēc Pirmā pasaules kara. Visi tie politiķi, kuri tā uzskatīja, tagad sēž valdībā. Vienmēr ir grūti atzīt, ka esi kļūdījies.

Cits iemesls, kā vienmēr, ir nauda. Politiķi vienmēr labprātāk dod naudu pensijām nekā armijai. Abi šie iemesli kopā ārkārtīgi sarežģī iespējas kaut ko mainīt. Tomēr debates attīstās.

Nācies lasīt vērtējumus, ka Zviedrijai būtu jāpalielina aizsardzības izdevumi pat trīskārši, lai izveidotu kaujas spējīgu armiju.

Ja gribētu izveidot reālistisku teritoriālu aizsardzību, pats minimālākais būtu aizsardzības budžeta palielinājums par 50%. Pašlaik Zviedrijas aizsardzības budžets veido aptuveni 1,17% no IKP. Piecu, sešu gadu laikā vajadzētu to palielināt līdz aptuveni NATO mērķim – 2%. Tad Zviedrija spētu aizsargāt savu teritoriju un mazliet arī palīdzēt Baltijas valstīm, nodrošinot atbalstu NATO operācijām reģionā.

Pērn plašu rezonansi izraisīja jūsu teiktais, ka militāra konflikta gadījumā Gotlande kristu sešu stundu laikā. Kā tas notiktu? 

Vērtējot krievu pretgaisa aizsardzības un «zeme-zeme» raķešu Iskander sistēmas, kartē skaidri redzams, ka NATO būtu grūti atbalstīt Baltijas valstis no Centrāleiropas, kaujas lidmašīnām būtu bīstami no Varšavas lidot uz Rīgu. Amerikāņiem būtu ļoti izdevīgi lidot pāri Zviedrijai. Ja krieviem būtu iespējas bāzēt Gotlandē tās pašas sistēmas, kas viņiem pašlaik ir Kaļiņingradā, amerikāņiem kļūtu ārkārtīgi grūti izmantot Zviedrijas gaisa telpu un kuģot Baltijas jūrā. Tas, kurš sēž Gotlandē, kontrolē gaisa telpu Baltijas jūras reģionā. To saprot gan krievi, gan amerikāņi, un tikai zviedri izliekas, ka nesaprot. Gotlande ir tukša, tur nekādu nopietnu militāru spēku nav.

Bet tieši jūs bijāt tanku brigādes komandieris Gotlandē!

Jā, aukstā kara laikā tur bija kopā 26 tūkstoši karavīru – pretgaisa aizsardzībā, krasta artilērijā un pieci tūkstoši manā tanku brigādē ar 60 tankiem un 100 bruņutransportieriem. Tas bija nopietns spēks. Bet tagad tur ir tukšs – 400 brīvprātīgo zemessargu, un viss. 

Viņi tomēr spētu sešas stundas noturēties pret krieviem?

Nē, sešas stundas krieviem vajadzētu, lai pretgaisa sistēmas izkrautu no kuģiem.

Vai Zviedrijā diskusijas par iespējamo dalību NATO nekļūst aktīvākas? Un Somijā? 

Zviedrijā ir mazliet aktīvākas. Somijā ir sarežģītāk. Tai ir puslīdz stiprs karaspēks – relatīvi pret valsts izmēru. Katrā ziņā daudz stiprāks nekā Zviedrijai. Somu vēsturiski pieredzējuši, ka neviens nevēlas viņus atbalstīt. Tāpēc uzskata, ka pašiem jāspēj sevi aizstāvēt.

Zviedrijā diskusijas ir par to, vai mēs gribam pievienoties organizācijai, kurā dominē Amerika. Otrkārt, zviedri gribētu visas NATO priekšrocības, taču ne pienākumus. Zviedrijai palaimējās palikt ārpusē gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā, un, domāju, daži politiķi cer – ja būtu trešais, Zviedrija atkal kaut kā pamanītos palikt ārpusē. Tas gan ir pilnīgi neiespējami, to katrs zviedrs saprot, tomēr ilūzijas paliek.

Jūsu un jūsu kolēģu pētījumā par iespējām aizstāvēt Baltijas valstis ļaunākais scenārijs ir tik strauja Krievijas militārā kampaņa, ka NATO nepagūtu atsūtīt papildspēkus. Cik reāli ir, ka tā var notikt jau rīt?

Uzbūvēšu scenāriju – pieņemsim, kaut kas notiek Āzijā. Piemēram, saistībā ar saliņām, par kurām Japāna konfliktē ar Ķīnu. Visa amerikāņu interese koncentrējas tur. Tad krievi izlemj – šeit mums ir iespēja. Viņi varētu vienā nedēļā bez grūtībām iekarot Baltijas valstis. Amerikāņi nepagūtu reaģēt, tas būtu jau noticis fakts. Bet ne šodien. Amerikāņu resursi pašlaik nav saistīti kaut kur citur. Domāju, amerikāņu gaisa spēki varētu iesaistīties 48, vēlākais 72 stundu laikā. Un arī krievi ar to rēķinās. Diemžēl 5-10 gadu laikā, kad krievi būs pabeiguši savu militāro reformu, šāds «notikuša fakta» scenārijs nemaz nebūs neiespējams.

Bet Baltijas valstīm kopš 2010.gada ir NATO aizsardzības plāni. Šim reģionam tajos esot paredzētas deviņas divīzijas. Vai ar to nepietiktu?

Visas deviņas divīzijas gan neeksistē. Piemēram, Bundesvērs vairs nav tas, kas bija vakar, kad varēja ar divām mehanizētām divīzijām piedalīties operācijās Baltijas valstīs.

Tie plāni ir fiktīvi?

Neteiksim, ka fiktīvi, bet, iespējams, ir novecojuši. Es gan nezinu, kā NATO slepenie plāni izskatās – varu vienīgi cerēt, ka tie ir modificēti.

Pērnruden Igaunijas presē parādījās viedoklis, ka Latvija aizsardzības ziņā esot «tukša vieta», tāpēc radot draudus arī Igaunijai. Vai tā ir?

Aiz šāda paziņojuma bija diezgan daudz politikas. Igaunija atvēl aizsardzībai 2% no IKP, Latvija tikai 1%, pat mazāk. Domāju, ka bija vēlme likt Latvijai nopietnāk attiekties pret saviem pienākumiem. Vēl viens iemesls – es gan tikai minu – igauņi saglabāja obligāto dienestu, Latvija un Lietuva no tā atteicās.

Kas, jūsuprāt, ir labākais variants?

Valstīs, kurām svarīga teritoriāla aizsardzība, karavīru skaitam ir nozīme. Bez obligātā dienesta ir grūti to nodrošināt. Citām valstīm, piemēram, Anglijai, Amerikai, kuras neplāno aizstāvēt savu teritoriju pret ienaidnieka iebrukumu, ir ekspedīcijas spēki. Tādiem uzdevumiem profesionāli karavīri vienmēr būs labāks risinājums. Katrai valstij ir jānovērtē sava situācija.

Vai Latvija izdarīja kļūdu, pilnībā pāriedama uz profesionālu armiju?

Pirms 10 gadiem bija pavisam cita situācija. Tolaik vairākums cilvēku bija pārliecināts, ka nākotnē galvenie uzdevumi būs jāveic tālākās zemēs. Šādiem uzdevumiem vislabāk piemērota profesionāla armija. Tāpēc pirms 10 gadiem tas bija pareizs lēmums.

Kā šo situāciju var labot?

Jāsāk domāt par teritoriālo aizsardzību. Dažās valstīs ir jauktā sistēma, piemēram, Norvēģijā, kur ir obligātais dienests, taču tiek iesaukti tikai 25-30 procenti no visiem jauniešiem. Man grūti spriest, kas būtu vislabākā sistēma Latvijai, jo neesmu īsts latvietis, tikai tāds puslatvietis. Bet to, ka norvēģu sistēma būtu vislabākā Zviedrijai, gan varu apgalvot.

Nākamgad sāksies diskusijas par to, kurš nodrošinās gaisa kontroli virs Baltijas valstīm pēc 2018.gada. Kāds, jūsuprāt, būs lēmums?

Labākais ir turpināt pašreizējo sistēmu – ka to dara dažādas NATO valstis ar savām lidmašīnām pēc rotācijas principa. Varbūt varētu izdarīt vēl drusciņ labāk – ka piedalās arī amerikāņu lidmašīnas. Tomēr svarīgākais, ka šīs lidmašīnas te ir un ka tās ir NATO lidmašīnas. Ir bijušas diskusijas, vai Zviedrija vai Somija arī varētu piedalīties. Tas būtu ārkārtīgi muļķīgi. Ja notiktu kāds incidents, būtu liela starpība, vai tā ir vācu vai zviedru lidmašīna. Jo Vācija ir NATO, un tā būtu NATO solidaritāte. Ja ar zviedru lidmašīnu kaut kas notiktu, būtu kāda ANO rezolūcija vai vēl kaut kas, kas neko nenozīmētu.

Vai fakts, ka Latvija neatvēl tos 2%, varētu iespaidot partneru vēlmi turpināt misiju, ņemot vērā, ka daudzas valstis arī samazina izdevumus aizsardzībai?

Teorētiski – jā. Praktiski – šaubos, vai tas būtu ļoti smags faktors. NATO ir politiska organizācija. Manuprāt, svarīgākais ir rādīt pasaulei un Krievijai, ka NATO ir solidāra organizācija. Tomēr tiem, kuri pret aizsardzību izturas nopietni, būs priekšrocības. Igauņu balss šajās diskusijās būs stiprāka nekā Latvijas vai Lietuvas.

Prezidents Obama atkārto, ka viņa mērķis ir «izbeigt karus, nevis sākt jaunus». Vai pasaule tāpēc ir drošāka?

Nē, nemaz. Tieši otrādi. Ja amerikāņi ļoti skaidri rādītu, ka «mēs esam gatavi karot, ja nepieciešams», pasaule būtu daudz drošāka. Tad visādi avantūristi, lai arī kādā galvaspilsētā sēdētu, būtu piesardzīgāki. Mums jābūt pateicīgiem, ka Amerika vēl grib būt pasaules policists. Ja vairs negribētu vai nespētu, pasaule būtu daudz mazāk droša.

