Ričards tuksnesī

Dailes teātra izrāde Ričards III – neizdevies stāsts par politiku

Režisora Viestura Meikšāna izrāde Ričards III atstāj nomācošu iespaidu. Intervijās pirms pirmizrādes režisors (gan pinoties un jaucoties) daudz runāja par demokrātijas krīzi, un principā – kas tur nepareizs? Modernajai demokrātijai problēmu netrūkst, un katrs mēģinājums analizēt pastāvošo stāvokli ārkārtīgi politizētajā, bet joprojām tik naivajā pasaulē būtu apsveicams. Tikai – uzmanīgu dara Meikšāna pārliecība, ka ar šo vienu secinājumu tēma ir izsmelta, ka problēmas, tāpat kā diskusija par demokrātijas atšķirībām «uz papīra» un dzīvē ir jaunums. Vai izrāde ir jauns skatījums uz laikmetīgo politiku? Diemžēl nē – Ričards maldās infantilisma radītā intelektuālā tuksnesī.

Ričarda III problēma ir tā, ka izrāde vēsta ne par ko. Scenogrāfa Reiņa Suhanova telpu – uz Lielās skatuves ripas «uzliktu» uzbūvi, kas griežas, atklājot te ēkas ārsienu stiklā un pelēkā betonā, te nelielu plenārsēžu zāli, – apdzīvo kostīmu mākslinieces Ievas Veitas-Breidakas ietērpti laikmetīgi cilvēki. Tā ir politiska vide – teiksim, partija, kurā norit līdera maiņa: Arta Robežnieka iemiesotais Edvards IV mirst, vietā jānāk jaunam vadonim. Taču ātri kļūst skaidrs, ka izrāde pat nemēģina runāt par demokrātiju vai politikas izaicinājumiem.

Pati par sevi tā nebūtu problēma. Arī Šekspīrs neraksta par demokrātiju vai despotismu, bet par varu kā principu – varu, kuras vienīgais mērķis ir tās iegūšana un noturēšana (tā, protams, raksturīga visām politiskajām sistēmām); varu – spēli. Materiāls tēmai ir pateicīgs – Sarkanās un Baltās rozes karš, kura epizode attēlota Ričardā III, ir mutuļojošs intrigu un nodevību mudžeklis. Tikai – Meikšānu politika kā spēle acīmredzot nav interesējusi. Aktieriem iespēja veidot tēlu psiholoģiju izrādē atņemta, un sacensība starp tēliem tā arī nepiedzimst.