Nacionālās apvienības izvirzītā kultūras ministre Dace Melbārde intervijā stāsta par savām prioritātēm kultūrā un lielākajām bažām
Septembra vidū pēc skaļā operas skandāla Ministru prezidents Valdis Dombrovskis izteica neuzticību kultūras ministrei Žanetai Jaunzemei-Grendei. Nacionālās apvienības vadītās ministrijas galvenais krēsls palicis tukšs jau pusotru mēnesi. Tagad partija amatam oficiāli izvirzījusi līdzšinējo Latvijas Nacionālā kultūras centra vadītāju Daci Melbārdi, šāgada dziesmu un deju svētku organizatori. Intervijā kultūras ministra amata kandidāte stāsta, ko vēlas paveikt, kāda ir viņas aizmugure un kāpēc kultūras nacionālisms 21.gadsimtā mazai valstij ir svarīgs.
Ko nozīmē – labs Latvijas kultūras ministrs?
Jebkurai nozarei Latvijā gribu redzēt vadītāju, kurš spēj sabalansēt profesionālismu un vērtības. Kultūras ministram jābūt cilvēkam, kurš mīl kultūru, saprot to un aktīvi šajā vidē kaut ko dara.
Cilvēks no malas neder šajā amatā?
Abās kaimiņvalstīs pašlaik nav ministru – kultūras jomas profesionāļu. Kad vaicāju, ko tas viņiem dod, atbildēja: citu skatījumu. Kultūra ir tāda joma, ka cilvēks var būt izglītots, piemēram, jurisprudencē, bet no mazotnes aktīvi piedalījies kultūras procesos, tā audzināts ģimenē. Tomēr negribētu teikt, ka kultūra ir joma, kur katrs ir speciālists, jo iet uz teātri, dzied korī. Ja kultūrā ienāk personība no malas, jautājums – cik diplomātiski tā ienākusi. Kultūras nozarē strādā individualitātes, jutīgas un emocionālas. Ne vienmēr tās pat savā starpā atrod kompromisu. Neesam sabiedrība, kas iemācījusies ar cieņu diskutēt. Vairāk nekā piecus gadus strādājot UNESCO sistēmā, esmu piedalījusies pasaules līmeņa sanāksmēs, kur tiek pieņemti lēmumi par ilgtermiņa kultūrpolitiku. Vērtību, viedokļu atšķirība mēdz būt uzkrītoša. Taču cieņa, iecietība saglabājas.
Patiesību sakot, ministra amatā visvairāk baidos no tempa. Tas, kādā tempā ir jāstrādā, cik daudz jāizdara, rada nepārtrauktu uztraukumu, ka var neatlikt laika izrunāties ar cilvēkiem, saklausīt viņus, pārdomāt teikto. Manā rīcībā būs priekšvēlēšanu gads. Jārēķinās, ka būs cilvēki, kuri tikai vienā virzienā gribēs runāt.
Kāpēc piekritāt kultūras ministra amatam?
Pirmajā reizē, kad notika saruna [ar Nacionālo apvienību], es atteicos. Bija daudz argumentu – man šajā gadā bija lielas starptautiskās saistības (Melbārde novembrī būs Parīzē notiekošās UNESCO ģenerālās konferences 37.sesijas kultūras komisijas priekšsēdētāja – red.), mazs bērns mājās un, protams, psiholoģiskā sajūta.
Cik vecs ir jūsu bērns?
Iet pirmajā klasītē.
Bija pārsteigums, ka partija jūs izvirzīja?
Partijai notika sarunas ar vairākiem kandidātiem, es biju viena no tiem. Tikko bija veiksmīgi notikuši Dziesmusvētki. Savā ziņā loģiski, ka biju cilvēku sarakstiņā, kurus uzrunāja. Taču, kad atteicos, man nebija sajūtas, ka esmu atbrīvojusies, laimīga. Liku kopā savu pieredzi – esmu bijusi KM valsts sekretāra vietniece kultūrpolitikas jautājumos, pašreizējo kultūrpolitikas vadlīniju izstrādātāja.
