Izrādes Izraidītie ātrums, tehniskā un idejiskā piesātinātība rada maņu šoku
Žurnāla Ir recenzijas formāts paredz, ka izrādes jānovērtē arī piecu baļļu sistēmā. «Atzīmes» ielikšana lietuviešu režisora Oskara Koršunova izrādei Izraidītie izvērtās pretrunīga. Latvijā pēdējā desmitgadē uz vienas rokas pirkstiem skaitāmas izrādes, kas var sacensties ar Dailes teātra jauno iestudējumu. No otras puses, izrāde ne tuvu nav pilnīga. Izklausīsies paradoksāli, bet arī šosezon Latvijas teātrī ir redzēti labāki (precīzāki, savu potenciālu pilnībā izsmeļoši) darbi, un vienlaikus – nav neviena tik daudzslāņaina kā Izraidītie. Koršunova izrāde spēlē citā līgā, kuras ātrums, tehniskā un idejiskā piesātinātība Latvijas skatītājiem rada maņu šoku. Atšķirība sajūtama gluži fiziski – it kā jūs ilgstoši būtu klausījušies mono un piepeši kāds ieslēdza stereo.
Izraidītie sākas kā stāsts par 90.gadu emigrantiem. Lietuviešu dramaturģijas zvaigznes Marjus Ivaškeviča luga adaptēta Latvijas specifikai. Nav jau grūti – tikai citi vietvārdi un citas tautasdziesmas, bet pieredze līdzīga. Darbības centrā Bens, Londonā «izskalots» policists, kuram negaidīti nākas sākt jaunu dzīvi. Tā ir dubultloma – Benu «toreiz» spēlē Dainis Grūbe, «tagad» – Juris Žagars, un abi spēlē sajūsminoši. Grūbes varoņa lecīgais infantilisms, dīvains agresijas un bezpalīdzības sajaukums, Žagara spēja nospēlēt tēlu, kas vienlaikus zina stāsta iznākumu un aizraujas stāstīšanas procesā, aizmirstot, kas sekos, pievelk kā magnēts. No saskaņotā ansambļa gribas izcelt vēl Gintu Andžānu, Lauri Dzelzīti, Ievu Segliņu un Elīnu Dzelmi ar iedvesmu nospēlētās lomās: smalkjūtīgi sabalansēta raksturlomu izteiksmība ar izrādes loģiku – faktu, ka neviens no tēliem būtībā nav personība ar individuālu likteni, bet tikai pieturas punkts Bena dzīvē.
Aktieru bezkompromisa skatuves eksistence ļauj izjust apbrīnojamo režisora darbu – Koršunovs filigrāni strādā ar dažādiem plāniem, montāžu. Lielāko izrādes daļu uz skatuves atrodas 10-30 cilvēku, bet skatītājs redz tikai to, ko režisors grib, lai redz – koncentrējas uz vienu Benu, mirklī pārsviež uzmanību uz citu varoni, tad pievēršas fonam… Skatiens neklīst, tas lēkā līdzi Koršunova piedāvātajai lēcai, caur kuru redzama sarežģītu varoņu skarbā eksistence. Atmosfēra sabiezē, un pirmais cēliens izskan grūti aprakstāmā noskaņā. It kā izrāde apkļautu. Ko tādu esmu piedzīvojusi tikai somu režisora Kristiana Smeda vai lietuviešu Eimunda Nekrošus izrādēs – ka teātris kļūst par rituālu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.