Jūs esat plaši pazīstams kā drošības eksperts, taču ne īpaši Zviedrijas latviešu sabiedrībā. Kā jūsu ģimene nonāca Zviedrijā?

Vecāki dzīvoja Rīgā. Tēvs bija inženieris VEF, māte studēja vēsturi universitātē. Viņi bija piedzīvojuši 1940.gadu, kad krievi ienāca pirmoreiz, tāpēc 1944.gadā negribēja šeit palikt. Tēvs bija piedalījies Pirmajā pasaules karā cara armijā, bija apakšpulkvedis, pēc tam Krievijas pilsoņu karā balto karaspēkā bija karojis Sibīrijā. Vecāki nolēma mukt uz Zviedriju. Tēvs kopā ar vēl dažiem pamēģināja organizēt laivu Kurzemē, taču vācieši viņu noķēra un iebāza cietumā. 

Māte palika viena ar diviem bērniem – manu brāli un māsu. Viņiem kaut kā izdevās aizmukt uz Vāciju. Tēvam palaimējās – tikai divas dienas pirms krievi ieņēma Rīgu, vācieši, dodoties prom, attaisīja cietumu un visus palaida brīvībā. Un tad viņam izdevās kopā ar dažiem draugiem nozagt vienu laivu un doties uz Zviedriju. Pēc aptuveni gada vecāki caur Sarkano Krustu atrada viens otru un māte ar bērniem tika uz Zviedriju.

Jūs itin bieži esat Latvijā. Vai jums ir svarīgi, ka esat latvietis?

Jā un nē. Kaut gan korektāk būtu teikt – nē un jā. Jo esmu Zviedrijas armijas cilvēks. Par savu latvietību es aukstā kara laikā daudz nedomāju. Visu virsnieku skatījumā Baltijas jūras otrajā pusē bija krievi – Ventspils, Liepāja, Kaļiņingrada bija ienaidnieka teritorija. Mājās gan runājām latviski, vecāki sūtīja mūs dažas vasaras latviešu bērnu nometnēs, bet tas man nešķita ļoti svarīgi. 

Taču 1991.gadā mana domāšana pilnīgi mainījās, es pēkšņi sapratu, ka man būs iespēja braukt uz zemi, kur dzīvoja mani vecāki. Latvija man pilnīgi pārvērtās – par zemi, kurā ir manas saknes. Pirmo reizi Latvijā biju laikam 1993.gadā – Zviedrijas aizsardzības ministrs personīgi nosūtīja mani uz Baltiju, un kopā ar britu militāro atašeju Jāni Kažociņu pētījām, kādas ir iespējas atbalstīt Baltijas valstis. Tā tas man sākās.

5 izcilākie ģenerāļi pēdējos 100 gados

Somu ģenerālis Hjalmārs Sīlasvuo (Hjalmar Siilasvuo). Ziemas karā 1939.-1940.gadā ar inovatīvu taktiku sakāva ievērojami pārāko padomju karaspēku Ladogas ezera ziemeļos.

Vācu ģenerālfeldmaršals Erihs fon Manšteins. Iespējams, vērmahta izcilākais operāciju plānotājs. Viņš izstrādāja Vācijas uzbrukuma plānu Francijas sakāvei 1940.gadā

Vjetnamas ģenerālis Vo Nguens Ziaps (Vo Nguyen Giap). Līdzās tam, ka bija veiksmīgs lauka komandieris Indoķīnas karos 30 gadu laikā, deva savu nozīmīgāko ieguldījumu ar to, ka skaidri saprata saikni starp politiku un karu, kurā viņš cīnījās.

Britu aviācijas maršals Hjū Daudings. Vadīja britu spēkus kaujā par Angliju 1940.gadā. Viņam nācās cīnīties ne tikai pret Vāciju, bet arī pret spēcīgu opozīciju paša vadītajos spēkos par to, kā jāvada kauja.

Padomju ģenerālis Mihails Tuhačevskis. Iespējams, viens no visprogresīvākajiem 20.gadsimta modernās karamākslas teorētiķiem. Viņš lika teorētiskos pamatus zibenskara doktrīnai, ko vēlāk veiksmīgi lietoja Vācija.

CV

Dzimis 1949.gadā
Latviešu izcelsmes Zviedrijas armijas virsnieks, ģenerālmajors
1994.-1997. Bruņoto spēku starptautiskā centra (Swedint) vadītājs
1997.-1998. Zviedrijas centrālā štāba operacionālais vadītājs
1998.-2002. Zviedrijas Nacionālās aizsardzības koledžas rektors
2002.-2004. Zviedrijas aizsardzības ministra īpašais padomnieks Baltijas valstu drošības jautājumos
Kopš 1989.gada Zviedrijas Karaliskās militārās zinātņu akadēmijas biedrs

Tikai kauli un grāmatas

Posted on oktobris 9, 2013 by - Intervija

Savulaik piederīgs «jauno dusmīgo» paaudzei latviešu literatūrā, Guntars Godiņš nav zaudējis prasīgumu arī pret Latvijas mūslaiku kultūrpolitiku, kurā saredz līdzības ar Hitlera Vāciju

Guntaram Godiņam piešķirts Somijas Lauvas Ordeņa bruņinieka ordenis par ieguldījumu kultūras sakaru veicināšanā starp Latviju un Somiju. Ordenis dzejniekam nav ikdienišķs notikums, turklāt Godiņam šis ir jau otras valsts apbalvojums – 2005.gadā viņš saņēma arī Igaunijas prezidenta Baltās zvaigznes ordeni. Laimīgā kārtā dzejniekam atradās brīvs brīdis sarunai daudzo darbu burzmā, kas it kā nesader ar viņa principiāli paziņoto, ka «es nepiedalos». Bet tas teikts tikai par paša iesaistīšanos politikā. Viņš piedalās, kaut arī citādi. Bet, lūgts nosaukt piecas viņam svarīgas lietas, Godiņš atsūta citātus no paša tulkotās somu dzejnieces Heli Lāksonenas grāmatas Kad gos smei. «Es jau tā esmu pierunājis visu Ir,» viņš paskaidro. «Kā nekā par somu tulkojumiem esmu ordeni dabūjis.» Un piekodina: «Galvenais iekopē tā, lai datora labotājs neatlabo atpakaļ valodu uz to pareizo!»

Literātiem piešķir prēmijas, tu esi saņēmis daudzas. Bet kāpēc tev arī valstu apbalvojumi – Somijas Lauvas Ordeņa bruņinieka ordenis, pirms tam Igaunijas prezidenta Baltās zvaigznes ordenis?

Tas jāprasa prezidentiem. Protams, tas saistās ne tikai ar manu tulkošanas darbu, bet arī ar diezgan ilgo darbu vēstniecībā [Igaunijā]. Un man ir vairāki projekti [arī Somijā], kas saistās ar literatūru. Bet, šādu ordeni saņemot, man kā tulkotājam ir jāpasakās tiem autoriem, ko esmu tulkojis. Kaut vai pēdējā grāmatiņa – man jāpasakās Heli Lāksonenai, ka viņa ir tik spoža dzejniece.

Ko tev nozīmē tulkot?

Pirmkārt, tā ir interese par valodu. Mēģināju [jaunībā] arī malaiziešu un indonēziešu valodas. Tā padomju laikos bija arī atbrīvošanās. Zemapziņā varbūt tas bija mans ceļš, caur kuru es varēju izteikt lietas, kuras gribēju, bet man dzejā tolaik vienkārši bija uzlikts veto. Tad es, piemēram, tulkoju Kaplinski, kuram Igaunijā bija uzlikts veto, viņš tur nedrīkstēja publicēties, bet es viņa darbus publicēju Latvijā. 

Otrs – jebkura valoda paver iespējas iepazīt mentalitāti, mitoloģiju, literatūru. Esmu tulkojis gan klasisku dzeju, gan sirreālistus, gan trakos igauņu jaunos dzejniekus. Un varbūt tādā veidā es saglabāju jaunību… Es tādā veidā arī mainos.

Kāpēc paliki pie igauņiem?

Jaunībā biju mūziķis, spēlēju trompeti, pat bija doma iet uz konservatoriju. Mums bija arī rokgrupa, kurā spēlējām ar dvīņubrāli. Man ir ļoti svarīga valodas muzikalitāte, un igauņu valoda ir viena no muzikālajām valodām. Otrkārt, padomju laikos mēs – Uldis [Bērziņš], Knuts [Skujenieks], Leons [Briedis], šī tulkotāju paaudze – vienmēr domājām, uz kuru valsti aizsūtīt kādu komandējumā, lai iemācās tur valodu un lai mēs aizklājam kādu robu.

Piemēram, lietuviešu valoda tev nešķita gana muzikāla. Vai domā, ka lietuvieši tev piekristu?

Noteikti ne! Viņu ausīs latviešu valoda var šķist jocīga, igauņu – vispār kaut kāda trakā. Katram ir savs. Zinot igauņu valodu, man ir neskaitāmas iespējas tulkot, satikties ar ļoti dažādiem cilvēkiem Igaunijā. Es būtībā dzīvoju paralēlās kultūras pasaulēs.

Tu esi teicis: «Valoda ir gudrāka par mums.» Un visu laiku salīdzini latviešus ar igauņiem un secini, ka igauņiem iet labāk. Vai tāpēc, ka viņiem gudrāka valoda?

Nedomāju, ka gudrāka valoda. Bet, ja paņemam kaut vai vienu nozari – kultūru un kultūras finansēšanas sistēmu -, tad katrā ziņā Igaunijā ir labāk. Domāju, ka Igaunijas parlaments un valdība saprot, ka kultūra ir vienīgā lielākā vērtība, kas katrā ziņā jāsaglabā. Jo – kas tad būs, ja mēs izmirstam? No mums paliek tikai kauli un grāmatas, nekā jau vairāk nav. No lībiešiem vairāk diemžēl palika kaulu un ļoti maz grāmatu. Jābūt sapratnei, kas ir primārais – tā ir kultūra, izglītība, kas nosaka valsts attīstības ceļu. Pārējās lietas ir pakārtotas. Bet to mēs neesam sapratuši visus šos 20 gadus. Izglītībai vai kultūrai mums atliek tā nauda, kas paliek pāri. Tas ir pilnīgs absurds.