Man ir starptautiskā pieredze – esmu piedalījusies daudzu starptautisku kultūrpolitikas dokumentu izstrādē, tiesību izstrādē kā eksperte. Līdz šim manā dzīvē bijis tā, ka visus izaicinājumus esmu pieņēmusi un pēc tam secinājusi, ka darīts pareizi. Tāpēc beigās izlēmu, ka kultūras ministra amatu uzņemšos.
Tomēr pirmajā brīdī atteicāties.
Esmu cilvēks, kuram ir svarīgi noturēt privātās un profesionālās dzīves līdzsvaru. Būt labai mammai man ir ārkārtīgi nozīmīgi. Darīt lietas sabiedrības labā mani motivē meita. Kāpēc es iestājos par Latvijas kultūru? Arī viņas dēļ. Aktīvi vedu uz nodarbībām, kultūras pasākumiem. Man pašai bija laimīga bērnība. Vecāki veda uz mūzikas skolu, dejošanu, sportu. Spēlēju tenisu, tas attīstīja gribasspēku. Tāpēc es saprotu, cik tas ir vērtīgi.
Vai tenisu vēl spēlējat?
Mazāk, bet brīvajā laikā spēlēju. Mans tēvs izcili spēlē tenisu. Ir vēl kāds iemesls, kāpēc beigās amatu pieņēmu: es ļoti mīlu cilvēkus. Ja varu viņu labā kaut ko darīt, tas dod lielu gandarījumu. Kontakti ar cilvēkiem man ir svarīgi, par tiem es visvairāk priecājos.
Tagad strādāju ar kultūras vēstnieka projektu, kas aptver vietējo kopienu līderus. Tie ir cilvēki, kuri veido kopienu identitāti, ceļ pašcieņu, iedvesmo un veicina attīstību. Redziet, es jau žargonā runāju. Tā ir milzīga problēma. Kā pateikt, ko vēlies, neizmantojot vārdus «attīstība», «izaugsme»? Tiklīdz sāc runāt tādiem vārdiem, cilvēki nodomā, ka skaiti no grāmatas.
Kad tikāt izvirzīta kultūras ministres amatam, komentāros parādījās divas pretējas nometnes: vieni jūs slavēja kā kompetentu un godprātīgu profesionāli, otri kritizēja ar vārdiem «tipiska ierēdne, kas realizēs visu, kas politiski vajadzīgs!» Kā pati domājat – cik daudz jūsos ir no šāda ierēdņa?
Mūsu valstī vārds «ierēdnis» vai «valsts pārvaldē strādājošais» ir ar negatīvu noskaņu. Kad 2005.gadā saņēmu Spīdolas balvu par radošu darbu kultūrpolitikā, mediji zvanīja, vaicāja – kā gan ierēdnis var būt radošs? Ir normāli, ja radoši cilvēki strādā teātros un operā, bet ierēdnim tas nav iespējams. Ja ir šāds priekšstats, tad nerosinām jaunus, radošus speciālistus iet strādāt valsts pārvaldē. Nekad neesmu bijusi stīva ierēdne.
Neattaisnoju vēl kādu stereotipu – ka ierēdņi neko nedara, tikai sēž un dzer kafiju. Protams, valsts pārvaldē ir birokrātija. Tā nav tikai Latvijas problēma. Arī starptautiskajā vidē organizācijas apaug ar procedūrām un beigās secina, ka laiks, ko iegulda procedūrās, aizņem vairāk nekā tas, ko iegulda reālo lietu darīšanā.
Vai paturēsit ministrijas darbā Nacionālās apvienības biedra Imanta Parādnieka mammu un Jāņa Iesalnieka sievu?
Šeit ir jāatbild uz jautājumu, kas ir ministra birojs. Tam jāpilda divas funkcijas: jāpalīdz ministram organizēt viņa darbu, strādājot pēc noteiktajām prioritātēm. Un jāpalīdz nodrošināt ministra sasaisti ar partiju. Daudzas lietas, kas politiski jāizcīna, ir jāizcīna kopā ar partiju. Pašlaik ar partiju runāju par to, ka jāveido sabalansēts birojs.
Vai partijai tuviem cilvēkiem, kas neatbilst kritērijiem, jūs varētu uzteikt darbu?
