Žurnāla rubrika: Kultūra

Jaunākās filmas

Posted on februāris 19, 2014 by - Kino

 

ooo Par Mēriju Popinsu un Benksa kungu / Saving Mr. Banks. Mundra un pozitīva izklaides komēdijdrāma par Mērijas Popinsas ekranizējuma tapšanu Disneja studijas paspārnē, ko nevajadzētu uztvert kā vēsturiski korektu notikumu vai detaļu atspoguļojumu. Filmas lielākā vērtība, arī galvenais iegansts to skatīties ir britu aktrises Emmas Tompsones spēlētā Popinsas autore Pamela Lindone Treversa – viņai līdzās Toma Henksa cukuroti idealizētais Volts Disnejs izskatās kā apmulsis pasaku tēls. Kino no 21.februāra.

ooo Kukainīši: skudru ieleja / Minuscule: Valley of the Lost Ants. Pievilcīgi animēta, dzīvelīga Eiropas bezdialoga «multene» par kukaiņu «mikropasauli», kas turpina nu jau astoņus gadus pastāvošo franču animācijas filmiņu sēriju Minuscule. Saturīgs un daudzos aspektos kvalitatīvs gabals bērnu publikai, patīkama atslodze no Holivudas konveijera produktiem. Kino no 21.februāra. 

oo Relikviju mednieki / The Monuments Men. Fakts, ka šo filmu režisējis Džordžs Klūnijs, ir labs publikas piesaistīšanas stiķis, tāpat kā respektablo aktieru plejāde (Keita Blānšeta, Bils Murejs, Džons Gudmens), taču šos aspektus nebūtu veselīgi uztvert par sensacionālu kvalitātes ekvivalentu. Uz patiesiem notikumiem balstītā filma, par spīti saistošajai tēmai, ir virspusēja un blāva laikmeta drāma ar paplikiem dialogiem un sižetu, kas maz uzmanības pievērš tēliem, kuru «titulā» lente pompozi ir nodēvēta. Kino no 21.februāra.

oo Pompeji / Pompeii. «Zobenu un zandaļu» piedzīvojumu drāma ar katastrofu filmas elementiem un vēl romantiskiem motīviem fonā, citiem vārdiem sakot, kas par daudz, tas par skādi. Skaļš 3D jandāliņš ar attālu atsauci uz Ridlija Skota Gladiatoru, kas neraisa simpātijas pat kā action žanra paraugs. Kino no 21.februāra.

Kinokrējums

Posted on februāris 19, 2014 by - Recenzija

Berlīnes kinofestivāla spilgtākās filmas, ko vērts gaidīt arī Latvijā

Pagājušo sestdien noslēdzās Berlināle – pirmais no šāgada svarīgākajiem Eiropas kinofestivāliem. Filmu zvaigznes un citas prominences, kā ierasts, vairāk bija manāmas uz sarkanā tepiķa, nevis apbalvoto filmu sarakstā, jo Berlīnes kinofestivāls par savu galveno misiju nemainīgi uztur mazpazīstamāku filmdaru darbu izcelšanu. Žūrija, kuras sastāvā šogad bija gan Kventina Tarantīno iecienītais aktieris Kristofs Volcs, gan uzlecošā amerikāņu indie kino zvaigzne Grēta Gerviga un franču režisors Mišels Gondrī, ar balvām visdāsnākā bija tieši pret Āzijas kinodarbiem, apbalvojot trīs. Divas balvas, to skaitā galveno – Zelta lāci -, saņēma ķīniešu krimināldrāma film noir vēsmās Melnas ogles, plāns ledus (Black Coal, Thin Ice). Kopumā saistošākie un kvalitatīvākie kinodarbi bija skatāmi ārpus festivāla konkursa programmas, taču, lūk, daži izņēmumi.

Rindā pēc fon Trīra

Lai gan Larsa fon Trīra jaunākais garadarbs uz balvām nepretendēja, nevienai citai festivāla lentei nebija pa spēkam pulcēt tik garas skatītāju rindas kā Nimfomānei, pat neraugoties uz to, ka filma citviet Eiropā kinorepertuāros ir jau vairāk nekā mēnesi. Taču, apzinoties, ka fon Trīra filmas allaž ir skaļi notikumi un pats režisors pēc nu jau bēdīgi slavenajiem 2011.gada Kannu preses konferences izteikumiem par Hitleru atrodas mediju uzmanības centrā, ir saprotams, kāpēc Berlināles organizatori kinodarbu nolēma iekļaut festivāla programmā, arī samierinoties, ka netiek pie tā pirmizrādīšanas. 

Taču fon Trīrs un Nimfomānē spēlējošais aktieris Šaija Labafs (Shia LaBeuf) «parūpējās» par dažiem daudz apspriestiem notikumiem – režisors fotogrāfiem pozēja, demostrēdams Kannu kinofestivāla krekliņu ar uzrakstu «persona non grata», savukārt aktieris izcēlās ar bezgaršīgākiem izgājieniem, negaidīti izbrāžoties no preses konferences un pa sarkano paklāju promenēdams… ar tūtu galvā. Lai kāds bija šo aktivitāšu mērķis (ja tāds bija), filma, konkrēti – tās pirmā, garākā jeb «necenzētā» versija, bija viens no spilgtākajiem Berlināles kinodarbiem. Filma, ko no 7.marta varēs redzēt arī Latvijā, ir pašpasludinātas nimfomānes seksuālo pieredžu izklāsts. Tā, protams, ir skandaloza, jo erotiskā atklātība un nekautrie tuvplāni patiešām dod ieganstu šai filmai piedēvēt gandrīz vai pornogrāfisku raksturu. Taču šie kadri ir smalka provokācija, ko fon Trīrs ir prasmīgi savijis ar inteliģentu humoru, it kā demonstrējot, ka viņš var uztaisīt komēdiju par seksu – joprojām vienu no sabiedrības lielākajiem tabu.

12 dzīves gadi vienā filmā

Krietni mazāku sensāciju apvīta, taču arī ļoti gaidīta bija amerikāņu režisora, pērn Latvijā izrādītās Pirms pusnakts autora Ričarda Linkleitera jaunākā lente Zēna gadi (Boyhood). Mediju seansā vētrainas ovācijas izpelnījusies filma ir notikums ne tikai festivāla, bet arī visas kinopasaules kontekstā – tā ir 12 gadu (!) garumā uzņemts kāda zēna pieaugšanas stāsts. 

Zēna gadi ir nebijusi pieredze spēlfilmu žanrā, jo iemūžina lentes personāžu pieaugšanu «reālajā laikā». Turklāt apbrīnojama ir režisora spēja šīs ilgās tapšanas gaitā skaidri saglabāt sākotnējo vīziju gan par filmas vēstījumu, gan vienoto vizualitāti. Galveno lomu atveidotāji, tagad jau divdesmitgadnieki Ellars Koltreins un režisora meita Lorelaja Linkleitere filmēšanos sāka attiecīgi septiņu un astoņu gadu vecumā, un viņu augšana ir vienīgā liecība par filmas ilgo tapšanu. Preses konferencē Linkleitera meita gan pajokoja, ka dažbrīd no projekta ir gribējusi izstāties, lūdzot tēvam, vai viņas spēlētais tēls pēkšņi nevarētu nomirt. Taču, atmetot jokus, šī ir ārkārtīgi skaista un emocionāli pacilājoša kinoliecība par dzīves gaitu un ātro tempu – Linkleiters saņēma balvu par labāko režiju un būtu pelnījis saņemt arī Zelta lāci.

Zvaigznes ar mazām algām

Pie balvas tika arī Holivudas bērnišķais romantiķis Vess Andersons, kura filma Viesnīca «Diženā Budapešta» atklāja festivālu. Andersona žūrijas balvu saņēmusī filma, kā tas režisora darbiem raksturīgs, noris paralēlā un vizuāli ekscentriskā pasaulē – šoreiz tā nodēvēta par Zubrovkas republiku. Lai gan košo kā konfekte kadru un Andersona iecienītā, mazliet sausā humora dēļ skeptiķiem ir pamats sacīt, ka režisors nemitīgi uzņem vienu un to pašu filmu, Viesnīca «Diženā Budapešta» vēl aizvien ir možas atmosfēras un neparedzamības pilna. Turklāt Andersons ir kārtējo reizi sapulcinājis tādu aktieru plejādi (Svintone, Fainss, Murejs, Defo…), par kuru citi režisori var tikai sapņot. 

Jautāts, kā viņš to panāk, Andersona filmu «štata» aktieris Bils Murejs sirsnīgi atjokoja, ka režisors viņus iekārdinot ar ilgām darba stundām un niecīgām algām, bet tā esot arī iespēja ceļot pa pasauli un brīdi padzīvot režisora iedomu pasaulē. Kinoskatītājiem Latvijā šajā pasaulē būs iespēja ienirt no 28.marta.

 

Nepalaid garām arī šīs filmas

Ciešanas / Calvary. Rež. Džons Maikls Makdona
Septiņu psihopātu un Reiz Brigē režisora Mārtina Makdonas brāļa veidota traģikomēdija, kurā saplūst asprātīgs melnais humors un poētisms.

20 000 dienas uz Zemes / 20,000 Days on Earth. Rež. Īens Forsaits, Džeina Pollarda
Britu dokumentālā filma par mūziķi Niku Keivu – intīmi par harismātisku personu lieliskā izpildījumā.

Krustceļi / Kreuzweg. Rež. Dītrihs Brīgemans
Traģikomisks «trilleris» ar spēcīgiem dialogiem un atsaucēm uz franču kinoklasiku par radikālas reliģiozitātes postošo spēku. Festivāla balva Sudraba lācis par scenāriju.

Aklie / Blind. Rež. Eskils Vogts
Smeldzīgās norvēģu drāmas Oslo, 31.augusts scenārista debija pilnmetrāžas režijā ir minimālistisks un radošs kinodarbs par aklumu, izdomas spēku un attiecībām.

Izbeidz, vai es turpināšu / Arrête ou je continue. Rež. Sofija Filjēra
Smeldzīga un tajā pašā laikā smieklīga «neromantiskā komēdija» par attiecību izplēnēšanu ar lielisko franču aktieru duetu.

Gorkijs pirtī

Posted on februāris 19, 2014 by - Recenzija

Rīgas Krievu teātra izrāde Vasarnieki ir karikatūra par mūsdienu vidusšķiru

Milzīgajā attēlā, kas kalpo par skatuves priekškaru, pāri klubkrēslam izlaidusies aktrise Veronika Plotņikova. «Karsti.» Lūpas pavērtas, mati spuraini, ķermenis izliekts. No Maksima Gorkija Vasarnieku sižeta atvasinātais sauklis bāliem burtiem iezīmējas pāri viņas spīguļojošajam tērpam kā nosaukums uz glamūra žurnāla vāka. Ierosinoši. Un ironiski. 20.gadsimta sākuma problemātiku negaidiet – režisors Elmārs Seņkovs pierāda, ka gudra interpretācija spēj izslīpēt kristālu arī no apsūbējuša akmentiņa.

Atmetot liekulīgu pietāti pret klasiķiem, jāteic, ka Vasarnieki nav no Gorkija labākajiem darbiem. Luga sarakstīta 1904.gadā, autoram nākotnes priekšnojautās risinot aizejošā laika problēmu. Vasarnieku varoņi nav līdzcilvēkus izsūcoši nelieši, nav arī revolucionāri. Viņi ir apmaldījušies, sevi izsmēluši «liekie». Sižets – kompānija vasarnīcā, kas jūtas nepiederīga savam laikam un zemei – atgādina izcilā krievu dramaturga Antona Čehova lugu motīvus, un tas nav nejauši. Gorkija darbs esot parafrāze par 1904.gadā mirušā dramaturga biogrāfijas detaļām. Vasarnieki ir arī mēģinājums imitēt Čehovu. Ne gluži veiksmīgs, jo Čehova smalkos pieskārienus dvēselēm Gorkijs aizstāj ar raupjiem spalvas vēzieniem – tēli sevi atklāj izsmeļošos sentimentālos dialogos, kas neatstāj vietu iekšējai, slēptai dzīvei. Īsi sakot – Vasarnieki ir pļāpīga luga.

Taču tieši no šā defekta režisors atvasinājis iestudējuma efektu. Izrāde rada iespaidu, ka ir Gorkija darbs 1:1, proti, tā neaizvaino to publikas daļu, kas teātrī meklē «literatūru darbībā». Taču luga ir mērķtiecīgi īsināta un «atjaunināta». Pļāpīgums saglabājas. Bet atšķirībā no Gorkija tēliem, kuri mokās līdz sirds dziļumiem godīgi, Seņkova varoņi neko nemeklē, tikai runā. 

Vasarniekus skatītājs ierauga iznākam uz skatuves no skatītāju zāles. Tie nav Gorkija inteliģenti, bet pārticību ieguvuši mūsdienu biznesmeņi. Spēles noteikumus režisors definē jau pirmajā ainā. Aizvērtās skatuves priekšā varoņi izkārtojas frontālā mizanscēnā, faktiski ierindā, no kuras iziet tikai tad, kad jāiesaistās kādā dialogā. Tā ir normatīva kultūra – svarīgs ir ķermeņu novietojums (kurš pret kuru pagriežas, kad novēršas utt.) un fakts, ka dzīve allaž tiek spēlēta, apzinoties, ka citi vēro un vērtē. Kad priekškars paceļas, atklājot bezpersonisku zāli, attiecību spēles turpinās, režisoram izvēršot Gorkija lugā ieskicēto paralēlo darbību principu – varoņus allaž pārsteidz, pārtrauc, noklausās.

Lai arī izrāde ir šķietami reālistiska, tā maz paļaujas uz psiholoģisku aktieru darbu, bet jēga tiek izspēlēta ar ķermeņu attiecībām, ritmu, kustībām. Scenogrāfa Reiņa Dzudzilo iekārtotā skatuves telpa un kostīmu mākslinieces Kristas Dzudzilo tērpi precīzi raksturo tēlus – konkrētas sociālas grupas pārstāvjus, tipus, nevis indivīdus. Neparastā ampluā skatāmi Krievu teātra aktieri. Pirmkārt, viņi spēlē kā vienots ansamblis. (Tas ir ļoti svarīgi, ņemot vērā, ka izrāde nav par atsevišķiem cilvēkiem, bet gan grupu.) Otrkārt, Seņkovam izdevies panākt klusinātu spēli – izteiksmīgos žestus un attieksmes demonstrēšanu pret spēlējamo materiālu, kas raksturīga Krievu teātra aktieriem, nomainījusi uzsvērta ne-atteiksme. Protams, izrāde ir karikatūra. Citādi nevar būt, jo Seņkova Vasarnieki stāsta par ballīti, kurā visi piedzeras līdz kliņķim, krata dvēseli, skaidro attiecības, guļ pa labi un kreisi un žēlo sevi, pēc sirds patikas iztēlojot sevi, kādā tik lomā iegribas. Turklāt visiem skaidrs, ka tas neko nenozīmē, jo ne jau pirmo reizi… Salīdzinot ar Gorkiju, Seņkova skatījums uz sava laika vidusšķiru patiesībā ir pat skarbāks – tukši, muļķīgi, gļēvi cilvēki. Bet viņi ir cilvēki un pelnījuši, ka pret viņiem izturas ar cieņu, bez pāri stāvoša aizbildnieciskuma.

oooo

Vasarnieki. Nākamās izrādes 28.februārī, 9. un 21.martā. 7-20 eiro. Bilesuserviss.lv

Apdāvinātā, pieticīgā, mīļā

Posted on februāris 19, 2014 by - Intervija

Rainim bija taisnība, kad viņš teica – latvieši ir apdāvināti, uzskata akadēmiķis un zinātņu vēsturnieks Jānis Stradiņš (80), ar kura gādību tapis akadēmisko rakstu krājums Latvieši un Latvija

Tie ir četri biezi ķieģeļsarkani sējumi, kuros apkopoti 83 autoru sarakstīti darbi par Latviju un latviešiem. Apjomīgākais jelkad tapušais akadēmisko rakstu krājums. Jānis Stradiņš nelolo lielas cerības, ka būs daudz cilvēku, kas izlasīs krājumu no pirmās līdz pēdējai lappusei. Tomēr daudzus no publicētajiem pētījumiem noteikti lasīs, jo tie atspēko mītus, kas iesakņojušies mūsu apziņā, piemēram, tagad ir vairāk nekā skaidrs, ka latvieši nav nekāda bārenīšu tauta, kas 700 verdzības gadus rijusi gaužas asaras. Mūsos ir daudz spēka, izturības, spīta. Vislielākās cerības Jānis Stradiņš liek uz latviešu vēlmi mācīties, zināt un iemanīties likt lietā savas prasmes.

Ideja par šādu krājumu pieder jums. Kādēļ likās svarīgi izdot šo krājumu? 

Esmu valsts pētījumu programmas Nacionālā identitāte padomes priekšsēdētājs. Visi pētījumi Letonikā – zinātnē par Latviju un latviešiem humanitāro zinātņu jomā bija izkliedēti. Ierosināju vēsturniekiem un kultūrvēsturniekiem, etnologiem un arheologiem uzrakstīt pētījumus par Latviju un latviešiem. Paraugs bija grāmata Latvieši, kas iznāca 1930.-1932.gadā un kurā tika publicēti pētījumi par arheoloģiju, etnoloģiju, Latvijas senāko vēsturi, latviešu valodu, tās vietu baltu valodu saimē.

Šī grāmata tapa profesora, latviešu valodnieka un etnogrāfa Pētera Šmita un profesora Franča Baloža (arheoloģijas zinātnes pamatlicējs Latvijā) vadībā. Ierosināju kādas 50-60 pētījumu tēmas. Pretestība bija diezgan liela, jo katrs strādāja pie savas sīkās tēmiņas un nemaz negribēja veikt plašākus pētījumus. Taču aptuveni gada laikā mēs vienojāmies ar LU Vēstures, arī Latviešu valodas, Literatūras, folk-loras un mākslas institūtu, Rīgas Stradiņa universitātes, vairāku muzeju pētniekiem, ka pamazām veidosim krājumu, kurā vispusīgi aplūkota Latvija un latvieši 21.gadsimta skatījumā.

Tagad krājums iznācis. Lūk, pirmajā sējumā aplūkota vārda «Latvija» un «latvieši» cilme, autors ir docents Ojārs Bušs. Tas ir samērā jauns vārds, kas radies Lietuvā no robežupes «Latupe» nosaukuma.

Vārda sakne «lat» norāda uz dubļainu, miklu vietu. Ojārs Bušs ir izpētījis vārda «Latvija» rašanos, līdz šim šāda apkopojoša pētījuma nebija. Izpētīta arī rakstības attīstība, dialektu veidošanās, latviešu simbolika.

Otrais sējums ir par valstiskumu. Mēs negribējām konstatēt, ka Latvijas valstiskums sākās 1918.gada 18.novembrī. Valstiskuma idejas ir diezgan senas, jau pirms vāciešu invāzijas bija domas par cilšu vai maztautu apvienošanos. Livonijas konfederācijas pamatā arī ir valstiskums. Kurzemes hercogiste neapšaubāmi bija pusvalstisks veidojums Latvijas teritorijā. Protams, šajā sējumā ir arī pētījumi par brīvības cīņām, neatkarības iegūšanu un zaudēšanu, bet man interesanti bija lasīt par pretošanos vācu un arī padomju okupācijas varai. Šeit arī publicēti, manuprāt, līdz šim labākie pētījumi par čekas darbību, par VDK cīņu pret disidentiem. Te var izlasīt pat visu LPSR drošības dienesta vadītāju un vietnieku vārdus.

