Kāpēc latvieši bija tik sarkani? Kur notika Latvijas Brīvības cīņu perioda lielākā kauja? Par mūsu vēl aizvien slikti izprasto pagātni stāsta vēsturnieks Ēriks Jēkabsons
Pirmā pasaules kara sākuma simtgade visā Eiropā uzjundījusi lielu interesi par šo fundamentālo vēsturisko lūzumu, kurš radikāli izmainīja Eiropas karti un pagrieza tās attīstību citā virzienā. Viens no mūsu zinošākajiem šā perioda vēsturniekiem ir Ēriks Jēkabsons, kurš pagājušajā gadā tika atzīts par «gada vēsturnieku» un bijis arī nesen izstāžu zālē Arsenāls atklātās vērienīgās izstādes 1914 zinātniskais konsultants. Šķiet, ka simt gadu būtu pietiekami ilgs laiks, lai apzinātu šo vēsturi, tomēr izrādās, ka to vēl ļoti maz saprotam.
Jūs esat teicis, ka Latvijā bieži aizmirst mūsu zemē notiekošā starptautisko kontekstu. Kam būtu jāpievērš uzmanība, domājot par šo lielo notikumu – Pirmā pasaules kara simtgadi?
Latvijas vēsture nav izolēta no kopējiem procesiem, kas notiek visā Eiropā. Mēs bieži uzskatām, ka mūsu vēsture beidzas tur, kur beidzas mūsu robežas – pie Zilupes, pie Valkas, pie Mažeiķiem. Tā mēs domājam arī par Brīvības cīņām jeb Neatkarības karu.
Kurš no šiem diviem nosaukumiem jums šķiet pareizāks?
Neatkarības karš. Par brīvību cīnījās pilnīgi visas puses, ieskaitot [pirmās Latvijas padomju valdības vadītāju Pēteri] Stučku un proletāriešus. Brīvības cīņas ir skaists, romantisks nosaukums. Taču cīņa bija par valsts neatkarību, tāpēc «neatkarības karš» ir tuvāks patiesībai.
Bet par Pirmo pasaules karu – mēs bieži vien dzīvojam mītos. Piemēram, ka latviešu strēlnieki bija pirmā nacionālā vienība. Paskatoties plašāk, visas impērijas no 1915.gada sāka meklēt veidus, kā pārlauzt kara gaitu, kas bija neparedzēti, nepiedodami ieilgusi. Ģenerāļi, valdnieki sāk izmisīgi domāt, ko darīt. Tad parādās jauna tipa ieroči. Taču nāciju gatavība savām valstīm ir tik augsta, ka arī to var izmantot cīņai pret [nacionālo] ienaidnieku. Armēņu družīnas ir kaujas kāres pilnas iet cīņā pret turkiem tajā brīdī, kad pārējām daļām vairs negribas īsti karot. Vācu karaspēkā ir somu vienības, kas cīnās par savas tautas neatkarību. Rīgas frontē somu jēgeri stāvēja pret latviešu strēlniekiem. Austroungārijas karaspēkā bija dažādu tautu vienības, no kurām slavenākie ir poļi. Strēlnieki ir sastāvdaļa procesā, kas raksturīgs visām reģiona valstīm. Tā ir kļūda, ka raugāmies uz šiem notikumiem izolēti, jo tā nav iespējams saprast, kas notiek Latvijā.
Latvija nav ūnikums, lai gan pie mums šīs izpausmes varbūt ir spilgtākas, jo latvieši un igauņi ieņem īpašu vietu Krievijas impērijas tautu mozaīkā.
Kāpēc īpašu?
