Juris Žagars (53) sapņo par Cēsīm kā modernu Latvijas kultūras centru un atklāj, kāda vara viņu interesē
Abas mūsu tikšanās populārais Dailes teātra aktieris Juris Žagars sarunā neilgi pirms izrādes un pat tās laikā. Ar vienu ausi klausoties teātra iekšējā translācijā (vai nav laiks doties uz skatuvi?), Žagars sarunā piedalās ar pilnu jaudu, ilgi apsver atbildes un aizgūtnēm smejas, kad paša teiktais liekas pārlieku lecīgs.
Viņš nupat ir aizvadījis lielisku un vienlaikus smagu sezonu teātrī, apgūstot sarežģītas un izaicinošas lomas – homoseksuālu mīlētāju izrādē M.Butterfly, invalīdu ratiņiem piekaltu latviešu emigrantu Londonā Izraidītajos, vēl trīs dažādu kalibru personāžus izrādēs Slazdā, Milēdija un Ričards III. Taču mediju uzmanības centrā šonedēļ nonācis kā jaunās Vidzemes koncertzāles Cēsis valdes priekšsēdētājs. Koncertzāles atklāšana notiks šosestdien, bet Žagars jau sapņo par laikmetīgās mākslas centru dzimtajā mazpilsētā.
Kāpēc tu esi Cēsu koncertzāles valdes priekšsēdētājs?
Uz šo jautājumu esmu spiests sev regulāri atbildēt jau gadus astoņus, īsi nesanāks. Sāksim ar vienkāršāko – mēs visi gribam dzīvot labāk. Tas ir skaidrs! Manā dzīves kvalitātes topā emocionālais komforts ieņem ārkārtīgi būtisku vietu. Deviņus gadus biju iesaistījies Cēsu pašvaldības aktivitātēs. Tagad viens cikls ir beidzies, jo koncertzāle ir uzbūvēta. Īsā atbilde uz jautājumu «kāpēc?» ir tāda, ka es to daru, jo tas uzlabos manas dzīves kvalitāti. Es nespēju iedomāties savu dzīvi ne Cēsīs. Cēsnieki vienmēr ir bijuši pustraki, jau no baronu laikiem. Palasi vēsturi – mums ir vēlme Cēsis pasludināt par Latvijas galvaspilsētu, šeit radies sarkanbaltsarkanais karogs, notikušas slavenas kaujas – mums ir vēl citas ambīcijas. Man nav nekādu šaubu, ka Cēsis ir izcila vieta, kur Latvijā dzīvot! Un, protams, es gribu, lai manas dzīves kvalitāte Cēsīs būtu laba! Koncertzāle ir absolūti nepieciešama lieta, kas būtiski uzlabos ne tikai manu, bet arī citu cēsnieku dzīves kvalitāti.
Vai ziemā Cēsīs ir ko darīt?
Ziemā ir Žagarkalns un Ozolkalns…
Neslēpojošiem pilsētniekiem…
Pilsētā nav ko darīt, jā… Nebija, pirms uzcēlām koncertzāli. Ja pilsētai būs labi, ja cēsnieki jutīsies labi, turīgi un apmierināti, tad man pilsētā būs vēl patīkamāk dzīvot! Pavisam merkantila motivācija. Es varu, protams, skaitīt dzejoļus par to, ka tās ir sabiedrības intereses, bet (smejas), kā [Toms] Stopards saka vienā ludziņā, kurā es spēlēju: «Aiz katrām sabiedriskām aktivitātēm slēpjas personiska ieinteresētība.»
Vai tavas dzīves kvalitāte uzlabosies, ja skriesi trijos un vēl vairāk darbos? Vai nevar kaut kā citādi, ar morālu atbalstu, piedaloties prāta vētrās…
Nē, tā nevar. Tie ir nostāsti, ka var. Man ir vienkāršs uzstādījums: ja gribi realizēt savu ideju, tad ir vajadzīga vara, lai to izdarītu. Varu var iegūt, ja tev ir liela nauda, un tad atļaujies īstenot savas idejas. Vai arī tev ir ietekme. Ja tādas nav, neko daudz nevari izdarīt. Tā kā es vienmēr esmu bijis apsēsts ar ideju, ka Cēsis ir izcila vieta dzīvošanai un pilsēta ir pelnījusi, lai tur būtu ne tikai koncertzāle, man ir nepieciešami rīki, lai to realizētu. Viena no ietekmes formām ir piedalīties procesā tieši. Piemēram, esot Cēsu pašvaldības deputātam astoņus gadus.