Trešais sējums veltīts atjaunotajai Latvijas valstij, tā ir vēsture no 1990.gada. Te ir profesora Egila Levita prātojumi par latviešu nāciju, pamatota Satversmes preambulas ideja. Man ļoti labs šķita jurista Tālava Jundža raksts par Atmodas laika pilsoniskajām aktivitātēm, ko papildina bagātīgs ilustratīvais materiāls. Labs raksts arī Eduardam Bruno Deksnim par latviešu trimdas lomu neatkarīgas Latvijas idejas uzturēšanā.

Ceturtajā sējumā apkopoti raksti par latviešu kultūru, izglītību un zinātni, par vācbaltiešu devumu mūsu kultūrai, par literatūru, mūziku, kordziedāšanu, arhitektūru, kino un sportiskajiem sasniegumiem. Domāju, pirmo reizi 22 gadu laikā izdots tik plašs, enciklopēdisks rakstu krājums par Latviju un latviešiem.

Arheologs Andrejs Vasks saka – par latviešiem kā tautu var runāt tikai pēdējo 500 gadu periodā, pats vārds «latvieši» pirmo reizi minēts tikai 17.gs. Vai īsais tautiskās apziņas periods saistīts ar vāju nacionālo pašapziņu?

Latviešiem kā cilvēku kopai, kas runā vienā valodā un dzīvo vienā teritorijā, ir, augstākais, 500 gadu. Taču latviešu tauta kā nācija, manuprāt, pastāv tikai kādus 150 gadus. Tauta par nāciju kļūst tikai tad, kad iegūst nacionālu pašapziņu. To veicināja, pirmkārt, dzimtbūšanas atcelšana un indivīda brīvības iegūšana, otrkārt, veidojās inteliģence –  jaunlatvieši, kas radīja tautisko apziņu. Pirms tam bija tikai latviski runājoša zemnieku kārta. Lai taptu nācija, nepieciešami arī turīgi cilvēki, pilsētnieki, dažādu profesiju un šķiru cilvēki. Droši vien liela nozīme bija latviešu nacionālajai presei, Pēterburgas Avīzēm, Baltijas vēstnesim, vēlāk Dienas Lapai. Prese deva informāciju un apvienoja cilvēkus.

Otrs aspekts – tautai jābūt rīcībspējīgai jeb tādai, kas mēģina izcīnīt savu valstiskumu. Ne katra tauta iegūst valstiskumu. Lielā mērā pateicoties tiem vēstures notikumiem, ko izraisīja Pirmais pasaules karš, izdevās izveidot Latvijas valsti.

Ja rakstītais vārds veicina nacionālās pašapziņas veidošanos, vai šāds uzdevums ir arī jaunajam krājumam? 

Tirāža ir 1200 eksemplāri, bet pārdošanā būs tikai 300 – 350 eksemplāri, pārējie ir dāvinājumi bibliotēkām, augstskolām, skolām, Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta locekļiem, rakstniekiem. Daļēji mūsu mērķis bija panākt, lai veidotos spriedumi, nevis aizspriedumi. Ir tik daudz blēņu par latviešiem un Latviju! Šajā krājumā redzu pārbaudītus faktus, norādes uz avotiem.

Neloloju lielas cerības, ka daudzi izlasīs, bet vismaz apskatīs un gūs priekšstatu, kādas personības un notikumi bijuši svarīgi Latvijas veidošanā. Šajā krājumā objektīvi runāts par Baltijas vācu devumu, viņu izglītojošo lomu. Taču neatradām autoru, kas gribētu uzrakstīt par 1905.gada revolūciju, par jaunlatviešu ideoloģiskām cīņām. Neatradām arī nevienu akadēmisku cilvēku, kas uzrakstītu par sportu. Par Latvijas sporta vēsturi uzrakstīja sporta žurnālists Ivars Ošiņš. Tā kā nevaru teikt, ka šis krājums būtu pilnīgs Latvijas vēstures aplūkojums.

Jūs nesen Latvijas Radio aizrautīgi stāstījāt par Latvijā dzimušo vācbaltiešu izcelsmes ķīmiķi, Nobela prēmijas laureātu Vilhelmu Ostvaldu, kurš latviešus nav mīlējis. Kāpēc jums bija svarīgi šajā krājumā izvētīt vācbaltiešu devumu latviešu kultūrai un zinātnei?

Tāpēc, ka vācbaltieši izveidoja latviešu kultūru. Augusts Bīlenšteins (viens no latviešu etnogrāfijas, folkloras pētniecības aizsācējiem Latvijā), Gothards Frīdrihs Stenders (Latviešu valodas vārdnīcas autors), Georgs Mancelis (pirmās iespiestās latviešu valodas vārdnīcas Lettus autors) un daudzi citi vācbaltieši izveidoja to, ko mūsdienās saucam par Letoniku. Latvieši pie sevis pētīšanas ķērās tikai 19.gadsimta beigās.

Ķīmiķa Vilhelma Ostvalda audzēkņu vidū poļu bija daudz vairāk nekā latviešu. Viņš strādāja Rīgā, bet savos darbos latviešus maz piemin un pēc 1919.gada notikumiem, kad daudziem vācbaltiešiem tika atņemti īpašumi, viņa naids pret latviešiem kļuva izteikts. Tiešām viņa autobiogrāfiskajos sacerējumos nepatīkami lasīt, kā tiek piesaukti latvieši. Bet tas nesamazina viņa zinātniskos nopelnus. Viņš izaudzināja Paulu Valdenu, latviešu izcelsmes ķīmiķi, kurš vismaz sešas reizes nominēts Nobela prēmijai.

Aizvien vairāk cilvēku atbrīvojas no aizspriedumiem pret vācbaltiešiem, vismaz 700 gadu verdzības lāsts vairs nav populārs stāsts. Bet mums vēl jāatbrīvojas no stereotipiem par krieviem. Tas būs daudz grūtāk. Nevajag aizmirst, ka krievu kultūra mums daudz devusi, krievu klasiskā literatūra, mūzika, glezniecība ir bagātinājusi latviešus, kas izglītojušies Pēterburgā un Maskavā. Roberts Vipers, kas sāka rakstīt Latvijas agrārvēsturi, bija krievs, kas izveidoja veselu Latvijas vēsturnieku skolu. Norobežošanās, kas raksturīga latviešiem, ir izprotama, jo mazai tautai sava identitāte ir jāsaglabā. Taču vienlaikus mums jāizvērtē, ko esam saņēmuši un ko vēl varam saņemt no citām tautām.

Jūsu māmiņa Ņina Mališeva-Stradiņa bija krieviete, bet bērnus audzināja par latviešiem.

Ar ciemiņiem viņa runāja latviski, sūtīja mūs latviešu skolā, bet mājās mēs ar mammu tomēr runājām krievu valodā, viņa vienmēr saglabāja pareizticību un no savas tautības nekad neatteicās. Mamma bija Krievijas patriote, taču viņa neieredzēja boļševikus vēl vairāk nekā mans tēvs, jo viņas piederīgie smagi cieta Staļina represijās – tēvs un brāļi tika izsūtīti. Vienlaikus māte pārņēma ļoti daudzas latviešu tradīcijas un galu galā Stradiņa slimnīca, kur viņa gadiem ilgi strādāja, padomju gados bija latviskuma bastions – visi ārsti bija latvieši, un viņa ar tiem lieliski satika.

Lielākā daļa krājuma autoru pārstāv humanitārās zinātnes. Kāpēc nav rakstu par ekonomiku, lauksaimniecību?

Krājums ir veidots valsts pētījumu programmā Nacionālā identitāte, kura finansējumu piešķir humanitāro jomu zinātniekiem. Programmā nav paredzēts finansējums ne ekonomikas, ne lauksaimniecības, ne mežzinātnes pētījumiem. Programmas zinātnieki skaudīgi skatījās, lai citu jomu pētnieki viņu naudu neapēstu. Manos rakstos par augstāko izglītību un zinātni liela loma pievērsta fizikai, ķīmijai, matemātikai. Ceturtajā krājumā ir ekonomistes Raitas Karnītes raksts par tautsaimniecību. Demogrāfs Pēteris Zvidriņš, kas nav saistīts ar programmu, uzrakstīja labu pētījumu par demogrāfiju. Jāuzsver, ka savulaik bijušais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis atņēma finansējumu – 50 000 latu šā krājuma izdošanai. Ja nebūtu latviešu uzņēmēju, kuri ziedoja aptuveni 40 000 eiro, krājums nebūtu ieraudzījis dienasgaismu.

Mums ir doma izdot to arī angļu valodā, un tad gan, manuprāt, līdzās jau veiktajiem pētījumiem jābūt rakstiem par to, kas ir Latvija un kāda ir tās ģeopolitiskā situācija. Nevienas grāmatas ne angļu, ne krievu valodā par Latviju nav. Varbūt pat svarīgāk būtu izdot grāmatu krieviski, jo Krievijā ir milzīga dezinformācija par Latviju.

Starptautiskajā zinātnisko institūtu izvērtējumā LU Latviešu valodas institūts un Latvijas vēstures institūts, kuru pētnieki ir krājuma rakstu autori, novērtēti zemu. Kāpēc?

Trijiem no četriem mūsu krājuma sējumiem autori nāk no zinātniskajiem institūtiem, kuri novērtēti ar divnieku. Tas divnieks nozīmē, ka viņi ir adekvāti spēlētāji nacionālajā līmenī. Vienīgi Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts novērtēts ar četrinieku, kas nozīmē, ka tas ir starptautiski atpazīstams. Starp citu, Technopolis group (Lielbritānijas uzņēmums, kas pēta zināšanu radīšanu un to praktisku izmantošanu un bija iesaistīts Latvijas zinātnisko institūtu izvērtējumā), uzzinājis, ka tiek gatavots pētījums par latviešu valodas gramatiku, bija izbrīnīts, kādēļ mums tas svarīgs. Technopolis mūsu krājumu droši vien arī novērtētu ar atzīmi starp 2 un 3. Nacionālie aspekti Eiropā vairs nav populāri. Eiropas fondu finansējumu nevar izmantot nacionāliem pētījumiem.

