Nobela Miera prēmijas laureāte Oleksandra Matvijčuka. Foto — no personīgā arhīva
Nobela Miera prēmijas laureāte Oleksandra Matvijčuka par to, kā apstādināt Putina karu
Ukrainas Pilsonisko brīvību centra vadītājai Oleksandrai Matvijčukai nepatīk, ka viņu dēvē par morālo autoritāti, taču tieši tā viņu uztver ukraiņi. Kopā ar citiem cilvēktiesību aizstāvjiem viņa 2022. gadā saņēma Nobela Miera prēmiju par darbu, ko ieguldījusi kara noziegumu dokumentēšanā un karagūstekņu atbrīvošanā. Arī pašlaik viņas vadītā organizācija turpina Krievijas noziegumu dokumentēšanu un cer, ka agresorvalsts līderis Vladimirs Putins reiz saņems sodu tribunālā.
Intervijā pirms 24. februāra, kad sāksies jau piektais lielā kara gads, Matvijčuka aicina Eiropu pārtraukt sankciju pilināšanas politiku un likt lietā visas sviras, lai Krievijas ekonomika vairs nespētu finansēt karu.
Ja domās atgriezies 2022. gadā, vai varēji iztēloties, ka četrus gadus vēlāk karš būs izvērties tāds kā pašlaik — ar masīvām apšaudēm un mērķētiem triecieniem pa civilo infrastruktūru?
Karš nozīmē to, ka plānošana nav iespējama. 2022. gadā nedomāju, kas notiks 2026., jo vispār nezināju, vai izdzīvošu. Nevarējām neko plānot pat dienas vai stundas uz priekšu. Turklāt zinājām, ka iespējams ir viss. Jo Krievija izmanto noziegumus kā karošanas metodi. Šajos četros gados esam redzējuši tik daudz noziegumu — sākot no tā, kā krievi vienkārši izklaides nolūkā ar tankiem apšaudīja mājas Mariupolē vai uzspridzināja Kahovkas dambi, applūdinot desmitiem apkaimju. Ne jau velti mums Ukrainā ik pa laikam izplata instrukcijas, kā rīkoties kodolsprādziena gadījumā. Tas nozīmē, ka mūs nekas vairs nevar pārsteigt — nezini, kas notiks, bet saproti, ka var notikt jebkas.
Atceros, 2022. gada ziemā es atrados Kijivas dzīvoklī bez elektrības, apkures un ūdens. Mans vīrs ienesa virtuvē divus ķieģeļus, lai varētu tos uzsildīt uz gāzes plīts un izmantot apkurei. To redzot, nodomāju — ak dievs, mēs atgriežamies viduslaikos.
Tāpēc tieši gadu pēc pilna mēroga iebrukuma Starptautiskā Krimināltiesa atklāja otru lietu par mērķtiecīgu enerģētiskās infrastruktūras iznīcināšanu un kvalificēja to kā noziegumu pret cilvēci. Tāpēc ka miljoniem cilvēku tiek nolikti uz izdzīvošanas robežas, jo mūsdienu pilsētā nav iespējams mīnus grādos dzīvot bez elektrības, apkures un ūdens.
Bet šī ziema ir īpaša. Ļoti auksta, temperatūra Kijivā nokritās līdz mīnus 24 grādiem. Bet galvenais iemesls ir ģeopolitisks — krievi secināja, ka nekādu sarkano līniju vairs nav un viņi var darīt visu, ko vien vēlas.
Vai tās ir ASV politikas izmaiņu sekas?
Kad ASV prezidents Tramps nāca pie varas, viņš uzreiz pārtrauca finansiālu un militāru palīdzību Ukrainai un sāka šo miera procesu, uz ko krievi reaģēja ar uzbrukumu pastiprināšanu. Jo krievi nevēlas mieru. Viņi izmanto šīs miera sarunas, lai iegūtu laiku, mazinātu starptautisko atbalstu Ukrainai un atvieglotu savu mērķu sasniegšanu. Putins redz Ukrainu kā tiltu uz Eiropu un cenšas atjaunot Krievijas impēriju. Cilvēki citās Eiropas valstīs ir drošībā tikai tāpēc, ka ukraiņi turpina cīnīties.
