Krievijā populārais Renārs Kaupers savas 40. un Prāta vētras 25.jubilejas gadā uzstāsies olimpiskajos Sočos un Ziedoņa balvas pasniegšanā Rīgā, sagaidīs dēlu pirmo albumu un centīsies neļauties provokācijām
Lielisks cilvēks, vai ne? Renārs Kaupers redakcijā uz Eiropas kultūras galvaspilsētas avīzes vāka ir pamanījis Gundara Āboliņa seju. Latvija patiešām šķiet maza, kad ar mūsu ārzemēs populārākās rokgrupas līderi vari dalīties sajūsmā par starptautiski atzītāko Jaunā Rīgas teātra aktieri, kurš februāra sākumā Rīgā spēlēs Vīnes pilsētas teātra izrādē Tēvi.
«Bet es esmu piekritis dziedāt Pasaules koru olimpiādē,» entuziastiski iesaucas Renārs. Vai korī? Tūlīt smejamies abi – patiesībā Prāta vētra uzstāsies koru olimpiādes atklāšanā. «Jā, bet tāda lieta arī ir bijusi ne tikai bērnībā,» Renārs atceras. «Reiz aizbraucām uz Dienvidāfriku – es, Jānis Jubalts un Zigfrīds Muktupāvels. Korī, kurā dziedāja mūsu bērni, vajadzēja vīru balsis, un diriģents saka: laižam?»
Sirsnīgs un vienkāršs, Kaupers nav pārstājis priecāties par citu panākumiem. Un tāpat vien priecāties par dzīvi, kaut vai par sīko sniedziņu, kas aiz loga sāk krist intervijas brīdī. Tā pašsaprotami viņš stāsta, ka 17.janvārī dziedās lielajā Eurosonic mūzikas gadatirgū Nīderlandē, bet 31.janvārī Great Live Festival Indijas kūrortā Goa. Pa vidu ir emocionāli sarežģītāka uzstāšanās terora aktu skartajā Krievijas pilsētā Volgogradā 20.janvārī, kad tur ierodas olimpiskā lāpa, pēc tam, olimpisko spēļu laikā, 13.februārī – Sočos.
1.janvārī Latvijas televīzija rādīja fonda Viegli koncertu, kur tu ar ģitāru rokās dziedāji Ziedoņa dziesmas, bet ap šo pašu laiku tauta sociālajos tīklos «cepās», ka Vecgada vakarā Prāta vētra uzstājusies Krievijā.
Publiskās «cepšanās» man lielākoties iet garām. Izmantojot gadījumu, gribu pateikt: neesmu nevienā sociālajā tīklā. Ja kāds kaut ko manā vārdā paziņo, laikam esmu pēdējais, kas par to uzzina. Tā bija arī gadījumā, kad kāda krievu organizācija manā vārdā izplatīja paziņojumu par brīnišķīgo Padomju Savienību. Tas bija provokatīvs un absolūti melīgs gājiens. Tādēļ pirmoreiz «iestartēju» tviterī ar Prāta vētras kontu, teicu, ka tie ir meli.
Tāpat arī par Vecgada vakaru – šo «cepšanos» neizjutu uz savas ādas. Tas ir vakars, kad pulksten 12 nomainās gada skaitlis, nekas vairāk! Neredzu, ka šis koncerts bija labāks vai sliktāks par citiem 67, ko pagājušā gada laikā nospēlējām Krievijā. Tas Prāta vētrai pašlaik ir lielākais tirgus, mēs tur aktīvi braucam. Un paldies Dievam! Varam nopelnīt sev maizīti un darīt arī kādu priecīgu.
Vai domā, ka decembra beigu provokācija vietnē Vkontakte – it kā tevis teiktais «ļoti slikti, ka PSRS vairs nav» – arī nebija saistīta ar gada nogales uzstāšanos, ar popularitāti Krievijā?