Nebūtu viegli, bet kopā ar Nacionālo apvienību gribam izveidot biroju, kas ir strādāt spējīgs. Tas ir arī ministra prestiža jautājums.
Kādas būs jūsu vadlīnijas?
Pašlaik ar Nacionālo apvienību esam vienojušies par ilgtermiņa sadarbību. Man jādomā, kā piedalīties tās darbā, kā palīdzēt sagatavoties vēlēšanām. Garākā laika nogrieznī man svarīgi runāt par nozarē strādājošo cilvēku: viņa vajadzībām, motivāciju, dzīves kvalitāti. Sociālekonomiskās krīzes rezultātā nozarei par 50% tika samazināts finansējums. Joprojām ir kultūras iestādes, kas tā strādā. Man gribētos, lai nākamā gada laikā izstrādājam izvērstu pētījumu, kāda ir kultūras nozarē strādājošo konkurētspēja, vismaz Baltijas valstu griezumā.
Konkrēts piemērs – nesen mums bija saruna ar Indru Lūkinu, kura tagad vada Nacionālo simfonisko orķestri. Viņa teica: Igaunijā līdzvērtīgā orķestrī alga ir daudz augstāka, mūsu mūziķus viegli nopirkt. Mēs kā valsts ieguldām 20 miljonus kultūrizglītībā, lai sagatavotu labus māksliniekus jau no 4-5 gadu vecuma. Kad profesionālis nonāk mūsu darba tirgū, viņš saskaras ar zemu kultūras darba prestižu, zemu atalgojumu un lieliem stereotipiem. Latvijā ir priekšstats, ka kultūrā jāstrādā goda pēc. Nez kāpēc neapšaubām, ka laba advokāta takse Latvijā ir 40-60 lati stundā, bet pret kultūras profesionāļiem – pavisam cita attieksme. Līdz 2018.gadam ir jāsakārto kultūras nozarē strādājošo statuss un motivācija. Es gribu ielikt vismaz pamatus.
Vai princips, pēc kāda strādā Kultūrkapitāla fonds, ir pareizs?
Varbūt pienācis laiks par to runāt plašāk, izvērtēt iepriekšējos gadus. Ne jau vienmēr problēma ir tas, ka finansējuma par maz. Jautājums arī – kā naudu sadalām. Vai pareizi dot visiem drusciņ vai dažiem vairāk, lai projektus var realizēt, nevis atstāt pusceļā? Jautājums arī par projektu izvērtēšanas kritērijiem. Ļoti sarežģīts, jo kultūrā daudz subjektīvisma. Jautājums ir arī par spēles noteikumiem – cik tie ir atklāti.
Par Dziesmusvētku biļešu dāvināšanu deputātiem saņēmāt bargu sabiedrības kritiku. Kā atskatoties vērtējat šo lēmumu?
Nenoliegšu – tā bija nopietna mācību stunda. Dziesmusvētku padomē divas reizes šo jautājumu apspriedām. Nopietni diskutējām par grupām, kam dot ielūgumus. 80% bija kultūras nozarē strādājošās personības, kurām tādā veidā pateicām paldies par ieguldījumu. Otra grupa bija kultūras nozares atbalstītāji. Latvija noteikti nav unikāla, arī citās valstīs atbalstītājiem saka paldies šādā veidā. Trešā grupa – lēmumu pieņēmēji. Padomē bija lielas diskusijas, domas atšķīrās. Dziesmusvētki ir nacionāls un pasaules mēroga kultūras notikums, un loģiski, ka šādos tautas svētkos, kur sabrauc arī starptautiskas delegācijas, klāt ir mūsu lēmumu pieņēmēji. Par deputātiem – gribētu izdiskutēt, ko viņi paši par to domā.
Kādas prioritātes jums kā ministrei būs tuvākajiem diviem gadiem?
