Tālajos 20.gs. 70.gados, kad obligātās literatūras statusu bija ieguvis kompartijas ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva sacerējums Mazā zeme, tautā bija populāra anekdote par maršalu Žukovu, kas pirms katras kaujas esot zvanījis leitnantam Brežņevam uz Novorosijsku, lai uzzinātu, kā tālāk jāvada karadarbība...
Šī anekdote ienāca prātā, lasot fotogrāfa Valta Kleina recenziju 28.jūlija žurnālā par manis veidoto izstādi Hibrīdu pārlidojumi. Nu, ko, centīšos būt ne mazāk drosmīga. Vēlos, lai vēsturē paliktu ne tikai viņa viedoklis.
Esmu pārliecināta, kas Latvijas fotogrāfijas vēsture ir daudz bagātāka, jo vietu vēsturē noteikti ir pelnījuši arī mākslinieki un amatieri. Šādu attieksmes maiņu veicinājis fotogrāfijas popularitātes pieaugums, it īpaši pēdējos 25-30 gados. Tieši tāpat kā pirms simt gadiem modernisma lokā nokļuva «primitīvisti» - ārpuseiropas reģiona kultūras slānis, tautas meistaru jaunrade -, fotogrāfijas vēsturē šī kultūras slāņa apguve sākusies tikai nesen. Un patīk tas fotogrāfiem vai ne, tomēr par mākslas zinātnieku un kuratoru īpašas uzmanības objektu kļuvuši profesionālu mākslinieku amatnieciskie mēģinājumi fotogrāfijas jomā.