Tiešām nezinu. Pieļauju, ka cilvēki, kas to darīja, mērķtiecīgi izvēlējās laiku, kad šādu paziņojumu publiskot. Tas sakrita ar [PV sadarbības partneru] grupas Bi-2 koncertiem, kas tika translēti Latvijā. Man tas saslēdzās ar šiem koncertiem, ar Latvijas krieviem. Likās, kāds te mēģina «kult ūdeni».
Savā ziņā provokatori dabūja, ko gribēja – rezonanse tika radīta. [Kolēģis] Mihelsonu Māris sacīja, pat viņa mamma bija zvanījusi un prasījusi, vai es tiešām esot to teicis.
Pēc tam pārdomāju – man bija brīnišķīga bērnība, un tā visa pagāja PSRS. Tas nebija, pateicoties sistēmai, bet pateicoties manai ģimenei, mammai, tai mīlestībai, kuru es saņēmu.
Nesen izlasīju labu grāmatu, ko varu ieteikt arī citiem – Liliānas Lunginas Pod-stročņik (Parindenis). Krievijas ebrejiete vecumdienās grib izstāstīt savu dzīvi, bet viņai ir tik unikāls talants, ka viņa plašāk pastāsta par visu to laiku PSRS. Pirmoreiz sapratu, uz cik daudzu cilvēku kauliem, bailēm, likteņiem bija celta šī valsts. Cik ikdienišķi ir bijis ziņot par otru, nodot. Kaut kas neticams – tas bijis tikai pirms 30-40 gadiem!
Kāpēc neesi sociālajos tīklos?
Man vienkārši nav laika tur grozīties. Liekas, ka es savā ziņā piesārņotu gaisu ar tekstiem, kuru jau tā ir tik daudz. Neesmu tāda tipa cilvēks. Būšana sociālajos tīklos ļauj būt pamanāmam un atpazīstamam, bet man tā dzīvē pietiek.
Prāta vētrai Latvijas publiskajā telpā pārmesta attieksmes nepaušana par grupas Pussy Riot represēšanu, jo jums ir intereses Krievijā. Mēs tikko intervējām režisoru Kirilu Serebreņņikovu, kuram Maskavas vadība aizliedza izrādīt dokumentālo filmu par meitenēm. Viņš saka – Krievijā ir cenzūra.
Mēs ar cenzūru neesam saskārušies, vienmēr esam varējuši dziedāt un runāt to, kas ir licies svarīgs.
Iespējams, izsaukšu kārtējo sašutuma vētru – es nesaprotu milzīgo atbalstu Pussy Riot. Varbūt neesmu kārtīgi iedziļinājies, bet saprotu, ka atbalsts drīzāk ir, lai atzītu demokrātijas trūkumu Krievijā. Bet šīs meitenes ir apzināts provokācijas akts, kas manī absolūti neizraisa simpātijas – ne tas, kā viņas to dara, ne tas, ko mēģina paust. Es nevaru nostāties viņu pusē un atbalstīt. Prāta vētra neieņem neitrālu pozīciju, Kaspars Roga Panorāmā skaidri pateica to pašu: tādas aktivitātes mēs neatbalstām.
Tevi ik pa laikam cenšas ievilkt politikā – 2009.gadā internetā bija ziņa, ka esi iekļauts Krievijas Domes deputāta Kobzona vadītajā jauno izpildītāju konkursa žūrijā, bet informācija tika izplatīta, pirms apstiprināji savu piedalīšanos.
Pag, tas ir saistīts ar Jauno vilni? Nē? (Renārs skatās uz mani ar pārsteigumu sejā.) Es pieņemu, ka ar tiem, kas kādā jomā ir atzīti, cenšas manipulēt. Kā uz to reaģēt? Zini, ka tā atkal ir provokācija, un vienkārši turpini darīt savu lietu.