Jūsuprāt, pētījums, piemēram, par latviešu vārda cilmi baltu valodas pētniekiem ārpus Latvijas nebūtu interesants?

Ja šāda pētījuma veikšanā būtu iesaistīti arī Lietuvas zinātnieki, iespējams, tas kā reģionāls projekts saņemtu Eiropas finansējumu. Taču, ja es Eiropas fondos pieprasītu naudu pētījumiem, kas saistīti ar nacionālās identitātes veidošanos, nedabūtu ne centu. Tādēļ arī krājums izdots, liekot lietā Latvijas valsts pētījumu programmas finansējumu. Es uzskatu, ka pētījumi nacionālās identitātes apzināšanai ir nacionālas valsts atbildība.

Jāatzīst, ka pat man būtu grūti uzrakstīt akadēmisku pētījumu angļu valodā. Humanitārajos institūtos daudziem būtu grūtības uzrakstīt pētījumus angļu valodā. Šie institūti ar cilvēkiem viņu vecumā nevar konkurēt Eiropā. Ko darīt – Latvija ir vecu cilvēku zeme, arī zinātnē. Daudzi jaunās paaudzes vēsturnieki brauc uz Norvēģiju mežus cirst, jo tur var vairāk nopelnīt nekā Latvijas zinātnē. Pētījumi par viduslaiku pilīm Latvijā vai to, kā vācieši ieņēma Tērvetes pili – šie jautājumi ir pārāk lokāli, lai Eiropa tos finansētu. Domāju, tagadējā izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete humanitārajām zinātnēm kaut ko atmetīs, bet patiešām atmetīs šā vārda vistiešākajā nozīmē.

Pirms intervijas jūs bijāt iesaistīts diskusijā par Satversmes preambulu. Kāds ir jūsu viedoklis par tās nepieciešamību?

Pašreizējais teksts mani apmierina. Tur ir pieminētas demokrātiskās vērtības. Es gan īsti nesaprotu, kas ir «latviskā dzīvesziņa», tas ir dievturu lietots jēdziens. Arī par atsauci uz kristīgajām vērtībām būtu vērts vēl diskutēt. Es pat īsti nezinu… Ja par to diskutē, ir sabiedrības spiediens, ka vajadzīga Satversmes preambula, ir vēlme to pieņemt, tad preambulu pēdējā versijā varētu pieņemt. Bet vai vajadzētu? Vai vajadzētu to pieņemt pašlaik? Vai Saeima ir morāli tiesīga to darīt? [Preambulas pieņemšana] ir juridisks, politisks jautājums. Kāds cits Saeimas sastāvs var preambulu atcelt. Neesmu pārāk liels preambulas atbalstītājs, bet noteikti neesmu arī pretinieks. Katrā gadījumā Satversmes preambulai vajag sabiedrību vienot, nevis šķelt.

Jūs esat kādreiz atsaucies uz 1841.gadā vācu ģeogrāfa un etnogrāfa J.G.Kola rakstīto, ka dažās muižās latvieši ir izolēti un brutāli, citviet godīgi un civilizēti. Taču vispār latviešus nicinot par nevīrišķību un gļēvulību. Kādi, jūsuprāt, ir latvieši mūsdienās? 

2009.gadā, visdziļākajā krīzes laikā, 59% latviešu bija apmierināti ar dzīvi. Pērn – 68%, kamēr Eiropas Savienībā vidēji – 75%. Manuprāt, tas liecina par latviešu pieticību. Vidējais latvietis dzīvo nesalīdzināmi sliktāk par vidējo eiropieti, bet ir gandrīz tikpat apmierināts ar dzīvi. Tomēr mani ļoti uztrauc emigrācija, demogrāfija un tas, ka Latvija kļūst par vecu cilvēku zemi. Polarizētu zemi, kur dzīves līmenis pilsētās un laukos ļoti atšķiras. Nekad Latvijas vēsturē nav bijis tā, ka lauki izmirst. Domāju, esam krustcelēs. Ja izdosies saimniecību tuvākajos 10 – 15 gados pacelt, ja izdosies izveidot mehānismu, kas motivēs emigrējušos latviešus atgriezties Latvijā, būs labi. Ja tas netiks panākts, būs jāceļ mūsu izglītības līmenis, prasmju un uzņēmības pakāpe. Jācitē Rainis, kurš teica, ka latvieši ir daudz apdāvinātāki par krieviem, vāciešiem un šveiciešiem.

5 latvieša īpašības

Čaklums, darbīgums
Apdāvinātība
Pacietība, iecietība, nevardarbība
Sīkstums
Skaudība

Ir iesaka

Posted on februāris 12, 2014 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi


IZRĀDE. VASARNIEKI RĪGAS KRIEVU TEĀTRĪ. Režisors Elmārs Seņkovs piedāvā mūsdienīgu pazīstamās Maksima Gorkija lugas versiju. Ļaudis no smacīgās pilsētas izbraukuši uz vasarnīcu, viņi ir pārliecināti, ka pelnījuši atpūtu un mieru. Taču konflikti un kolīzijas izraisās tik asas, ka miermīlīgais vasarnieku stāsts pārvēršas detektīvā un mīlas dēkā. Biļetes cena € 5-10. Bilesuserviss.lv

IZSTĀDE. MIKALOJS KONSTANTINS ČURĻONIS UN RŪDOLFS PĒRLE MUZEJĀ RĪGAS BIRŽA. Divu spilgtu 19. un 20.gadsimta mijas mākslinieku – Rūdolfa Pērles un Mikaloja Konstantina Čurļoņa – darbi veido simbolisma virzienam raksturīgo fantastisko tēlu, ilgpilno noskaņu pasauli, kur zemapziņai, sapņiem ir ļauts pieņemt reālus apveidus. Tematiskie motīvi – daba un senvēsture – abiem ir atslēga, lai tiektos izprast lietu un parādību būtību. Lnmm.lv

OPERETE. KLĪVIJA KULTŪRAS PILĪ ZIEMEĻBLĀZMA. Rīgas Muzikālajā teātrī veidotais uzvedums atdzīvina operetes žanru. Pazīstamā mūziklu un kino mūzikas komponista Niko Dostāla operetes iestudējumā piedalās iemīļots mākslinieku ansamblis – Klīvijas lomā pašlaik Parīzē dzīvojošā Silga Tīruma vai Sonora Vaice un Inga Šļubovska, viņu skatuves partneri būs Ingus Pētersons un Nauris Indzeris, izrādē iesaistīti pazīstami skatuves mākslinieki. Biļetes cena € 7-15. Bilesuparadize.lv 

KONCERTS. BONOBO KONCERTZĀLĒ PALLADIUM. Latvijā pirmo reizi viesosies britu mūziķis, elektroniskās mūzikas dīdžejs Saimons Grīns jeb Bonobo. Kopā ar grupu, kas piedalās koncertturnejā, mūziķis atskaņos kompozīcijas no piektā albuma The North Borders. Lai klausītāji varētu pilnībā izbaudīt skanējumu, organizētāji sola, ka koncertzāle tiks aprīkota ar izcilu apskaņošanas sistēmu. Biļetes cena € 34,86-39,84. Ticketpro.lv

Jaunākās filmas

Posted on februāris 12, 2014 by - Kino

 


oo Robokops / RoboCop. Lielākā daļa skatītāju noteikti uz filmu dosies nostalģijas vadīti, lai pārfilmējumu salīdzinātu ar 1987.gadā uzņemto tāda paša nosaukuma oriģinālu. Protams, «apdeiti» ir jūtami – 2014.gada Robokops dižojas ar spicākām tehnikas rotaļlietām un pēc pēdējo laiku standartiem ir padarīts glancētāks. Taču 80.gadu lente spēja iegult kinožanra vēsturē, turpretim jaunā līdzinās tūkstošiem citu un pavisam droši taps aizmirsta kā kārtējais mēģinājums nopelnīt uz vecu lauru rēķina. Kino no 14.februāra.

oo Bezgalīgā mīlestība / Endless Love. Jauneklīgs, ārkārtīgi naivs romantiskais pastāsts tīņiem un citiem «lielajiem bērniem» Valentīndienas «sezonā». Paredzamais sižets iztapīgi apmierina skatītāja vēlmes par stāsta attīstību vēlamajā virzienā, tāpēc derēs tiem, kas lūko pēc «nedomājamas» laika pavadīšanas. Citādi tā ir pārmērīgi dramatizēta, triviāla modernā pasaka. Kino no 14.februāra.

o Sātana atnākšana / Devil’s Due. Filma nevis biedē, bet drīzāk atbaida. Rodas iespaids, ka tās veidotāji ir salasījuši žanra «ejošākos» trendus un, cerot uz kādu brīnumu, tos samaisījuši šajā kokteilī. Vājš stāsts ar attālu iedvesmu no Polaņska leģendārās lentes Rozmarijas bērns švakā izpildījumā. Kino no 14.februāra.

Ziemas pasaka / Winter’s Tale. Brīnišķīgā prāta oskarotā scenārista Akivas Goldsmana «mīļprojekts», viņa debija lielekrāna režijā, kam studija Warner Brothers piešķīra 46 miljonus dolāru. Romantiskās fantāzijas drāmas sižets stiepjas no 20.gadsimta sākuma līdz mūsdienām un stāsta par smagi slimas sirsdsdāmas glābjošu zagli ar reinkarnācijas spējām. Aktieri Kolins Farels un Rasels Krovs, protams, vilina noskaidrot, kas tad īsti ir šis stāsts – trakums vai pozitīva fantāzija. Neesmu redzējusi. Kino no 14.februāra.

Tā lieta ies!

