Amerikā dzīvojošais Uldis Roze sarakstījis vairākas grāmatas par dzeloņcūkām. Vienu vasaru Roze arī audzināja pamestu, mēnesi vecu dzeloņcūku. «Viņa neko nemācēja. Kāpām kokā kopā.»
Dzeloņcūka ēda māju. Tās saimnieks Uldis par to ļoti satraucās
«Prasīju, kāpēc viņa ēd manu māju? Vai meklē sāli, kas ir finierī?» Roze atceras savu pirmo sastapšanos ar dzeloņcūku. Radās vēlme dzīvniekus izprast. Latviešu izcelsmes zinātnieks tolaik bija 34 gadus vecs. Nopircis 35 ha zemes netālu no Ņujorkas, viņš gribēja «piedzīvot dabu». Roze strādāja par bioloģijas pasniedzēju, bija sarakstījis vairākus mācību materiālus studentiem. Uldis Roze ir dzimis Rīgā 1944.gadā. Būdams sešus gadus vecs, devās bēgļu gaitās. Pēdējoreiz Rīgā viesojās pirms diviem gadiem. Tagad Roze ir pensijā, viņam ir trīs bērni - katrs dzīvo savā Amerikas malā.
Dzeloņcūkas lielākoties mīt Dienvidamerikā, mazāk to ir Āzijā un Āfrikā. Amerikas dzeloņcūkas Roze pētīja sadarbībā ar profesoriem no ASV, Kanādas un Brazīlijas. Zinātnieki tās ķēra, pētīja viņu adatas un dziedzerus ar elektromikroskopiskām un ķīmiskām metodēm. «Dzeloņi ir smalki «iebūvēti». Āzijas un Āfrikas dzeloņcūkām adatas ir asas kā šķēpi. Amerikā tikai vienai sugai adatas ir mazākas un to galos - atskabargas. Ja cūciņas sakaujas, viņas māk adatas sev izvilkt, taču, ja tās trāpa sunim, - traki.»