Esam mazliet apdedzinājušies ar politiku pirms gadiem desmit, atbalstot Zaļo un Zemnieku savienību. Piedalījāmies divos viņu reklāmas klipos. Bija jāieraksta albums, gribējām to darīt Vācijā, un vajadzēja naudiņu. Tā ir neglīta aste, kas vilksies mums līdz. Pati dzīve izmācīja – šo naudiņu ielikām privātā fondā ar domu vēl kaut ko uzkrāt, un tas viss vienkārši sadega. Tagad cenšamies būt ļoti apolitiski.
Jums jāuzstājas Soču olimpiādes iesildīšanas koncertā Volgogradā, un teici, ka esat dziļās pārdomās – nevis tāpēc, ka pēc terora akta atmosfēra pilsētā ir jutīga, bet tas atkal var tikt politizēts.
Jā, reizēm viss galīgi nav vienkārši. Laikam nav iespējams pilnīgi distancēties no notiekošā, sacīt, ka vienkārši esi muzikants. Latvijas un Krievijas attiecības vienmēr ir bijis jutīgs jautājums, ar to ir viegli spekulēt. Ir jāmēģina būt uzmanīgiem, saprast, kurā brīdī ar mums sāk manipulēt.
Cilvēki Krievijā ir brīnišķīgi! Emocionāli, sirsnīgi, mums tur ir daudz draugu. Kad spēlējam Vācijā vai Anglijā, redzu – tomēr līdz galam neesam uz vienas stīgas. Jā, tā vēsturiski ir noticis.
Mēs gan nevaram objektīvi salīdzināt publiku – Rietumos galvenokārt uzstājamies klubos, Krievijā tās ir arēnas. Interesanti, ka esam tiekušies uz Rietumiem, bet dzīvē gadās – lietas aiziet tieši pretēji. Ar Krieviju tā bija, un mēs vienkārši peldējām pa straumi. Sākās ar hitu Maybe pirms 12 gadiem, pēc tam – sadarbība ar grupu Bi-2. Runājam krieviski, esam auguši PSRS, klausījušies krievu mūziku un skatījušies krievu multfilmas.
Intervijās esmu stāstījis – Brēmenes muzikantu tēma [padomju laiku multenītē], Draugu dziesmiņa man liekas viena no brīnišķīgākajām dziesmām pasaulē. Tā spēcīgi ietekmējusi manu muzikālo uztveri. Simboliski atļāvos iekļaut Brēmenes muzikantu fināla epizodi vienā no Viegli dziesmām – Es atkal neatvados. Es sajūtu milzīgo draudzību, prieku un mīlestību Viegli vidē, man liekas loģiski un harmoniski, lai tur būtu citāts no Brēmenes muzikantiem.
Fondā Viegli šis ir pirmais gads, kad esat palikuši bez garīgā līdera Imanta Ziedoņa. Maijā pasniegsit apbalvojumu Laiks Ziedonim piecās nominācijās.
Jā, 3.maijā, Imanta dzimšanas dienā, būs tāds brīnišķīgs notikums. Imants ir teicis, cik svarīgi tautai ir redzēt savus varoņus, jo caur viņiem tauta sajūt savu spēku.
Izstrādājām nominācijas, mēģinot izkristalizēt sfēras, kas Imantam visu laiku bijušas aktuālas. Nonācām līdz piecām: novadpētniecība, ko raksturojām ar vārdu Kedas, zinātne – Taureņu uzbrukums, rakstniecība – Bize. Tad ir tautsaimniecība un saimniekošana – Zemi es mācos. Un ir bērni un jaunieši – nominācija Rabarberi. Pateicoties Teterevu fonda finansiālajam segumam, visi uzvarētāji tiks apbalvoti. Būs arī atgriezeniskā saite – ir doma Imanta vasarnīcā Murjāņos taisīt lekciju sesiju, kur apbalvotie dalītos ar savu pieredzi, lai tas viss grieztos un ietu tālāk.