Tās ir visizglītotākās no lielākajām tautām. Man ir hipotēze, ka tieši tāpēc šīm tautām bija [raksturīgs] boļševisms vai kreisais noskaņojums. Ja tu esi vienkāršs cilvēks, kas beidzis pagasta skolu vai pilsētas skolu, tev ir tam laikam samērā laba izglītība. Atšķirībā no Penzas zemnieka, kurš neprot ne lasīt, ne rakstīt un vispār nezina, kas notiek pasaulē, tu lasi avīzes. Tev nav pati augstākā izglītība, bet tā ir pietiekama, lai saprastu, ka kaut kas šajā zemē [nav kārtībā]. Tevi apspiež pēc nacionālā principa vācietis – vēsturiskais ienaidnieks, krievu cara vara mēģina tevi rusificēt, un tāpēc, ka esi cēlies no zemniekiem, tev nav tādu tiesību kā visiem pārējiem. Kreisie sociāldemokrāti piedāvā ārkārtīgi vienkāršu, radikālu risinājumu. Tāpēc 20.gadsimta sākumā ļoti daudzi latvieši un arī igauņi [bija kreisi]. To mēs arī nezinām – mēs latviešiem pierakstām «sarkanumu», taču igauņiem ir precīzi tas pats.
Turklāt latvieši bija gatavi savam val-stiskumam, tieši tāpat kā somi, igauņi, čehi. Nedaudz citādi bija lietuviešiem, kuriem inteliģences īpatsvars bija mazāks, bet kuri savas vēsturiskās valsts atmiņas dēļ bija pat gatavāki neatkarībai. Karš atbrīvoja šos spēkus 1917. un 1918.gadā.
Oponenti varētu teikt – kur tad kāds latvietis [pirms kara] teica, ka mēs gribam neatkarību? Somi prasa, lietuvieši prasa, bet jūs neprasāt. Taču čehi arī neprasīja, tomēr neviens nenoliedz, ka viņi ir gatavi. Ir runa par gatavību plašākā nozīmē – ka ir pietiekami daudz inteliģences, kam ir nacionālā pašapziņa, un ka ir pietiekami liels ekonomiskais slānis, kam ir savi īpašumi un manta, ka ir sava kultūra. Pēc tā visa mēs neatpaliekam pat no poļiem, kuriem vēlmes trūkumu pēc valstiskuma neviens nepārmet.
Jūs esat veicis pētījumu par latviešu virsniekiem cariskās Krievijas armijā. Izrādās, ka viņu bijis ļoti daudz.
Joprojām šo pētījumu turpinu. Tieši tagad atklāju Krievijas bibliotēkas mājaslapā cara pavēles armijai 19.gadsimta beigās, tur ir visi uzvārdi. Esmu atklājis jau 800 cilvēku, kas bija virsnieki pirms Pirmā pasaules kara. Taču Krievijas uzbrukuma taktika bija tāda, ka virsnieks varonīgi dodas uzbrukumā ierindas priekšā, rādot priekšzīmi. Visi virsnieki burtiski trīs mēnešu laikā krita. Pēc tam sāka paātrināti gatavot virsniekus četru mēnešu kursos, un 1917.gadā armijā profesionālu virsnieku bija palicis ļoti maz – tie, kam bija paveicies, ka viņus tikai ievainoja, vai arī tie, kas sēdēja štābos un intendantūrās. Pārējie gāja bojā, un starp viņiem bija milzīgs skaits latviešu.
Lielā virsnieku skaita skaidrojums jāmeklē vēsturiskajos apstākļos. Kad 19.gadsimta 70.gados rodas iespēja arī zemnieku kārtas pārstāvjiem iegūt virsnieka profesiju, masveidā to sāk darīt latvieši un igauņi. Ja saimniekam ir septiņi, astoņi, deviņi bērni, tad viņam nav līdzekļu visus izskolot pat ģimnāzijā. Savukārt uz karaskolu – trīsgadīgajiem tā sauktajiem junkuru kursiem – ir iespēja aizsūtīt jaunāko dēlu, jo tur visu maksā valsts un viņam tiek garantēts zināms stāvoklis sabiedrībā. Tā grupa bija pakļauta rusifikācijas draudiem daudz vairāk nekā citas, tomēr tā bija latviešu inteliģences daļa. To, ka daudzi no viņiem bija nacionāli noskaņoti vai spēja šo nacionālo noskaņojumu atgūt, pierādīs kara beigas.