Kādi ir valdes priekšsēdētāja pienākumi koncertzālē?
Gribu mazliet atgriezties vēsturē. Es ceru, ka kādreiz kāds publiski pateiks paldies par to, ko savā laikā ir izdarījusi [kultūras ministre Helēna] Demakova. Reģionālo koncertzāļu projekts bija viņas iniciatīva. Taču nepietiek tikai ar ministrijas iniciatīvu – Cēsīm bija jābūt gatavām pieņemt šo iespēju. Un tur bija nepieciešama arī mana līdzdalība. Es biju tikai viens no politiskās komandas, kas konsekventi lobēja koncertzāles ideju. Tāpēc līdz zināmam brīdim es biju komandā, [pilsētas] politiskajā varā, lai šo projektu neviens neaizmirstu un tas virzītos uz priekšu. Es iesaistījos Cēsu Mākslas festivāla veidošanā, kura norises bija būtisks arguments, ka Cēsis ir pelnījušas arī koncertzāli. Tā es to visu darīju, līdz koncertzāles būve tuvojās nobeigumam. Bija jāsāk struktūras, finansējuma un satura sagatavošanas darbi, bija jāveic pēdējās korekcijas projektā un jākontrolē, lai būve tiktu pabeigta tāda, kāda mums ir vajadzīga. Atceros sapulci pirms gadiem diviem, uz kuru atbrauca [kultūras ministre] Žanete Jaunzeme-Grende un teica: kāpēc jums vēl nav direktora? Ar ko mums runāt? Ir celtnieki, kas būvē, bet nav koncertzāles vadošās personas. Sapratu, ka ir divi varianti – vai nu es to daru, jo no mūsu komandas es tobrīd biju vispiemērotākais, vai nu meklējam cilvēku no malas.
Vai bija arī citi kandidāti?
Tajā brīdī nebija. Sākām meklēt – uzrunāt vienu, otru, trešo… Neviens tā īsti neizspīdēja. Tika izsludināts konkurss. Kandidātam vajadzēja būt menedžerim, saprast kaut ko no biznesa, mākslas, mūzikas, kultūras procesiem. Un tobrīd bija ārkārtīgi nozīmīgi, ka šai personai jābūt atpazīstamai. Jo bija svarīgi lobēt procesa turpināšanos, lai, piemēram, no Kultūras ministrijas dabūtu naudu mākslinieciskās programmas nodrošināšanai. Jo uzbūvēt to «bundžu» ir viena lieta, bet piepildīt ar adekvātu saturu… Tā var kļūt arī par vietējo kultūras namu, kur notiek dažādas pašvaldības finansētas aktivitātes atkarībā no katra sasaukuma deputātu gaumes un pilsētas budžeta iespējām – no Dziesmas manai paaudzei līdz kaut kam drusku nopietnākam.
Tad sapratām, ka konkursā nav spēcīgu kandidātu, kuriem būtu vajadzīgās īpašības. Tam varbūt ir grūti noticēt, bet nebija tā, ka es uzreiz atplestām rokām gribēju mesties iekšā. Vienkārši nebija citu variantu. Runāju ar [Dailes teātra galveno režisoru] Džilindžeru un teicu: veči, ļaujiet man to projektu piestartēt, un es pēc tam jums atstrādāšu. Džilis teica: «Labi, Žagar, šosezon mēs tevi atbrīvojam.» Un tā pagājušajā sezonā man bija tikai viena jauna loma Antigonē. Taču šosezon es dabūju «piepīpēt», jo tā bija norunāts – tikko koncertzāle ir uzbūvēta, tā Žagars dīkstāvi atstrādā! Un es godīgi atstrādāju, nelecu nost ne no viena iestudējuma. Bija labas lomas, un man bija daudz laika pie tām strādāt, jo nebija ziemas, Žagarkalnā nebija darba. Visas manas domas un spēks bija teātrī.
Tu saki – pabeigt koncertzāli. Vai tad nav tā, ka lielais darbs tev kā tās vadītājam vēl tikai sākas?