Posted on februāris 12, 2014 by - Rīga 2014

Sestdien iepretim viesnīcai Radisson uz Daugavas ledus plānots skijoringa karnevāls. Šim sporta veidam Latvijā ir sena vēsture

Par motoskijoringu Latvijā – sporta veidu, kurā pa sniega vai ledus trasi aiz motocikla, turoties piestiprinātā virvē, tiek vilkts slēpotājs – pirmās ziņas atrodamas jau pagājušā gadsimta 30.gados. «Uz Alūksnes ezera ar Harley Davidson motocikliem šādā veidā izklaidējušies 7.Siguldas kājnieku pulka virsnieki. Savukārt 70.gados tas kļuva par vienu no Latvijas nacionālajiem sporta veidiem,» aizrautīgi stāsta skijoringa pazinējs, sporta entuziasts Aleksandrs Briedis. Viņš ir pārliecināts, ka par skijoringa seno vēsturi liecina kalnu alās atklātie zīmējumi «ar ādās tērptu cilvēku aiz mežonīga, krēpēm noauguša zirga, kurš turas uz zvērādām apšūtām slēpēm». Tiem seko liecības par slēpotājiem aiz ziemeļbriežiem. 

«Polārajā olimpiādē, kurā piedalās ziemeļu tautas ar saviem tradicionālajiem sporta veidiem, tajā skaitā aleuti ar tomahauku mešanu, viena no distancēm joprojām ir braukšana uz slēpēm aiz ziemeļbrieža. Astoņdesmito gadu sākumā arī motoskijoringu kā disciplīnu izdevās iekļaut polārajā olimpiādē. Mājup vedām 95% medaļu,» atceras Briedis.

Latvijā skijoringa pirmsākumi meklējami 30.gados. «Žurnālā Aizsargs viens no interesantākajiem virsrakstiem ir Slēpojums aiz motocikla, zirga un lidmašīnas pa Madonas Baznīcezeru,» saka Briedis. Savukārt pirmās oficiālās sacensības bija plānots organizēt 1938.gadā. Treniņi sekmīgi notikuši Rīgas Hipodromā, taču pēkšņi uznāca atkusnis. Nav palīdzējuši arī Rīgas policijas mobilizētie ormaņi, kuru uzdevums bija vākt sniegu no pilsētas ielām un vest uz hipodromu, lai glābtu sacensības.

Kad notikušas pirmās skijoringa sacensības Latvijā, īstas skaidrības nav. Sporta entuziasts Alfrēds Leja rakstījis, ka 1948.gadā Aizputē esot notikušas skijoringa sacensības, par kurām vēstījusi arī vietējā prese. Savukārt pats Briedis par pirmajām ilgi uzskatījis laikrakstā Padomju Venta uzietās ziņas, ka 1951.gadā Ventspilī automotokluba priekšnieks Fogelis rīkojis sacensības uz aizsalušās Ventas ledus. Par Rīgu gan šaubu nav. «Mēs, motokluba Bieriņi biedri, izlasījuši par izklaidēm Vācijas kalnu ciematiņā, kur slēpotāji aiz motocikla vilkti pa kalnu ielām un vietējiem dīķiem, nolēmām izmēģināt šo ārzemju sporta veidu, neko nezinādami par tā vēsturi Latvijā,» stāsta Briedis. 

Sacensībās 1963.gada 15.decembrī Uzvaras parkā piedalījās Rīgas Politehniskā institūta motosekcijas komanda, kuru vadīja vēlākais Latvijas Sporta federācijas padomes priekšsēdētājs un Latvijas Motosporta federācijas priekšsēdētājs Valdis Kleinbergs, viņa nākamā dzīvesbiedre Rūta Meinarde, Latvijas Fizkultūras institūta studenti. Piedalījās arī sporta meistars Andris Kļaviņš ar kalnu slēpotāju Viesturu Kraukstu, kurš vēlāk kļuva par Fizkultūras institūta slēpošanas katedras vadītāju, zina stāstīt Briedis. Sacensības vēroja motosportists, piecpadsmitkārtējais PSRS čempions Kārlis Ošiņš, kura vārdi «tā lieta ies!» kļuvuši par svētību skijoringa turpmākai attīstībai. Neilgā laikā skijorings no dažām ekipāžām izauga par Latvijas PSR nacionālo sporta veidu, kas arī tika oficiāli apstiprināts. 1972.gadā tam kopā ar novusu un kastingu, savdabīgu makšķerēšanu no telpās novietotiem akvārijiem, piešķīra republikānisku statusu. 

Latvijā skijorings kļuva tik populārs, ka uz sacensībām sāka braukt arī citu PSRS reģionu pārstāvji, tajā skaitā no Murmanskas apgabala, Igaunijas, Lietuvas, pat no Kamčatkas, lidmašīnā vedot līdzi motociklus un slēpes, atceras Briedis. «Kolhozi uzskatīja par goda lietu turēt savu skijoringa komandu, jo tas bija lielisks mehanizatoru izklaides līdzeklis ziemā, lai viņi nenodarbotos ar mazāk aktīviem sporta veidiem,» smejas sirmais sporta entuziasts. «Tā vietā, lai traktoristi aiz garlaicības nodzertos, viņi trenējās un piedalījās sacensībās.»

Regulāras skijoringa sacensības mūsdienās rīko Latvijas Motosporta federācija un Latvijas Skijoringa federācija, kā arī, ja laikapstākļi būs labvēlīgi, visu februāri un martu katru nedēļas nogali notiks Rīgas atklātais skijoringa čempionāts. Tajā var piedalīties jebkura ekipāža – motocikla vadītājs kopā ar draugu uz slēpēm. «Skijorings ir demokrātisks sporta veids. Ja kopā uz ledus trases saliks jaudīgu mūsdienu motociklu un 70.gados populāro Javu, pirmajam jauda aizies, karsējot ledu un buksējot uz vietas, un arī retrobraucamrīka vadītājs var nonākt līdera godā,» saka Briedis. Ekipāžas veiksme atkarīga no komandas savstarpējās sadarbības un meistarības.

Skijoringa karnevāls

Sestdien, 15.februārī, ja laikapstākļi būs labvēlīgi, Daugavas akvatorijā pie AB dambja plkst.12 sāksies skijoringa karnevāls. Būs apskatāmi retro motocikli, sākot ar 30.gadu modeļiem, gājiens noslēgsies ar mūsdienu motocikliem, sniega motocikliem un kvadracikliem. Maskās tērptās ekipāžas sacentīsies gan rallijā, gan stafetēs. Performancē Skijoringa desants sasaistē vilkti slēpotāji iebruks Klīversalas līcī ar mērķi «ieņemt» objektu Noass, atainojot reālu Otrā pasaules kara epizodi Somu līcī un tādējādi iepazīstinot ar skijoringa militāro pielietojumu. Pasākuma apmeklētāji varēs mēģināt apgūt skijoringu, konsultantu klātbūtnē iejusties ekipāžas lomās un piemiņai nofotografēties ar skijoringa zvaigznēm. Tiks izvēlēta Miss skijorings un Miss skijoringa skatītāja.

Mazliet jāiespringst

Posted on februāris 12, 2014 by - Rīga 2014

Komponistu Jēkabu Nīmani (33) pirms trīspadsmit gadiem Jaunā Rīgas teātra garderobē pamanīja Alvis Hermanis. Kopš tā laika Jēkabs raksta mūziku dažādiem mākslas projektiem, nu radījis kameroperu Līsistrate

Es atceros, ar kādu labpatiku, teātra zālei slīgstot tumsā, dziesmas ritmā viegli šūpojās Rīgas Laika žurnālista Ulda Tīrona galva. 2006.gada 15.septembrī Jaunajā Rīgas teātrī sāka izrādīt Alvja Hermaņa izrādi Latviešu mīlestība. Dziesmu Guna uz skatuves izpildīja Jēkabs Nīmanis (ar ģitāru) un Andris Keišs (ar elektrisko ģitāru). Vārdi – Vilis Daudziņš, mūzika – Jēkabs Nīmanis. «Tavi gaišie mati tek pāri pleciem. Tavas gaišās acis raugās man pretī. Guna… Āā, tu esi mana Guna.» Izrāde – dzīvē noskatīti stāsti par attiecībām, ko izspēlē aktieri – kļuva ļoti populāra. Vēlāk trupa šo izrādi parādīja arī citur pasaulē. Mājās to spēlē aizvien un katrā izrādē Nīmanis ar Keišu dzied Gunu, saņemot skaļas ovācijas. 

Plašāk Jēkabu sāka pazīt tieši pēc Latviešu mīlestības, lai gan Jaunajā Rīgas teātrī viņš jau 2002.gadā veidoja muzikālo noformējumu izrādei Stāsts par Kasparu Hauzeru, kurā nu jau aizsaulē aizgājušais aktieris Māris Liniņš nospēlēja savu mūža lomu. Jauko teātra garderobistu sarkanā vestē, kurš studēja Mūzikas akadēmijā un darbinieku pasākumos vienmēr uzdziedāja, ievēroja Alvis Hermanis. «Viņš pienāca klāt uz teica, man Stāstam par Kasparu Hauzeru vajag variācijas par Debisī piecām klavierēm. Man nevajag Sofiju Gubaiduļinu, man vajag no savas vides. Tu akadēmijā mācies, te strādā – uztaisi!»

Trauslais gaišmatis ar sapņainām acīm studēja klarnetes spēli un darbojās savā underground pankroka grupā Pest of a Child. Viņam tolaik bija 20 gadu. Rokas notrīcēja, saņemot piedāvājumu no Hermaņa. «Taču, ja man piedāvā darbu, ko nekad neesmu darījis, momentā piekrītu. Ambīcijas ir augstas, kaut gan baiļu faktors arī,» atzīstas Nīmanis.

Viens no viņa lielākajiem izaicinājumiem desmit gadus vēlāk bija muzikālās partitūras radīšana Kirila Serebreņņikova izrādei Voiceks Nacionālajā teātrī 2012.gadā, par to Jēkabs saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā gada labākais mūzikas autors.

Nu viņš sacerējis kameroperu Līsistrate, kam pēc sengrieķu dramaturga Aristofana darba motīviem libretu rakstījusi dzejniece Inese Zandere. Aristofana satīrā sievietes apņemas panākt miera noslēgšanu. Lai piespiestu savus karojošos vīrus izbeigt karu, viņas izmanto celibātu. Zanderes libretā ir atsauce uz 90.gadu notikumiem Kosovā, Balkānu sievietes it kā aicina Līsistrati palīgā cīņā pret kara bezjēdzību un miera nepieciešamību. Pirmizrāde Dzelzceļa muzejā notiks Valentīna dienā, 14.februārī.

