Laiks, kad pasaule šķita ejam tikai vienā virzienā — uz brīvāku tirdzniecību, atvērtākām robežām un ciešāku integrāciju — ir beidzies. Tā vietā nāk nacionālāka, agresīvāka un bīstamāka kārtība, kurā lielvaras atkal demonstrē muskuļus.
Nu un tad?
Tramps nav šīs jaunās pasaules radītājs, bet gan tās spilgtākā izpausme. Tāpēc cerība, ka pēc viņa viss atgriezīsies vecajās sliedēs, var izrādīties maldīga. Mainās nevis viens politiķis vai viena valdība — mainās pati politiskā kārtība.
Kāda ir priekšvēsture?
Pēc 1929. gada finanšu krīzes Rietumos nostiprinājās pārliecība, ka valstij aktīvi jācīnās ar bezdarbu un nabadzību. Taču 60.–70. gados svārsts sāka kustēties pretējā virzienā. Ronalds Reigans Amerikā un Mārgareta Tečere Eiropā kļuva par simboliem jaunai pieejai — mazākiem nodokļiem, mazākai valsts lomai un brīvākai tirdzniecībai. Šajā pasaulē izauga vairākas paaudzes. Robežas kļuva nemanāmākas, preces un cilvēki kustējās arvien brīvāk, bet karš šķita kaut kas tāls. 2007.–2009. gada pasaules finanšu krīze šo pārliecību sašķobīja.
Kas ir pats svarīgākais?
Pēc krīzes ekonomika, sevišķi Eiropā, auga gausi, un daudzi strādājošie labklājības pieaugumu nejuta. Tad parādījās politiķi ar vienkāršu skaidrojumu: vainīga globalizācija. Labās darbavietas aizceļojušas uz Ķīnu, tehnoloģijas — līdzi, bet pāri atvērtajām robežām ieradušies migranti. Atbilde ir tikpat vienkārša — tarifi, kvotas, slēgtākas robežas un ražošana mājās. Taču līdz ar to atgriežas arī daudz skarbāka politika: valstīm atkal svarīgi pašām kontrolēt izejvielas, piegādes un stratēģiskās nozares.
Kas vēl jāzina?
Te sāk darboties gandrīz 19. gadsimta loģika. Ja vajadzīgo vairs nevar vienkārši nopirkt pasaules tirgū, lielvarām rodas vēlme to kontrolēt. Sarunā kā spilgts piemērs minēts Trampa paziņotais darījums par Venecuēlas naftu, kas faktiski liktu tās resursiem kalpot Amerikas interesēm. Līdzīga muskuļu demonstrēšana saskatāma attieksmē pret Kanādu. Veidojas arī bīstams aplis: kari liek valstīm noslēgties, bet noslēgtākas ekonomikas var padarīt valstis agresīvākas.
Kas tālāk?
Latvijai tas nenozīmē ieslēgšanos savās robežās. Gluži otrādi — mazai valstij Eiropas Savienības kopējais tirgus kļūst vēl svarīgāks. Atšķirība ir elementāra: viens ir 1,8 miljonu cilvēku vietējais tirgus, pavisam kas cits — 460 miljoni Eiropā. Tāpēc Latvijas interesēs ir nevis dzīties pēc eksotiskiem partneriem Austrālijā vai Āzijā, bet daudz ciešāk ieausties sava reģiona ekonomikā — Ziemeļvalstīs, Vācijā, Nīderlandē. Pasaules kārtību Latvija nenoteiks. Taču, ja laikus saprotam, kā tā mainās, iespējams atrast savu vietu arī daudz nemierīgākā pasaulē.
Teksts tapis pēc raidieraksta “Ārskats” 4. septembra ieraksta “Jaunā psaaules (ne)kārtība. Vācija vēršas pret Krieviju. Vai Latvijai jākļūst par monarhiju?”
Raidierakstu klausies šeit vai populārākajās straumēšanas platformās.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