Tā kā Ziedonis bija vēlējies – lai viņa muzejs nebūtu tikai muzejs.
Tieši tā! Lai sarunas būtu jēgpilnas, lai tās ir ar došanu un saņemšanu. Kā Imants runā ar Māru Zālīti grāmatā To mēs nezinām: ir jābūt involūcijas un evolūcijas procesam. Tev ir jāsaņem un jāatdod. Tā kā Dāvida zvaigzne: divi trīsstūri, viens uz augšu, otrs – uz leju.
Šis moments man patīk. Vispār kolosāli – tie, kas iesaistās Viegli, kaut kā pielīp šai lietai. Un, protams, Imants ir visa pamatā. Ar savu milzīgo talantu, cilvēcību, asprātību, spēju uz lietām, kuras mums vienmēr ir acu priekšā, paskatīties citādi.
Juris Rubenis skaisti teica savā atvadu runā [Ziedoņa bērēs]: lieli vīri mums arvien norāda, ka viss var būt pilnīgi citādi, nekā mēs esam iedomājušies vai kā redzam.
No tavām dziesmām redzams, ka arī pirms Ziedoņa satikšanas tā mācēji paskatīties. Vai to var iemācīties, vai tas jau ir ielikts cilvēkā?
Varbūt tas ir kā skolā – reizēm tev kaut ko stāsta, bet uzreiz nesaproti? Vēl pirms gadiem pieciem, sešiem es gāju pie Elīnas Garančas mammas Anitas Garančas mācīties dziedāt. Man bija problēma, koncerta beigās aizsmaku. Pusotru gadu gāju pie Anitas, viņa man stāsta: «Dziedi vairāk ar diafragmu, uz kaklu neliec visu slodzi!» It kā saproti, bet tas līdz tevīm nonāk nevis uzreiz, bet pilnīgi negaidītā brīdī. 2008.gada koncerttūrē beidzot sapratu. Spēju nodziedāt divu stundu koncertu, no rīta pamosties un normāli runāt!
Līdzīgi arī ar citām lietām – tās visu laiku ir jāatgādina. No viedajiem vīriem mēs gaidām kaut kādas sensacionālas ziņas, bet viņi runā vienkāršas lietas, atkārto un atkārto. Un kādā brīdī tev «noklikšķ»! Kaut vai tā frāze, ka cilvēks nespēj mainīt pasauli, bet spēj mainīt tikai sevi. Manī tā noklikšķēja pirms trim dienām Abū Dabī, kur biju aizbraucis atpūsties ar ģimeni. Sapratu, ka visu laiku gaidu no viņiem kaut ko, kādi viņi nav. Varbūt viņus idealizēju. Bet tad vienā brīdī saprotu – viņi ir tādi! Tikai tad, ja spēsi pats sevi mainīt, pateiksi – viņi ir tādi un tādus es viņus mīlu, tad notiks tas, par ko šie vīri ir runājuši. Esi sevī paskatījies, sevī kaut ko izmainījis.
Māra Zālīte ir teikusi, ka Ziedoņa un Kaupera līdzība slēpjas pozitīvajā programmā, ceļi viņu priekšā šķiras. No kurienes tavs pozitīvisms, ģenētiski? Vai kādreiz esi nikns?
Varbūt biežāk, nekā varat iedomāties. Un ērcīgs un neapmierināts. (Renārs no sirds smejas.) Zālītes vārdus uztveru kā lielu komplimentu. Tas, es pieļauju, tiešām ir ģenētiski. Manas saknes ir Latgalē. Latgaļi ir dzīvespriecīgi cilvēki, kam patīk uzdziedāt. Atvērti, dzīvelīgi. Kad vecāki ierodas pie manis mājās, man kādu pusstundu vajag pierast. Viņi ienāk ar tādu enerģijas devu!
