Zīmējums — Vita Radziņa.
Ja to nepiespriež tiesa, uzvedības korekcija varmākām Latvijā ir brīvprātīga. Speciālisti uzskata — kursiem jābūt obligātiem. Ideja iestrēgusi strīdā, vai par tiem jāmaksā valstij vai pašiem varmākām. Četri pieredzes stāsti rāda, cik šīs programmas ir efektīvas
Normunds (42) ar Laimu iepazinās internetā. Pēc izjukušas laulības vientuļos vakarus atdzīvināja jauna ziņa virtuālajā pastkastītē. «Bija forši,» par cerēšanos saka Normunds. Ātri vien aizbrauca ciemos pie Laimas uz Aizputi. Tikpat ātri nolēma dzīvot kopā, un viņa pārvācās uz Kuldīgu. Pēc gada piedzima dēls.
Ar laiku kopdzīve vairs nelīdzinājās jaukajām sarakstēm. Sākās strīdi, visbiežāk par naudu. Tie kļuva biežāki un skaļāki, līdz kādā reizē Normunds iesita Laimai pļauku. Viņa izsauca policiju un pārvācās atpakaļ pie mātes, taču pēc pāris mēnešiem atgriezās. «Mēģinājām sākt no jauna. Kādu brīdi bija labi,» stāsta Normunds. «Bet tad atkal sākās, viss vecais atnāca atpakaļ.»