Igaunijā jau no pirmajiem gadiem Kultūras ministrija saprata, ka nevis jāceļ ēkas, operas (ko, protams, arī vajag), bet galvenais ir uzcelt finansēšanas sistēmu, kas ir neatkarīga no valstiskās finansēšanas, no budžeta. Kultūra ir kaut kas ārkārtējs. Līdz ar to arī kultūras finansēšanas sistēmai jābūt ārkārtējai. Un tāda Igaunijā bija Kultūrkapitāla radīšana – balstot nevis uz to, ka mēs, valdība, iedosim jums naudiņu, cik mums būs, bet gan uz noteiktu daļu no akcīzes nodokļa alkoholam, tabakai un azartspēlēm.

Latvijā man bija lielas cīņas ar toreizējo kultūras ministru Jāni Dripi, mēģinot iestāstīt, ka tas ir svarīgi. Tikai atnākot Helēnai Demakovai par ministri, tas izdevās. Un mums pāris gadu darbojās tas pats mehānisms, līdz atnāca premjerministrs Einars Repše.

Igauņi ar savu Kultūrkapitālu pierādīja, ka nemētājas. Mums Latvijā ar daudzām lietām notiek tā – kaut kas tiek radīts un pēc tam izjaukts. Nav stabilitātes.

Kā tu īsi raksturotu Latvijas kultūras politiku pēdējos 20 gados?

Būtībā nav saprasta kultūras vērtība. Kultūras politika nav papīrs, ko uzrakstām. Tam ir jābūt mehānismam, un pirmais tajā ir stabila finansēšanas sistēma. Ja tā nav sakārtota, kultūrpolitika nestrādā. Ja kultūras ministre saka – jā, bet es izcīnīju no Latvijas valsts mežiem 300 tūkstošus latu literatūrai! -, es gribētu prasīt – kas būs nākamgad? Aiznākamgad? Naudu nevajadzētu izcīnīt, naudai būtu jābūt kā sistēmai.

Ja man jāsaka, kā es vērtēju šo attieksmi, man tā atgādina [vācu domātāju] Jaspersa un Heidegera dialogu. Kad 30.gados jau nāca fašisms, Jasperss teica Heidegeram: kā tas ir iespējams, ka Hitlers nāk pie varas, viņam taču nav nekādu kultūras pazīmju, viņš ir tik dumjš, bet vadīs visu lielo Vāciju? Un Heidegers teica: ai, ko tu, kultūrai nav nozīmes, bet paskaties, cik brīnišķīga viņam roka!

Man liekas, ka mums visu ministriju, it sevišķi Kultūras ministrijas pārvalde ir saglabājusies tāda pati, kāda bija padomju laikos. Kultūras sfēra atstāta kā tāds piedēklis – nu, atdosim «nacionāļiem», jo citu nav, ko dot, Ekonomikas ministriju viņiem taču nedosim.

Vai tad nav loģiski, ka nacionālā kultūra – Nacionālajai apvienībai? 

Ja par to «nacionālo» kultūru… Tad jau varbūt kāds Belševicas vai Knuta dzejolis tajos laikos, vai Zirņa «tautasdziesmas» , vai arī mans kāds dzejolis – «bez savas valodas tu esi sūds» vai Zābaku dziesma – izdarīja vairāk nekā viņi tagad ar visu šo patriotisko saukļu saukšanu. Es domāju, ka viņi atbaida cilvēkus. Manuprāt, tur trūkst intelektuālisma. Ir tikai  šis plikais nacionālisms. Neredzu cilvēkus, kuri patiešām pārstāvētu arī latviešu nacionālo kultūru.

Kādu tad viņi pārstāv?

Es nezinu, vai tā vispār ir kultūra. Veids, kādā tika nomests Žagars, pierāda, ka tā nav kulturāla partija. Ir daudz citu ceļu, kā to bija iespējams izdarīt civilizēti. Un arī šī banālā varas iejaukšanās kultūrā – piemēram, kā Poškum vajadzētu pareizi taisīt kino. Tas arī liecina par kaut ko līdzīgu kā Heidegeram.

Finansēšanas sistēmai jābūt kā aizsardzībai – pret kaut kādām nebūšanām un krīzēm un arī pret varas iejaukšanos. Kultūrai jābūt pilnīgi neitrālai no varas.

Var saprast, ka gadās sliktāks ministrs vai sliktāka valdība, bet, ja tā ir 20 gadus? Vai Latvijā tauta ir stulbāka nekā Igaunijā, ka vienmēr ievēlē sliktus politiķus? 

Kādreiz stāstīju to anekdoti, ko igauņi stāsta par latviešiem. «Kas notiek, ja krusto bruņurupuci ar ēzeli? Iegūst latvieti ar ķiveri.»

Paaudzi, kura ienāca literatūrā 80.gados, dēvēja par «jaunajiem dusmīgajiem». Laikam arvien esi jauns un arī dusmīgs, vismaz par Latvijas politiku…

Mani kaitina, ka nekas nemainās. Varbūt neesmu tik dusmīgs kā jaunībā. Tās bija tiešām dusmas pret reālu stulbumu – nu, cik ilgi var tā būt? Tāpēc mūsu paaudze – Zirnis, Brūveris, Melgalvs, citi – ironizējām par varu, mēģinājām spēlēties ar uguni.

Kā pats esi teicis – spēlējies ar varu, kamēr vara spēlējas ar tevi?

Vara spēlējas ar mums – stiprāk vai mazāk. (..) Un es visu laiku arī sekoju, kā igauņi atmostas. Diezgan aktīvi darbojos politikā gan Igaunijā, gan Latvijā, kad viss [Atmodas process] veidojās. Bet bija jocīgi, kad redzēju – nāk un ar priecīgām acīm grib piedalīties arī tas, kas mani lamājis par kādu rakstu padomju laikos. Man tas bija simtprocentīgi nepieņemami. Varbūt tā ir jaunība vai stulbums, es nezinu, bet – tik krasi mainīt uzskatus? Tas tomēr nav mētelis.

Vai nav paradoksāli, ka tev bija nepieņemama padomju vara, taču principā tu ar to sadarbojies, bet tajā brīdī, kad atguvām neatkarību, paziņoji: «Es nepiedalos»?

Es baidos no masu psihozes. Man ir eseja Slikts futbols. Slikts futbols ir tad, kad tur, kur ir bumba, ir visi spēlētāji. Varbūt tā ir mana atbilde, kāpēc es nepiedalos. Otrs, kas man tajā laika krita uz nerviem – Latvija jau tā kā atbrīvota, bet visi turpināja dziedāt: «Latvija, mana skaistākā.» Mani tracināja un bija žēl, ka mēs neizmantojam iespēju attīstīt intelektuālo kultūru. Dziedam kaut kādas prievīšu dziesmas, bet likvidējam reālas kultūras vērtības, piemēram, visus žurnālus – Avotu, Grāmatu, Kentauru.

Neviens jau tos nelikvidēja, tirgus to izdarīja, tātad – lasītāji. 

Te ir jautājums par kultūras aizsardzību no valsts puses. Protams, toreiz bija smagi ap-stākļi. Bet kāpēc atkal igauņi varēja? Viņiem ir saglabājušies pilnīgi visi kultūras laikraksti un žurnāli, kas bija tajā laikā. Viņiem ir 22 kultūras žurnāli, kas tiek atbalstīti no valsts naudas. To visu atjaunot [mums] tagad ir ļoti, ļoti grūti. Es tomēr ļoti ceru, ka dabūsim atpakaļ to intelekta un izglītības nozīmi, kas ir zaudēta vienkārši varas paviršības dēļ.

Man ir nepieklājīgs jautājums par to sarūgtinājumu, ko 90.gados varēja skaidri just daļā kultūras cilvēku. Vai rūgtuma iemesls nebija arī privileģēta stāvokļa zaudēšana?

Ļoti pareizi. Mēs redzējām, kas notika ar rakstniekiem – viņi nevarēja vairs publicēties, viņiem nebija iespējas izdzīvot no sava darba. Protams, sarūgtinājums bija, un tas ir dabīgi. Bet radošs darbs ir riskants darbs. Es parasti saku, ka esmu makšķernieks, bet brīvajā laikā varu tulkot. Psiholoģiski manī vienmēr gruzd iekšā – bet ja nu es vairs nespēju neko uzrakstīt, vai tad esmu dzejnieks, esmu rakstnieks? Vai es daru to darbu, vai tikai dzīvoju kā rakstnieks, kas kādreiz kaut ko uzrakstīja?

Vai tulkošana tev nav arī aizsardzība pret šādu situāciju?

Nē, nē, mana filozofija tulkošanai ir tas, ka es gribu latviešu literatūrā ienest pilnīgi citas krāsas, citus autorus, kas latviešu literatūru papildina. Tā ir mana pārliecība. Jo jebkura latviešu valodā pārtulkota grāmata arī ir daļa no latviešu literatūras.

Nesen intervēju tevis tulkoto Andrusu Kivirehku, kurš salīdzinājis Igaunijas politikā pašlaik notiekošo ar Hakslija Brīnišķīgo jauno pasauli. Vai neesi pārāk pielaidīgs pret igauņu politiķiem?

Es atgādināšu vēl vienu vēstuli – [bijušā Tallinas Universitātes rektora] Reina Rauda Back in the USSR. Tā pirms aptuveni gada izraisīja pilnīgu ažiotāžu, daudzi izstājās arī no Reformu partijas. Bet tā ir politika. Atgriežoties pie sistēmām – tur nekas izjaukts vēl nav. Piemēram, parunā kaut vai ar Ilmāru Mežu par demogrāfisko situāciju – kāda finansiālā situācija ir tur un kāda šeit.