Grēks arī sūdzēties, ka man dzīvē būtu grūti klājies. Es pārāk daudz nenodarbojos ar pašanalīzi, bet visas lietas ir notikušas viegli, it kā pašas no sevis. No manas puses ir bijusi vajadzīga pacietība, darbaspējas, bet ceļi ir bijuši labvēlīgi. Tie ved, un es eju.
Esi lauzis stereotipu par latviešu kulta grupu līderiem, kas maina sievas un nodzeras.
Man liekas, šovbizness pasaulē ir mainījies. Tie, kas gāja pirmie, nezināja, ar ko viss var beigties. Pašreizējā mūziķu paaudze ir gudrāka.
Tikko lidmašīnā lasīju interviju ar 62 gadus veco Nailu Rodžersu – brīnišķīgu funk ģitāristu, 70.gadu grupas Chic līderi, dziesmas Daft Punk līdzautoru, kas visur griezās pagājušovasar. Viņš stāsta, kā atmetis dzeršanu un narkotikas. Izlasījis interviju ar Kītu Ričardsu no Rolling Stones, kurš sapratis – mūziku mīl vairāk nekā narkotikas, tāpēc nolēmis atmest. Rodžers tik ļoti iespaidojies, ka nākamajā dienā devies uz rehabilitācijas centru un pavadījis tur astoņus mēnešus! «Un, iedomājaties, kāda ironija,» viņš saka, «es iznāku no rehabilitācijas centra, un pirmais, kas man zvana, ir Kīts Ričards: «Man šovakar ir kokaīna ballīte, atnāksi?»» Viņš atbild: «Tu esi jucis, esi mani tikko iedvesmojis atmest visu šo draņķību, un tagad atkal gribi uz tā uzsēdināt?»
Mūsu paaudze patiešām zina sekas. Otra lieta – mūsu paaudze ir lielāki biznesmeņi. Nevaram noraut koncertu. Rītdien tur un parīt tur – ja gribi izdarīt kvalitatīvi, ir jāiet laikus gulēt, līdzīgi kā sportistiem. Par maz rokenrola? Varbūt. Bet es nekad neesmu saredzējis, ka Prāta vētra būtu rokenrola grupa. Ir bijuši kādi elementi dažos dzīves posmos, bet mums patīk darīt to, ko darām, un patīk darīt to ilgstoši. Diez vai spētu 25 gadus būt kopā, ja mums traucētu tādas lietas. Tas varbūt pat ir nožēlojami garlaicīgi, cik esam pareizi. Pēc koncerta labākais – vakarā iedzert glāzi alus viesnīcas vestibilā, sakot, ka rīt 7.20 jau ir lidmašīna.
Tev šogad paliek 40, droši vien vēl kādam no grupas…
Mums visiem. Izņemot Māri [Mihelsonu], kuram paliks 39.
Vai atzīmēsit to ar koncertiem?
Nē, nekad nav bijusi vēlme jubilejas atzīmēt. Tikko Maskavā bija koncerti, kuru nosaukums bija 10 gadu Prāta vētrai Krievijā. Uzaicinājām draugus muzikantus, cilvēkus, kas ir palīdzējuši. Šķiet, tā ir vienīgā reize, kad esam kaut kādu skaitli izmantojuši koncertos. Protams, aģenti grib mūs pierunāt, lai šogad strādājam ar skaitli Brainstorm 25. Cilvēkiem patīk cipari un jubilejas. Nu, redzēs. Man jau liekas, tas ir milzīgs cipars. Baigi senilie vīriņi. 25 gadi… (Smejas.)
Agri sākāt.
Jā. 14 gados, 1989.gadā.