Par izrādi Jēkabs stāsta: «Man tas ir starpžanrs starp komiski ironisko un dramatiski filozofisko, un būtībā – starp oriģinālā aprakstīto politiskās krīzes risinājuma modeli un pārdomām par šo tēmu. Manuprāt, tēmas aktualitāte nemazinās, tā ir neatrisināta problēma kā Senajā Grieķijā, tā mūsdienu attīstītajās politiski sociālajās struktūrās, kuras sevi ieceļ par kārtības uzturētājiem un situācijas stabilizētājiem vai arī, vistradicionālākajā gadījumā, pasludina Dievu un taisnību esam savā pusē un tā vārdā sēj iznīcību un postu. Vienmēr būs aktuāls jautājums, kā atbildēt uz dažādu pasaules uzskatu, reliģiju, sociālo slāņu, varas struktūru konfrontāciju, kurā gribot vai negribot tiek iesaistīti visi.»

Pasūtījumi komponistam kļūst aizvien sarežģītāki, un Nīmanis tiem visiem saka – jā.

Aizrautīgs un apdāvināts

Ja nu jūs Jaunā Rīgas teātra izrādes apmeklējat vismaz kopš 2000.gada, mēteli garderobē, visticamāk, esat saņēmuši arī no Jēkaba Nīmaņa rokām. Dzīvespriecīgais čalis, kurš mācījies privāti pie Maijas Einfeldes, tajā laikā studēja Mūzikas akadēmijā. Vajadzēja piestrādāt, jo «90.gados mums nevienam nebija naudas, un meklēju iespējas». Katru otro vakaru Jēkabs teātra garderobē šaudījās kā bulta, numuriņu kaudzīti plaukstā. «Motivācija šādiem darbiem parasti ir spēle. Man nebija ko vakaros darīt. Teātra garderobē strādāja viena mana draudzene, un tā es kļuvu par pirmo puiku – teātra garderobistu. Tur maksā tik maz, ka strādā tikai tie, kas mīl teātri. Mana alga tajā laikā bija 20 latu. Vēl septiņi lati stipendija,» viņš atceras. «Bet atmosfēra! Garderobē mums bija ļoti labs kolektīvs. Tie ir mani draugi uz mūžu.» Ieraudzījis teātra Kamerzālē klavieres, Jēkabs kādā darbinieku pasākumā pie tam piesēdās. «Pats uzstājos ar koncertu. Līdz tam tur neviens neko tādu nebija darījis.» 

Nekad nevar zināt, kāds sīkums, šķietami nebūtisks notikums var aizvest pie lieliem mērķiem. Tā notika arī ar Jēkabu – viņu pamanīja Alvis Hermanis. Kad režisors piedāvajis uzrakstīt mūziku Kasparam Hauzeram, Jēkabs sākumā gribējis atteikties. «Tajā laikā gandrīz nemaz nekomponēju, varbūt viena Pest of a Child dziesma bija mana.» Grupas nosaukums tulkojumā nozīmē – slikti audzināts bērns. Jēkabs bija labi audzināts. Skolas laikā – ar labām sekmēm ķīmijā, kopš 12 gadu vecuma apmeklēja mūzikas skolu, kur mācījās bez mazākās piespiešanas, ar baudu. «Audzināšanas ziņā esmu diezgan parasts cilvēks,» viņš spriež. «Nāku no drīzāk proletāriskas vides, manā ģimenē nav mākslinieku. Kad biju bērns, pieci cilvēki dzīvojām divās istabās – ar vecvecākiem, māti, māsu. Tēvs mūs apciemoja, bet viņam bija cita ģimene. Starp citu, mans pusbrālis ir Jānis Nīmanis, slavenais kalējs no Cēsīm. Kaļ cirvjus.» Jēkaba māsa spēlē oboju, absolvējusi Mūzikas akadēmiju.

Draugiem.lv noklausos Pest of a Child dziesmu listi. Vislabāk patīk Lielveikalos, Jēkabs to suģestējoši izkliedz. «Jaunībā klausījos smagu mūziku, ļoti patika Sepultura. Man patīk arī tāds interesants pank-roka veids kā hardcore. Vecā, Ņujorkas stila. Kad biju pankroka kultūrā deviņdesmitajos, tā bija ļoti veselīga vide.» Staigāja, skarbi ģērbts? «Nē, nē. Man desmit dienas bija dredi. Bet tas tā…» Seko interesanta, īsa lekcija: «Ir 80.gados Anglijā radies pank-roks, kas sludina destrukciju, iet uz nihilismu. Man patīk, kā tas skan, bet idejiski esmu tuvs pankrokam, kas radās 1989.gadā Amerikā. Tas sludina atteikšanos no narkotikām, veselīgu dzīvesveidu. Apliecina vērtības. Grupa Operation Ivy – viņi bija šā žanra pionieri, sāka izmantot arī [Jamaikas] ska stila elementus. Sociālais konteksts bija interesants – viņi runāja par problēmām, kas ir viņu paaudzē, bet ne caur nihilismu. Piedāvāja risinājumus. Mēs, starp citu, šajā žanrā izpildījāmies ar manu grupu. Mums nebija raksturīga piedzeršanās koncertos.»

Šogad Jēkabs RISEBA studentiem pasniegs mūzikas komunikāciju. Par mūzikas vēsturi, stiliem viņš var runāt stundām. Ir interesanti klausīties. Aktieris Vilis Daudziņš, kurš kopā ar Jēkabu strādā kopš Kaspara Hauzera laikiem, saka: «Viņš dzīvo mūzikā. Lieto ļoti daudz mūzikas instrumentu, piedalās dažādos projektos.» Uz skatuves Jēkabs spēlē indiešu mūzikas instrumentus Māras Ķimeles izrādē bērniem Nijaramas pasakas. Ar skaņas instalāciju piedalījies 2011.gada Prāgas scenogrāfijas kvadriennālē. Sarakstījis opusu Latvijas Radio korim. Mūziku tādām godalgotām izrādēm kā Voiceks Nacionālajā teātrī, Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās Valmieras teātrī. Mūziku Žaņa Lipkes memoriālam Ķīpsalā.

Šajās brīvdienās – naktī pēc Līsistrates pirmizrādes – Jēkabs ar paša nodibināto grupu Jakob Noiman Festival Band spēlēs Mākslas akadēmijas karnevālā.

Nu pierimuši treknie gadi, kad pēc Latviešu mīlestības katrs otrais «jauno un stilīgo» pāris savās kāzās gribēja aicināt Nīmani. «Kāziņas spēlēju,» viņš aktīvi māj ar galvu. Pirms trīs gadiem iznāca disks Dziesmas par mīlestību, kur 12 dziesmas ar Viļa Daudziņa vārdiem dzied Jēkabs un Andris Keišs. Komponists pats disku producējis un izdevis, to var iegādāties tikai Rīgas galerijā Istaba, un arī par velti klausīties internetā. Interesanti, ka sākotnēji, kad Jēkabs izrādei Latviešu mīlestība uzrakstītās mīlas dziesmas atskaņojis Alvim Hermanim, režisoram tās nav patikušas. Izņemot Gunu. Pēc nedēļas Jēkabs tomēr saņēmis telefona zvanu: piedod, noklausījos vēlreiz, tās tomēr ir ļoti labas! Mana mīļākā dziesma no visām, ko Jēkabs šajā žanrā radījis, ir Tulpītes, tā sākas šādi: «Man rokās novīst tulpītes. Tās domātas ir tev. Es labāk šite nomirstu, kā iedodu tās tev. Tu otrā solā apsēdies. Es trešajā aiz tevis. Nu, lūdzu, lūdzu paskaties. Man grūti ir bez tevis.» Jēkabs savas mīlas dziesmas komentē tā: «Žanrs ir nesaprotams. Mēs nespēlējam neko tādu, ko paši nespējam projicēt uz sevi. Mūsu izpausme ir galēji patiesa, atkailināta. Nekautrējamies būt neveikli, kļūdīties. Ja sasniedz šo stāvokli, māksla iegūst lielu tiešumu. Tiešums mākslā bieži vien tiek apslāpēts ar centieniem padarīt sevi labāku, nekā esi.»

Viņam iekrājies arī materiāls bērnu albumam un otrs, ar nosaukumu Aizejot. «Izklausās dīvaini, bet tēma ir nāve – es to uztveru citādi nekā daudzi cilvēki. Nedepresīvi. Nekas nav dabiskāks par piedzimšanu un nāvi. Par šiem diviem elementiem nav jābaidās runāt,» viņš saka.

Nekādi augstumi neeksistē

Kolēģis Vilis Daudziņš Jēkabu raksturo kā «gaišu un tolerantu cilvēku, kurš vienmēr izdarīs to, ko solījis, par to es viņu ļoti cienu». Ieaudzis teātra vidē, kur vēl pirms trīspadsmit gadiem, pēc pirmizrādes Stāsts par Kasparu Hauzeru saņemot skatītāju aplausus, domājis: «Es ar tiem cilvēkiem, ko visu laiku esmu apbrīnojis zāles tumsā, nu stāvu kopā uz skatuves, viņi ar mani runā, un ir tādi draudzīgi.» 

Jēkabs ir viens no pazīstamākajiem jaunās paaudzes māksliniekiem, taču Vilis Daudziņš ievērojis, ka viņa raksturā panākumi nav mainījuši kādu ļoti patīkamu īpašību: «Viņš nekad sevi nepozicionēs kā pirmo, galveno. Vienmēr rēķināsies ar citiem.» To pašu par kolēģi un draugu kopš studiju laikiem saka komponists, martā gaidāmā operas jauniestudējuma Mihails un Mihails spēlē šahu autors Kristaps Pētersons – izpalīdzīgs, atbildīgs, labs komandas biedrs. «Esam draugi, jo mani interesē viņa domas ne tikai par mūziku un teātri, bet par dzīvi vispār. Jēkabs dzīvi tver pa savam.» 

