Eiropa piedzīvo tā dēvēto "Ķīnas šoku Nr. 2". Atšķirībā no iepriekšējā viļņa šoreiz Ķīna apdraud nevis vienkāršas ražošanas nozares, bet augsto tehnoloģiju rūpniecību, piedāvājot modernus produktus par cenām, ar kurām Eiropas uzņēmumi nespēj konkurēt.
Nu un tad?
Tas ir izaicinājums visam Eiropas ekonomikas modelim. Uz spēles ir ne tikai simtiem tūkstošu darba vietu, bet arī Eiropas spēja saglabāt tehnoloģisko pārākumu, rūpniecību un ilgtermiņā arī aizsardzības industriju.
Kāda ir priekšvēsture?
Pirmais Ķīnas šoks Eiropu skāra pirms gadiem, kad Ķīnas ražotāji pārņēma tekstila, sadzīves preču un citu vienkāršākas ražošanas nozaru tirgus. Toreiz valstīm, kas cieta visvairāk, tika ieteikts pielāgoties un konkurēt ar kvalitāti, jo Eiropas Savienība aizstāvēja brīvās tirdzniecības principus. Tagad situācija ir cita. Ķīna iemācījusies ne tikai lēti ražot, bet arī inovēt, izmantojot tehnoloģijas un zināšanas, kas to izvedušas augsto tehnoloģiju virsotnē. Tādēļ trieciens skar tieši Vāciju un citas valstis, kuras līdz šim uzskatīja sevi par drošām.
Kas ir pats svarīgākais?
Par simbolu kļuvusi Vācijas autobūves krīze. "Volkswagen" gatavojas samazināt aptuveni 100 000 darbvietu un slēgt vairākas rūpnīcas, jo nespēj konkurēt ar lētajiem Ķīnas elektroauto. Ķīnas priekšrocības rada ne tikai zemākas izmaksas, bet arī valsts atbalsts, milzīga pārprodukcija un vertikāli integrētas piegādes ķēdes — no izejvielām un ostām līdz loģistikai un izplatīšanai. Ķīnas autoražošanas jaudas sasniedz aptuveni 55 miljonus automobiļu gadā, lai gan pašmāju tirgus spēj absorbēt vien 20–25 miljonus. Pārējā produkcija jānovirza eksporta tirgiem.
Kas vēl jāzina?
Eiropas problēma nav tikai attiecības ar Ķīnu. Arī pašā Eiropas Savienībā dalībvalstu intereses atšķiras. Vācija vēlas aizsargāt savu tehnoloģisko pārākumu, savukārt Spānija atgādina, ka agrāk tai tika ieteikts vienkārši pielāgoties globālajai konkurencei. Tagad Madride neredz iemeslu atteikties no Ķīnas investīcijām vai autoražotnēm. Tāpēc diskusija nav tikai par Ķīnu, bet arī par to, vai Eiropa spēj vienoties par kopīgu rūpniecības un tirdzniecības politiku.
Kas tālāk?
Eiropai nāksies pieņemt lēmumus, kas vēl pirms dažiem gadiem šķistu pretrunā tās pamatvērtībām. Brīvā tirdzniecība vairs nedarbojas tādos apstākļos, kuros visi spēlētāji neievēro vienādus noteikumus. Tāpēc arvien vairāk tiek domāts par tirgus aizsardzību, tarifiem, kvotām un citiem instrumentiem, kas palīdzētu saglabāt Eiropas rūpniecību. Vienlaikus tiek meklēti jauni divpusēji tirdzniecības līgumi ar valstīm, kuras ievēro līdzīgus spēles noteikumus. Jautājums vairs nav tikai par ekonomiku — no Eiropas spējas saglabāt ražošanu būs atkarīga arī tās tehnoloģiskā neatkarība un drošība pasaulē, kur ekonomika un ģeopolitika kļūst arvien ciešāk saistītas.
Teksts tapis pēc raidieraksta “Ārskats” 9. jūlija ieraksta “Samits bez sprādziena. Hormuzā nav miera. Ķīnas šoks Nr. 2.”.
Raidierakstu klausies šeit vai populārākajās straumēšanas platformās.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
