Māras Zālītes romāns – virtuozs un iedarbīgs pasaules tulkojums prozā
Dzīvesstāsts jeb liktenis nav komentējams un vērtējams mākslas kategorijās, romāns – ir. Māra Zālīte savu prozas darbu Pieci pirksti t.s. publiskajā telpā piesaka kā romānu, taču grāmatā žanrs nav norādīts. Viltīgi un/vai tālredzīgi.
Aizraujošs darbs, ko svaru un mēru mīļotāji var aplūkot arī no idejiski programmatiska skatpunkta – galvenā varone Laura ir ņipra, moža, spīva patriote, kāda varētu būt nu jau ikonografizējusies spēcīgā latviešu sieviete bērnībā. Zālīte, par laimi, savas biogrāfijas kuparu vākus dzeltenās preses ērā nav bezgaumīgi virinājusi, tālab arī autobiogrāfiskajam un, iespējams, sabiedrības ziņkāri veldzējošajam aspektam par nākšanu šajā pasaulē Sibīrijā ir svaiguma smarža.
Ikviena cilvēka saruna ar bērnu sevī ir mazliet šizofrēniska – reizē esi un neesi tas/tā, kura tev runā pretī, atgādina, pieprasa, modri fiksē jebkuru pieaugušās personas paviršāku, neprecīzāku domu vai liekulību. Romāna pirmajā trešdaļā Lauras un autores balsis nefokusēti mijas, jaucas, stāstītāja it kā ir piecgadīgā meitene, kura atgriežas sapņu zemē Latvijā, bet Zālīte viņas mutē liek tik pareizus un lingvistiski izkoptus teikumus, ka lasītājam zūd ticamība par šā bērna pieredzi piecu gadu garumā svešas valodas okeānā. Romāns kvalitatīvi pārvēršas otrajā trešdaļā, kad, šķiet, rakstniece ir iejutusies prozas iespējās, nolikusi sevi režisores, ne teicējas lomā, ļaujot Laurai pašai izzināt Latviju un latviešu valodu tās pirmreizībā. Valodas jaunradīšana, tukšo vārdu nekļūdīga uzošana un nozīmju atjaunināšana ir paralēlais vēstījuma sižets, kas man šķita pat būtiskāks par pārējiem Lauras Latvijas atklāšanas piedzīvojumiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.