Man gribējās Jēkabam uzdot dažus pavisam vienkāršus jautājumus par mūziku un dzīvi – nevis kā komponistam, profesionāli, bet cilvēcīgi.

Kāda mūzika tev patīk?

Ir mūzika, kas rezonē ar tevi, un ir sveša, kas šķiet liekvārdīga – tā runā par to, kas tev nav interesants, un gribas uzreiz novērsties. Arī Latvijas radio 2 mūzika var būt laba noteiktā kontekstā. Varbūt man prasītos, lai tāda mūzika cilvēkiem tiek piedāvāta pēc iespējas mazāk, bet tā būtu liela iedomība – norādīt citiem, kas viņiem jāklausās. Tā ir elementāra cieņa pret citu viedokli, kas mums sabiedrībā ļoti pietrūkst. Padomju mantojums dalīt – pareizi, nepareizi. Vienīgais, ko, patiešām uzkāpjot augstumos, var pamanīt – ka tā visa ir iedomība. Augstumi neeksistē.

Ko tev dod skats bez augstprātības?

Piemēram, atklāju amerikāņu kantrī dziedātāju Modžo Niksonu. Viņš 80.gadu beigās bija aktīvs. Uzzināju par amerikāņu kantri pilnīgi no jauna. Ir priekšstats, ka tā ir mūzika cilvēkiem ar mazām prasībām pret mākslu. Bet īstajā būtībā to izpilda komediants – cilvēks, kurš izklaidē publiku. Šajā žanrā ir ļoti asprātīgi cilvēki, sociāli asas tēmas spēj paust mūzikā. Viņiem ar rokenrolu ir lielāka saikne nekā Latvijas radio 2. Ja es būtu palicis stereotipos «mani neinteresē kantri!», es nekad nebūtu uzzinājis par brīnišķīgiem māksliniekiem, kas mani spēj uzrunāt.

Vai Latvijas radio 2 tevi nav centies uzrunāt?

Viņi jau tāpat ir pārblīvēti ar informāciju, cilvēki paši viņiem visu laiku piedāvā savu mūziku. Es nepiedāvāju. Tas ir ierobežots loks, kas klausās manas dziesmas. Savus ierakstus izplatu nenormāli minimāli. Tikai divās vietās Rīgā tos var nopirkt. Nē, tikai vienā, jo esmu par slinku, lai piekopētu klāt un pārdotu vairāk.

Vai mēdz krist galējībās, piemēram, atpūšoties pēc smaga darba cēliena?

Es kontrolēju situāciju. Vienu vakaru varu pasvinēt, bet zinu, ka nedēļu pēc tam strādāšu. Manī nav tieksmes uz galējībām. Gribas būt pie skaidras apziņas. Vispār es domāju, ka evolūcijas procesā cilvēcei vajadzētu virzīties prom no apreibināšanās stāvokļa, jo jutekļi tiek notrulināti. Ja gribam uztvert pasauli visā skaistumā, kā tā radīta, to vislabāk darīt pie pilnas apziņas, kas nav kairināta ar ķīmiskām vielām. Tā nav moralizēšana, bet ļoti praktisks jautājums.

Ko tev patīk pagatavot vakariņās?

Draudzene – viņa ir bioloģe, zinātniece – gatavo daudz labāk par mani. Reizēm viņa man palūdz pagatavot «vokus», tad izpaužos. Vispār esmu praktisks cilvēks ar paviršības tieksmēm. Sadzīvē nepiešķiru uzmanību detaļām. Mākslinieciskā ziņā gan no paviršības ļoti izvairos.

Jēkabs neslēpj, ka uzrakstīt operu ir liels izaicinājums. «Varbūt tā būs izgāšanās. To nekad nevar zināt,» viņš nogroza galvu. Pats izrādē piedalās arī kā izpildītājs, spēlē orķestrī. Ko viņš ar savu Līsistrates muzikālo versiju vēlas pavēstīt? «Izrādē ir jautājums par ticību un izšķiršanos. Par to, ka mēs nekad nevaram zināt, vai ideja, kurai gribam ticēt, ir mūsu ticības vērta. Es atsaucos uz anarhistiem, viņiem ir sauklis – vai nu tev ir idejas, vai tu esi idejām! Kurā brīdī ir tava personīgā atbildība, un kurā brīdī to uzgrūd kādam ideologam? Tādi svarīgi jautājumi.» 

Viena no lielākajām Jēkaba priekšrocībām teātra mūzikas radīšanā ir lieliskā vides izjūta – viņa darbs izrādei spēj dot pavisam jaunu, spēcīgu un savdabīgu rakursu. «Es vienmēr paļaujos uz likteni. Kad mani pieaicina rakstīt mūziku, tas ir aicinātāju lēmums. Mans uzdevums ir izpildīt programmu,» viņš pieticīgi saka. Līdz šim Jēkabam esot veicies ar pasūtītājiem, jo vienmēr projektos varējis pateikt to, kas viņam svarīgi. «Ja nevarētu, es atteiktos.»

 

Līsistrate

Kameroperu veido Latvijas, Vācijas un Šveices māksliniekukomanda. Tās pamatā ir sengrieķu dramaturga Aristofana 411.gadā p.m.ē. tapusī luga, kas stāsta par sievieti, kura, gribēdama pārtraukt karadarbību, pierunā grieķietes boikotēt seksu. Tiks rādītas divas kameroperas versijas – komiskā un traģiskā. Traģiskās daļas libreta autore Inese Zandere, režisore Kristīne Siris (Šveice), komponists Jēkabs Nīmanis. Komisko operu veido režisore Zane Kreicberga, šveiciešu komponists Kaspars Evalds. Izrādē dziedās Kristīne Gailīte, Žanīna Hircela (Šveice), Roberts Kollers (Šveice), vokālā grupa Putni, vīru koris, kamerorķestris diriģenta Normunda Dreģa vadībā, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne. Izrādes 14., 15.februārī plkst.19 Dzelzceļa muzejā Rīgā un 16.februārī plkst.18 Liepājas teātrī. Biļetes cena € 20 Rīgā, € 4,27-17,07 Liepājā. Biļetes var iegādāties Bilesuparadize.lv

Putina selektīvais sapnis

Posted on februāris 12, 2014 by - Recenzija

Olimpisko spēļu atklāšana – glamūrs kičs par Krievijas vēsturi un kultūru

Soču olimpisko spēļu atklāšanas ceremonija bija paredzami grandioza. Kā vienmēr, šāda veida šovos tiek demonstrēti tehnoloģiskie un budžeta muskuļi, un, kā vienmēr, grūti izveidot vienotu māksliniecisko vēstījumu. Pasākums sabirst daļās, jo tajā ietvertas gan sporta delegāciju uznākšanas, gan oficiālās atklāšanas runas, gan ņemšanās ar olimpiskās uguns aizdegšanu. Protams, Soču stāsts ir īpašs, jo pirmsspēļu politiskā ažiotāža bija nokaitēta un vientuļais Putins no augstās tribīnes savā triumfā noraudzījās ar atturīgu patosu. 

Atklāšanas šovu veidoja veiksmīgas un ne tik veiksmīgas epizodes, bet interesantāk bija pētīt, kādu vēstījumu Putins grib raidīt pasaulei. Virsdoma ir skaidra – Putins sevi neidentificē ar Ļeņinu vai Staļinu, bet ar Pēteri I. Latvijai tā nav pārāk jauka ziņa, jo Pēteris I aktīvi «cirta logu uz Eiropu», un arī Putins uz to ir nadzīgs. 

Visiem patīk Oktobra revolūcijas un Lielā tēvijas kara šausmu un režīmu apiešana šovā un koncentrēšanās uz moderno Krieviju – no pagānisma uz pareizticību, no krievu baleta uz krievu avangardu. 

Savā ziņā bija jauki, ka nekādi tehnoloģiskie pārsteigumi Sočos skatītājus negaidīja. Varbūt tādi vienkārši vairs nav iespējami? Līdz ar to varēja koncentrēties uz saturu un māksliniecisko izpildījumu. Atklāšanas radošais direktors un autors bija Kremļa pirmā kanāla vadītājs Konstantīns Ernsts. Vēl atceros viņu kā lieliska autorraidījuma Matadors vadītāju, kurā viņš izsmalcināti stāstīja, piemēram, par Frānsisa Kopolas kinošedevru Mūsdienu apokalipse. Tagad Ernsts labu laiku atbild par pilnīgi citu «mūsdienu apokalipsi» – Krievijas Pirmo kanālu, vēlreiz pasvītrojot krievu iemīļoto paradoksu, ka Krievija ir valsts, kuru ar prātu neizskaidrosi. Tas arī ietekmēja pasākuma estētiku – glamūru kiču par Krievijas vēsturi un kultūru, ar kuru režīms grib identificēties pārējās pasaules acīs. 

Tā kā biju apsolījis uzrakstīt rakstu, centos cītīgi noskatīties atklāšanas pasākumu no sākuma līdz beigām, taču jāatzīstas, ka reizēm jutos paguris kā skatoties divas stundas garu Filipa Kirkorova klipu. 

Analizēt šova ideoloģisko vēstījumu bija interesanti, jau sākot ar krievu ābeces klipu, kur gozējās gejs Djagiļevs, ebrejs Šagāls un emigrants Nabokovs. Tas liecināja par skaidru vēstījumu Rietumiem. Man teju vai iespaidīgākā aina bija milzu valis, kas, saulei atkausējot ledājus, iepeldēja arēnā un savā vēderā slēpa pareizticīgo baznīcu kupolus. Tā pārauga košā pagāniskā masļeņicā, kuras izskaņā nogrimusī pilsēta pacēlās debesīs. «Tikai tie, kas ir dvēselē un sirdī tīri, atradīs ceļu uz neredzamo pilsētu» – vēstīts vienā no iespaidīgākajiem krievu mītiem Leģendā par neredzamo pilsētu Kitežu, kuras motīvos dziļi iekodētas pareizticīgo krievu dvēseles ilgas un kuri tika izmantoti vienā no skaistākajām pasākuma ainām. 