Kā tu pats, uzaudzinājis sešus bērnus, vērtē demogrāfijas politiku Latvijā?

Ļoti labi atceros padomju laikus, kad Sandra skrēja ar ratiņiem un skatījās, ko var nopirkt, lai vispār nenomirst badā. Protams, ģimenē esam kaut kā tikuši galā, visi ir skolojušies, visi strādā, viss notiek. Varētu teikt tiem, kuri brauc prom – «viņi nav karu redzējuši». Bet šī situācija nav normāla, ka mūsu Nacionālā apvienība tagad saka, ka nu par demogrāfiju iestājas. Kur viņi bija agrāk? Kur viņi bija, kad Tēvzemei un brīvībai ar savu privatizāciju, kas bija pilnīgi falsificēta, atņēma man dzīvokli? Mājai tika atrasts fiktīvs īpašnieks, un es nokļuvu uz ielas.

Tā ir traģiska situācija, kad mūsu Dombrovskis saka: valsts attīstās, rādītāji ir pozitīvi, bet 300 tūkstoši ir aizbraukuši. Risinājumus es pašlaik arī neredzu. Jo – vienu gadu kaut kāda «demogrāfija» būs, kamēr vēlēšanas, pēc tam atkal ne. Tas pats, kas ar kultūras sistēmu – vai nu to sakārto uz 20 gadiem, uz nākotni, vai nu tikai uz vēlēšanām, tātad nesakārto nekad.

(..) Es kaut kā ceru – kādā brīdī, kad mēs nonāksim nevis tikai pie ekonomiskas, bet arī pie ideoloģiskas krīzes, mūsu domāšana mainīsies. Jo domāšanai ir vajadzīgs pārdzīvojums. Muļļāšanās un mīņāšanās turpināsies, līdz būs šis pārdzīvojums. Uz to ceru.

Tu esi pieminējis vienu šādu iespējamo pārdzīvojumu – ka referendumā tauta būtu nobalsojusi par krievu valodu kā otro valsts valodu. Bet vai tas, ka tauta to nepieļāva, nebija pārdzīvojums?

Bija. Katrā ziņā es pirmo reizi aizgāju uz vēlēšanām.

Pirms tam nebiji piedalījies vēlēšanās?

Es nepiedalos.

Kāds domātājs ir teicis: vienīgais, ko vajag ļaunuma uzvarai – lai labie cilvēki neko nedara.

Varbūt. Bet nezinu, kā tu vari, ja tev ir jāizvēlas un tev nav ko izvēlēties. Nevarētu teikt, ka es pilnīgi nepiedalos. Bet tā ir mana nostāja. To nevajag ņemt vērā. Es esmu viens.

Vai iesi uz Saeimas vēlēšanām nākamgad?

Ceru, ka man būs ļoti daudz, ko ievēlēt – cilvēki, kuriem patiešām uzticos. Ka būs nevis formāli uzrakstītas papīra programmas, bet es redzēšu, ka politiķu piedāvājumā pilnīgi mainās attieksme pret diviem jautājumiem, kuri nosaka šo tautu – izglītību un kultūru. Tad es ar lielāko prieku vēlēšu šādus cilvēkus un katrā ziņā piedalīšos vēlēšanās.

5 atziņas,ko Godiņš izvēlējies no somu dzejnieces Heli Lāksonenas

«Nepūlas tik doudz, nedzenas tik ļot, ļoujas.»

«Dab nou prekš mans, es i prekš dab.»

«Zinat, kas i pašam sou un kas i citam sapņ.»

«I viegl kalt, ja i dius roks!»

«Tu i tik zem, ka oukst nekritis.»

CV

Dzimis 1958.gadā
Dzejnieks, tulkotājs, vairāk nekā 30 oriģināldzejas un tulkotu grāmatu autors
1983. Absolvējis Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti
1996. Helsinku Universitātē Somu valodas un kultūras augstākie kursi
1984.-1987. Latvijas radio literāro raidījumu redakcijas redaktors
1987.-1992. Žurnāla Avots nodaļas redaktors
1992.-1996. Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēža vietnieks
1997.-2009. Kultūras atašejs Latvijas vēstniecībā Igaunijā
Kopš 2009.gada žurnāla Latvju Teksti redaktors
Latvijas Rakstnieku savienības, Somijas Literārās biedrības, P.E.N. biedrs

Ciest, bet konceptuāli?

Posted on oktobris 9, 2013 by - Recenzija

Pārfrāzējot Dž.Dž.Džilindžera jauno izrādi: «Māksla nedrīkst būt garlaicīga. Bet, ja ir, tad garlaicībai jābūt konceptuālai»

Formāli izrāde Šeipings seko Džilindžera kases gabalu loģikai. Amerikāņu dramaturga Nila Labuta luga Lietu kārtība un arī Dailes teātra Šeipings ir feministisku zemstrāvu caurvīts radīšanas stāsts. Ādams satiek Evu, kuras ietekmē mainās – sāk ēst veselīgi, skrien, izmet pat gadus trīs nenovilktu, dzīves smārda piesūkušos virsjaku. Draugi ir šokā – Ādams kļuvis par, varētu teikt, cilvēku. Filips sāk ar viņu konkurēt, Dženija iemīlas, bet Evas azotē ieslēpts vēl viens trumpis… Tas viss notiek uz lielās skatuves scenogrāfa Kristiana Brektes veidotā baltā telpā – mākslas galerijā, kas piepildīta ar kičīgiem Džilindžera iestudējumu citātiem un apspīlētās Ilzes Vītoliņas kleitiņās ieģērbtām aktrisēm. Tipisks Džilindžers. Ar vienu «bet».

Skatītāju zālē neskan smiekli. Uz skatuves redzam Džilindžera «produktos» jau savu iedarbību apliecinājušos, kaut nereti ar jēgu neapgrūtinātos gegus, idejas ziņā pat stipri asprātīgus. Artūra Dīča atveidotais Ādams runājas ar drauga līgavu – apsēžas uz zelta krāsā nopūstu riepu krāvuma starp Ievu Segliņu un Dārtu Daneviču (abas Dženijas lomā), kuras, čiepstēdamas pamīšus vai korī, metas puisi iekarot. Sievišķās būtnes savā starpā sazinās ar dzīvē neeksistējošas valodas frāzēm, pauzdamas «oficiālajai sarunai» paralēlu vēstījumu – varones vārdos neietērptās domas. Klusums. «Dubultojas» arī Eva (Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Elīna Dzelme) – un… sāk strīdēties pati ar sevi, apliecinot Džilindžera izrādēm raksturīgo fundamentālo pārliecību, ka sievietes ir aloģiski radījumi, kuru galviņās darās velns viņ’ zina kas. Skatītājs iegrimst krēslā. «Asintiņu» uz īsu brīdi uzsit Gints Andžāns Filipa un neskaitāmu fona personāžu lomās – ar inficējošu enerģiju lēkādams kā aerobikas treneris, dziedošs kovbojs vai pašdarbības zvaigzne tukšā picērijā. Gaviļu zālē tomēr nav – tikai pa miegaini apmierinātam ņurdienam. Izrādei trūkst ritma, viegluma.

Kas «nenostrādā»? Kāpēc publika nedzīvo līdzi? Taisnība, Džilindžers netiek galā ar lugu. Bet neesmu pārliecināta, ka to iestudēt vispār ir mēģināts. Režisoru acīmredzami vairāk saistījušas intermēdijas starp lugas ainām.

Šeipinga – no angļu valodas latviskojot «veidošana», «formas piešķiršana» – tēma ir māksla. Kas tā ir? Kā to atšķirt no «bleķa»? Izrādē tiek citēta performanču mākslas klasiķe Marina Abramoviča: «Mākslai jābūt vieglai. Mākslai jābūt skaistai. Mākslai jāpatērē mākslinieks tā, ka nekas pāri nepaliek. Māksliniekam ir pienākums būt laimīgam. Un laicīgi paziņot par savām bērēm.» Pašironijas Džilindžeram netrūkst, un Abramovičas sardonisko manifestu režisors papildina pats ar savējo – Gints Andžāns, saģērbts kā klišejisks arbūzu tirgotājs Austrumu tirgū, iznāk ar trafaretu, kura vienā pusē dolāra zīme, bet otrā – lielformāta Džilindžera fotogrāfija ar piezīmētu fallu. Aktieris piemiedz ar aci: «Tagad es jums pateikšu… Labāk būt bagātam, nekā nabagam.» Tulkojumā: «Esmu pārdevies? Bet lūdzu!» Taču cauri izaicinošiem vārdiem izrādē skan depresijas notis.