Godam jāpiedalās Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas īstenošanā. Kultūras ministram jābūt gatavam ar cieņu reprezentēt nozari daudzos starptautiskos pasākumos. Otrs – Nacionālā bibliotēka. Šogad jāpabeidz, nākamgad tai jāsāk strādāt. Jākļūst par izglītības, kultūras, sabiedrisko procesu centru, turklāt starptautisku spēlētāju. Kad 1999.gadā sāku strādāt UNESCO, biju jaunākā ģenerālsekretāre pasaulē, 27 gadus veca – atceros emocionālo brīdi, kad tika parakstīta rezolūcija par UNESCO atbalstu Latvijas Nacionālajai bibliotēkai.
Redzēju, kā bibliotēkas direktors Vilka kungs un Latvijas vēstniece Francijā Aina Nagobads-Ābola aiz laimes raud.
No jūsu kabineta logiem redzama Rīgas pils ar tās sadegušo jumtu. Kā atbildība bija notikušais?
Kad dega pils, sabiedriskā doma nosvērās, ka tā ir kultūras ministra atbildība. Pils ir valsts simbols, visas valdības atbildība! Nevar uz viena pleciem nogrūst. Skumji, ka pagaidu jumtu tik ilgi nevarēja uzlikt.
Kā vērtējat savu priekšteci amatā Žanetu Jaunzemi-Grendi?
Būtu neinteliģenti, ja es sāktu bijušo ministri kritizēt. Kad sākās operas skandāls un ar ministri notika tas, kas notika, nenostājos pozīcijā: «Es arī gribu iesist!» Atklāti teicu, ka ir nepareizais laiks un veids, kā ministru mainīt. Tajā brīdī tika veidots budžets, plānota turpmākā cīņa par Eiropas Savienības fondu finansējumu. Man nostrādāja pragmatiskā domāšana: nepareizs laiks, kad šūpo kultūras ministra posteni. Žanetai Jaunzemei-Grendei tika pārmesti neveiksmīgi izteikumi un apģērbs, ko mums visiem pārmet. Taču viņai bija vēlme un degsme cīnīties. Viņa izcīnīja finansējuma palielinājumu kultūrai uz nākamo gadu – desmit miljonus latu. Man nebija pieņemama arī forma, kā viss notika.
Kas ir jūsu kultūras vērtības?
Četras. Izcilības kultūrā, tās cieši saistītas ar kultūras izglītību. Tās veido Latvijas tēlu pasaulē – vai tas būtu Jaunais Rīgas teātris vai Nacionālā opera.
Otra vērtība – savpatnība. Šeit jāskatās uz mūsu nemateriālo kultūras mantojumu, latvisko identitāti. Ar to esam īpaši pasaulē. Tagad pasaule nogurusi no globalizācijas, kas saistīta ar standartizāciju. Nemateriālās kultūras mantojums ir ārkārtīgi svarīgs 21.gadsimta izaicinājumos.
Trešā vērtība – radošums. Atraisīt katra cilvēka radošos spēkus, lai cilvēks var būt elastīgs, mobils. Mēs varam raudzīties uz radošuma pārnesi – kā kultūrā strādājošie cilvēki var veidot partnerattiecības ar biznesu, pakalpojumu sfēru, ienest inovatīvus elementus. Šeit raudzīsimies Skandināvijas virzienā.
Ceturtā vērtība – ilgtspēja. Kultūra ir joma, kur pārrāvumi ir visbīstamākie. Atceros laiku, kā valdība ar vienu klikšķi pateica: filmām vairs naudu nedosim! Šāds nepārdomāts lēmums nozari atmet atpakaļ par vairākiem gadiem. Kultūras eksperimentus turpmāk atstāsim mākslai, nevis pārvaldībai.
Kā vērtējat priekšlikumu piešķirt gandrīz miljonu latu Nacionālajai apvienībai tīkamajam filmas projektam Dvēseļu putenis?
Tas nebija tikai Nacionālās apvienības, bet Saeimas Kultūras, izglītības un zinātnes komisijas lēmums – šo filmu virzīt. Pozitīvais ir tas, ka Saeimā ir spēki, kas iestājas par nacionālā pasūtījuma veidošanu kultūrā un gatavi aizstāvēt lielas summas. Ir svarīgi, kā kultūras nozare gatavojas Latvijas Republikas simtgadei. Taču jāizdiskutē, kā to redzam, ar skaidri saprotamu programmu, mērķi, un saprotamiem finansējuma dalījuma noteikumiem.