Mans pirmais uzdevums bija pabeigt būvniecību, kuras beigu stadijā vajadzēja veikt svarīgas korekcijas. Panācu, lai zāle būtu pietiekami universāla, nevis tikai gaiša, akustiska, ekskluzīva koncertzāle. Pēc projekta tā bija kā Bentley, ko Cēsīs nevaram atļauties. Piemēram, teātri tur nevarētu spēlēt, jo projektā bija paredzēta parketa grīda, nebija kulišu un priekškara. Mans uzdevums bija arī sakārtot struktūru, savākt komandu un visu iedarbināt. Programma nākamajam gadam ir sastādīta. Bet tagad, pavasarī, protams, izpeldēja milzum daudz problēmu. Biju klusībā cerējis, ka beidzot varēšu mierīgi «atļimt» un paiet nost, ļaut komandai strādāt. Diemžēl tas nav iespējams, un es apsolīju domē, ka no 15.maija eju «pilnā valdes priekšsēdētāja» slodzē līdz oktobrim, kad man sākas jaunais iestudējums Bovarī kundze. Jo procesi tomēr ir sarežģītāki, nekā biju domājis. Kā koncertzāles valdes priekšsēdētājs esmu saikne starp manu komandu un pašvaldību, jo es zinu, kā tur putra vārās. Esmu arī saikne ar ministriju, ar Rīgu. Turpināt to visu – tie, protams, ir skaļi vārdi, bet tā ir arī mana vīrieša goda lieta!
Kaut gan nogurums, protams, pēc šīs sezonas ir milzīgs. Pārslodze liela. Tā strādājis es laikam savā mūžā neesmu. Bet es zinu, ka man līdz augustam ir daudz jāiztur. Līdz brīdim, kad beigsies Cēsu festivāls. Augustā, septembrī man teātrī nav mēģinājumu, tikai izrādes, un tas nav tik traki. Līdz oktobrim ir jāsakārto [koncertzāles] komanda, lai tur viss notiek un strādā. Pēc tam esmu iecerējis, kā tajā parunā – moris savu izdarījis, moris var iet -, ka es paiešu malā. Būšu valdes loceklis vai tāda kā acs, kas vajadzības gadījumā palīdzēs izsist cauri nepieciešamas lietas vai lobēt procesus Rīgā.
Es tomēr gribu pateikt, ka nekad neesmu mēģinājis sēdēt uz diviem krēsliem vienlaikus. Esmu pratis ātri pārsēsties no viena krēsla uz otru, un tas ir mans skills*, ko esmu uztrenējis – es varu ātri pārsēsties!
Droši vien arī iekšēja nepieciešamība.
Arī nepieciešamība. Jo es nevarētu izdzīvot, darot tikai vienu lietu. Taču ar mobilo telefonu pa skatuvi nevazājos, ticiet man. Un tad, kad man ir lielās izrādes Izraidītie, Slazdā vai M.Butterfly, vai tas pats Stopards (luga Tas īstais, tā īstā), es trijos, četros dienā «slēdzos ārā». Braucu uz Rīgu un jau pa ceļam atgriežos aktiera profesijā. Savukārt, kad esmu otros darbos, es nekad par citām lietām nedomāju. Un tad, kad es slēpoju, es aizmirstu visu uz pasaules.
Ar ko Cēsu koncertzāle atšķirsies no sevi jau apliecinājušā Rēzeknes Gora, no topošās Liepājas koncertzāles? Ko esi mācījies no kolēģiem Latgalē, ko nevajadzētu darīt Cēsīs?
(Domā.) Mūsu koncertzāle atšķirsies ar to, ka ir daudz tuvāk Rīgai. Mums būs daudz Rīgas publikas. Mums ir jārada savi produkti, vienkārša koncertprogrammu dublēšana (vispirms Rīgā, tad Cēsīs) te neies cauri. Rēzeknē pietiek, ka tur ir labas pro-grammas, ka ir laba zāle, laba akustika, labs menedžments, taču mums vajadzēs ar kaut ko pārsteigt. Ko mēs nedarīsim kā Gorā… Piemēram, mūsu atklāšanas koncerts atšķirsies no tā, kā notika atklāšana Rēzeknē. Mūsējais būs akadēmisks. Un tā būs mūsu intonācija – mēs būsim akadēmiskāki.
Vai publika nenobīsies no šā vārda?
Labi, teiksim tā: mums populārās mūzikas segments varētu būt proporcionāli mazāks nekā Latgalē.
Bet ar ko koncertzāle var pārsteigt?