Liekas, Džilindžeru pārņēmušas bailes kļūt akadēmiskam, līdzīgi «nocenzētajai» marmora skulptūrai, kuru izrādes sākumā ar krāsas flakonu glābj Eva, piezīmējot tam atņemto vīrišķo atribūtu. Nevar noliegt – šīs bailes ir pamatotas. Lai arī vienīgais, kurš Latvijā spējis ilgstoši «izgrūzt» kases gabalus un pat stilīgus, Džilindžera paņēmienu klāsts Dailes «produktos» ir nolietojies. Šeipings ir mēģinājums izlauzties no sastinguma – lauskas, protests, iznīcināšana. Tikai prieka te maz, jo… vecais atzīts par nederīgu, jaunais vēl nav tapis. Tas ir mokošs stāvoklis, un mokas Šeipingā jūt. Teikt, ka Džilindžers konceptuāli iestudējis izrādi, kurā skatītājs mokās līdzi māksliniekam, protams, ir pārspīlēti. Tomēr godīga mocīšanās man tik un tā liekas cienījamāka par tukšu dzirksteļošanu.

ooo

Šeipings. Dailes teātris. No Ls 4. Bilesuparadize.lv

Skatītāju vērtējums

Sandra Spilva, skolotāja

Izrādi vajag noskatīties, jo: 1) būs par ko brīnīties (varbūt arī pašausmināties ) – kur esmu atnākusi; 2) būs ko gaidīt – kad sākšu saprast, kas uz skatuves notiek; 3) būs iespēja pārbaudīt teātrmīļa pacietību – izturēšu vai ne līdz 1.cēliena beigām; 4) būs iespēja sevi paslavēt par to, ka izturēju un sāku saprast, kas uz skatuves notiek; 5) būs, par ko domāt pēc izrādes, jo viss redzētais var notikt arī ar mums, un varoņu raksturos ir tik daudz pazīstama – bailes, vēlme izdabāt, spēja aizrauties un griba noticēt, ka «viss tev kādreiz būs», vēlēšanās kādu celt un gremdēt… 

Ēriks Hānbergs, rakstnieks

Kas un kā aizķer? Izrāde zibeņo. Ironizē. Parodē. Bliež. Daži neiztur: Izlavās no zāles. Jauns pārītis ieķiķinās un apvaldās, jo visapkārt cilvēki vērtākos gados klusē. Zāles attālākajās rindās rosīgāki – ik pa brīdim iespurdzas. Kāda sieviete nočukst: «Kā var būt tik cietsirdīgi?» un ieraudas. Tātad uzvedums iedarbojas: ainodams, kā attiecības un jūtas izmanto eksperimentiem mākslas vārdā, kā degradējas cilvēciskums. Mans paziņa, cītīgs teātra gājējs, vaicāja: «Kāpēc kaut kas tāds ir jāiestudē?» Atbildēju: «Lai blieziens iekustina domāšanai un darbībai. Nevis aizlavoties no dzīves dramatismiem, tāpat kā no skatītāju zāles.»

Mīlestības anatomija

Posted on oktobris 9, 2013 by - Recenzija

Patīkams pārsteigums – Latvijā sāks rādīt meistardarbu Zils ir vissiltākā krāsa. Filma ir eksplozīvs, erotikas caurstrāvots pirmās mīlestības šķērsgriezums, kas paguvis piedzīvot gan spožumu, gan postu jau pirms nonākšanas pie skatītājiem. Kinokritiķe Kristīne Giluce Parīzē tiekas ar filmas režisoru un aktrisēm

Bezprecedenta gadījums – 66 gadus vecā Kannu kinofestivāla vēsturē šis bija pirmais Zelta palmas zars, kas godināja ne tikai režisora, bet arī abu galvenās lomas atveidojošo aktrišu – Leas Seidū un Adeles Eksaršopulo – darbu. Un vairāk nekā pamatoti, jo līdzās Kešiša talantam uzņemt tik reālistisku un reizē kinematogrāfiski skaistu divu sieviešu mīlasstāstu abu aktrišu paveiktais filmā Zils ir vissiltākā krāsa (La vie d’Adèle) ir no tiesas ģeniāla un drosmīga aktierspēle, kas noteikti nepazudīs no kinovēstures.

Kinostāsts ir tapis pēc franču mākslinieces Džūlijas Maro veidotā, traģiski romantiskā komiksa motīviem. Vēstījumā par kādas padsmitnieces pieaugšanu, savas seksualitātes atklāšanu un pirmo mīlestību aktrises atkailinās līdz vīlītei vienlīdz fiziski kā emocionāli, izdzīvojot visus attiecību posmus, sākot no iemīlēšanās un beidzot ar traumatisku šķiršanos. Filmā ir līdz šim kino neredzētas ilgas un ekstrēmi atklātas mīlas ainas. 

Taču pēc apkampieniem, skūpstiem un smaidiem uz Kannu kinofestivāla sarkanā tepiķa tunisiešu izcelsmes franču režisors un par «jauno Katrīnu Denēvu» nokristītā Lea Seidū turpina ar mediju starpniecību viens otru «apšaudīt», kritizējot darba stilu. Neizsāpētas domstarpības par skarbajiem filmas tapšanas apstākļiem un arī lepnums par padarīto vēdī arī manā un trijotnes tikšanās reizē Parīzē. 

10 stundas šķērsot ielu

28 gadus vecā Lea Seidū ir viena no pašreiz pieprasītākajām franču jaunajām aktrisēm, kas kļuva pazīstama ar režisora Kristofa Onorē 2008.gada romantisko filmu Daiļava (La Belle Personne). Kopš tā laika viņa ir paguvusi nospēlēt nelielas lomiņas gan Kventina Tarantīno Bēdīgi slavenajos mērgļos, gan Vudija Alena komēdijā Pusnakts Parīzē.

Intervija ar viņu, filmas režisoru un otru galveno aktrisi norisinās salti gaumīgajās viesnīcas La Maison Champs Élysées telpās. Tāpat kā pārējiem žurnālistiem, man ir piekodināts ierasties pirms norunātā laika, bet zvaigznes, protams, kavē. Aptuveni pēc stundas «Lea ir gatava», un nelielā pieņemšanu zālē ar diviem žēlīga paskata izbāztiem rozā putniem fonā sākas mūsu «mini» preses konference astoņu cilvēku sastāvā. Šajā pašā telpā mēs vēlāk aci pret aci tiksimies gan ar Kešišu, gan pēc tam arī ar Adeli. 

Seidū laipni ar mums sarokojas, taču sarunas laikā savās atbildēs ir diezgan skopa un vairāk pēta kādu nenosakāmu punktu tālumā vai savu zempapēžu kurpju purngalus. Valdzinošās un pašpuiciskās zilmates loma Abdelatifa Kešiša filmā viņai ir bijis gaidīts projekts, jo aktrise zinājusi, ka režisoram būs pa spēkam transformēt viņas naivi meitenīgo aktrises tēlu. «Abdelatifs ir ļoti, ļoti talantīgs režisors, kas īpaši strādā ar aktrisēm. Taču viņam filmēšanas procesā ir nepieciešams saspīlējums. Tā ir viņa īpatnība.» 

Kešiša darbu ar aktieriem tik tiešām var nosaukt par «īpašu» vai vismaz vērienīgu – viņš no aktrisēm, pēc Seidū domām, ir despotiski pieprasījis nemitīgu bezierunu atklātību, šajā aspektā atgādinot kinovēstures avotos tik bieži apspriesto Alfrēda Hičkoka modi terorizēt savas aktrises. Jautāta, kas ir bijis visgrūtākais filmas uzņemšanā, aktrise, nedaudz iesmejoties, teic, ka smagi bijis visu laiku. Perfekcionisma pārņemtais Kešišs katru ainu ir filmējis pārdesmit reižu. Filmēšana atgādinājusi nebeidzamu maratonu, kas turklāt ievilcies par pāris mēnešiem. 

Seidū mazliet atplaukst, kad žurnālisti pajautā par Zelta palmas zaru. Tāda mēroga filmas panākumus viņa nepavisam neesot gaidījusi, par došanos uz Kannām abas ar Adeli Eksaršopulu ir jokojušas. «Man bija nojausma, ka filma būs laba, bet bija grūti ko paredzēt, jo Abdelatifs finālā izmantoja tikai 20% no safilmētā materiāla. Viņš no filmas izsvieda visas sākotnēji būtiskākās ainas.» 

Kešiša iecere patiešām bija uzņemt filmu pēc Džūlijas Maro komiksa stāsta, taču procesa gaitā viņš to ir mainījis. Režisors ir apzināti izvēlējies aktrises no dažādiem sociālajiem slāņiem, ticot, ka tas viņām palīdzēs vairāk saistīties ar varonēm, ko viņas tēlo. 

Pārtikušo bohēmisti Emmu spēlējošā Lea Seidū nāk no turīgas uzņēmēju ģimenes – viņas vectēvam miljardierim pieder Francijas kinokompānija Pathé. Savukārt Adele, gluži kā viņas varone filmā, kā pati saka, ir no «normālas» vidusmēra ģimenes. 

Apģērbties un doties prom

Deviņpadsmit gadus vecās Adeles Eksaršopula spēlētā vārdamāsa filmā Zils ir vissiltākā krāsa ir tikai otrā galvenā loma viņas neilgajā, septiņu gadu karjerā. Līdz šai filmai viņas ievērojamākais veikums bija maza lomiņa franču holokausta drāmā Reids (La Rafle) līdzās šarmanti lempīgajam franču klasiķim Žanam Reno un citai jaunajai tautiešu dīvai Melānijai Lorēnai. 

Eksaršopula, kas grieķisko uzvārdu mantojusi no vectētiņa, aktiermeistarības nodarbības sākusi apmeklēt deviņu gadu vecumā, vecāku sūtīta – lai atbrīvotots no kautrības. No kautrības tik tiešām ne miņas arī šaipus ekrānam – pie apaļā galda ar žurnālistiem sēž droša, sportiski ģērbta meitene platā džemperī ar nikna paskata tīģera uzdruku. Viņa ar minimālu tulces palīdzību angļu valodā uz visiem jautājumiem atbild ar atbruņojošu godīgumu un ilgas karjeras vai publicitātes aģentu nenoplicinātu entuziasmu. 

Adele ir priecīga sākt karjeru no augstākā punkta, ar Zelta palmas zaru. «Saņemt šo balvu ir forši, mani tagad kā aktrisi ņem par pilnu, taču es jūtu lielu spiedienu, ka man visu laiku ir jābūt uzdevumu augstumos, jāizdara pareizās izvēles un jāstrādā ar pareizajiem cilvēkiem. Taču man ir tiesības kļūdīties, es vienkārši vēlos savā darbā rast gandarījumu.» 

Viņa par laikietilpīgo un morāli prasīgo filmēšanas laiku nav tik kategoriska kā kolēģe. «Arī man filmēšanas posms bija grūts, ņemot vērā, ka tie bija pieci mēneši, kurus pavadīju gluži kā transā, turklāt vēl haotiskā organizācija… Taču man atšķirībā no Leas nāca par labu Abdela [režisora Abdelatifa – red.] izdarītais spiediens. Es apbrīnoju viņa veidotās filmas, man patīk, kā viņš no šķietami vienkāršiem stāstiem izveido kaut ko tik iespaidīgu. Viņš ir viens no labākajiem režisoriem Francijā. Ja man būtu jāstrādā pie šīs filmas vēlreiz, es to darītu.» 