Domājot par to, ko iepriekš jautāji: esam tikuši zirga mugurā un negribam mainīt to pret kamieli. Gribam turēties tajā maksimāli ilgi. Dzīvojot komforta zonā, nenoliedzami ar radošumu rodas problēmas. Tas ir mūsu paaudzes prieks un posts. Esam gudrāki, bet caur gudrību – arī bailīgāki. Ar katru albumu cenšamies sevi izaicināt. Pēdējos – 2008. un 2012.gadā – rakstījām kopā ar Gustavo un Deividu Fīldu (David Field), kurš faktiski nebija producents, bet brīnišķīgs psihologs un komandas būvētājs, labs treneris. Martā domājam doties uz Berlīni, taisīt radošo nometni jaunajam Prāta vētras albumam. Ir jānodefinē, kur tālāk iet, lai būtu izaicinājums.
Arī tavu dēlu Edgara un Emīla grupai Carnival Youth šogad būs pirmais albums. Varbūt tas lika aizdomāties par dzīves nogriezni?
Zini, kas man lika aizdomāties par dzīves nogriezni? Vakar mainīju pasi, un man jautāja, vai bērniņu Āronu rakstīsim nākamajā pasē. Saku: «Protams, rakstīsim, bet man ir trīs dēli.» Darbiniece atbild: «Nu jau jums ir tikai viens bērniņš, jo tie divi ir pilngadīgi.» Oho! Tas man bija kā oficiāls paziņojums: «Kaupera kungs, jums divi dēli ir izauguši par lieliem vīriešiem.» Protams, prieks par puikām.
Vai tu kā mūziķis no viņiem arī kaut ko mācies?
Jā! Daudzas lietas – kā viņi veido dziesmu, netaisa to tik klasiski: pants, piedziedājums. No dēliem arī gribētu iemācīties neuztraukšanos. Viņi jau no mazotnes ir ārkārtīgi mierīgi. Kad spēlēja RBS Skals 15 gadu jubilejā uz Nacionālā teātra skatuves, viņiem bija 11-12 gadu, pilna zāle ar onkuļiem šlipsēs, tantes balles kleitās… Pilnīgā mierā! Es biju uztraucies vairāk par viņiem! Ar pašapziņu puikām viss kārtībā, un deguna celšanu gaisā arī neesmu novērojis. Tāda forša lieta, mūzika, ko var ar draugiem kopā spēlēt! Varbūt tiešām – ies pa mūzikas ceļu?
5 lietas, ko izdarīt šogad
Ierakstīt albumu bērniem Sasauc smieklus izklīdušus ar Ineses Zanderes tekstiem. Ideja radās pirms gada, kad gatavojāmies Bērnu dienai Doma baznīcas pagalmā un kopā ar mācītāju Eliju un Inesi iedomājāmies – kāpēc gan neradīt ko jaunu?
Atbalstīt Bērnu slimnīcas hematoonkoloģijas nodaļas remontu «līdz uzvarai». 1.martā paredzēts labdarības koncerts, kas palīdzētu savākt trūkstošo naudiņu.
Cildināt visus piecus Imanta Ziedoņa apbalvojuma ieguvējus 3.maijā. Tas būs skaists pasākums, kas realizēs Imanta un fonda Viegli ieceri, ka tautai jāzina savi varoņi, caur tiem jāapjauš savs spēks.
Labi sagatavoties, lai ierakstītu visu laiku labāko Prāta vētras albumu šāgada beigās un nākamā gada sākumā. Nevaru iedomāties nevienu iemeslu, lai tas neizdotos!
Pēc iespējas biežāk teikt saviem tuvajiem, ka es viņus ļoti mīlu, pārsteigt pašam sevi savos pirmajos 40 un, protams, nepalaist garām pirmo Carnival Youth koncertu Mežaparkā!
CV
Dzimis 1974.gada 1.septembrī Jelgavā
Ar grupu Prāta vētra 2000.gadā ieguvis 3.vietu Eirovīzijā, 21 Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu, 2006.gadā – Eiropas MTV Baltijas labākās grupas mūzikas balvu. 2009.gadā atzīts par Krievijas labāko solistu
Ar sievu Agnesi ir trīs dēli: Edgars, Emīls (abiem 18) un Ārons (2,5)