(Domā.) Es nesen piedalījos sarunās, ko Kultūras ministrija organizēja par laikmetīgās mākslas muzeju Rīgā. Tur daudz runāja, arī par to, kāpēc Rīgai tik ļoti vajag šādu muzeju. Es uzdevu jautājumu – vai Rīgai kā pilsētai ir ambīcijas? Vai Rīgas varai ir ambīcijas pēc laikmetīgās māk-slas muzeja, jo pati griba neko nenozīmē? Griba ir rezultatīva tikai tad, ja ir ambīcijas. Cēsnieki vienmēr ir bijuši nenormāli ambiciozi…
Mums pat bija ambīcijas kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Uz blefa robežas. Atceros, kā mēs ar bijušo Cēsu mēru Gintu Šķenderu, ar kuru kopā esam pudu sāls izēduši, sēdējām pēdējā kultūras galvaspilsētas komisijā uz tās «pēdējās laipas», un Gints man blakus čukst: «Žagar, tu taču man apsolīji, ka nevinnēsim!» (Smejas.) Ja mēs vinnētu, tas būtu ļoti smagi Cēsu budžetam.
Ar ko Cēsu koncertzāle var regulāri piesaistīt 900 skatītāju – 800 lielajā zālē un 100 mazajā?
Es neesmu naivs un saprotu, ka četrreiz mēnesī Cēsu koncertzālē nesapulcēsies 800 cilvēku. Esam sev izvirzījuši uzdevumu: mēnesī vismaz viens akadēmiskās mūzikas koncerts, viena dramatiskā teātra izrāde, viens popmūzikas, džeza vai roka pasākums, un vienu sestdienu esam atstājuši amatieru mākslas aktivitātēm.
Kas būs tie unikālie notikumi?
Manas nākamās ambīcijas ir profesionāls kamerorķestris, kam koncertzāle būtu mājvieta. Reiz bijām aizspēlējuši tik tālu, ka Liepājas Simfoniskā orķestra direktors kolektīvam kritiskā brīdī man zvanīja un teica: «Žagar, tu tagad sēdi mašīnā? Tad apstājies un klausies – vai negribi ņemt mūsu orķestri pie sevis?» Kā tu domā, ko es atbildēju? (Smejas.) Jā, protams – gribu! Pat nedomājot, cik tas maksā, bet, protams, nākamajā dienā visi nomierinājāmies un sapratām, ka tas nav reāli. Bet es atkal runāju par ambīciju lielumu. Tas orķestris – es vēl nezinu, kur dabūšu tam naudu, bet kaut kur dabūšu! (Smejas.) Koncertzālē mīt arī Cēsu Mūzikas skola, skatīsimies, kā attīstīsies sadarbība ar jaunajiem mūziķiem. Repertuārā būs gan mūsu programmas, gan pirksim koncertus. Uz teātra izrādēm zāli dabūsim pilnu, reizi mēnesī uz akadēmiskās mūzikas koncertu, domāju, arī – varbūt ne 800 cilvēku, pietiek ar 500! Pirmais gads vispār nav problēma! Jo pirmajā gadā, tāpat kā uz Rēzekni, uz Daugavpils Rotko centru, brauks visi! Tas būs must be**!
Lūk, es jūtu to asiņu garšu, man ir adrenalīns no tā, ka koncertzāle ir uzbūvēta, un acu priekšā nākamais mērķis – laikmetīgās mākslas centrs Cēsīs. Mēs iesim kā apsēsti, kā buļļi un sitīsim to cauri, jo Cēsīm ir ambīcijas un arī pilsētas varai tādas ir! Ja ir viena īpašība, ko vīriešos augstu vērtēju, tad tieši šo. Sievietes ir maigākas, bet vīrietis bez ambīcijām ir diezgan garlaicīgs cilvēks.
Miera stāvoklis tev nav vajadzīgs?
Man tas ir nepazīstams. Atceros, kā [režisors Mihails] Gruzdovs lika pa ceļam uz Cēsīm apstāties un mašīnā 10 minūtes skatīties, kā pulkstenis iet. Es taču neiešu pačakarēt savas 10 minūtes! Gadās brīži, kad baudu dzīvi no nekā nedarīšanas, taču tas notiek, kad brīvdienu plāni saiet dēlī. Parasti brīvdienas ir saplānotas pa minūtēm. Kādā veidā atpūtīsimies – brauksim ar laivu, riteni, maršruts…
Ir vairāki pretstati, kuros tevi redzu. Aktieris – biznesmenis. Cēsnieks – rīdzinieks. Ņemot vērā tavu izcelsmi (Jura un Andreja tēvs ir ukrainis, vecāki iepazinās Sibīrijā) un to, ka tava sieva arī ir ārzemniece, esi vienlaikus savējais un drusku – ārpusnieks. Nereti liecies ļoti emocionāls, eksplozīvs, bet daudzi, kuri tevi pazīst, uzsver racionalitāti. Kā tu šajos pretstatu pāros neapjūc?