Daudzi latviešu virsnieki tika iesaistīti strēlnieku pulkos, kuri pēc tam frontē ļoti noasiņoja un tad aizgāja Ļeņina pavadā. Ņemot vērā šo pieredzi, vai bija pareizi izveidot strēlnieku vienības, jo beigās lielākā daļa tomēr nekalpoja neatkarīgās Latvijas izcīnīšanā?
Tas ir vēl viens mīts, tāpat kā ideja, ka viņi brīvprātīgi izvēlējās [atbalstīt Ļeņinu]. [Šādas vienības 1915.gadā] izveido ne tikai latvieši. Lozungs ir tāds: mēs nodrošināsim latviešiem labāku sabiedrisko, politisko situāciju – autonomiju, par kuru runā jau no 1915.gada. Vienlaikus tiks izpildīta lielā vēlme [atbrīvot Kurzemi un Zemgali], jo ir milzīga bēgļu masa, kas no turienes ir aizgājusi un grib atgriezties mājās. Pēc lielā latviešu skaita krišanas kaujā vai gūstā kaujās Polijā 1915.gada februārī [parastās armijas daļās] ir viedoklis, ka labāk ir cīnīties savā zemē.
Jā, strēlnieki noasiņoja, bet nevar garantēt, ka viņi nebūtu noasiņojuši tāpat. Igauņi izveido savas rezerves vienības 1917.gadā, taču kritušo skaits igauņiem nav īpaši mazāks proporcionāli uz igauņu [kopskaitu]. Viņi krīt citās karaspēka daļās, atsevišķi. Turklāt ir mīts, ka visi tika koncentrēti latviešu vienībās. Tur bija kādi desmit, divpadsmit tūkstoši. Kopējo latviešu skaitu cara armijās mēs nekad neuzzināsim, bet, pēc vienas versijas, tie bija kādi 140 tūkstoši. Pēc maniem aprēķiniem, virsnieku skaits bija vismaz 10 000, taču virsnieku skaits latviešu strēlnieku vienībās ir daudz mazāks.
Protams, ļoti daudzi krita Ziemassvētku kaujās, taču netālu no Latvijas 5.armijas sektorā Smorgoņas purvos šādas kaujas ilga gadu. Katru dienu tikpat daudz kritušo kā Ziemassvētku kaujās. Drausmīgi, ka krievu ģenerāļi izmēģināja šo taktiku – veikt uzbrukumu bez artilērijas sagatavošanas -, un tāpat no tā nebija nekādas jēgas, taču tā bija tikai viena maza epizode visā Krievijas frontē, kur nepārtraukti norisinājās cīņas. Kas ir Ziemassvētku kaujas salīdzinājumā ar Verdenas cietokšņa kaujām Rietumu frontē? Ja latvieši būtu citās armijas daļās, visticamāk, viņus aizsūtītu uz 5.armijas sektoru, kur viņi varbūt būtu krituši vēl vairāk. Par viņiem neviens neatcerētos, tāpat kā neviens neatceras tos, kas krita Austrumprūsijā. Tur vienā vietā stāv piemineklis, taču tas ir prom no mūsu atmiņas.
Bet piesliešanās boļševikiem?
Ir pietiekami daudz liecību arī par to, ka došanās prom no Latvijas 1918.gadā arī nav gluži strēlnieku vēlme. Visu Latviju 1918.gadā ieņēma vācieši. Tie, kas ir Krievijā, nevar atgriezties mājās, jo viņi neieredz vāciešus, un tie daži, kas atgriežas, tiek aizsūtīti uz gūstekņu nometnēm Vācijā. Tad labāk palikt Krievijā, savā karaspēka daļā starp savējiem.
