Antivaronis

Untumains dīvainis, kas veikli manipulē ar apkārtējiem – tik neglaimojošs WikiLeaks dibinātāja Džūljena Asanža portets ir uzskicēts filmā Piektā vara

Jau pirms filmas nonākšanas uz ekrāniem bija skaidrs, ka ASV tapinātā filma negrasās Asanžu glaudīt pa spalvai. Lente ir balstīta uz viņa bijušā kolēģa un līdzgaitnieka Daniela Domšeita-Berga grāmatu WikiLeaks iekšienē: Mans laiks ar Džūljenu Asanžu un pasaules bīstamāko interneta lapu (Inside WikiLeaks: My Time with Julian Assange at the World’s Most Dangerous Website) un britu žurnālistu Deivida Lī un Lūka Hārdinga sarakstīto Džūljena Asanža karš pret slepenību: iekšienē (Inside Julian Assange’s War on Secrecy). WikiLeaks līderis abas sev neglaimojošās grāmatas jau paguvis nodēvēt par nepatiesām, bet filmu – «par meliem, kas balstīti uz meliem». 

Savukārt filmas režisors, starp citu, arī bēdīgi slavenās Krēslas sāgas beidzamo filmu radītājs Bils Kondons taisnojas, sakot, ka ar Piekto varu «vēlas iedzīvināt un bagātināt WikiLeaks aizsāktās diskusijas», taču lente priekšplānā ir izvirzījusi Asanža personību, visas viņa darbības, to skaitā arī slepenās informācijas publicēšanu, pakārtojot sirmgalvainā austrālieša ego apmierināšanai.

Dīvains tips

Var tikai minēt, cik negatīvu filmu Kondons bija iecerējis, jo pēc titulvaroni spēlējošā Benedikta Kamberbeča ierosinājuma scenārijā pat ir izdarītas izmaiņas, lai Asanžu neatainotu kā pavisam ķertu. BBC miniseriālā Šerloks spoži nospēlējušais Kamberbečs ir vēlējies, lai publika WikiLeaks līderi neuztver kā «baltmatainu un dīvainu austrāliešu tipiņu». Ironiski, bet tieši tāds Asanžs ir filmā. Savukārt viņam līdzās kā viegli manipulējams naivulis ir redzams hakeris Daniels Domšeits-Bergs pie Kventina Tarantīno Bēdīgi slavenajos mērgļos spēlējušā vārdabrāļa Daniela Brūla (Daniel Brühl) izpildījumā. Domšeita-Berga tēls filmā mazgā rokas nevainībā un savu līdzdalību nerediģēto dokumentu publicēšanā, kas apdraudēja ar tiem saistīto cilvēku drošību, veiklu roku noraksta uz savu ideālismu un Asanža lieliskajām manipulatora spējām. Citiem vārdiem, Kondona filmā ir tikai «melns un balts», ir tikai «labie naivuļi» un kretīniskais Asanžs, kas nejūt nekādu cieņu pret līdzcilvēkiem – atļaujas iebrāzties pie tiem nelaikā, neaicināts aprīt vakariņas un piesavināties viņu drēbes. Protams, Piektā vara nav dokumentālā lente, bet gan nesenu un vēl nenoklusušu notikumu dramatizācija, taču tik klaja personāžu rakstura šķautņu pārspīlēšana šķiet ne vien neticama un kinematogrāfiski garlaicīga, bet arī ētiski nekorekta pret filmā atainotajiem ļaudīm, it īpaši, protams, Asanžu. Galu galā, runa nav par kādu mirušu politiķi tirānu, bet gan par dzīvu cilvēku un notikumiem, kas vēl nav beigušies.