Ibsena iekustinātie • IR.lv

Ibsena iekustinātie

3
Publicitātes foto

Olgas Žitluhinas dejas izrāde Ārā ir tik aizraujoša, ka skatītāji gatavi kāpt uz galdiem un dejot kopā

Parasti par dejas izrādēm nerakstu, it īpaši ja pēc pirmizrādes jau pagājis laiks. Tomēr šis ir īpašs gadījums. Olgas Žitluhinas Ārā tapusi, horeogrāfei sadarbojoties ar Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem – topošajiem horeogrāfiem -, un, manuprāt, ir, ja ne gluži teātrim, tad vismaz dejas teātrim piederīga. Patiesībā izjusto (tieši izjusto, ne saprasto vai uztverto) varbūt vajadzētu nodejot – pirmo reizi mūžā sastopos ar iestudējumu, kas tik pilnīgi balstīts kustības enerģijā, ka grūti to pārtulkot citā – teksta – loģikā. Fascinējoši! Un viegli saprast, kāpēc ar izrādi aizraujas gluži vai katrs, kas to noskatās.

Olga Žitluhina iedvesmojusies no Henrika Ibsena lugas Brands. Darbu finansiāli atbalstījusi Norvēģijas valsts (Ibsena stipendiju kopš 2008.gada piešķir inovatīviem skatuves mākslas projektiem, kas sabiedrībā stimulē kritisko domāšanu, risinot Ibsena lugās skartās eksistenciālās vai sociālās tēmas). Projekta sākotnējais nosaukums bijis Moved by Brand. Izrādes programmiņā (avīzē/manifestā), ko horeogrāfe personiski katram skatītājam pirms izrādes iedod rokās, nosaukums tulkots kā Branda kustinātie. Patiešām – Ibsena luga par bezkompromisu ideālismu un ceļu pretim nākotnei iestudējuma veidotājus ir gan aizkustinājusi, gan gluži fiziski iekustinājusi.

Ārā sākas jau pirms sākuma. Zirgu pasta izrāžu telpas melnajā kastē izkārtoti dažādu augstumu galdi, ap kuriem saliktas krēslu saliņas. Kamēr skatītāji vēl tikai sēžas, dejotāji melnos tērpos un aizsietām acīm cits pakaļ citam taustās no vienas galda virsmas uz otru, apgūstot telpu un pieradinot skatītāju pie savas tik ļoti tuvās klātbūtnes. Izpildītāju tērpus kostīmu māksliniece Šeila papildinājusi ar tādiem kā spārnu aizmetņiem uz muguras (dažiem ir, citiem ne, vienam lielāki, citam teju nemanāmi), savukārt scenogrāfs Gints Gabrāns pāri telpai pārkāris balta celofāna griestus. Droši vien neizklausās diez cik poētiski, tomēr pārsteidzošā kārtā izgaismotais plēves gabals, šķiet, elpo, kļūdams par dzīvu mākoni, kas līgani ceļas un grimst virs varoņu galvām, debesīm, kurām gribas pieskarties, burbuli, kas mīksts un sargājošs apkļauj dejotājus izrādes beigu fāzē. Gluži kā embrijus mātes klēpis. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu