Režisors Kirils Serebreņņikovs par «nospiedošā vairākuma» varu Krievijā un to, kāpēc teātri pārveidot ir vieglāk nekā valsti
Teātrī sākusies cenzūra – ar dažiem biezākiem vārdiem sapiparots, šis Kirila Serebreņņikova paziņojums gadumijā atbalsojās ne tikai Maskavā, bet arī Rīgā, jo pazīstamais Krievijas režisors ir savējais daudziem latviešu teātra skatītājiem. Spraigs gads, kurā jaunais Maskavas Gogoļa centra vadītājs ar vērienu demonstrēja, kā spēj pamirušu teātri pārvērst dzīvīgā kultūras avotā, noslēdzās skarbi – pašvaldība aizliedza Serebreņņikovam rīkot Pussy Riot paraugprāvai veltītas dokumentālās filmas pirmizrādi un diskusiju ar tikko no cietuma izlaistajām grupas dalībniecēm. Kā šis lēmums izgaismo varas un mākslas attiecības, Skype intervijā jautāju režisoram, kurš jaunā gada sākumu sagaidīja Berlīnē.
Hodorkovska un Pussy Riot dalībnieču atbrīvošana kļuva par pasaules mediju ziņām, viņu teikto sadzirdēja miljoni. Tāpēc nav īsti saprotams, kādēļ Maskavas vadība aizliedza pasākumu vienā teātrī? No kā baidās vara, kura tikko izrādījusi augstsirdību?
Kad runāju par «varu», manā iztēlē neuznirst viena augstākā priestera tēls. Vara – tas ir liels daudzums visdažādāko ļaužu, kuru rīkojumi un apsvērumi mēdz būt ļoti pretrunīgi, kā jebkurā sistēmā, kas apvieno dažādus uzskatus, aizkulišu intereses un klanu sadursmes. Manuprāt, šis lēmums ir dīvaina kļūda. Kurš to pieņēma, varu tikai minēt.
Saprotiet – tā ir sistēma, kurā katrs cenšas pārapdrošināties, jo visu caurauž baumas. Kāds nelabvēlis atnāks pie kāda ierēdņa un pateiks: «Ziniet, Gogoļa centrā bija Pussy Riot koncerts, viņas tur lādējās…» Un viss, galvas ripos. Nav svarīgi, kura galva tā būs – vienkārši ieslēdzas apdrošināšanas sistēma.
Es pat nedomāju, ka tā ir varas ļaunprātība vai bailes, tā vienkārši ir sistēma, kas darbojas pēc principa «ka tik kaut kas nenotiek».
Nebrīvu cilvēku sistēma.
Precīzi! Šī situācija liecina par nebrīvību un to, kādā necaurskatāmā veidā tiek pieņemti lēmumi. Nu, tāda šī sistēma ir. Protams, mēs neapstāsimies, turpināsim pārliecināt Maskavas valdības kultūras departamentu, ka diskusiju klubs ir nepieciešams, ka ir tikai normāli apspriest asus un nepatīkamus jautājumus.
Ja šī apspriešana nenotiks diskusijās, tad nāks grautiņi un dedzināšana – labāk problēmu risināt cilvēciskā sarunā.
Pēc aizlieguma jūs publicējāt ļoti spēcīgu paziņojumu, aicinot «visus cilvēkus, kuros ir dzīvi goda un brīvības jēdzieni, kuriem ir svarīga cieņa un mākslinieka tiesības brīvi radīt un runāt, apvienoties un pretoties šīs Tumsības atnākšanai». Kādas atsauksmes saņēmāt?
Bija tūkstošiem pozitīvu reakciju, taču momentā uzgāzās arī masīvs negatīvs vilnis. Sabiedrība ir ārkārtīgi sašķelta, trūkst izpratnes par pamatvērtībām. Tieši tā jau bija mana paziņojuma jēga – diskusijas aizliegšana nav tas briesmīgākais, nav aizliegta izrāde, taču es analizēju apkārt notiekošo un redzu, ka baznīcas fanātiķi uzbrūk MHAT (Maskavas Dailes teātris) izrādēm, kinematogrāfistu savienībā diskutē par ētikas hartas pieņemšanu (projektā uzsvērta kino loma sabiedrības morāles veidošanā, kam jāveicina patriotisms, jāatbalsta kolektīvisma idejas, jāpauž cieņa pret reliģiskiem simboliem un tradīcijām – red.) un kopumā iezīmējas biedējoša aina.