Ir viens piemērs, kas labi ilustrē, kāpēc strēlniekus nevar uzskatīt par klasiskiem sarkanajiem, kā pie mums pieņemts. Cilvēks dzimis 1897.gadā. Astoņpadsmit gadu vecumā brīvprātīgi iestājas strēlniekos. Viņu nosūta uz fronti, un par varonību cīņā pret vāciešiem viņš dabū Svētā Jura krustu, kas ir augstākais apbalvojums, ko var saņemt zemāko dienesta pakāpju karavīri. 1917.gadā viņš ir starp tiem džekiem, kas dodas uz Petro-gradu apsargāt valdību, jo viņam stāsta, ka tā beidzot dos mums brīvību. Viņš maina sardzes pie Ļeņina kabineta, kurš viņu paņem aiz pogas un saka: o, latvieši, jūs pareizi darāt, aizstāvot mūsu valdību, jo tikai un vienīgi mēs dosim jums brīvību, neviens cits nerunā par latviešu valsti.
Pēc tam viņu nosūta uz Sibīriju cīnīties pret čehiem, kur par varonību viņš saņem tikko nodibināto Kaujas sarkanā karoga ordeni. 1918.gada beigās komisārs viņam saka: tagad mēs visi brauksim mājās atbrīvot zemi no vāciešiem, beidzot mēs viņus metam ārā. Dziedot Dievs, svētī Latviju, viņi dodas mājās, kur konstatē, ka kaut kas nav riktīgi.
Pretī nav vācieši, bet baskājaini karavīri, kas lamājas «Läti kuradid» (latviešu velni – igauņu val.). Viņš atrod kaut kādu Ziemeļlatvijas avīzi un redz, ka viņa dienesta biedri otrajā pusē izveidojuši Ziemeļlatvijas brigādi. Tad viņš iebāž sarkanā karoga ordeni celmā un pie pirmās iespējas padodas. Somi viņu ar biedriem gandrīz nošauj kā boļševiku, taču viņus izglābj kāds dienesta biedrs no Ziemeļlatvijas brigādes, kurā viņi tūlīt arī iestājas, un par varonību kaujās pret sarkanajiem Latgalē viņš saņem Lāčplēša Kara ordeni. Pēc tam viņš divdesmit gadu nodienē Latvijas armijā.
1941.gadā viņš ir viens no retajiem, kuru neizsūta, bet atvaļina, un viņš sāk kopt zemi – to, ko viņš visu šo laiku ir gribējis darīt. Taču 1943.gadā viņam rodas konflikts, sakaujas krogā ar vācu virsniekiem, kas kaut ko nicīgu pateikuši. Viņu iesēdina Centrālcietumā, taču uz turieni viņam no pagasta valdes pienāk iesaukšanas pavēle leģionā. Viņš komandē bataljonu 19.divīzijā Kurzemē un par varonību kaujās saņem Dzelzs krustu. Pēc tam viņu represē. Un, kad viņš atgriežas Latvijā, strādā par dārznieku Rīgā un sagaida Atmodu.
Viņa vārds ir Pēteris Lapainis, un tas ir reāls stāsts, bet tādu ir daudz.
Padomju Latvijas armija, kas sastāvēja pamatā no strēlniekiem, 1919.gadā sabruka, jo liela daļa dezertēja. Pēc tam atlikušos ātri izveda no Latvijas, lai šīs karaspēka daļas nesabruktu galīgi, un tās iesaistīja cīņās pret baltajiem. Krievijas plašumos viņiem nekas cits neatlika kā turēties kopā, un pēc tam lielākā daļa atgriezās mājās un ieņēma augstus amatus Latvijas armijā.
Jūs esat teicis, ka vēl ir ļoti daudz lietu, kuras nezinām par šo laiku. Kādi būtu daži piemēri?
Piemēram, militārā vēsture, par kuru ir stereotips, ka tur viss izpētīts, ir visneizpētītākā no visām. Lielākā kauja, kas notika Latvijas teritorijā Neatkarības kara periodā, nebija ne Cēsu kauja, ne cīņa pret Bermontu. Divās, trijās dienās ir septiņi vai astoņi simti kritušo pavisam citā cīņā – pie Daugavpils 1919.gada septembrī, kur vienā pusē karo poļi un lietuvieši, savā starpā nesadarbojoties, bet otrā pusē sarkano latviešu strēlnieku pulks un sarkano igauņu brigāde.
Par to mums pēc 1920.gada negribējās runāt, jo poļi un lietuvieši par šo teritoriju karoja kā par savējo. Poļiem šo teritoriju izdevās atbrīvot tikai tāpēc, ka viņi iesaistīja tanku rotu ar franču apkalpēm – tā ir vienīgā reize, kad mūsu teritorijā ir tanku uzbrukums. 30.gados viens no viņiem ieradās Latvijas sūtniecībā Parīzē un pieprasīja sev Brīvības cīņu desmitgades piemiņas medaļu.
Skaidrs, ka ļoti daudz kas vēl būtu izzināms. Kā jūs vērtējat Latvijas vēstures pētniecības stāvokli pašreiz?
Iespēju robežās darām, ko varam, taču finansiālais un infrastruktūras stāvoklis nav labs. Es klausos savu rektoru, kurš stāsta – mēs paši esam vainīgi, ka nemeklējam finansējumu starptautiskajos grantos. Es pats meklēju un saņemu, citādi nevarētu ar savu ģimeni izdzīvot. Vienlaikus es redzu, ka Igaunijā un Lietuvā šī situācija ir pilnīgi atšķirīga.
Pašlaik man nākotne šķiet neskaidra, maigi izsakoties. Ļoti pesimistisks skats. Mēs diezgan stabili grimstam lejā, un, ja mūs [vēsturniekus] pievienos kā katedru, teiksim, Humanitārajai fakultātei, varētu palikt tikai daži pasniedzēji. Pašlaik mums slodzes uztaisītas pēc tādas shēmas, ka, strādājot pēc labākās sirdsapziņas, laika zinātnei atliek ļoti maz, vienīgi pa naktīm. Un vēl jādomā, kā piepelnīt klāt iztiku, jo, lai uzturētu ģimeni, man jānopelna trīsreiz tik, cik nopelnu šeit.
Es vairs nekautrējos to teikt, jo patiesībā man jālepojas, ka es to daru. Tomēr man ir vienkārši žēl, jo ļoti daudzi kolēģi dzīvo vēl sliktāk nekā es.
Stāvoklis ir nenormāls, salīdzinot arī ar to, kā dzīvo un strādā vēsturnieki Lietuvā, kāda pret viņiem ir attieksme. Man bija šoks, kad decembrī aizbraucu uz konferenci Viļņā. Tur ir liela Vēstures fakultāte ar pētniecības centriem. Šeit mums ir daži kabineti pagalma ēkā Ekonomikas fakultātes stūrī.
Kas jāapskata izstādē 1914
Strēlnieku fotogrāfijas. Tieši tādi paši cilvēki kā mēs šodien, taču ierauti notikumos, kas var viņus nogalināt.
Jāzepa Grosvalda kara gleznas. Man sevišķi tuvs gleznotājs, kurš nomira drīz pēc kara lielajā Spāņu gripas epidēmijā.
Jēkaba Kazāka bēgļu gleznas. Ataino traģēdiju, kas skāra vairāk nekā pusmiljonu latviešu.
Gleznas no kaimiņvalstīm. Palīdz saprast, ka Latvijā notiekošais nav izolēts no plašākiem procesiem.
Pirmskara priekšmetu lauskas.Mākslinieciskā veidā parāda kara graujošo raksturu.
CV
Dzimis 1965.gadā
1990 – absolvējis LVU Vēstures un filozofijas fakultāti
1995 – ieguvis vēstures doktora grādu
Strādājis Latvijas Vēstures institūtā, Valsts vēstures arhīvā un Stradiņa universitātē
Kopš 2006 – LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors
Vairāk nekā 170 zinātnisku rakstu autors, no kuriem puse publicēti ārvalstu izdevumos
15 grāmatu autors un līdzautors
2012 – saņēmis Fulbraita stipendiju darbam Stenforda Universitātē
Apbalvots ar Polijas Zelta nopelnu krustu