Eksaršopula, uzņemoties Adeles lomu, ir skaidri sev pateikusi, ka aktrises darbs ir viņas dzīves galvenā prioritāte. Filmēšanas dēļ viņa palaida garām iespēju pārlikt vidusskolas beigu eksāmenus, kuros iepriekš bija izkritusi. 

Viņa nenoliedz, ka ilgā tuvības ainu filmēšana ir bijusi emocionāli smaga un brīžiem vienkārši gribējies apģērbties un doties prom no uzņemšanas laukuma. 

Taču Adele, izskatās, ir veiksmīgi sagremojusi filmēšanā piedzīvoto un atšķirībā no Seidū par to vēl iemanās pajokot, stāstot, ka rīta agrumā ir nācies piecpadsmit reizes pārfilmēt ainu, kurā viņa ēd kebabu – katrā ainā viņai bijis jānotiesā jauns kebabs, vai arī, ka Kešišs scenārijā tīšām ielicis ainu ar austeru ēšanu, zinot, ka viņai tās negaršo.

Ģēnija untumi 

Taču ģeniālais «despots» Kešišs sarunas laikā ir tikpat mierīgs un nosvērts, kādu viņu redzēju Kannu kinofestivāla preses konferencē maijā. Viņš par filmas uzņemšanu runā kā par svētu procesu un ir sarūgtināts, ka filmas iznākšanu pavada polemika «vulgāru apgalvojumu» formā. Tas gan viņam netraucē veltīt pavisam nediplomātisku «uzbraucienu» Leai Seidū, sakot, ka «būt kinoaktrisei nenozīmē tikai nākt uz filmēšanas laukumu, lai taptu apčubināta, uzkrāsota un peldināta komplimentos». «Tas nozīmē koncentrēšanos un nedalītu uzmanību katru minūti.» 

Kad režisoram pajautā, kā viņš uztver komiksa autores Džūlijas Maro kritiku par filmas seksa ainām, Kešišs klusi uzsprāgst un, nepaaugstinādams balss tembru, taču viegli zvērojošām acīm klāsta, ka nu visi gribot Kannu «slavas deķīti» vilkt uz savu pusi un ka, galu galā, «Maro nepieder nekāds viedokļa monopols par to, kā izskatās divu sieviešu mīlestība». 

Taču tagad, kad filma no festivālu aprites nonāk uz kinoteātru ekrāniem visā pasaulē, režisoram noteikti nāksies saskarties ar citiem diametrāli pretējiem vērtējumiem, to skaitā klaju nosodījumu, ko varētu izraisīt lentes neslēptā seksualitāte. Kešiša veidotā filma neapšaubāmi novilkusi jaunas robežas tam, ko un cik atklāti ir pieņemts rādīt kino.

Meistardarba cena

Pēc intervijām ar aktrisēm un filmas režisoru rodas iespaids, ka patiesība atrodas kaut kur pa vidu – daļa taisnības ir katram no viņiem, un sūrie uzņemšanas apstākļi ir meistardarba radīšanas cena. Redzot, cik emocionāli iespaidīgs kino ir Zils ir vissiltākā krāsa, jāatzīst, ka Kešiša skarbais perfekcionisms un nežēlība ir nesuši augļus. Viņš ir radījis tik niansētu mīlasstāstu, ar kuru, atmetot dzimuma robežas, šķiet, spēs identificēties ikviens, ja skatīšanās prieku neļaus samaitāt aizspriedumainiem stereotipiem.

Trīs stundas garā filma nozib gar acīm vēja spārniem – katrai sīkākajai detaļai ir sava vieta šajā stāstā. Turklāt Kešišs ir īsts meistars cilvēcisko emociju un uzvedības atainojumā – bez liekiem izskaistinājumiem vai pietušēšanas šī filma ir līdz kaulam reālistiska attiecību anatomija, kas, gluži kā dzīve, neko neatstāj ārpus kadra. Jāredz!

ooooo

Zils ir vissiltākā krāsa / La vie d’Adèle (2013). Kino no 11.oktobra

Jaunākās filmas

Posted on oktobris 9, 2013 by - Kino

 

ooo Mākoņains, gaidāms kotlešu lietus 2 / Cloudy with a Chance of Meatballs 2. Lai gan nepavisam neesmu pārsātināti košo un sintētisko datoranimāciju cienītāja, apzinos, kāda spožajiem, vizuālajiem knibuļiem ir vara pār bērnu uzmanību. Un šī multene par hiperaktīva izgudrotāja misiju uz humanoīdu dārzeņu salas nepārprotami ir radīta, lai izklaidētu bērnus, nevis pieaugušos, turpinot radoši interesantākās 2009.gada priekšteces Mākoņains, gaidāms kotlešu lietus panākumus. Pazīstama sižeta struktūra, ātrs temps un možs gars – labi funkcionējošs mazo skatītāju izklaides instruments. No 11.oktobra

oo Bēgšanas plāns / Escape Plan. Pieņemu, ka daļai bojeviku pazinēju abu žanra «vecmeistaru» – Silvestra Stallones un Arnolda Švarcenegera – apvienošanās kārtējā, testosterona un lakonisku dialogu pilnā grāvējā šķitīs kā medusmaize. Filma uz pilnu klapi ekspluatē abu veterānu zvaigžņoto stāvokli, kas liek domāt nevis par abu ikonisko aktieru sadarbību, bet vairāk par to, ka nu pienācis laiks doties pensijā. Īsteni holivudiska drāma par izlaušanos no cietuma, kurā viss ir pakārtots nepārspējamiem mačo (super)varoņiem. No 11.oktobra

Psiholoģiskā kino seansi. Latvijas pirmo Psiholoģijas dienu ietvaros ir iespēja (no jauna) uz lielā ekrāna noskatīties lieliskas aizvadīto gadu filmas, to skaitā franču režisora Fransuā Ozona spriedzes pilno drāmu Mājā, Jāņa Norda Mammu, es tevi mīlu un Larsa fon Trīra emocionāli drūmo trilleri Antikrists. Kinoteātrī Splendid Palace no 7. līdz 17.oktobrim. Seansu sākums plkst.18.30. Ieeja Ls 3. Vairāk informācijas Splendidpalace.lv.

Ir iesaka

Posted on oktobris 9, 2013 by - Radars

Kultūras un izklaides notikumi

10.OKTOBRIS. FESTIVĀLS. SKAŅU MEŽS. Pieci eksperimentālās mūzikas vakari. 10.oktobra koncerts Splendid Palace veltīts frīdžezam, ekstrēmajai datormūzikai, eklektiskam nu-jazz, digitālam minimālismam, bet amerikāņu mūziķis Neits Jangs veidos aranžējumu latviešu filmai Nāves ēnā. 11.oktobrī Palladium – ritmiskās mūzikas vakars. 12.oktobrī Dzelzceļa vēstures muzejā laikmetīgā mūzika mīsies ar elektronisko. 26.oktobrī kultūras pilī Ziemeļblāzma – Vārdrūme II, kur satiksies neparasti dueti, piemēram, dzejnieks Jānis Rokpelnis un nihilistiskas trokšņmūzikas izpildītājs Māris Butlers. Noslēgumā 27.oktobrī Kaņepes Kultūras centrā japāņu avangarda mūziķis Otomo Jošihide (attēlā). Skanumezs.lv

11.OKTOBRIS. IZSTĀDe. 20 FRANCIJAS DIZAINA IKONAS DEKORATĪVĀS MĀKSLAS UN DIZAINA MUZEJĀ. Izstāde iepazīstinās ar spēcīgākajiem 20. un 21.gadsimta franču dizaina skolas radītajiem objektiem, kas lauzuši ierastos priekšstatus vai aizsteigušies priekšā laikam. Šīs valsts dizaineri ir slaveni ar saviem jauninājumiem, spēju radoši izmantot sava laika attīstītākās tehnoloģijas un inovatīvos materiālus. Lnmm.lv

11.OKTOBRIS. IZRĀDE. TRUŠA ALĀ NACIONĀLAJĀ TEĀTRĪ. Dramaturga Deivida Lindseja-Ebaira luga stāsta par māsām, no kurām viena gaida bērnu, bet otra to tikko zaudējusi satiksmes negadījumā. Vienas prieku aizēno otras nelaime un izmisīgie centieni izdzēst notikušo no atmiņas. Izrādes režisors ir Kārlis Krūmiņš (pagājušajā gadā nominēts Spēlmaņu nakts balvai kā labākais aktieris par lomu izrādē Leģionāri). Lomās Liene Gāliņa, Jānis Vimba, Madara Saldovere, Lāsma Kugrēna, Kaspars Dumburs. Nākamās izrādes 13., 24 un 31.oktobrī. Biļetes cena Ls 8. Bilesuparadize.lv

16., 17.OKTOBRIS. KONCERTS. ATSPULGI. VESTARDs ŠIMKUS UN RADIO KORiS RĒZEKNĒ UN RĪGAS DOMĀ. Idejas autors diriģents Sigvards Kļava programmu raksturo kā rāmu un apgarotu domu un sajūtu plūdumu. Izvēlētās mūzikas autori ir vācu komponists, skaņu instalāciju autors Hanss Ote, meditatīvo noskaņu meistars Katalonijas komponists Bernats Vivankoss, amerikāņu laikmetīgās mūzikas korifejs Deivids Lengs un mūsu komponisti – Pēteris Butāns un triju jaundarbu autori Juris Karlsons, Vestards Šimkus un Pēteris Vasks. 16.oktobrī koncertzālē Gors Rēzeknē, nākamajā dienā – Rīgas Domā. Bilesuparadize.lv

Ir iesaka

Posted on oktobris 2, 2013 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi


IZSTĀDE. GVIDO KAJONA TĒMA 011 FOTOGRĀFIJAS MUZEJĀ. Melnbaltās fotogrāfijas tapušas Padomju Latvijas laikā un ir satīrisks sociālistiskās vides raksturojums, kurā cilvēks ir tikai daļa no pilsētvides. Sociālisma laikam raksturīgie simboli, ideoloģiski uzraksti, rituāli un ikdienas dzīve – viss šķiet it kā nejauši fiksēts, taču patiesībā ir Kajona pacietības apliecinājums un «īstā brīža» nogaidīšanas rezultāts. Fotomuzejs.lv