Tas ir tiešām baisi, ja ar pašu radošo cilvēku rokām vai ar fanātiķu, ekstrēmistu vai ierēdņu rokām, var tikt maksimāli ierobežotas mākslinieka tiesības brīvi radīt. Es pat vairs nerunāju par vārda brīvību – tās nav, to visi saprot, un arī vara atzīst, ka kontrolē, ierobežo un cenzē. Taču līdz šim vismaz mākslu un teātri lika mierā. Ja tiešām tiks ieviesta reliģiska cenzūra, tā būs pilnīga katastrofa, kas pie laba gala nevedīs.
Vai šis ir pagrieziena punkts? Teicāt, ka iepriekš bija ilūzija par iespēju brīvi elpot stilīgā kafejnīcā, mājās vai pie datora – līdzīgi kā plūdos var patverties uz skapja, kur pie griestiem vēl ir gaiss. Ko darīsit tālāk?
Teikšu godīgi, manam paziņojumam ir vairāk brīdinošs raksturs – pašlaik pēc tā ož, tas var notikt, bet vēl nav faktu, ka baznīca panāk teātra izrādes aizliegumu. Viņi cenšas to darīt, viņi ir sajutuši varu, ir dota komanda uzklupt. Ja tas notiks, tā tiešām būs katastrofa, un tad jēgas strādāt šādā situācijā vairs nebūs.
Kad intervējām jūs 2012.gadā drīz pēc Putina ievēlēšanas par prezidentu, sacījāt, ka vēlēšanu rezultāti ir skumji, taču tāda ir tautas izvēle un jūs vienkārši turpināsit strādāt ar saviem skatītājiem. Kā situācija attīstījusies pēdējos divos gados?
Nekas īpaši nav mainījies. Pašreizējo varu atbalsta Krievijas iedzīvotāju vairākums. Ir radies termins «nospiedošais vairākums». Šis nospiedošais vairākums ļoti vēlas nospiest jebkādu mazākumu, kas ir citāds. Es pat nerunāju par demokrātiju, bet vienkārši par sistēmas balansu – jebkura sistēma var būt stabila, ja tajā ir atrasts līdzsvars starp vairākumu un mazākumu, ja tie viens otram netraucē. Ja vara grib, lai valsts nesabrūk, šiem cilvēkiem ir jāatrod vieta. Es runāju par visdažādākajiem mazākumiem – seksuālajiem, etniskajiem, radošajām grupām, jebkuru cilvēku, kam ir no vairākuma atšķirīgi uzskati.
Drīz par šādu mazākumu kļūs arī vecie ļaudis, kas tagad pilnībā tiek izskaloti no dzīves, par mazākumu kļūst cilvēki, kas lasa, cilvēki, kas klausās klasisko mūziku. Visiem šiem mazākumiem ir jābūt tiesībām. Varai ir jārūpējas par šo mazākumu tiesībām un iespējām tieši tāpat, kā par «nospiedošā vairākuma» tiesībām. Būtu kļūda nostāties tikai «nospiedošā vairākuma» pusē un kopā ar to apspiest mazākumus. Bet tieši tas notiek.
Pussy Riot procesa laikā cilvēki pie tiesas stāvēja ar plakātiem, ka atgriežas 1937.gads ar paraugprāvām. Vai šis process tomēr nav rosinājis jelkādu domāšanu «nospiedošajā vairākumā»?
Tieši šī epizode vairākumu saliedēja – viņas vajag nogalināt, sadedzināt, nošaut! Saprotams, arī inteliģences vidū attieksme pret dejošanu pie baznīcas altāra ir dažāda – kāds to uzskata par mulķību, kāds par bezgaumību, vēl kāds par moderno mākslu. Taču visi aizstāvēja nevis Pussy Riot darbības, bet gan vērsa sabiedrības uzmanību uz soda neadekvātumu, uz to «divnieku», ko vara kā paraugu iedeva par šo lietu, kas bija, augstākais, 15 diennakšu vērta.
Tagad šīs mākslinieces ir iznākušas no cietuma ar zināšanām par to, cik netaisnīga ir sodu sistēma – vara ir ieguvusi divas tiesību aizstāves ar radikāli kreisiem uzskatiem, un nevienam no tā nav labāk. Turklāt Krievijai visā pasaulē ir vienkārši briesmīgs tēls kā valstij, kurā modernās mākslas pārstāvjus bāž cietumā. Es sevi uzskatu par patriotu, un mani uztrauc, ka manu valsti uzskata par padibenēm un pasaules nomali. Redz, Ugandā dedzina gejus uz ielām, Krievijā vēl nededzina, taču pamazām tam tuvojas. Man tas ir ļoti nepatīkami – esmu Krievijas režisors un vēlos sev citu reputāciju.
