Tauta vienmēr mūs, vadoņus, pārsteigs ar savu nodevību
Stulbs tas Lukašenko. Zābaks. Mužiks.
To var redzēt ikviens, kas salīdzina mūsu fotogalerijas. Rekur es, Krievijas prezidents Vladimirs Vladimirovičs Putins, Melnās jūras dzīlēs peldu ar akvalangu un uzeju sengrieķu amforu. Kā virspavēlnieks lidoju iznīcinātājā. Kā riktīgs vecis jāju bez krekla uz zirga. Klassno. A šis? Tup uz traktora. Stāv pļavā ar izkapti, galvā balts lakatiņš, sasiets četros stūros — kā tāds lauku duraks. Man SU-27 iznīcinātājs, Lukam — izkapts. Tas izsaka visu. Pat prezidenta pilī viņš paliek kolhoza priekšsēdētājs.
Kur šie idioti rodas? Sīkais huligāns Janukovičs divas reizes — divas reizes! — paspēja pakāst varu. Nolaida to savā zelta klozetpodā.
Tagad Lukašenko. Tas tik ir jāprot — vienmēr mierīgos, pieticīgos, paklausīgos baltkrievus tā sacelt kājās, ka iznāk tādos milzīgos baros ielās. Ne viņi no Rietumiem ar fašismu saindēti, ne tur kādam sorosam ļāva izvērsties — un tomēr. Kolhoza vadītājam taču vajadzēja zināt tādus saganīt, bet šis tikai bauro un uzdzen visiem asinis.