IZRĀDE. FACE BOOK. POST SCRIPTUM MĀKSLAS TELPĀ 64 KRĒSLI. Ar aktiera Andra Buļa monoizrādi, ko iestudējusi Gaļina Poliščuka, Rīgā tiks atvērta jauna mākslas telpa – 64 krēsli Marijas ielā. Izrāde ir smieklīgs stāsts par mūsdienu cilvēka dzīvi virtuālajā pasaulē, kad tur sastapti ļaudis kļūst tuvāki nekā īstie draugi vai tuvinieki. Ls 7-12. Bilesuparadize.lv

OPERAS TIEŠRAIDE. Ņujorkas METROPOLITĒNA JEVGEŅIJS OŅEGINS KINO CITADELE. Ar šo Pētera Čaikovska operas – traģiskā mīlas stāsta – jauniestudējumu, kurā Tatjanas lomu dziedās pasaulslavenā Anna Netrebko, Oņeginu – Mariušs Kveceņs, bet diriģēs Valērijs Gergijevs (biļetes cena Ls 14,80, tās vēl var iegādāties), tiks atklāta jaunās sezonas tiešraižu sērija. Līdz maija vidum būs iespēja noskatīties vēl deviņus slavenā opernama iestudējumus. Forumcinemas.lv

FESTIVĀLS.  MĀKSLA+KOMUNIKĀCIJA RĪGĀ UN LIEPĀJĀ. Šogad starptautiskajā festivālā tiks diskutēts par digitālo tehnoloģiju mākslas vēsturi. Rīgas Ekonomikas augstskolā notiks vērienīga mediju mākslas, zinātnes un tehnoloģiju vēstures konference Renew, savukārt festivāla mākslas un mūzikas programma norisināsies laikmetīgās mākslas centrā kim?, Rixc mediju telpā un Spīķeru koncertzālē. Sīkāka programma Festival.rixc.lv

Jaunākās filmas

Posted on oktobris 2, 2013 by - Kino

 

oo Džobss / Jobs. Stīvs Džobss dramatiskas mūzikas pavadījumā prezentē pirmās paaudzes iPod, aizkustināts pūlis lec kājās un, teju asarām birstot, sparīgi aplaudē. Ar tik nevajadzīgiem pārspīlējumiem šī biogrāfiskā filma dramatizē Apple dibinātāja un vadītāja dzīves brīžus, tos reducējot gluži vai līdz patētismam. Lai gan titulvaroni pārliecinoši tēlo Eštons Kačers, filma Džobsa biogrāfijai teju «pārskrien pāri» un viņa personībā ielūkojas virspusēji. Viegla un stipri izkalkulēta skatāmviela. Kino no 4.oktobra.

oooo Mūžīgā atgriešanās / Eternal homecoming. Ukraiņu autorkino leģendas Kiras Muratovas jaunākā filma ir humoristiska drāma, kurā režisore konceptuālā manierē – liekot dažādiem aktieriem izspēlēt vienu un to pašu ainu – iemanās savdabīgi atainot gan cilvēku attiecības, gan kino tapšanu un tās sāpīgo atkarību no naudas. Lomās Krievijas aktieru zieds – Alla Demidova, Oļegs Tabakovs un Renāta Ļitvinova. Muratovai ir izdevies savu kinodarbu padarīt par saistošu un emocionālu kino pieredzi, kas šķitīs neordināra skatītājam, kas pieradis pie Holivudas formulu stāstniecības. No 4.oktobra.

Gravitāte / Gravity. Meksikāņu režisora Alfonso Kuarona filma ir pirmā 3D lente, kurai bijis tas gods atklāt pasaulē vecāko – Venēcijas – kinofestivālu, turklāt tā nopelnīja kritiķu un publikas sajūsmu arī citos festivālos. Stāsts par divu kosmosā dreifējošu astronautu (Sandra Buloka un Džordžs Klūnijs) cīņu par izdzīvošanu, pilnībā balstoties uz datorgrafiku, rekonstruē izplatījuma visaptverošo tukšuma un bezsvara stāvokli. Kā lēš ārzemju mediji, beidzot tehnikas triki godam kalpo kvalitatīvai kinostāstniecībai. Neesmu redzējusi. Filmas recenziju lasiet portālā Ir.lv no 3.oktobra. Kino no 4.oktobra.

Manhetenas īsfilmu festivāla filmu skate. Pasaules pirmais globālais kinofestivāls, kurā skatītājiem vairāk nekā 300 pilsētās nedēļas laikā ir iespēja noskatīties 10 īsmetrāžas lentes, programmas finālistes, un nobalsot par savu favorīti, tādējādi piedaloties uzvarētāja noteikšanā. Rīgā īsfilmas būs skatāmas kinoteātrī Splendid Palace 4.oktobrī plkst.19. Pirms seansa par kino veidošanas iespējām Latvijā stāstīs vietējie nozares profesionāļi, to skaitā režisors Andris Gauja, operators Gints Bērziņš un mākslinieks Jurģis Krāsons. Biļetes cena Ls 4, festivāla dienā – Ls 5.

Nauda. Ēdiens. Laiks

Posted on oktobris 2, 2013 by - Afiša

Prestiža laikmetīgās mūzikas projekta astoņu finālistu vidū trīs latviešu komponisti. Andris Dzenītis komponējis latviešu pavārgrāmatu, Kristaps Pētersons – stāstu par naudu un krīzi, bet Jānis Petraškevičs – par mūzikas substanci. Nedēļas nogalē viņu mūzika skanēs Nacionālajā operā

Kopš 80.gadu sākuma Frankfurtē pie Mainas strādā laikmetīgās mūzikas ansamblis Ensemble Modern, kurš izveidojies par vienu no labākajiem mūsdienu mūzikas interpretiem pasaulē. Ja esi komponists un tavu darbu spēlē Ensemble Modern, ir pamats justies izredzētam. 4. un 5.oktobrī Nacionālajā operā būs iespēja priecāties par savējo panākumiem. Ensemble Modern un Austrumeiropas Gētes institūtu kopīgi izveidotajā projektā Uz kurieni? No kurienes? Mīti. Nācija. Identitātes notika mēģinājums mākslas ceļā tuvināt Austrumeiropu un Rietumeiropu: labākais Rietumu ansamblis iestudē šimbrīžam labāko Eiropas austrumdaļas komponistu darbus. 

Pirmajā atlases kārtā pirms diviem gadiem Ensemble Modern meistardarbnīcā piedalījās 27 jaunie komponisti. No viņiem konkursa veidā tika izvēlēti astoņi finālisti: divi slovēņi, viens čehs, viens polis, viena ungāriete un trīs latvieši – Andris Dzenītis, Kristaps Pētersons un Jānis Petraškevičs. Visiem tika dota iespēja radīt jaundarbu speciāli Ensemble Modern, un šo jaundarbu pasaules pirmatskaņojums notika Minhenes Muffathalle 2012.gada decembra sākumā. 

Astoņu komponistu iekļūšana finālā lielā mērā bija atkarīga no spējas prezentēt savu ideju. Varam dalīt viņus divās grupās – performances radītāji un abstraktā vēstījuma autori. Pirmajā grupā ietilpst Ninas Šenkas opuss jeb Slovēnijas neatkarības gadu kritiska inventarizācija, Františeka Halopukas vēstījums par diviem čehu antikomunistiem, kas brutālā veidā izlauza sev ceļu uz Rietumiem, kā arī Andra Dzenīša stāsts par latviešu ēdieniem un Kristapa Pētersona stāsts par naudu un krīzi. Otrajā grupā Jānis Petraškevičs ir līdzās izcili talantīgam polim Pāvelam Hendriham, ungārietei Judītei Vargai un slovēnim Matejam Boninam.

Andris Dzenītis 

Kā mūzikā skan skābu kāpostu zupa? Kā skaņās iemiesojas asinsdesa un stūķis? Jautājumi kā bērnu filharmonijā, taču šie ēdienu nosaukumi Andra Dzenīša Latviešu pavārgrāmatas klausīšanos padara itin aizraujošu. Būs arī avota ūdens, sklandrauši un liepziedu tēja, būs dzērveņu uzputenis un beigās – kā gan bez melnā balzamiņa. Ūdens plunkšķi, zāģa troksnis, kristāliskas klavierskaņas (liekas, pie Dzenīša klātā galda savureiz sēdējis Šopēns)… Un kādus brīnumus tur skatuviski efektīgā soloepizodē izpilda trombons – tas vienkārši jāredz! 

Nedrīkst aizmirst, ka Andra Dzenīša mūzika nav tieša ilustrācija, bet gan autora refleksija par paša izvēlēto tēmu (starp citu, Dzenītis ir visai aizrautīgs ēstgatavotājs). Stūķis komponistā izraisa noteiktas asociācijas, un šīs asociācijas komponēšanas procesā pārtop skaņās. Stūķis lai paliek uz galda, kur bijis. Bet mēs dodamies uz koncertzāli un klausāmies refleksiju. Un vispār – cik no Ir lasītājiem zina, kas ir stūķis?

Kristaps Pētersons

Ar Pētersonu ir grūtāk. Viņš, piemēram, saka: negribu rakstīt skaņdarbam anotāciju – visi izlasa un domā, ka uzreiz sapratuši, ko es ar šo skaņdarbu esmu domājis, it īpaši mūzikas kritiķi. Un trakākais, ka viņam taisnība. Anotācija ir mēģinājums verbalizēt to, kas nav verbalizējams. Mūzika vienkārši jāklausās. 

