IR - 25. oktobris, 2013

Jaundibinātās Tautas frontes nevardarbīgā cīņa 1988.gada nogalē jūtami iedragāja kompartijas ietekmi un varu Latvijā. «LTF - tā jau ir partija,» sūrojās pēdējais LKP CK vadītājs Alfrēds Rubiks, bet pēdējais Rīgas komunistu sekretārs Arnolds Klaucēns draudēja: «Mums Ādažos ir tanki!» Neapbruņotiem tautfron

Jo vairāk attālināmies no 20.gadsimta 80.-90.gadu notikumiem PSRS un pasaulē, jo vairāk par tiem domāsim un analizēsim cēloņsakarības, nejaušības un likteņatklāsmes. Vismaz ar mani tā notiek. Toreiz notika gan brīnumi, gan tuvojās nolemtība. Sākot radikālas politiskas pārmaiņas, Gorbačovs un viņa domubiedri, eksperti un padomnieki maz domāja, ka, piemēram, brīvas vēlēšanas zem perestroikas karoga pieļauj valstī, kas patiesībā ir valstiskumā reiz pārvērsts boļševisms. Bet boļševisms radās jau 1903.gadā Rietumeiropā (Briselē un Londonā) kā krievu revolucionāra Uļjanova (Ļeņina) iedvesmota ekstrēmi politiska doma, kuras paudēji vēlāk izveidojās par partiju, nošķeldamās no Krievijas sociāldemokrātijas. Pat Kremļa jaunā vadība 80.gados ticēja, ka valstiskumā pārvērstais boļševisms PSRS vairs neeksistē un ir zudis līdz ar VK(b)P (Vissavienības komunistiskā boļševiku partija) pārdēvēšanu par PSKP 1952.gadā. Tikai partijas 19.konferencē 1988.gada vasarā pieņemtās rezolūcijas «Par