Iespaidīga bija pelēko viļņu videografika, pa kuru virzījās nedaudz smieklīgais Pētera Putina kuģītis. Viļņu video struktūra bija tik interesanta, ka pilnībā nojauca realitātes sajūtu, jo piedāvāja savā ziņā estētiski smalku risinājumu. 

Neko daudz nevaru teikt par Natašas Rostovas pirmo balli. Krievu balets, protams, ir augstā līmenī, taču nekādu emocionālu iespaidu neatstāja, jo skatuves realitātei domātā māksla mazliet pazūd stadiona bezgalībā. Haotiski izskatījās supremātiskais balets, jo izšķīda tik daudzos atsevišķos zobratos, trijstūros un lokomotīves elementos, ka zaudēja jebkuru jēdzienisku mērķtiecību. Tik vienkāršam šovam tas bija pārāk izkliedēti un zaudēja pasākuma mērogam vajadzīgo jaudu. 

Līdzīgi bija ar Maskavas celšanu un jauko 60.gadu noskaņu ainu ar mašīnām, ielām, padomju avīžu fontu nekaitīgiem vēstījumiem un Nikolaju Valujevu (pasaules smagsvara čempionu boksā) miliča Stjopas lomā. Emocionāli tas īsti neaizrāva, jo savā ziņā zuda vienkāršība un globālisms. Padomju stiļagas tomēr nav nekāds pasaules līmeņa zīmols, tikai vārga rokenrola atblāzma totalitārisma uzpūstā pozitīvisma apstākļos. Cita lieta – miera baložu balets, kurā visu izdarīja Čaikovska slavenā mūzika no Gulbju ezera. Tā bija otrā aina, kas, manuprāt, bija tīra un ļoti spēcīga, gluži kā medūzas, kuras stundām var vērot zili bezgalīgajos akvārijos.

Kāpostgalva

Soču šova radītāji slēpjas aiz nosaukuma Sapņi par Krieviju, taču tajā nav sapņa neprāta un no tā izrietošās brīvības. Šis sapnis precīzi atspoguļo pašus pelēkākos un garlaicīgākos Rietumu mietpilsoņa priekšstatus par Krieviju.

Sācies ar krievu ābeci, vizuāli glamūrais priekšnesums pārvērtās par vizuāli skaistu, skaļi skanošu, tukšu priekšnesumu intūristiem. Un tas precīzi atbilst mūsdienu Krievijai. Pilnīgas domāšanas apstāšanās režīms, savdabīgs intelektuālais black-out. Krievija atsakās strādāt ar jēgu, un tādā ziņā šis šovs bija simtprocentīga patiesība par šābrīža Krieviju. 

Es varu skatīties mazās meitenītes Ļubovas (ļubovj – mīlestība, no krievu val.) sapni, bet nevaru neredzēt uz mana rakstāmgalda stāvošo Timotija Snaidera Asinszemes eksemplāru vai lasītājam pazīstamāko Aleksandra Solžeņicina Gulaga arhipelāgu, kuru sausajās lapās ir izstāstīts tas pats stāsts, un emocijas, kas rodas no šādām lasāmvielām, ir noturīgākas par Putina sapni par Krieviju.

Nākamajā dienā pēc Soču spēļu atklāšanas nonācu Rīgas cirkū un, jau ierasti ostot dzīvnieku smaku, vērojot izcilus akrobātus un brīžam smieklīgo klaunu, aizdomājos par šovu atšķirību un jēgu. Jāteic, cirks atstāja daudz lielāku iespaidu, jo tur es redzēju īstas lietas, brīžiem neveiklas, brīžiem patiesu meistarību, brīžiem īstas dzīvības briesmas. Es lieliski atpūtos, bet ar jēgu – it kā kaut kam pieskāros, kaut ko aptvēru, smējos. Bet es nedarīju to pretdabīgo – es neizklaidējos. Manas smadzenes nebija spiestas darboties izklaides (!) režīmā. Mana galva nav kāpostgalva. Ar lielāko prieku sekošu sporta sacensībām, kurās vēl ir ieraugāma īsta enerģija un cīņa.  

Finālā vienīgais jēgpilnais pasākuma saturs, kuru man izdevās nolasīt, bija izteikti freidisks par varas un seksualitātes unisonu. Valdnieka mīļotā sieviete – vingrotāja Aļona Kabajeva ar degošu kaislību lāpu palīdz uguns liesmām izšļākties no fallveidīgās olimpiskās lāpas visas pasaules priekšā – Putina kosmiskajā orgasmā.

Ibsena iekustinātie

Posted on februāris 12, 2014 by - Recenzija

Olgas Žitluhinas dejas izrāde Ārā ir tik aizraujoša, ka skatītāji gatavi kāpt uz galdiem un dejot kopā

Parasti par dejas izrādēm nerakstu, it īpaši ja pēc pirmizrādes jau pagājis laiks. Tomēr šis ir īpašs gadījums. Olgas Žitluhinas Ārā tapusi, horeogrāfei sadarbojoties ar Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem – topošajiem horeogrāfiem -, un, manuprāt, ir, ja ne gluži teātrim, tad vismaz dejas teātrim piederīga. Patiesībā izjusto (tieši izjusto, ne saprasto vai uztverto) varbūt vajadzētu nodejot – pirmo reizi mūžā sastopos ar iestudējumu, kas tik pilnīgi balstīts kustības enerģijā, ka grūti to pārtulkot citā – teksta – loģikā. Fascinējoši! Un viegli saprast, kāpēc ar izrādi aizraujas gluži vai katrs, kas to noskatās.

Olga Žitluhina iedvesmojusies no Henrika Ibsena lugas Brands. Darbu finansiāli atbalstījusi Norvēģijas valsts (Ibsena stipendiju kopš 2008.gada piešķir inovatīviem skatuves mākslas projektiem, kas sabiedrībā stimulē kritisko domāšanu, risinot Ibsena lugās skartās eksistenciālās vai sociālās tēmas). Projekta sākotnējais nosaukums bijis Moved by Brand. Izrādes programmiņā (avīzē/manifestā), ko horeogrāfe personiski katram skatītājam pirms izrādes iedod rokās, nosaukums tulkots kā Branda kustinātie. Patiešām – Ibsena luga par bezkompromisu ideālismu un ceļu pretim nākotnei iestudējuma veidotājus ir gan aizkustinājusi, gan gluži fiziski iekustinājusi.

Ārā sākas jau pirms sākuma. Zirgu pasta izrāžu telpas melnajā kastē izkārtoti dažādu augstumu galdi, ap kuriem saliktas krēslu saliņas. Kamēr skatītāji vēl tikai sēžas, dejotāji melnos tērpos un aizsietām acīm cits pakaļ citam taustās no vienas galda virsmas uz otru, apgūstot telpu un pieradinot skatītāju pie savas tik ļoti tuvās klātbūtnes. Izpildītāju tērpus kostīmu māksliniece Šeila papildinājusi ar tādiem kā spārnu aizmetņiem uz muguras (dažiem ir, citiem ne, vienam lielāki, citam teju nemanāmi), savukārt scenogrāfs Gints Gabrāns pāri telpai pārkāris balta celofāna griestus. Droši vien neizklausās diez cik poētiski, tomēr pārsteidzošā kārtā izgaismotais plēves gabals, šķiet, elpo, kļūdams par dzīvu mākoni, kas līgani ceļas un grimst virs varoņu galvām, debesīm, kurām gribas pieskarties, burbuli, kas mīksts un sargājošs apkļauj dejotājus izrādes beigu fāzē. Gluži kā embrijus mātes klēpis. 

Izrāde balstīta asociācijās. Tehniski droši vien kādi tās elementi ir saistīti ar Branda sižetu, bet jau pēc minūtēm desmit tas vairs nav svarīgi. Uz skatītāju iedarbojas nevis sižets, bet ritms, skaņa, atkārtojumi, dejotājiem Jura Kaukuļa un Kaspara Tobja mūzikas pavadībā izdejojot, varētu teikt, arhetipiskus attiecību modeļus. Viens. Viens ar otru. Viens pret otru. Otrs kļūst par līdzi velkamu nastu vai veidojamu, mīcāmu materiālu. Paša ķermenis ir vienlaikus nebeidzamas izpētes objekts un būris, kas ierobežo, uzliek robežas. Dejotāji atrodas skatītājiem tik tuvu, ka kontakts – emocionāls un fizisks – ir neizbēgams, un nav pārsteidzoši, ka izrādes noslēgumā liela daļa skatītāju seko mākslinieku aicinājumam kāpt uz galdiem un dejot kopā. Tas notiek jau pēc tam, kad debesis ir norautas, atklājot telpas plašumu. Un mirkli pirms zālē nodziest gaismas, atklājot skatam Brandu, kurš ārā, viņpus loga rūtij ar atsvešināti skumju smaidu veras dzīvē, kurai vairs nav piederīgs. (Ja veicas skatīties izrādi kādā no aukstākajām gada dienām, iespaids, ko rada sala garaiņi no sasilušā dejotāja ķermeņa, ir īpaši iespaidīgs.) Manuprāt,  Žitluhinas darbā skaistākais – māksliniece pratusi paskatīties uz Brandu bez klišejām, liekas moralizēšanas vai didaktikas, bet atklāti un vienlaikus sirsnīgi pret saviem uz galda dejojošajiem laikabiedriem. Tā ir milzīga vērtība – ne tikai mīlēt skatītāju, bet arī uzskatīt to par pieaugušu cilvēku, ticot, ka secinājumi tiks izdarīti patstāvīgi. Kā trekniem burtiem rakstīts uz Ārā avīzes vāka: «Tev piedots tiks, ja neiespēji, bet mūžam ne, ja negribēji.» Ibsens.

ooooo

Ārā. Nākamās izrādes 22.februārī Zirgu pastā. Bilesuparadize.lv