Kā jūtas režisors valstī, kur vara uzved teātri tiesā?
Šajā ziņā jau ir liela pieredze… Tā ir kļūda novest šo procesu līdz kaut kam tādam. Visa šī izrāde ir domāta «nospiedošajam vairākumam» – spēka demonstrēšana, valsts ir «kruta», valsts var tikt galā ar baznīcas ienaidniekiem, pat ja tie patiesībā nav nekādi baznīcas ienaidnieki.
Kādēļ Putins nolēma atbrīvot Hodorkovski, Pussy Riot? Sāka uztraukties par savu tēlu?
Vismazāk es gribu traktēt šos soļus. Pirmkārt, tā būtu zīlēšana kafijas biezumos, jo mums līdz galam nav zināma šī motivācija. Otrkārt, nav ko piedalīties šajā varas tēla veidošanā. Nu, izlaida… Patiesībā meitenes gandrīz visu savu termiņu jau bija nosēdējušas.
Jums kā režisoram nav interesants Putina tēls, viņa motivācija?
Es saprotu, ka šie lēmumi reizēm ir viena cilvēka, bet reizēm tie ir sarežģītas sistēmas lēmumi. Pat komunālās pārvaldes lēmums nomainīt jumtu ir dažādu viedokļu, vēlmju un gribu kopums. Vai šis ir kāds polittehnoloģisks uzstādījums, signāls Rietumiem vai arī signāls tepat vietējiem iedzīvotājiem, ka nav jau tik traki – velns viņu zina. Es nenodarbojos ar politiku un negribu par to domāt, es vienkārši priecājos, ka cilvēkiem mazāk jāsēž cietumā.
Jūs arī sauc par provokatoru – vai šādā sistēmā nebaidāties arī par savu nākotni?
Pirmkārt, es negribu bailēm ļaut sevī iemājot. Bailes saēd dvēseli. Otrkārt, Čehovam bija laba frāze, kad viņš aprakstīja krievu zemes auglību: iespraud zemē ilksi, izaugs rati. Par provokatoru kļūt tagad ir viegli – pietiek kādu pirkstu parādīt, un tā jau skaitās provokācija.
No vienas puses, visa šī varas izturēšanās, lai arī cik dīvaini tas izklausītos, ir milzīga dāvana mākslai. Atceros 90.gadus, kad bruka visi aizliegumi, sarežģītās varas un inteliģences attiecības, kad viss kļuva atļauts – mākslinieki nonāca pilnīgā apjukumā, vairs nesaprata, ko filmēt, iestudēt un rakstīt. Tagad ir tik forši parādīt varai pigu, uzbūvēt sev reputāciju valsts iekšienē un starptautiski. Pietiek skatītājam drusku piemiegt ar aci, un viņš jau: «Ojojojojoj, cik drosmīgi!» Pašreizējo laiku var kaut kādā ziņā uzskatīt par auglīgu mākslai, jo ir konfrontācija – gan bez asinīm, pagaidām tā ir tāda diezgan veģetāra konfrontācija… Taču es skatos mazliet tālāk – kad šis laiks beigsies, var pienākt krīze. Jo visa Krievijas māksla būs pamatojusies uz pretdarbību varai, taču šis konflikts nedzemdina lielus šedevrus. Varam nonākt krīzē. Bet varbūt tas Krievijas liktenī ierakstīts – te atkusnis, te sals, te Ēzopa valoda, te laukumu demokrātija, kuras laikā mūzas klusē.
Kad stājāties amatā pirms gada, trupa sacēla milzīgu skandālu, bet tagad jau redzams rezultāts – Gogoļa centrā pērn daudz jaunumu, arī jūsu Idiotu iestudējums pamanīts kā viens no izcilākajiem sezonā. Vai esat gandarīts?