Prezidenta Baidena administrācijas palīdzība Ukrainai arī nebija pietiekama un savlaicīga.
Jā, bet agrāk vismaz nebija šo «miera sarunu», bija ASV sadarbība ar Eiropu, lai vājinātu Krieviju ar sankciju politiku un citādi. Tagad amerikāņu sarunvedējus interesē derīgie izrakteņi un peļņa. Viņi spriež par teritorijām tā, it kā tur nedzīvotu miljoniem cilvēku. Cilvēciskā dimensija vispār nav amerikāņu prioritāte. Nu tad arī krievi tā rīkojas.
Kaja Kallasa nupat Minhenes drošības konferencē atzina, ka Krievija cenšas pie sarunu galda dabūt to, ko nespēj kaujas laukā. Vai piekrīti?
Krievija sarunās pieprasa sev Luksemburgas izmēra teritoriju, ko nav vēl spējusi okupēt. Tā pašlaik tērē milzīgus cilvēkresursus uzbrukumiem, bet nav teikts, ka viņi šo teritoriju tiešām okupēs — virzība notiek ļoti lēni.
Minhenes drošības konferences vadītājs Išingers nesen intervijā sacīja, ka Eiropai nav izdevīgas kara beigas Ukrainā, jo tad Krievija sakopos spēkus, lai uzbruktu NATO. Vai šāds skats nav cinisks?
Es lasīju šo interviju, oriģinālā tā neizklausījās — vācu diplomāts teica to pašu, ko visu laiku atkārto Ukraina. Proti, ka šis nav karš tikai starp divām valstīm. Krievijas plāni neaprobežojas ar Ukrainu, tā vēlas okupēt arī citas Eiropas valstis. Faktiski viņš teica — ja Ukrainā konflikts tiks iesaldēts, karš nebeigsies. To pašu sakām arī mēs.
Bet jautājums ir par ko citu — ja jau tas ir skaidrs, tad jāmaina attieksme pret Ukrainu. Tad Ukraina nav starptautiskās palīdzības saņēmēja, bet gan Eiropas drošības vairogs. Tad ir jāmaina četrus gadus izmantotā vilcināšanās pieeja, kas nestrādā un ko paši Rietumi sauc too little, too long. Tā ir politika, kas atdod iniciatīvu Krievijai un ir novedusi tik tālu, ka Putins pirms diviem mēnešiem jau atklāti pateica, ka ir gatavs karam ar Eiropu. Jautājums — vai Eiropa ir gatava sevi aizstāvēt?
Ja runājam līdzībās, šī neeskalēšanas politika atgādina pasaku par to, kā lēnām uzvāra pienā iekritušu vardi. Tā Rietumi šo krievu vardi lēnām vāra, lai tikai neizlec laukā no katla. Vienīgi tā varde nepeld pienā, bet ukraiņu asinīs. Tā nedrīkst būt.
Ja gribam mieru, nav runa par formāla līguma parakstīšanu, kā sapņo Tramps. Pēc 2014. gada, kad Krievija okupēja Krimu un austrumu reģionus, Ukrainai nebija nekādu izredžu atbrīvot šīs teritorijas, un mēs parakstījām divus miera līgumus. Krievija pārkāpa abus.
Minskas pirmā vienošanās 2014. gadā un otrā pēc gada bija tikai uz papīra.
Jā, krievi izmantoja šos astoņus gadus, lai okupētās teritorijas pārvērstu par militārām bāzēm un sagatavotos sankciju vilnim. Krievi saražoja artilērijas lādiņus, rekrutēja ukraiņu vīriešus no okupētajām teritorijām un sāka pilna mēroga iebrukumu. Mums nevajag trešo Minskas vienošanos.