Man ir matemātiķa smadzenes, esmu pabeidzis fizikas un matemātikas skolu. Tas man ir iemācījis racionālu loģiku. Bet emocionalitāte ir aktiera profesijas instruments, tas ir kā galdniekam ēvele. Ja neesi emocionāls, tad pēc definīcijas nevari būt aktieris.
Par mani kā biznesmeni jāsaka, ka bez komandas es būtu vājš. Jo esmu slikts tirgotājs – ienīstu kaulēties. Pēc šīs siltās bezsniega ziemas, kad Žagarkalna bizness bija pilnīgs disaster***, es pirmo reizi iemācījos nomierināties – ir lietas, kuras nav iespējams ietekmēt.
Cik daudz laika pavadi Rīgā, cik – Cēsīs?
Kad vakarā ir izrāde, bet no rīta mēģinājums, naktī nedzenos uz Cēsīm. Palieku Rīgā – mums te ir dzīvoklis. Bet citādi es braucu mājās. Vakar vakarā nospēlēju izrādi, no rīta man nebija mēģinājuma, protams, es braucu pa nakti uz savu māju un esmu laimīgs. Vasarā es dzīvošu tur. Arī ziemā, kad nav mēģinājumu, vienmēr braucu turp. Es daudz laika pavadu braukājot.
Vai tāpēc, ka Cēsīs tā nav vienkārša māja, bet…
Senču māja!
Tu to tā jūti?
Protams! Andrejs (Jura brālis, bijušais Nacionālās operas direktors – red.) pārvācās, tagad arī mamma pārvācās pie manis uz lauku māju. Mūsu ģimene bijusi ļoti izmētāta. Vienmēr kaut kādā mājā pulcējāmies, bet tagad pirmo reizi ir tā, ka visi ir Cēsīs! Un kad bērni atbrauc, es jūtos kā patriarhs! Tas ir tik forši, viss bars tev riņķī – kaķi, suņi, bērni un vecāsmammas! Mēs ar Andreju smejamies, ka vecumdienās mazu skatuvīti uzbūvēsim un tad liksim bērniem skatīties visus mūsu murgus!
Andreju pirms Eiroparlamenta vēlēšanām droši vien krietni biežāk nekā Cēsīs varēja redzēt uz visiem stabiem un pie mašīnām piestiprinātām piekabēm. Vai pats esi domājis par iesaistīšanos lielajā politikā?
Teikšu godīgi – tas, ka brāļa seja bija uz visiem stūriem, man nepatika! Sākumā es teicu, ka to neatbalstu. Taču, skatoties uz kopējo [Eiropas Parlamenta] kandidātu spektru, man nebija kauns par brāli. Domāju, ka viņš iznāks no tās šļuras spēcīgāks, jo operā viņš ar gadiem zaudēja asumu. Es pats noteikti neiesaistīšos politikā. To esmu izlēmis sen. Tāda vara mani neinteresē. Mani interesē ietekmēt procesus, kas ir lokāli. Un es zinu, ka tas, ko es protu vislabāk, ir spēlēt teātri!
* Prasmes – angļu val.
** Obligāts – angļu val.
*** Katastrofa – angļu val.
5 muzikālas vērtības, ko vēlētos redzēt koncertzālē Cēsis
Gidons Krēmers ar Kremerata Baltica, jo tik talantīgs, kaislīgs, dzirkstošs sniegums ir liels retums.
Katru gadu vismaz vienu operas uzvedumu ar kādu no mūsu pasaules operzvaigznēm.
Radio koris ar saviem koncertuzvedumiem, jo tie allaž ir pārsteigums.
LNSO ar savu jauno, spožo diriģentu Andri Pogu. No viņa gaidāmas lielas lietas.
Vismaz vienreiz tuvākajos 3-4 gados noteikti gribētu klausīties lielisku orķestri ar kādu no mūsu abiem pasaulslavenajiem diriģentiem Marisu Jansonu vai Andri Nelsonu pie diriģenta pults.
CV
Dzimis 1961.gada 26.janvārī Cēsīs
Mācījies Cēsu 1.vidusskolā fizikas un matemātikas klasē
1986.gadā beidzis Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti
No 1985. līdz 1992.gadam bijis Jaunatnes teātra aktieris
Spēlē Dailes teātrī no 1993./94.gada sezonas
No 2007.gada Cēsu Mākslas festivāla direktors
Divu dēlu un meitas tēvs. Precējies ar biznesa konsultanti Trūdiju Kītu