Februārī būs gads, kopš sākām darbu. Facebook lapā nesen ielikām hroniku, un paši, to sacerot, jutāmies iespaidoti – tā neko pastrādāts! Visa komanda rāvusies faktiski bez brīvdienām. Skaidrs, ka, turpinot šādā līmenī, mēs vienkārši nomirsim. Droši vien nākamajā gadā būs jātaisa mazāk pirmizrāžu – nevis trīspadsmit, bet varbūt desmit vai deviņas, kaut gan esam jau pieradinājuši skatītājus pie šādas greznības, un būs jācenšas latiņu nenolaist. Galu galā, mans kontrakts ir tikai uz trim gadiem – tātad nākamais un vēl viens. Jānoturas, tālāk jau redzēs.
Vai pēc konflikta esat drošs, ka šis nākamais gads jums būs?
Ja gribēs mani padzīt, to var izdarīt. Bet, ja man kāds stāsta, ka Gogoļa centru vara man ir uzdāvinājusi par kaut kādiem nesaprotamiem pakalpojumiem, tad man vienkārši nāk smiekli. Uzdāvināt šo darbu – tas ir kā uzdāvināt važas. Tas ir karš. Protams, priecīgs karš, jo atnāc mājās, pakrīti no noguruma un sajūti gandarījumu par paveikto, taču tā ir mazohistiska bauda. Es pieņēmu šo izaicinājumu aiz spītības – lai pierādītu, ka šāds precedents vispār ir iespējams un vienīgais pareizais šāda teātra pārveides ceļš ir slēgt veco un atvērt jaunu, citu reformēšanas ceļu nav.
Kādēļ gribat teātrī attīstīt arī publiskas diskusijas? Piemēram, šajā pirmajā nesekmīgajā mēģinājumā ar Pussy Riot – kādi jautājumi jums šķita vēl neuzdoti, apspriešanas vērti?
Manuprāt, šāds diskusiju klubs teātrī ļoti labi iederas. Negrasījāmies apspriest politiku, kā moderatori biju uzaicinājis izdevēju, filozofi Irinu Prohorovu. Diskusija būtu par to, kas notiek ar personību cietumā, kas ir brīvība un nebrīve. Meitenes cietumā bija sākušas rakstīt spilgtus tekstus – vēstules no ieslodzījuma Krievijā ir tradīcijām bagāts žanrs. Sarunā mēģinātu apkopot garīgo pieredzi – kas notiek ar cilvēku, ejot cauri šīm šausmām. Absolūti filozofiska, nevis politiska diskusija. Es vispār Pussy Riot stāstu mazāk uztveru kā politiku, drīzāk kā diagnozi tam, kas pašlaik Krievijā notiek ar garīgumu.
Nesen kādā televīzijas intervijā komentējāt teātra attīstību Krievijā – pietiek parādīties talantīgam, brīvdomīgam cilvēkam, un viņš viens spēj izmainīt daudzu cilvēku dzīvi, ietekmēt veselas paaudzes. Kāpēc Krievijas politikā nav parādījies šāds brīvdomīgs talants, kas spēj pārveidot ne tikai teātri vai pilsētu, bet valsti?
Tādu cilvēku vienmēr un visur ir ļoti maz. Vai jums ir daudz Alvju Hermaņu? Vai Ojāru Rubeņu, kas pārveidoja Nacionālo teātri? Cilvēki, kas ar savu enerģiju, idejām, ar savu dzīvi spēj izmainīt eksistējošas institūcijas vai situāciju kopumā, ir izņēmumi. Mākslā to izdarīt ir vieglāk, sevišķi teātrī – te nepulcējas tik daudz nepatīkamu cilvēku, kas vienkārši dala piķi. Kino jau grūtāk – lielāka nauda.
Politikā vēl grūtāk, jo matrica sastāv no cilvēkiem, kas ir plēsoņas, viņu mērķis ir izsisties pie bagātības avota. Par garīgumu, idejām [nav runa] – tas ir pilnīgi cits cilvēku tips. Politikā Mahatmas Gandiji vai Nelsoni Mandelas parādās ļoti reti. Pāvests ir viens visā pasaulē, dalailama ir viens, un Vāclavs Havels arī viens. Tie ir atsevišķi cilvēki, kas ar savu iepriekšējo dzīvi un savu autoritāti aizstāv ideālus, un viņiem nepielīp grupu intereses, nauda. Mūsu varai ir cita ģenēze – šī sistēma izaugusi no iepriekšējās, tie ir spēka struktūru pārstāvji, karavīri, asie veči, kas dala teritoriju ar savām metodēm. Jebkurš, kas domā par cilvēciskas dzīves un personības saglabāšanu, par kultūru un valsts attīstību, viņu vidū izskatās pēc baltā zvirbuļa vai pilnīgi neiederīga klauna. Havela tipa cilvēka parādīšanās šajā sistēmā ir ļoti apšaubāma.
Pieminējāt kino – jūs plānojat atdot valstij aptuveni miljonu dolāru, ko saņēmāt filmas uzņemšanai par Čaikovski, jo cits valsts fonds atteica pārējo finansējumu. Vai šajā atteikumā kādu lomu spēlēja arī geju propagandas aizliegums?
Pašlaik meklējam neatkarīgus finansētājus, pamatā Rietumos, jo mums atklātā tekstā pateica: Krievijā filma par Čaikovski nav vajadzīga «nospiedošajam vairākumam». Mūs formāli atbalstīja fonds, kas dod naudu mākslas projektiem, bet par miljonu uzņemt lielu, vēsturisku filmu nav iespējams, tāpēc vērsāmies arī fondā, kas atbalsta komerciālo kino. Mēģinājām pierādīt, ka šāda filma var pelnīt, bet mums pateica, ka to neviens neskatīsies. Protams, sistēmas atteikumu ietekmēja arī šī absolūti nejēdzīgā un banālā diskusija par to, vai Čaikovskis bija gejs – fonā ir jaunpieņemtais likums par geju propagandas aizliegšanu. Tagad ir izdoti arī paskaidrojumi likumam, ko tad īsti uzskatīt par šo propagandu.
Principā, ja parādi divus vīriešus, kas iet pa ielu, un viņu pleci saskaras, tā jau ir propaganda. Pilnīgs murgs, kas kļūst jau smieklīgs! Ņem ko gribi, viss būs geju propaganda. Vienīgi, kā zināms, Krievijā likumu bardzību kompensē to neobligātums. Protams, tas ir līdz precedentam – kamēr pret kādu nesāks procesu par geju propagandu, bet es domāju, ka līdz olimpiskajām spēlēm nekas tāds nenotiks.
Tā ir dzīve uz plāna ledus.
Jā, ir sava veida adrenalīns šajā absolūtajā murgā. Māksliniekam, protams, ir jābūt brīvam un par šādu idiotismu vispār nebūtu jādomā. Godīgi sakot, es arī cenšos nedomāt, piekritu šai intervijai tikai tāpēc, ka strādāju arī Latvijā.
Jautājums par latviešiem – kā maskaviešu publika uzņem mūsu māksliniekus, kas Gogoļa centrā kļuvuši par biežiem viesiem, Vladislavu Nastavševu, Gunu Zariņu?
Tā ir sanācis, ka jūtu īpašas simpātijas un tādu kā misiju meklēt kopējo, kas vieno mūsu kultūras, nevis šķir. Nastavševa izrādes piesaista lielu skatītāju interesi un gūst panākumus, Gunas Zariņas atveidotā Mēdeja ir satricinājusi maskaviešu iztēli – katru reizi, kad viņa atbrauc, izrādes ir izpārdotas, parādās sajūsmināti raksti, un viņa ir pamanīta kā būtiska sieviešu lomas atveidotāja sezonā. Mums bija žurnāla Rīgas Laiks prezentācija, intelektuāļu diskusija. Būs Nacionālā teātra viesizrādes. Kad skatītāji redz izcilus māksliniekus, viņi savas patīkamās izjūtas projicē uz valsti kopumā un vairs nereaģē uz propagandu, nav svarīgi, ko stāsta televīzija, mēs esam redzējuši un zinām, ka latvieši – tā ir Guna Zariņa, brīnišķīga aktrise.
Ja nu tiešām Maskavā gaisa uz skapja sāks trūkt, varbūt biežāk redzēsim jūs Rīgā?
Skatīsimies. Tagad Berlīnē būs tikšanās ar latviešu kolēģiem, apspriedīsim izrādi par Raini. Man tas ir interesants un svarīgs darbs – gribas viņu saprast. Izrādē būs Raiņa dzeja, mūziku rakstīs Jēkabs Nīmanis, tas būs Nacionālā teātra uzvedums nākamajā, Raiņa jubilejas gadā.
CV
Dzimis 1969.gadā Rostovā pie Donas
Diplomēts fiziķis, pašmācības ceļā apguvis režiju
Godalgots teātra, televīzijas un kino režisors
Kopš 2012.gada nogales vada Gogoļa centru Maskavā
Iestudējis atzinību guvušas izrādes Latvijas Nacionālajā teātrī – Mirušās dvēseles, Voiceks