Labi, ka Pētersona skaņdarbā Nauda ir dažādas skatuviskas darbības, kas tuvina interpretāciju hepeningam (vai performancei, kā katram labpatīk), – ir liela apjoma žesti, ir premjera portrets, ir liela 11,5 latu naudaszīme (cik tas būs eiro?), monētu bārstīšana, brīnumskaistas konsonanses un šerminošas disonanses. Šā opusa atskaņojuma laikā uzzinām, ka Ensemble Modern īstenībā ir neslikts koris, kura dalībnieki nez kādēļ slēpjas aiz visādiem instrumentiem. Skaņdarba tēma? Latviešu attieksme pret baņķieru un politiķu radīto mītoloģiju, krīze, nauda. Ar ironiju aprādītajām problēmām esot arī risinājums (teikts anotācijā). Tas dzirdams skaņdarba otrajā daļā, kam ar naudu vairs nekāda sakara. Paliek mīts un pārdomas. 

Jānis Petraškevičs

Jānis Petraškevičs ir mazrakstītājs. Bet, kad uzraksta, tad ir pērle. Skaņdarbs Darkroom radās pēc ilgākas klusēšanas, un tā ir atgriešanās mūzika. Tumšajā istabā atrodas Roberts Šūmanis un jautājumi. 

Kas ir mūzikas taustāmais ķermenis, un kas ir tā nemateriālā substance, kas atstāj mūsos pēdas pēc skaņas izskanēšanas? Ko Svētais Augustīns izdarīja ar laiku? Ko [Marka] Rotko istabas apdziedātājs Mortons Feldmens izdarīja ar laiku? Kas ir skaistums mūzikā? Kas ir skaistums mūsdienu mūzikā? Kas ir skaņa attiecībā pret klusumu? Vai skaņa eksistē arī bez attiecībām ar klusumu? 

Varbūt izskatās pēc pseidofilozofiskas muldēšanas, taču patiesībā tie ir Petraškeviča mūzikas ierosināti mēģinājumi tuvoties būtībai, ko nemēdz saukt vārdā. Labi, ka daļu atbilžu varam saņemt skaņās.

Uz kurieni? No kurienes? Mīti. Nācija. Identitātes. 4.un 5.oktobrī. No Ls 10. Bilesuparadize.lv

 

Stāstot par pagājušā gada koncerta iespaidiem, komponisti žurnālā Mūzikas Saule izteicās arī par Ensemble Modern

Andris Dzenītis: «Rakstīju tā, kā es to parasti daru, tikai varbūt atļāvos izmantot arī tādas lietas, kuras man nebūtu iespējams tik vienkārši realizēt citur – dažus specifiskus instrumentus un tehniskās iespējas.»

Kristaps Pētersons: «Es nedomāju prestiža kategorijās. Man daudz nozīmē tas, ka Ensemble Modern spēlē izcili mūziķi, un man bija iespēja pārbaudīt savas idejas: pārbīdīt robežu, ko parasti no mūziķiem prasa, par pāris metriem tālāk un saprast, ka tas darbojas.»

Jānis Petraškevičs: «[Viņiem] faktiski nepastāv nekādi ierobežojumi izpildījuma tehniskajā ziņā. Un, pat ja atklājas, ir skaidrs, ka neviens cits pasaulē to precīzāk nenospēlēs. Šis ir visaugstākais līmenis, ideālā pasaule.»

Nospēlēt talantu

Posted on oktobris 2, 2013 by - Recenzija

Skatītājs muzikālā izrādē trīsarpus stundas ar sajūsmu dzīvo līdzi smagākajām dvēseles mokām – lūk, režisores Lauras Grozas-Ķiberes panākums izrādē Piafa Liepājas teātrī

Latvijā ierasts, ka izrādes par dīvām burbuļo dziesmiņu tirādēs, skaistās kleitās un asprātībās, kurās patīkami aizmirsties. Piafa tā vietā piedāvā smeldzi stāstā par vulgāru sievišķi, kura neatšķir nazi no karotes un nelaiž garām nevienu gultu, galdu vai vārtrūmi, kas piemērojami seksuāliem kontaktiem. Un ir dievišķīga.

Pemas Džemsas lugas galvenā varone ir Edīte Piafa – franču dziedātāja, kuras dzīve tinas leģendās. Vecāku pamestās, vecmāmiņai piederošā bordelī augušās Edītes Gasjonas-Piafas, Zvirbulēna, biogrāfijā ierakstīts aklums, ko izārstējis svētceļojums, grūtniecība pusaudža gados un bērns, kas neaprūpēts mirst lētā istabelē. Eksistence zonā starp ubagošanu un prostitūciju. Pēc tam negaidīti reibinoša karjera, romāni, uzdzīve. Pielūgsme. Ja vēl jāšaubās par harismu, kas ļāva Piafai no Parīzes rensteles pacelties franču kultūras Olimpā, jāmin Zvirbulēna koķetēšana ar okupācijas spēkiem Otrā pasaules kara laikā. Pierādījumu, ka tas darīts saziņā ar pretošanās kustību, neesot. Bet tas, ko Francija nepiedeva tūkstošiem sieviešu, Edītei ļāva iemirdzēties tautas dvēseles spožumā.

Šādu Piafu uz Liepājas teātra skatuves uzbur arī Agnese Jēkabsone – jauna aktrise, kuru biogrāfiskā titulloma iezīmē Latvijas teātrī kā neikdienišķa mēroga mākslinieci. Tas ir pārsteidzošs darbs – Pūt, vējiņi! skaistule Zane sabrukusi, šķiet, smaga radikulīta deformācijā, seja pārgriezta grimasē. Aktrise ļaujas lomas prasībai būt neglītai, nevis koķetē ar kroplības ideju, kā nereti gadās pievilcīgām māksliniecēm. Un vienlaikus tā nav tikai forma.

Agnese Jēkabsone nospēlē Piafas bez ierunām iekarojošo harismu. Režisore Laura Groza-Ķibere sapratusi, ka talantu nav iespējams izteikt ārējām zīmēm, bet tikai atveidojot tā iekšējo loģiku. Piafas talants ir spēja mīlēt. Viņa dzīvo seksā – horeogrāfes Lienes Gravas asprātīgi risinātie akti toņkārtā tuvi brīvības, radošā procesa priekam. Bet viņas mīlestībai ir ticības spēks. Lugas teksts papildināts ar pašsacerētām lūgšanām. Sv.Tērēza, sūti veiksmi! Pasargā! Mierini! Vienmēr citus – vīriešus («mani puiši» – saka Edīte), kuri no viņas pasaules izgaist, dzīves un pašas padzīti. Izrāde neapgalvo, ka Piafas komētas astē nekrātos arī likteņu atlūzas, bet… Tēls šķiet tik dievišķa godīguma apdvests, ka apkārtējais kļūst mazsvarīgs.

Piafa dod iespēju izspēlēties teātra vīriešu kolektīvam, blakus Kasparam Godam, Edgaram Pujātam, Kasparam Kārkliņam, Mārtiņam Kalitam, Viktoram Elleram, Gatim Malikam, Sandim Pēcim un akordeonistam Normundam Kalniņam uz skatuves tikai divas dāmas – Everita Pjata un Ilze Būde. Tās ir labas lomas, kurās atklājas aktieru partnerības izjūta, režisores un horeogrāfes uzbūvētais balanss starp izrādes plāniem – zvaigzni un tās galmu. Bez tā iestudējums, domāju, neradītu līdzpārdzīvojumu. Jo runa nav par statusa, slavas nospēlēšanu, bet drīzāk par kādu īpašu maigumu, ko ap Piafu eksistējošie velta viņai.

Piafa nodzīvo sevi līdz nāvei. Nospēlē. Izsmeļ. Bet pat narkomānijas raisītās rakstura pārmaiņas izrādē izskan kā dvēseles, ne miesas mokas. Rodas sajūta, ka Piafa cieš metafiziski – kā no barības atrauts, neparasti daudz enerģijas tērējošs pārdabisks radījums. Piafa kā māksliniece piedzimst tumsā – renstelē, zaņķī, melnajā kleitiņā prožektoru gaismā. Tumsa – dzīve, kas dziesmu laikā aizslēpta aiz skatuves priekškara – viņu baro. Bet ar katru zaudēto dzīves pavedienu – mīlestību, aizraušanos – tā saraujas. Līdz beigās ir atlicis tikai prožektora stars un mikrofons. No kurienes trauslajai sievietei ņemt to enerģijas pārmēru, kas izskan viņas dziesmās? 

Piafa mirst 47 gadu vecumā no aknu vēža. Agneses Jēkabsones varone iznāk publikas priekšā vēl pēdējo reizi. Nē, neko es nenožēloju… Tā jau, protams, bieži saka. Bet šoreiz rodas sajūta, ka dziesmā skan patiesa samierināšanās. Un tai piemīt kāda garīga kvalitāte.

ooooo

Piafa. No Ls 2. Bilesuparadize.lv

Skatītāju vērtējums

Andrejs Verhoustinskis, kinooperators

Noteikti tā ir Liepājas teātra veiksme. Agnese Jēkabsone titullomā ir brīnišķīga! Gan vokālais sniegums, gan plastika, gan viņas emocionālā atdeve uz skatuves ir apbrīnas vērti. Aktrise ir paveikusi gigantisku darbu. Vienīgi fizioloģiski reflektējošais vīriešu kordebalets man šķita nedaudz par vienkāršotu. Izrādei nepieciešamo noskaņu palīdz radīt dažādās pelēkā tonalitātēs veidotā scenogrāfija. 

Ilze Kļepikova, liepājniece, korektore

Kā jau daudzus, mani visvairāk sajūsmināja Agneses Jēkabsones tēlojums un balss. Aktrise nespēlēja Edīti Piafu, viņa pārtapa par to. Varu tikai iztēloties, cik ārkārtīgi rūpīgi Agnese ir strādājusi, lai stājā, ikkatrā žestā un kustībā saplūstu ar tēlu un izrādes ierobežotajā laikā izspēlētu un izdziedātu Piafas mūžu no draiskas pusaudzes līdz dzīves rūdītai un lutinātai sievietei. Izrādē saistīja arī lieliskā horeogrāfija, kas seksuālās ainas vērta te asprātīgas, te rotaļīgas un Marsela un Piafas gaisīgajā un gandrīz netveramajā mīlas skatā lika aizrauties elpai.