ECB, iespējams, novērsusi katastrofu, bet ES nav atradusi risinājumu
Pagājušās nedēļas Eiropas Savienības galotņu tikšanos ievadīja skaudri brīdinājumi, un tai sekoja pārspīlēti apgalvojumi. Par nelaimi, Briseles sammita dramatiskie efekti bija daudz spēcīgāki par tā reālajiem ekonomiskajiem un politiskajiem rezultātiem.
Sāksim ar to, kas nenotika. Nav izveidota jauna «fiskāla savienība» vai pat «Eiropas Savienotās valstis». 9.decembrī paziņotā «fiskālā vienošanās» (angliski - fiscal compact) nozīmē tikai to, ka ES dalībvalstu valdības apņēmās vēl stingrāk skatīties savu kaimiņu maciņos, lai pārliecinātos, ka viņi dzīvo godīgi. Līdzīgus kontroles mehānismus jau vasarā izstrādāja Eiropas Komisija, un rudenī tos pieņēma gan Eiropas Parlaments, gan tie paši valstu vadītāji, kuri tagad decembrī vienojās par papildu pasākumiem ar to pašu mērķi. ES valstīm jau kopš eiro ieviešanas ir bijis jānodrošina budžeta deficīts zem 3% no IKP un valsts parāds, kas vai nu ir zem 60% no IKP, vai arī (tā kā vairākums ES valstu šo līmeni sen jau pārsniegušas) tiecas uz šo mērķi, un arī agrāk valstis teorētiski varēja sodīt par šo noteikumu pārkāpšanu.