Jautājums nav par formālu papīru parakstīšanu, bet kā panākt to, ka Putins saprot — viņš nesasniegs savus mērķus, un karš ir jāizbeidz. Te nav nekādas burvju pogas. Putins pārtrauks tikai tad, kad kara cena būs augstāka nekā miera cena. Pašlaik viņam karš ir izdevīgs. Ar to viņš var attaisnot visas iekšējās problēmas, karš nostiprina viņa varu. Tas ierobežo decentralizāciju Krievijas reģionos. Patiesībā reģionu cilvēki dzīvo milzīgā nabadzībā, un karš pašlaik ir viņu vienīgais sociālais lifts. Tāpēc tā «Kaščeja adata», kas jāsalauž kā pasakā, ir ekonomika. Jāpanāk, ka Krievijas ekonomika vairs nespēj finansēt karu. Jāpanāk, lai krievu ģimenes saņem no Ukrainas tikai zārkus, kā bija padomju laikos ar karu Afganistānā. Tagad viņi saņem zārkus un lielu naudu. Šai naudas plūsmai ir jāapstājas.
Kā to panākt?
Jāpārskata sankciju pilināšanas politika. Katru reizi, atverot kārtējo sankciju paketi, es izsaucos — tiešām jūs tikai tagad esat iedomājušies šo lietu aizliegt? Ja mērķis ir radīt triecienu Krievijas ekonomikai, ir jāizmanto visi instrumenti. Ir jāaptur Krievijas ēnu flote, kas ved naftu. Un ir jāpanāk arī sankciju izpilde, jo tagad Kijivā notriektajos dronos mēs atrodam detaļas no vācu, amerikāņu, šveiciešu uzņēmumiem. Taču Eiropa izturas tā, it kā tai vēl būtu daudz laika.
Kāda ir virzība starptautisko tiesību arēnā? Putinam ir izsniegts Starptautiskās Krimināltiesas orderis, ir jauna iniciatīva par «Putina tribunālu».
Starptautiskā Krimināltiesa nevar saukt Putinu pie atbildības par agresijas noziegumu, jo tas saistīts ar juridiskajiem ierobežojumiem tiesas izveidē. Tāpēc tiesa ir ierosinājusi lietu par kara noziegumiem, piemēram, bērnu nelikumīgu deportāciju, par noziegumiem pret cilvēci. Sanāk, ka mums ir milzīgs daudzums noziegumu, kas ir šī agresijas nozieguma sekas. Tāpēc, lai varētu Putinu saukt pie atbildības par šo agresijas noziegumu, ir nepieciešams īpašais tribunāls.
Grūti iedomāties, ka varētu notiesāt Putinu, kamēr viņš turpina sēdēt Kremlī.
Tā ir vēl viena atšķirība — Starptautiskā Krimināltiesa patiešām nevar sākt Putinu tiesāt, kamēr viņš nav arestēts un nogādāts Hāgā. Bet īpašajā tribunālā tas būtu iespējams arī bez fiziskas klātbūtnes. Putins var sēdēt Maskavā, bet šāds tribunāla spriedums būs ar konkrētām juridiskām sekām, tā nebūs vienkārši Eiropas Parlamenta politiska rezolūcija.
Krievijas izveidotā sistēma šķiet spēcīga, un Eiropa mainās ļoti lēni, tāpēc ir sajūta, ka Ukraina ir nolemta liktenim gluži kā seriālā Troņu spēle tā cilts, kas dzīvo pie lielās sienas.
Šo metaforu es izmantoju neformālās sarunās — slaveno seriāla citātu «Ziema nāk», miroņu armija uzbrūk. Ungārijas premjerministrs Orbāns mēdz teikt — nu, tāds ir ukraiņu liktenis, kāpēc mums tur jāpiedalās.
Nē, visiem ir jāsaprot — šādi ciest nav ukraiņu liktenis, tā ir globāla vētra. Krievija ir nolēmusi atriebties par zaudējumu Aukstajā karā, un tās ambīcijas aptver visu Eiropu. Mēs esam vienā laivā. Ja Eiropa neizturēs spiedienu, Ukraina kritīs. Bet, ja Ukraina kritīs, tad jautājums vairs nebūs par to, vai nosūtīt uz Ukrainu iesaldētos krievu aktīvus, bet gan — vai sūtīt savus pilsoņus uz ierakumiem.
* Rakstu sērija Karš Ukrainā pieejama brīvpieejā ar AS Latvijas finieris atbalstu. #KopāParUkrainu
