Tauta pulcējas Daugavmalā Rīgā 1990.gada 4.maijā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas.
No izmisuma līdz pacēlumam. No stagnācijas līdz mobilizācijai. No okupācijas līdz neatkarībai. Tāda bija trešās Atmodas un Latvijas Tautas frontes ceļa emocionālā, augšupvērstā līkne. Tiem, kas to atceras ar aizkustinājumu, tā paliek kā svarīgākais, vispiesātinātākais laiks viņu mūžā. Taču arī tiem, kuri tagad izjūt vilšanos, šīs jūtas padara jo spēcīgākas tālaika saviļņojošās cerības
Vai nav pārāk patētiski? Nē. Pilnīgi vēsi un objektīvi spriežot, Atmoda bija brīnums. Kad Mihails Gorbačovs kļuva par PSRS vadoni 1985.gada martā, Eiropu vēl dalīja šķietami necaursitamais «dzelzs priekškars», PSRS savā varenībā mērojās ar Amerikas Savienotajām Valstīm, un komunistiskā partija un Valsts drošības komiteja kā Orvela Lielais brālis bija visur. Daudzas valstis neatzina Latvijas iekļaušanu Padomju Savienība, taču neviena nekala plānus, kur nu vēl rīkotos, lai šo okupāciju izbeigtu. Savukārt uz pašu Latviju migrācijas straume nesa aizvien jaunus cilvēkus, latviešu valoda tika izspiesta no sabiedriskās telpas, un latviešus pārņēma aizvien spēcīgākas bailes, ka viņi varētu paši savā zemē palikt mazākumā.