Bet šis solis ar konkrēto filmu ir vai nav godīgs?
Tas ir solis, kas nav pārdomāts, bet parāda, ka ir pieprasījums. Arī deputātu vidē.
Vai esat jau pieņēmusi lēmuma iestāties partijā?
Jā. Nacionālā apvienība grib ilgtermiņā izvirzīt kultūru kā savas darbības prioritāti. Es ilgus gadus strādāju kultūrā, un, ticiet man, nav daudz tādu partiju bijis. Ja runājam par veselīgu un gudru nacionālismu, 21.gadsimtā tam jābalstās uz kultūras vērtībām.
Vai veselīgs nacionālisms ir cīnīties pret Uzvaras pieminekli?
Veselīgs nacionālisms noteikti ir cīnīties par kaut ko, nevis pret kaut ko. Neloģiski, protams, ka mums ir simbols – Gaismaspils – un turpat Uzvaras bulvāris, kurā atrodas piemineklis spēkiem, kas Latviju okupēja. Esam nokavējuši brīdi, iespējams, pieminekli vajadzēja noņemt vienlaikus ar Ļeņina pieminekli. Taču tas pašlaik ir otršķirīgs jautājums. Vairāk jādomā par jautājumiem, kuri mūs stiprina: kultūras mantojuma saglabāšanu, kas stiprina latvisko vidi. Jārūpējas par pieminekļiem, kas mums ir būtiski. Vairāk jādomā, kā celt pašcieņu un nostiprināt vērtības.
Vai Satversmes preambulai jābūt?
Noteikti! Atbalstu Māras Zālītes attieksmi. Kā cilvēks, kas daudz strādājis starptautiskajā vidē, varu pateikt: tā būtu kā Latvijas vizītkarte, kurā mums iespējams koncentrētā veidā pateikt, kas esam, kāda ir mūsu vēsture, mūsu vērtības.
Vai jēdziens «valstsnācija» neaizvaino daļu sabiedrības?
Valstsnācija ir jautājums par atvērto identitāti. Tā ir iespēja izdarīt izvēli: pateikt, kas tu esi. Nevienam šīs valsts pilsonim nav aizliegts pateikt, ka viņš grib piederēt Latvijas valstsnācijai. Tas ir jautājums par lojalitāti pret valsti, attieksmi pret valsts kultūru, valodu.
Vai personīgā līmenī saņemat atbalstu savam lēmumam, piemēram, no ģimenes?
Vecāki pārdzīvo, bet atbalsta. Mamma ir pensijā, prokurore pēc profesijas. Tēvs – tiesu medicīnas eksperts, Stradiņa universitātes profesors. Man ir māsa, brālis. Liela ģimene! Kas ir mana aizmugure? Ja ir mugurkauls, aizmuguri nevajag, bet manu mugurkaulu veidojusi ģimene. Man nepatīk garlaikoties. Patīk izaicinājumi. Ja kādu grūtu darbu izdari, jūties stiprāks. Uzņemoties šādu darbiņu, ir iespēja pārbaudīt savas robežas. Tas pat nav darbiņš, tā ir valstiski nozīmīga iespēja.
CV
Dzimusi 1971.gadā Rīgā
Studējusi Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē
Studējusi kultūras teoriju, vēsturi un administrēšanu Latvijas Kultūras akadēmijā
Bijusi Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzēja
Līdz 2009.gadam bijusi Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietniece kultūras politikas jautājumos
2005.gadā saņēmusi Spīdolas balvu par valsts kultūrpolitikas vadlīniju izstrādi
No 2009. līdz 2011.gadam Britu padomes pārstāvniecības Latvijā vadītāja
2011.gadā kļuvusi par Kultūras un nemateriālā mantojuma centra direktori
Ir Latvijas Nacionālās kultūras centra direktore, šovasar organizējusi Vispārējos latviešu XXV dziesmu un XV deju svētkus
Latvijas delegācijas vadītāja UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas starpvaldību komitejā no 2012. līdz 2016.gadam
