Kadāfi valdīšanas laikā šeit bija Misrātas pilsētas lepnākais iepirkšanās centrs, revolūcijas laikā — kaujinieku radīts pilsētas aizsardzības bastions, tagad — vieta, kur pirms vēlēšanām izvietot labi daudz politiskās aģitācijas.
Prieks par to, ka pusmūža cilvēkiem pirmo reizi dzīvē radusies iespēja balsot, ir neviltots. Taču tikpat īsts ir naids, kas pēc diktatora Kadāfi gāšanas un kara turpina šķelt Lībiju, kurā vēlēšanas vairojušas jautājumus, nevis atbildes
Automāta kārta pāršķeļ nakts klusumu. Ir krietni pāri četriem rītā, un Misrātā saskaitīti pēdējie vēlēšanu biļeteni. Tukšajās skolas telpās atbalsojas prieka pilns slavinājums Dievam «Allahu Akbar!». Vīri apskaujas, sit cits citam uz pleca, un jaunākie gaužām negribīgi piekrīt, ka ar vienu happy fire* kārtu pietiek. «Miaa, miaa?**» neticamā jūtu uzplūdā manus plecus sapurina vēlēšanu iecirkni apsargājošais komandieris Abdulbasets - vīrs virs 40, rūpīgi apcirptu vaigu bārdu un skatienu, kurā var izlasīt revolūcijas piezīmes.
